10. jūlijs — jauna diena karavīra kalendārā

Latvijas Neatkarības karš
Dr. hist. Juris Ciganovs.
D7456096DF3D4F098E28C7499D9D135C.jpg

Nacionālajos bruņotajos spēkos veidojas jauna tradīcija — 10. jūlijā atzīmēt armijas dzimšanas dienu. Šīs tradīcijas sākotne meklējama gandrīz gadsimtu senā vēsturē.

10. jūlijs — jauna diena karavīra kalendārā

Pēc Cēsu kaujām (1919. gada 3.—22. jūnijā) un Strazdumuižas pamiera (1919. gada 3. jūlijā) noslēgšanas iestājās relatīvs vairākus mēnešus ilgs miera periods. Vācu Landesvērs bija sakauts, un tā paliekas uzturējās Kurzemē. Lielinieku karaspēks savukārt bija atkāpies uz Latgali. Šajā laikā Kārļa Ulmaņa vadītās Latvijas Republikas Pagaidu valdības pakļautībā bija divas lielākas karaspēka vienības: Jāņa Baloža komandētā 1. latviešu atsevišķā brigāde (kuru mēdza saukt arī par Dienvidlatvijas armijas grupu) un Igaunijā un Latvijas ziemeļu rajonos veidotā Ziemeļlatvijas brigāde, kuru komandēja Jorģis Zemitāns. Šo vienību nosaukums nebija Latvijas armija, tās pareizāk būtu devēt par Pagaidu valdības bruņotajiem spēkiem. Šīm divām vienībām bija atšķirīga organizācijas un apgādes sistēma, tām bija dažāda operatīvā pakļautība: J. Baloža brigāde bija Landesvēra virsštāba, bet Ziemeļlatvijas brigāde — Igaunijas armijas virspavēlniecības operatīvajā pakļautībā. Katrā brigādē bija apmēram 10 000 karavīru. Labākai bruņoto spēku funkcionēšanai bija nepieciešams apvienot šīs divas dažādās karaspēka organizācijas.

1919. gada 8. jūlijā Rīgā pārbrauca Pagaidu valdība ar K. Ulmani priekšgalā. Atgriezusies Rīgā, tā tūlīt parūpējās, lai attiecīgās instances (konkrēti, Apsardzības ministrija) bez kavēšanās stātos pie vienotas Latvijas armijas izveidošanas. Par tās pirmo virspavēlnieku iecēla gados jau veco, bet pieredzējušo bijušās Krievijas armijas ģenerālmajoru Dāvidu Sīmonsonu.

1919. gada 10. jūlijā Rīgā sanāca kārtējā Ministru kabineta sēde, kurā piedalījās ministru prezidents K. Ulmanis, apsardzības ministrs Jānis Zālītis, kā arī citi tālaika Pagaidu valdības ministri. Sēdes protokolā pievēršam uzmanību pirmajiem diviem sēdes nolēmuma punktiem: «1) Uz apsardzības ministra priekšlikumu ieceļ par Latvijas armijas virspavēlnieku ģenerāli Sīmonsonu; 2) Nolemj izteikt pulkvežiem Balodim un Zemitānam pateicību par viņu pašaizliedzīgo darbību cīņā par Latvijas valsts ideju un viņas neatkarību. Pateicības rakstu uzņemas izstrādāt apsardzības ministrs.»

1919. gada 11. jūlijā tika izsludināta Latvijas armijas virspavēlnieka pavēle nr. 1: «Uz pagaidu valdības pavēli no 10.07.1919. esmu iecelts par Latvijas armijas virspavēlnieku, pie kura dienesta pienākuma izpildīšanas, sākot ar šo dienu, esmu stājies. Armijas virspavēlnieks, ģenerālis Sīmonsons.»

Ģenerāļa D. Sīmonsona iecelšana par pirmo armijas virspavēlnieku bija kompromisa personības meklējumi sakarā ar abu brigāžu komandieru — pulkvežu J. Baloža un J. Zemitāna — nesaprašanos jautājumā par to, kuram no abiem minētajiem pienāktos augstāks amats un kurš kuram pakļautos. Dažas dienas vēlāk viņam uzticēja arī apsardzības ministra pienākumus otrajā ministru prezidenta K. Ulmaņa Pagaidu valdībā — arī tas bija kompromisa lēmums. Kā raksta vēsturnieks Ē. Jēkabsons, «ģenerāļa uzdevums nebija viegls — no ārkārtīgi dažādām, daudzveidīgām, dažos gadījumos no disciplīnas viedokļa grūti vadāmām dažādas uzbūves un lieluma vienībām bija jāizveido vienots, kaujasspējīgs organisms, kāds jaunajai valstij bija ļoti nepieciešams».

Par D. Sīmonsonu pulkvedis Aleksandrs Plensners atcerējās savās atmiņās: «Sākumā domāju — uz līdzšinējo latviešu vecāko miera laika virsnieku pieredzes pamata —, ka būs ar viņu grūti latviski sarunāties. Gluži tā nebija. Nezinu, cik viņam bija viegli vai grūti, bet latviski teikto viņš, uzmanīgi klausoties, redzami saprata visu un arī latviski atbildēja vienkāršos teikumos, bez manāma krievu vārda piejaukuma vismaz tanīs pāris teikumos, ko man nācās ar viņu pārmīt. Viņam jau bija apaļi 60 gadi, manā toreizējā uztverē pamatīgs vecums, bet daudz to nevarēja just. Man likās, ka viņš labi reprezentēja krievu ierindas ģenerāļa tipu. Ar zobena jostu virs manāma vēderiņa. Tomēr uzmanīgs un laipns pret cilvēkiem, vienalga, kas tie būtu.»

Jūlija vidū Atsevišķo latviešu brigādi un Ziemeļlatvijas brigādi izvērsa par Kurzemes un Vidzemes divīzijām, atstājot tām iepriekšējos komandierus. Kurzemes divīzija ieņēma pozīcijas Latgalē pret lieliniekiem, izveidojot Austrumu fronti, un pulkvedis J. Balodis palika arī par Austrumu frontes pavēlnieku. Vidzemes divīzija novietojās Rīgā (pulkvedis J. Zemitāns kļuva par Rīgas garnizona priekšnieku) un ieņēma pozīcijas pret Kurzemē un Zemgalē izvietoto vācu karaspēku, kura lojalitāte tika apšaubīta (kā vēlāk izrādījās, ne bez pamata). Tobrīd jaunizveidotajā armijā, ieskaitot nesen organizētos tā sauktos jaunformējamos spēkus (rezervi) Liepājā, rezerves bataljonus, etapus un komandantūras vadus, pavisam bija 1246 virsnieki, 24 182 instruktori un kareivji. Nedaudz vēlāk sākās trešās — Latgales divīzijas — organizēšana, kuras komandēšanu uzdeva bijušajam 2. Cēsu kājnieku pulka komandierim pulkvedim-leitnantam Krišjānim Berķim. Ar armijas virspavēlnieka 15. jūnija pavēli armijas vienībām noteica vienotu uzbūvi un štatu: katrā divīzijā trīs kājnieku pulki. Kaujas un operatīvās rīcības koordinēšanai nodibināja Armijas virspavēlnieka štābu ar pulkvedi-leitnantu Eduardu Kalniņu priekšgalā. Lielākā jaunās, apvienotās Latvijas armijas problēma bija ieroču un ietērpa trūkums. Kājnieku pulkiem bruņojumā bija krievu, vācu, japāņu un angļu sistēmas šautenes, galvenokārt krievu un vācu ložmetēji (Maksima un Kol­ta sistēmas). Ložmetēju skaits bija nepietiekams, tāpēc tos parasti centās aizstāt ar patšautenēm (galvenokārt Madsena vai Luisa sistēmas). Daudz grūtāk gāja ar jātnieku un tehnisko daļu formēšanu. Traucēja piemērotu zirgu trūkums, nepietika lielgabalu, lādiņu un citas kara tehnikas. Saskaņā ar armijas vadības ieceri katrā divīzijā bija jābūt vienam kavalērijas eskadronam un vienam artilērijas pulkam. Artilērijas pulkā bija paredzēti trīs atsevišķi divizioni ar trīs baterijām katrā jeb kopā 12 kaujas vienības (lielgabali vai haubices). Taču augusta vidū Latvijas armijas rīcībā bija tikai 23 vieglie lauka lielgabali, divas haubices un daži angļu smagie lielgabali. Latvijas armijas kaujas sastāvu papildināja divi bruņuvilcieni (būtībā tikai viens bija īsts trofeju bruņuvilciens, otrs sastāvēja no vagoniem, kas aplikti ar metāla plāksnēm), kā arī četri bruņuautomobiļi: «Lāčplēsis», «Zemgalietis», «Kurzemnieks» un «Imanta». 1919. gada vasarā virsleitnanta Alfrēda Valleikas vadībā sākās arī Aviācijas grupas formēšana, kaut gan Apsardzības ministrijas rīcībā bija tikai dažas lidmašīnas. No 1919. gada jūlija beigām Latvijas armijā formāli iekļāvās arī Landesvērs, kuru pārdēvēja par Latvijas vācu zemessardzi, kaut gan parasti šī vienība tika dēvēta vecajā nosaukumā. Lai būtu garantija, ka Landesvērs sev izdevīgā brīdi atkal nepagrieztu ieročus pret Latvijas valsti, kā arī saskaņā ar agrāko vienošanos par tā komandieri iecēla Lielbritānijas armijas pulkvedi H. Aleksanderu (vēlāk, Otrā pasaules kara laikā viņš kļuva par feldmaršalu, komandēja sabiedroto spēkus Vidusjūrā). Diemžēl H. Aleksanders bez angļu valodas nevienu citu neprata, tāpēc Landesvēra faktiskais komandieris palika viņa palīgs, bijušais Krievijas kara flotes virsnieks barons Georgs fon Taube. 1919. gada rudenī Landesvērs jeb Latvijas vācu zemessardze tika iekļauta Kurzemes divīzijas sastāvā un nosūtīta uz Austrumu fronti pret lieliniekiem (1920. gada sākumā Landesvēru pārformēja par 13. Tukuma kājnieku pulku).

Armijas vienību pārgrupēšana un pārformēšana mierīgos apstākļos ilga tikai līdz oktobra sākumam, kad jaunai Latvijas valstij un tās jaunajiem bruņotajiem spēkiem bija jāiztur jauns pārbaudījums, visnopietnākais tās neilgajā vēsturē — no dienvidiem Rīgai uzbrukumu sāka vācu—krievu monarhistu karaspēks Pāvela Bermonta-Avalova vadībā.

Dalies ar šo ziņu