Otrā pasaules kara beigas un piemiņa Latvijā un Eiropā

Otrā pasaules kara beigas Eiropā

1945. gada 7. maijā plkst. 2.41 ASV Bruņoto spēku virspavēlnieka ģenerāļa Dvaita Eizenhauera štābā Reimsā, Ziemeļfrancijā, tika parakstīta vienošanās par nacionālsociālistiskās Vācijas karaspēka beznosacījumu padošanos visās frontēs. Vienošanās paredzēja, ka Vācijas vispārējā kapitulācija stājas spēkā plkst. 23.01 pēc Viduseiropas (Berlīnes) jeb 01.01 pēc Maskavas laika. Laika zonu starpība iezīmēja kara beigu datuma atšķirības Rietumeiropā (8. maijs) un PSRS (9. maijs). No uzvarētāju puses Vācijas bezierunu kapitulācijas aktu parakstīja ASV ģenerālleitnants Valters Bedels Smits, Francijas ģenerālis Fransuā Sevezs un PSRS militārās misijas Francijā vadītājs ģenerālis Ivans Susloparovs, bet karā sakauto Vāciju pārstāvēja Vērmahta operatīvā štāba priekšnieks ģenerālis Alfrēds Jodls. Tomēr izrādījās, ka I. Susloparovs sarunu gaitā no Maskavas vēl nebija saņēmis pieprasītās pilnvaras parakstīt kapitulāciju, kas ar novēlošanos tika noraidītas, tāpēc kapitulācijas akts tika parakstīts ar piebildi, ka šis dokuments neizslēdz iespēju, ka nākotnē varētu tikt parakstīts kāds «pilnīgāks» akts, ja to pieprasīs kāda no sabiedroto valdībām. Neapmierināts, ka padošanās akts ir parakstīts Rietumu sabiedroto, nevis padomju virspavēlniecības štābā, Padomju Savienības vadītājs Josifs Staļins panāca, ka šo vienošanos pasludināja par «iepriekšēju kapitulācijas aktu». Lai gan ziņa par kapitulācijas aktu Reimsā jau bija kļuvusi publiski zināma, tomēr pēc Padomju Savienības prasības Vācijas vispārējo kapitulāciju nākamās dienas vakarā plkst. 22.43 vēlreiz ratificēja PSRS maršala Georgija Žukova štābā Karlshorstā, Berlīnē.

Vācijas armijas kapitulācija Kurzemē

Vācijas vispārējā kapitulācija izbeidza karadarbību arī Kurzemē — PSRS vienīgajā vēl neiekarotajā Latvijas teritorijā. Kurzemes fronte izveidojās 1944. gada oktobrī, kad Sarkanā armija izlauzās līdz Klaipēdai un sasniedza Rīgu, pārtraucot vācu karaspēka sauszemes sakarus ar Vāciju. Armiju grupā «Ziemeļi» (no 1945. gada 15. janvāra — «Kurzeme» (Kurland)) ietilpa 16. un 18. armija ar 32 divīzijām un 500 000 (vēlāk — 300 000) karavīru, bet padomju puses rīcībā bija 1. un 2. Baltijas frontes karaspēks, kas raidīja cīņās 80 līdz 100 divīzijas ar vairāk nekā 450 000 karavīru. Josifa Staļina un Sarkanās armijas virspavēlniecības kara mērķi 1944. gada rudenī paredzēja «Padomju Savienības teritorijas iztīrīšanu no iebrucējiem, t.sk. ienaidnieka Baltijas karaspēka nogriešanu no Austrumprūsijas, tā sašķelšanu ar sekojošu iznīcināšanu». Vācijas armijas augstākā virspavēlniecība un armiju grupas «Ziemeļi» vadība ieņēma operatīvi taktisku nostāju un nepārtraukti pieprasīja karaspēka atvilkšanu no Kurzemes un iesaistīšanu tiešā Vācijas teritorijas aizstāvēšanā, bet pats Ādolfs Hitlers sekoja stratēģiskiem apsvērumiem un vadījās pēc principa «ofensīva vai bojāeja». Lielvācijas vadonis cerēja gūt panākumus Ardēnu ofensīvā Rietumu frontē 1944. gada decembrī un vēlējās Kurzemi izmantot kā militāru placdarmu jaunam uzbrukumam pret PSRS. Arī SS reihsfīrera Heinriha Himlera nākotnes plānos Kurzemei bija īpaša nozīme gadījumā, ja izdotos panākt separāta miera noslēgšanu starp Vāciju un Rietumu sabiedrotajiem.

Sākotnēji padomju 1. un 2. Baltijas frontei bija dots uzdevums iznīcināt armiju grupu «Ziemeļi». Galvenie uzbrukumu virzieni 1. Baltijas frontei bija Liepāja, bet 2. Baltijas frontei — Saldus. Šīs operācijas cieta pilnīgu neveiksmi, tāpēc Sarkanās armijas virspavēlniecība nolēma atvilkt no Kurzemes lielu skaitu karaspēka vienību un turpmāk īstenot uzbrukuma operācijas ar mērķi nepieļaut pretinieka spēku evakuāciju uz Vāciju. 1945. gada sākumā, neskatoties uz Sarkanās armijas aktīvo darbību, Vācija no Kurzemes evakuēja vairāk nekā desmit (t. sk. divas tanku) divīzijas. 16. februārī padomju 2. Baltijas fronte atsāka aktīvas uzbrukuma operācijas. Nepārtraukta karadarbība notika līdz 1945. gada aprīļa sākumam, kad abas karojošās puses turpināja gatavoties nākamajām kaujām, tomēr līdz ar Vācijas vispārējo kapitulāciju mēnesi vēlāk aktīva karadarbība Kurzemē vairs neatsākās. Kurzemes sešu lielkauju laikā krita ap 30 000—40 000 vācu un vairāk nekā 90 000 padomju karavīru. 1945. gada 7. maija agrā rītā PSRS Sarkanās armijas Ļeņingradas un 2. Baltijas frontes komandieris maršals Leonīds Govorovs parakstīja ultimātu ar prasību 24 stundu laikā nodot ieročus, ko nosūtīja vācu armiju grupas «Kurzeme» vadībai. Nākamajā rītā vācu puse atbildēja, ka pieņem kapitulāciju, jo jau zināja par Vācijas Bruņoto kapitulācijas aktu Reimsā. Radiosarunu laikā abas puses vienojās no tās pašas dienas plkst. 14.00 ievērot pamieru. 8. maija pēcpusdienā Saldus novada Ezeres pagasta Ezermaļos armiju grupas «Kurzeme» pārstāvis ģenerālmajors Oto Rauzers parakstīja kapitulācijas noteikumus. Tie noteica miera iestāšanos plkst. 24.00 pēc vietējā laika.

 Jau konkrētu Vācijas karaspēka vienību kapitulācija norisinājās, saskaņojot to ar atbilstošajiem Sarkanās armijas komandieriem. Frontes iecirknī starp Tukumu un Saldu novietotās vācu 16. armijā ietilpstošās divīzijas jau no 6./7. maija nakts atradās atkāpšanās kustībā Ventspils virzienā un par 20—30 kilometriem bija atrāvušās no pretinieka, bet vācu 18. armijas vienības Liepājas, Vaiņodes un Priekules apkārtnē atradās frontālās pozīcijās iepretim Sarkanās armijas daļām. Kā noskaidrojis Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Valdis Kuzmins, kara beigas Kurzemē bija neraksturīgas Otrā pasaules kara kontekstā. Abas karojošās puses visos līmeņos saglabāja korektu attieksmi viena pret otru. Atšķirībā no nežēlības pilnajām kaujām Berlīnē, Breslavā, Vīnē un Dancigā Kurzemē virsnieki un kareivji ar samērā retiem izņēmumiem (īpaši nežēlīgi padomju puse izturējās pret gūstā kritušajiem vlasoviešiem u. tml.) cits pret citu attiecās civilizēti. Nereti augstākie komandieri pie kartēm kopīgi apsprieda kara plānus un izlūkošanas ziņas. Saskaņā ar vienošanos par kapitulācijas norisi vācieši ierindā kolonnā pa četri nolika ieročus un pēc tam savu komandieru vadībā devas uz karagūstekņu nometnēm. No vāciešu puses pretimnākšana mierīgai kapitulācijai bija liela, jo viņi bija sapratuši, ka tāpat neizdosies nokļūt Vācijā, un arī padomju pusei prieks par kara beigām izrādījās lielāks, nekā vēlme tūlīt atriebties.

Kara beigas dažādi sagaidīja arī abās frontes pusēs — Vācijas un PSRS bruņoto spēku rindās — iesaistītie latviešu karavīri. Plāņu muižas apkārtnē 130. latviešu strēlnieku korpusa uzbrukuma sektorā padomju gūstā padevās 24. vācu kājnieku divīzija, kas organizēti un mierīgi izpildīja tai dotās kapitulācijas pavēles. Likteņa ironija, bet tās komandieris bija vācbaltietis, bijušais Latvijas armijas pulkvedis-leitnants (tobrīd — Vācijas armijas ģenerālmajors) Haralds Šulcs, kurš 1939. gada novembrī bija repatriējies no Latvijas, bet pēc Otrā pasaules kara desmit garus gadus bija spiests pavadīt padomju gūsta nometnēs. Lielākā daļa 19. latviešu divīzijas karavīru, izmantojot sava komandiera SS grupenfīrera un ieroču SS ģenerāļa Bruno Štrekenbaha formālo pavēli par divīzijas izformēšanu, nevis kapitulāciju, izklīda. Daudzi no viņiem iegāja mežā un vai nu pa mazākiem laiku ceļiem nakts aizsegā centās nokļūt dzimtajās mājās, vai arī bija gatavi turpināt cīņu. Vairāki ar kauju nopelniem bagāti 19. divīzijas virsnieki (kapteinis Pēteris Čevers, virsleitnants Miervaldis Ziedainis, leitnants Kārlis Mūsiņš un citi) kļuva par nacionālo partizānu vienību komandieriem.

Kurzemes civiliedzīvotājiem 1945. gada 8. maijs atnesa gan prieku par kara beigām, gan bažas un nedrošību par turpmāko likteni. Kā vēlāk atcerējās tobrīd tikai 11 gadu vecais Jānis Milzarājs, neviens par kapitulāciju neko iepriekš nav zinājis. «Vācu armijas daļas no Pūres muižas jau bija pazudušas. Pēkšņi parādījās Sarkanās armijas karaspēks. Pūres muižā sarkanarmieši uzlauza visas durvis, gan administrācijas telpām, gan laboratorijām un dzīvokļiem. Uzlauza arī visus kopējā telpā novietotos produktu skapīšus, pa grīdu izbārstot tur atrastos miltus, putraimus un citu pārtiku. [..] Viskopjos 8. maijā iestājās klusums. Frontes artilērijas troksnis vairs nebija dzirdams. Kādu laiku nekas īpašs nenotika. Tad sākās laupīšanas. To neveica kādi atsevišķi klaiņojoši sarkanarmieši, bet organizētā veidā nodaļa ar virsnieku priekšgalā. Mājās ienāca sarkanarmiešu grupa, un virsnieks paziņoja, ka jāveic kratīšana. Esot kaut kur mežos partizāni. Bez šaubām, mežā viņi neiegāja. Viss tika pārmeklēts. Ko viņi īsti meklēja, mums netika teikts. Tika atņemti visi pulksteņi. Kad mūsu tante Emīlija negribēja ar labu no savējā šķirties, viņai pie deniņiem pielika pistoles stobru, un viņa pārdomāja. Meklēja arī «vodku», bet tās mums nebija. Viens sarkanarmietis gan iedzēra etiķi, domādams, ka tas ir vīns. [..] Kad māte teica, ka iepriekšējās kratīšanas laikā visi pulksteņi jau ir atņemti, virsnieks paziņoja, ka viņu tie vairs neinteresējot. To sacīdams, viņš pavilka uz augšu savas karavīra formas tērpa blūzes piedurkni un parādīja uz rokas pulksteņus, sarindotus vienu pie otra līdz pat elkonim. Kādu dienu mūsu tante Emīlija kājām atgriezās no Pūres. Viņa pārnāca piekauta, sasista, vienos zilumos un ar saplēstām drēbēm. Atpakaļceļā viņa bija satikusi divus sarkanarmiešus, kas mēģināja viņu izvarot. [..] Atšķirībā no vācu armijas uzturēšanās laika Pūres muižas parka apstādījumi bija pilni ar atkritumiem. Visur mētājās tukšas amerikāņu konservu bundžas un kara tehnikas paliekas. Sarkanā armija pārtika galvenokārt no amerikāņu gaļas konserviem, piena pulvera un citas amerikāņu pārtikas. Ja bija par ko, šo pārtiku varēja no viņiem arī neoficiāli iegādāties. Lielā daudzumā bija arī šauteņu un automātu patronas, kā vācu, tā padomju, artilērijas pulvera paketes (saucām par makaroniem) un cita kaujas munīcija un sprāgstvielas. [..] Sarkanās armijas karavīri ar rokas granātām Abavā spridzināja zivis. Kā stāstīja pieaugušie, divi sarkanarmieši spridzinot, esot gājuši bojā. Tos apglabāja Pūres muižas baronu dzimtas kapos, uzstādot pieminekli kareivjiem, kas krituši varoņa nāvē pret vācu fašistiem. Vācu armija Pūri pameta bez kaujas, tāpēc sarkanarmieši varoņa nāvē tur krist nevarēja.»

Uzvaras svētki PSRS un Krievijā

Nacistiskās Vācijas kapitulācija Padomju Savienībā tika sagaidīta ar lielām gavilēm. Kā vēlāk savās atmiņās rakstīja PSRS maršals G. Žukovs, speciāli šim notikumam bijis sarīkots bankets ar visu uzvarētājvalstu armiju pārstāvju piedalīšanos. «Svētku vakariņas beidzās no rīta ar dziesmām un dejām. Ārpus konkurences dejoja padomju ģenerāļi. Es arī nenoturējos, atcerējos jaunību, nodejoju «Russkuju». Vēl no rīta Berlīnē un tās piepilsētās dārdēja kanonāde, karavīri šāva gaisā, svinot uzvaru, tomēr pilsētā bija bīstami pārvietoties, jo mīnu, lādiņu un ložu šķembas krita lejup. Bet šīs briesmas atšķīrās no tām, ar kurām mēs dzīvojām ilgos kara gadus.»

Pirmā Uzvaras parāde Sarkanajā laukumā Maskavā norisinājās 1945. gada 24. jūnijā, bet jau nākamā gada beigās Staļins pasludināja, ka 9. maijs vairs nebūs brīvdiena. Viņš bija norūpējies, ka varētu pieaugt bijušo frontinieku politiskā ietekme, tāpēc izcēla ar Otro pasaules karu nesaistītus datumus: 1. maiju — Starptautiskos darba svētkus — un 7. novembri — t.s. Lielās Oktobra revolūcijas jeb boļševiku apvērsuma 1917. gadā Krievijā gadadienu. Pēc Staļina nāves 1953. gadā un Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) 20. kongresa 1956. gadā, kas iezīmējās ar staļinisma noziegumu nosodījumu, jaunajam PSRS līderim Ņikitam Hruščovam t.s. atkušņa laikā arī nebija izdevīgi izcelt 9. maiju, jo tas saistījās ar Staļina varas laiku. Tikai ar t.s. Lielā Tēvijas kara uzvaras 20. gadadienu 1965. gadā PSKP Centrālās komitejas ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs kā kara dalībnieks šos svētkus padarīja par svarīgu padomju valsts tradīciju. Pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā Uzvaras svētki uz kādu laiku zaudēja savu nozīmi.

Turpmākajos gados Krievijā šo svētku atzīmēšana īpaši tiek akcentēta prezidenta Vladimira Putina valdīšanas laikā no 2000. gada, ieviešot arī jaunas tradīcijas — t.s. Georga lentīšu nēsāšanu un «Nemirstīgo pulka» gājienu. Pazīstamā krievu sociologa Borisa Dubina vērtējumā mūsdienu Krievijas politikā dominējošā Otrā pasaules kara heroizācija kā krievu nācijas vēsturiskās esības un triumfa apliecinājums un kara nesto zaudējumu aizmiršana demonstrē atmiņas aizstāšanu ar «pieminekli». Tas nozīmē, ka Otrā pasaules kara traumatiskā norise Krievijā nav pārdzīvota un tas nav pārtapis vēstures pieredzē, kas nekad vairs neļautu sabiedrībai attīstīties tajā gultnē, kura to reiz virzīja uz karu. Atšķirībā no nacionālsociālistiskā režīma absolūta nosodījuma Vācijā mūsdienu Krievijā nav izteiktas nožēlas par totalitārā komunistiskā režīma noziegumiem gan pret savas, gan citu zemju iedzīvotājiem. Tās vietā izvēlēta Padomju Savienības kā varenas lielvalsts, pasaules progresa virzītājspēka un Otrā pasaules kara uzvarētājas cildināšana. Pēc Krievijas agresijas Ukrainā Uzvaras parādi Maskavā, kurā dominē Krievijas militārās varenības demonstrēšana un nekritiska attieksme pret Otrā pasaules kara vēsturi, vairs neapmeklē daudzu pasaules valstu līderi. Pēdējā laikā jaunas šī kara atceres tradīcijas ir izveidojušās vairākās citās postpadomju valstīs (Baltkrievijā, Kazahstānā u. c.), kas atteikušās no t. s. Georga lentīšu lietošanas. Ukrainā, kur oficiāli atzīmē gan 8., gan 9. maiju, tā uzsverot ne tikai uzvaru pār nacismu, bet arī sērojot par Otrā pasaules kara upuriem, par piemiņas zīmi ir izvēlēta sarkana magone, kas Eiropā jau ir pazīstama kā Pirmajā pasaules karā kritušo karavīru atceres simbols.

Otrā pasaules kara atcere Eiropā un Latvijā

8. maijs ir svarīga diena daudzām Eiropas un pasaules valstīm, kas šajā datumā atzīmē Otrā pasaules kara beigu gadadienu Eiropā. Ar šī kara vēsturi saistās arī citi svarīgi datumi, kas ir vairāku Eiropas valstu atmiņu politikas neatņemama sastāvdaļa. Francijā katru gadu piemin Otrās frontes atklāšanu Normandijā 1944. gada 6. jūnijā un Parīzes atbrīvošanu 25. augustā.  Polijā 1. augustā plaši atzīmē Varšavas sacelšanās gadadienu (1944). Starptautiskā holokausta upuru piemiņas diena ir 28. janvāris — Aušvicas koncentrācijas nometnes atbrīvošana (1945). ASV īpaši svarīgs ir 2. septembris — Japānas sagrāve un Otrā pasaules kara beigas pasaulē (1945).

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas Latvijas Republikas Augstākā padome 1990. gada 3. oktobrī pieņēma likumu «Par svētku un atceres dienām», ar kuru noteica 8. maiju par Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu. Latvijas Republikas Saeima 1995. gadā veica grozījumus likumā un pasludināja 8. maiju par Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu. Par ilggadīgu tradīciju šajā datumā ir kļuvusi svinīgā ziedu nolikšana pie Mūžīgās uguns Brāļu kapos Rīgā ar Latvijas Valsts prezidenta piedalīšanos. Pēdējos gados Latvijas Republikas Ministru prezidenta un ārvalstu diplomātiskā korpusa pārstāvju klātbūtnē svinīgs piemiņas brīdis notiek arī Salaspils memoriālā. Pēc Valsts prezidenta Andra Bērziņa iniciatīvas vienot pretējā pusē karojošos karavīrus (2012), svinīgā ceremonijā 8. maijā Brāļu kapos Rīgā piedalās bijušie sarkanarmieši un leģionāri, bet Latvijas Republikas Saeimā tiek sagatavots likums «Par Otrā pasaules kara dalībnieka statusu». Vienlaikus lielai daļai Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju joprojām tuva ir Padomju Savienībā un mūsdienu Krievijā populārā tradīcija t.s. Uzvaras svētkus atzīmēt 9. maijā. Īpaši populāra 9. maija atzīmēšana ir Uzvaras laukumā Rīgā, Pārdaugavā, taču līdzīgi pasākumi notiek arī Daugavpilī, Rēzeknē un citur. Tajos tiek akcentēts PSRS Sarkanās armijas ieguldījums nacistiskās Vācijas sakāvē, bet noklusēta pašas Padomju Savienības līdzdalība Otrā pasaules kara izraisīšanā, tās agresīvā politika 1939.—1941. gadā, t. sk. iebrukums Somijā, Polijā un Rumānijā, Baltijas valstu okupācija un aneksija, pēckara Austrumeiropas sovjetizācija un citi komunistiskā režīma noziegumi.

Latvijas valsts oficiālā pozīcija un attieksme pret Otrā pasaules kara vēsturi spilgti ir izteikta Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas šī kara atceres 60. gadadienai (2005) veltītajā paziņojumā: «Latvija kopā ar pārējo Eiropu jūsmo par nacistu Vācijas un tās fašistiskā režīma sakāvi 1945. gada maijā. Taču atšķirībā no Rietumeiropas nīstās nacistu Vācijas impērijas krišana nenoveda pie manas dzimtenes atbrīvošanas. Tā vietā trīs Baltijas valstis — Latvija, Igaunija un Lietuva — tika pakļautas citas ārzemju impērijas, Padomju Savienības, nežēlīgai okupācijai. [..]  Tikai Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai (2004) bija notikums, kas patiesi iezīmē Otrā pasaules kara beigas manai dzimtenei. Tas iezīmē mākslīgi uzspiesto ietekmes sfēru galu. Tas iezīmē manas dzimtenes atgriešanos paplašinātajā Eiropas brīvo un demokrātisko valstu ģimenē.»