Latvijas armijas delegācijas viesošanās Padomju Savienībā 1937. gadā

Starpkaru periods
Ēriks Jēkabsons, LU profesors

BAE11B45D4104456908F0B58239B8007.jpg

20. gadsimta 30. gadu vidū un otrajā pusē Padomju Savienības starptautiskais iespaids pakāpeniski turpināja pieaugt, cita starpā šai valstij noslēdzot bilaterālus savstarpējus palīdzības paktus ar Franciju un Čehoslovākiju. PSRS un Baltijas valstu savstarpējās attiecības palika sarežģītas, pirmajai cenšoties dažādos veidos piesaistīt Baltijas valstis sev, faktiski tās pakļaujot. Tieši šādā virzienā darbojās PSRS ārpolitikas Baltijas virziena realizētāji. Turklāt viņu mērķis nekādā gadījumā nebija attiecības uz līdzvērtīgiem pamatiem, ko diezgan skaidri apliecināja arī Latvijas valdības 1935. gada 10. jūlija priekšlikuma (paužot gatavību noslēgt divpusēju savstarpējas palīdzības līgumu ar PSRS) atstāšana bez mazākās ievērības un atbildes Maskavā. Līdzīga situācija bija ar pārējām Baltijas valstīm. Sekoja Maskavas mēģinājumi panākt Baltijas valstu piesaisti, no savas puses neuzņemoties nekādas saistības, turklāt apstākļos, kad tā centās panākt attiecību uzlabošanos ar Vāciju. Tādējādi Baltijas valstīm, īpaši Latvijai un Igaunijai, kļuva sevišķi sarežģīti mēģināt saglabāt labas attiecības vienlaikus ar visām reģionā dominējošajām un savstarpēji pretrunās esošajām valstīm — PSRS, Vāciju un Poliju.

Latvijas armijas delegācijas viesošanās Padomju Savienībā 1937. gadā

1936. gada pavasarī PSRS valdība uzaicināja Baltijas valstu armiju štābu priekšniekus kā viesus piedalīties 1. maija karaspēka parādē Maskavā un «iepazīties ar PSRS armiju». Pēc tam, kad priekšlikumu bez savstarpējas apspriešanās ar pārējām valstīm bija pieņēmušas Lietuva un Igaunija, piekrišanu izteica arī Latvijas puse. Pasākumā piedalījās Latvijas Armijas štāba priekšnieks ģenerālis Mārtiņš Hartmanis kopā ar armijas štāba Informācijas daļas priekšnieku — pulkvedi Grigoriju Ķikuli. Vēsturnieks Edgars Andersons uzskata, ka uzaicinātāju mērķis bija demonstrēt Baltijas valstu tuvināšanos PSRS, kā arī savas militārās varenības apliecināšana pēdējo pārstāvjiem. Tomēr lielāku iespaidu vizīte neatstāja.

1937. gada februārī visas Baltijas valstis oficiālā vizītē apmeklēja PSRS Sarkanās armijas Ģenerālštāba priekšnieks — maršals Aleksandrs Jegorovs, bet tā paša gada septembrī atbildes vizītē PSRS ieradās visu triju Baltijas valstu armiju vadības pārstāvji. Latvijas delegāciju vadīja Augstākās Kara skolas priekšnieks pulkvedis Hugo Rozenšteins, tajā ietilpa Artilērijas inspektora štāba priekšnieks pulkvedis Andrejs Skroderēns, Armijas štāba Operatīvās daļas Operatīvās nodaļas priekšnieks pulkvedis-leitnants Jānis Upītis, 8. Daugavpils kājnieku pulka štāba priekšnieks pulkvedis-leitnants Rūdolfs Vēliņš un Armijas štāba Operatīvās daļas Operatīvās nodaļas priekšnieka palīgs kapteinis Kārlis Augstkalns. Publicētie dokumenti ir būtiskas liecības par norisēm abu valstu vēsturē un savstarpējās attiecībās, ļaujot tās izprast pilnīgāk.

Sūtņa F. Kociņa1 ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par Latvijas armijas vadības delegācijas piedalīšanos Sarkanās armijas manevros. 1937. g. 7. okt.

Sekojot sarkanarmijas štāba ielūgumam, š. g. 18. septembrī Padomju Savienībā ieradās mūsu armijas 5 virsnieku delegācija ar ģenerāli Rozenšteinu2 priekšgalā. Vienā laikā ar viņiem ieradās arī 3 igauņu un četri lietuvju virsnieki. Lietuvas delegāciju reprezentēja ģenerālis Pundzevičius,3 Igaunijas — ģenerālis Kruus4. Bigosovas stacijā viesus sagaidīja Baltkrievijas kara apgabala štāba priekšnieks5. Pavadītas no Baltijas valstu un Padomju Savienības militāriem pārstāvjiem, delegācijas tieši izbrauca uz manevru vietu: Rogačevas—Gomeļas rajonu.

Spriežot pēc skaitliskā sastāva, Baltkrievijas sarkanarmijas manevrus, kurus vadīja apgabala komandieris Belovs6, jāuzskata par lielākiem š. g. rudens manevriem Padomju Savienībā. Viņos aktīvu dalību ņēma 5 strēlnieku korpusi, 2 kavalērijas korpusi, motor.-mehān. korpuss (4 brigādes), gaisa desanta brigāde un daudzas citas vienības. Arī kara komisāra maršala Vorošilova, kara aviācijas priekšnieka Alkšņa7 un Maskavas kara apgabala komandiera maršala Budjonnija piedalīšanās norāda, kādu vērību piegrieza armijas vadība šiem manevriem.

Noslēdzot manevrus, š. g. 26. septembrī maršals Vorošilovs pieņēma dalībnieku parādi [..] Mūsu delegācijas atsauksmes par manevriem visumā bija labas. Pēc viņas novērtējuma, komandējošais sastāvs samērā jauns, ar vājām vispārējām un militārām zināšanām. Kareivju apmācība un ārējā disciplīna ļoti laba. Komandieriem vāja taktiskā uztvere. Vadītāju darbība stipri shematiska. Darbību paņēmieni strauji, lai ar ātrumu, tehnisko ieroču pārsvaru un masām sistu pretinieku. Šāda apmācība var dot labus rezultātu pirmā darbības periodā, turpretim, saduroties ar līdzīgiem spēkiem, kustīgu un taktiski sagatavotu pretinieku, rezultāti var būt citādi. Aviācija un motorizētās daļas kā tehniski, tā individuāli ir labi sagatavotas. Tas pats sakāms attiecībā uz tanku daļām, tanki ir moderni, ar labi apmācītu apkalpi. Vispārīgi, materiālā daļā jaunievedumi gan nav tieši novērtēti. Priekšnieku un apakšnieku attiecības korektas, tomēr priekšniekos novērojama zināma atturība pret padotiem, acīmredzot bailes no viņu kritikas. Kādās formās šīs attiecības var izlieties kara laikā, ir liels jautājums.

Uzņemšana bijusi laipna; sevišķu uzmanību guvusi mūsu delegācija, kuru parasti atzīmējuši pirmā vietā. Igaunijas delegācija bijusi atturīga. Viņu militārā pārstāvja majora Sinkas8 nevietā izteiktā kritika izsaukusi pat ironiskas piezīmes no maršala Vorošilova. Kad mūsu delegācijas vadītājs gribējis saskaņot ar igauņiem atbildes runu, ģenerālis Kruus paskaidrojis, ka viņam no ģenerāļa Laidonera9 doti speciāli norādījumi. Tiešām, viņa runa bijusi īsa un, salīdzinot ar pārējām, atturīgāka.

26. septembrī manevriem izbeidzoties, Baltkrievijas kara apgabala priekšnieks Belovs rīkojis manevru dalībniekiem un delegācijām uzņemšanu, kurā piedalījies arī maršals Vorošilovs. Belovs savā runā izteicis prieku par Baltijas valstu delegāciju ierašanos un cerības, ka tās ar redzēto apmierinātas. Pasvītrojis, ka sarkanarmija kalpo mieram, bet vajadzības gadījumā pratīs aizstāvēt savu tēviju.

Atbildes runā mūsu delegācijas vadītājs ģenerālis Rozenšteins pateicies par viesmīlību un ielūgumu noskatīties sarkanarmijas manevros, kurus tā vērojusi ar lielu interesi, un atzīmējis sarkanarmijas labo apmācību. Starp citu, teicis: «Mēs šeit dzirdējām, ka sarkanarmija kalpo mieram. Arī mūsu armijai ir tāds pat mērķis. Jau 18 gadus mums ir labas kaimiņu attiecības. Esmu pārliecināts, ka šīs labās attiecības paliks arī nākotnē.»

No 27. līdz 30. septembrim militāro delegāciju locekļi uzkavējās Maskavā, kur apmeklēja teātrus, apskatīja Volgas–Maskavas kanālu, sarkanarmijas namu un citas ievērojamākās vietas. 28. septembrī delegāciju vadītājus pieņēma maršals Jegorovs.

30. septembrī sarīkoju pie sevis brokastis, kurās piedalījās visu militāro delegāciju locekļi, Igaunijas lietvedis10, Lietuvas sūtnis11, Sarkanarmijas ģenerālštāba priekšnieks Mereckovs12 ar štāba virsniekiem un Baltijas valstu un Pad. [omju] Savienības militārie pārstāvji. 30. septembrī delegācijas atstāja Maskavu. 

Tagadējā laikmetā viens no visvairāk lietotiem terminiem ir karš, ar kuru ciešā sakarā stāv vārdi — armija, manevri. Vasaras intensīvām apmācībām izbeidzoties, armija savu gatavību pārbauda rudens manevros, kurus rīko parasti apvidos, kur kara laikā nāksies darboties. Ziņas par lieliem rudens manevriem nāk no visām Eiropas valstīm. Padomju Savienība savus lielos manevrus rīkoja š. g. Polijas robežu tuvumā. Viņos noskatīties bija lūgtas no ārzemniekiem vienīgi Baltijas valstu militārās delegācijas, neskaitot sarkanarmijai piekomandētos atsevišķos Francijas armijas virsniekus. Pag. gadā viņos noskatījās Čehijas un Francijas militārās autoritātes. Mūsu armijas virsnieki, kuriem nācās pirmo reizi vērot sarkanarmijas taktiskās mācības, pie tam vienā no svarīgākiem kara apgabaliem, aiznesa, man šķiet, bagātus un vērtīgus novērojumus par lielā kaimiņa armijas kaujas spējām, kurus līdz šim tie smēla no ārvalstu literatūras.

Izraksts no ģenerāļa H. Rozenšteina pārskata par Latvijas militārās delegācijas iespaidiem Sarkanās armijas Baltkrievijas kara apgabala 1937. g. 21.—24. sept. manevros

I. Sarkanās armijas kara darbības principi.

Sarkanās armijas kara darbības principi ir izteikti viņu 1936. g. pagaidu lauka reglamentā. Šie principi, kuri savā principā nemainīgi, neatšķiras no tiem principiem, kādi uzstādīti pie mums. Dažādības saskatāmas tikai to pielietošanas metodēs.

Pašā pirmajā vietā Sarkanajā armijā tiek likts aktivitātes princips. Ja mēs to varam pielietot tikai taktisko vienību darbībā, tad Sarkanajā armijā, kā skaitliski lielā armijā, prasa to pielietot arī operatīvā mērogā. Reglamentā tas deklarēts sekojoši: «Sarkanās armijas katra komandiera un cīnītāja audzināšanas un darbības pamatos jābūt pastāvīgai tieksmei uzsākt kauju ar ienaidnieku, lai viņu satriektu. Bez kaut kādas sevišķas pavēles ienaidniekam jāuzbrūk drošsirdīgi un strauji visur, kur vien tas tiek konstatēts.» Šī principa pielietošana, kas visumā kopēta no vāciešiem, cik novērots praksē, ir armijā iesakņojusies. Bet reizē ar to manevros vairākos gadījumos konstatēts, ka šis princips ne vienmēr pareizi tiek saprasts. Tomēr, neraugoties uz šīm negatīvām parādībām, visumā jāsaka, ka tagadējā Krievijas armija nav vecā Krievijas armija ar savu pasivitāti.

Tūliņ otrā vietā Sarkanajā armijā tiek likti spēku apkopošanas un taupības principi. Papildu mērķu sasniegšanai, izejot no spēku taupības principa, drīkst pielietot tikai tik daudz spēku, lai ienaidnieku saistītu. Praksē — strēlnieku lielāko vienību darbībā smagpunkts ne visur ticis izteikts ar vajadzīgo un iespējamo spēku daudzumu, kamēr jātnieku lielāku vienību darbībā nācies novērot pārspīlētu tiekšanos pēc spēku sakopošanas (kulak), sakarā ar ko bieži mazsvarīgos virzienos nav bijis spēku, kas varētu pat ienaidnieku saistīt.

Pārsteiguma princips.

Šis princips sevī ietver slepenību un kustīgumu, un šā principa pielietošanā Sarkanā armija ir sasniegusi ļoti labus rezultātus. Slepenības ieturēšanai kā armijā, tā arī ārpus tās tiek piegriezta ļoti liela vērība.

Ļoti lielus sasniegumus Sarkanā armija var uzrādīt arī kara spēka lielās pārvietošanas spējās. Normālais dienas pārgājiens noteikts apvienotām ieroču šķirām (divīzijām, korpusiem) 32 km, un forsētais 42—44 km.

Ar atvieglotu tērpu (bez mantu somām) karaspēks ir ietrenēts t. s. lēcienos (brosok), kuri var ilgt līdz 1 stundai, pie kam bataljonam šinī laikā jāveic 8 km. Šī norma ir reglamentēta, un manevri pierādīja, ka tā tiek sasniegta.

Ja vecās Krievijas armijas vadība tika Vakareiropas armijās novērtēta kā ļoti lēna lēmumu pieņemšanā, kļūdainā to izteikšanā pavēļu veidā, kā arī nekārtīgā un lēnā to nogādāšanā izpildītājiem, tad to nevar visumā teikt par Sarkano armiju. Štābu darbu tehnika ir stipri uzlabota; lēmumi tiek pieņemti ātri, lai gan tie ir visumā shematiski. Pavēles ir īsas un skaidras, bet bez kopdarbības nokārtošanas. Sakari pavēļu nodošanā ir visumā nokārtoti. No tehniskiem sakaru līdzekļiem — radio ieņem vienu no pirmajām vietām.

Visumā ir jāsaka, ka vadība savā darbībā ir veikla.

Kopdarbība starp ieroču šķirām un vienībām vai operatīviem grupējumiem — vāji nokārtota. Cenšanās pēc īsām pavēlēm ļoti lielā mērā kavē kopdarbības saskaņošanu, sevišķi tas sakāms par vienībām, sākot no pulka un augstāk.

II. Iespaids par armijas sastāva sagatavošanas pakāpi.

a)  Komandieri
Divīzijas un augstāko vienību komandieri ir pilsoņu kara dalībnieki. Lielākā daļa no viņiem ir ar vāju vispārējo izglītību. Iespaids tāds, ka to militārās zināšanas arīdzan vājas un taktiskā izpratne šaura. Pilsoņu kara piedzīvojumi ir shemats arī nākotnes darbības veidiem. Savu autoritāti pie padotajiem tie uztur ar saviem pilsoņu kara nopelniem. Aptaujājoties par vienu un otru no tiem, nekā nedzirdēju, ka slavētu viņu profesionālo vērtību.

Rotu un vadu komandieri neatstāj iespaidu, ka tie būtu pietiekoši sagatavoti. To nevar no viņiem arī prasīt, jo, pirmkārt, tiem iztrūkst pienācīga vispārējā izglītība un, otrkārt, tiem maz prakses, jo izvirzīšanās uz augstākiem amatiem samērā notiekas ātri. No šiem komandieriem visumā tāds iespaids, ka viņus varētu pielīdzināt militārās sagatavošanas ziņā mūsu virsdienesta instruktoriem. Pašlaik kara skolas tiekot komplektētas it kā ar vidusskolas beigušiem, kādēļ noteikti šo komandieru vērtība tika pacelta.

Viens no btl. komandieriem, kura darbību mums izdevās novērot, atstāja vislabāko iespaidu, un tas bija pilnvērtīgs kaut kuram no mūsu btl. komandieriem. Bet še nebija izslēgta iespējamība, ka tas bij kāds no kara akadēmiju beigušiem. Šās iestādes virsnieki ir ar plašām teorētiskām zināšanām. Uzkrīt viņu labās zināšanas kara tehnikas jautājumos. Taktiskā izpratne visumā tikai apmierinoša.

Sarkanarmiešu sagatavošanas pakāpe, karaspēka daļās ir ļoti dažāda. Ir karaspēka daļas, kur kā tehniskās, tā arī kaujas apmācības ir labas, bet ir daļas, kur sevišķi pēdējā ir pilnīgi neapmierinošas. Vispāri savrupējā tehniskā apmācība ir laba. Paņēmieni un kustības tiek izvestas ātri un veikli. No tehniskās vienību apmācības — apmācībai slēgtā ierindā, cik novērots parādēs, tiek piegriezts maz vērības. Vienību tehniskā apmācība vaļējā ierindā dažās vienībās bija laba, bet citās neapmierinoša. Savrupējā kaujas apmācība, kā arī apmācība grupas sastāvā — ir laba. Lielāku vienību kaujas apmācība kaujas darbībai, izņemot nedaudzus gadījumus, visumā ir neapmierinoša.

b)  Audzināšana

Militārai morāliskai audzināšanai Sarkanajā armijā tiek piegriezta tik liela vērība, ka ar viņu sacensties šajā nozarē varēs reti kāda armija. Droši var pieņemt, ka sarkanarmietis, kas sastāv armijas rindās, apzinīgi pildīs savus pienākumus, kādus viņam uzliks, arī kara laikā. Tas tiek sagatavots, lai būtu pilnīgi pārliecināts par sava uzdevuma: aizstāvēt sociālistisko valsti, svarīgumu. Viņa stāvoklis sabiedrībā ir augsts, un materiāli tas ir labāki nodrošināts nekā pārējie pilsoņi. Cits jautājums ir ar rezervistiem un zemniekiem, kuru dzīves līmenis — sociāli ļoti zems, un tādēļ, kamēr neuzlabos to stāvokli, maz ticams, ka tie būs apzinīgi cīnītāji.
Disciplīna Sarkanjā armijā ir ļoti stingra. Cik vērojams, tad tā bāzējas vairāk uz bailēm no soda, nekā labprātīgu un apzinīgu armijas kārtības ievērošanu. Iekšējā dienestā militārās cieņas ziņā netiek ievērota nekāda atšķirība starp karavīru grupām, visur stingrs, pat ass uzrunas veids. Vienotības un biedriskuma jūtas Sarkanajā armijā maz izkoptas. Kāda var būt savstarpēja uzticība, kur armijas rindās starp vadošām personām tiek atrasti: «spiegi, diversanti un kaitētāji». Apbrīnošanas cienīga ir propaganda, kas Sarkanās armijas sastāvam prata ietekmēt pārliecību par nesen nošauto augstāko vadoņu «vainīgumu» apvainotos noziedzīgos nodarījumos.

c)  Militārā fiziskā audzināšana Sarkanajā armijā ir ievērības cienīga, sevišķi kas attiecas uz gājiena vingrinājumiem. Augstāk jau tika minēts par sasniegumiem, izdarot gājiena lēcienus (1 stundā bez mantu somām — 8 km). Tie prasa treniņus ne tikai no sarkanarmiešu puses, bet arī no komandieriem, ieskaitot btl. komandierus. Sarkanarmietis atstāj ļoti veselīgu iespaidu, kamēr par komandieriem visumā to teikt nevar. Pēdējā parādība it kā izskaidrojama ar to, ka komandieriem jādzīvo apstākļos, kādos darbs un atpūta netiek regulēti, kādēļ pārpūlēšanās esot vispārīga parādība.

III. Sarkanās armijas vērtība bruņoto spēku organizācijas un to materiālās nodrošināšanas ziņā.

Karaspēka kaujas spējas, bez karavīru morāliem un fiziskiem spēkiem un apmācības, noteic karaspēka organizācija un tā apbruņojums. Runājot par organizāciju, jāsaka, ka Sarkanās armijas vadība ir to pieskaņojusi tai karaspēka darbībai, kāda viņai nākotnes karā ir paredzēta.

Sarkanā armija pirmajā vietā liek aktivitātes principu, kas pozitīvā mērogā saistīts ar ofensīvu. Bet mēs zinām, ka tagadējiem moderniem karaspēkiem ir taisni lielas defensīvas (aizstāvēšanās) spējas, kas līdz ar rezervju pārvietošanas iespējamību, padarīs ofensīvu par ļoti grūtu uzdevumu. Rēķinājoties ar šiem apstākļiem, Sarkanās armijas vadība pie bruņoto spēku organizācijas, ir savus bruņotos spēkus padarījusi kustīgākus, lai sasniegtu lielāku pārvietošanās ātrumu, nekā pretinieks to varētu izdarīt, pārvietojot pretdarbībai savas rezerves, un otrs — pastiprinājusi vienības ar uguns ieročiem, caur ko sasniedzams vieglāki vajadzīgais uguns pārsvars ofensīvai.

Bez lielākām kājnieku vienībām: str. [strēlnieku] korpusiem un divīzijām, patstāvīgu kaujas uzdevumu veikšanai, Sarkanajā armijā ir vēl citu ieroču šķiru vienības, kādu mūsu armijā nav: stratēģiskie jātnieki un mehanizētās vienības. Stratēģiskiem jātniekiem ir lielas kustības spējas, liels uguns un trieciena spēks. Šīs vienības darbosies galvenā kārtā pret flangiem un aizmugurē. Mehanizētās vienības ir ar lielākām kustības spējām nekā jātnieki, ar spēcīgāku uguni un lielām trieciena spējām. Ofensīvā šīs vienības izpildīs uzdevumus, līdzīgus stratēģiskiem jātniekiem. Ja mēs apskatām proporciju skaita ziņā starp kājniekiem un šīm kustīgām vienībām, tad dabūjam apm. 3:1, kāds procents kustīgo vienību, salīdzinājot ar citu lielvalstu armijām, ir liels. Vēl nedrīkstam aizmirst aviācijas vienības, kuras izdara patstāvīgas operācijas un kuru pamatīpašība ir milzīgais ātrums, spēcīgais uguns, bet kurām trieciena spēku var piešķirt atsevišķu parašutu desanta daļas.
IV. Secinājumi.

Sarkanā armija morāliskā ziņā pašlaik pilnīgi sagatavota, lai pildītu kaut kuru doto uzdevumu. Valsts iekšējā stāvoklī, ievelkoties karam vai neveiksmju gadījumos, var rasties zināmi iekšējie satricinājumi. Karavīru fiziskais stāvoklis labs, un kaujā tie uzrādīs pietiekošu izturību un veiklību. Karaspēks ir sagatavots galvenā kārtā ofensīvai. Flanku manevrs — šīs darbības galvenais veids, tomēr māksla šī manevra izpildīšanai stāv zemu.

Kadru pienācīga sagatavošana vēl prasīs ilgāku laiku. Ievestā armijā modernā teorija par dziļo uzbrukuma taktiku prasa ļoti daudz artilērijas, tanku un aviācijas, kādu vēl Sarkanajā armijā nav tādā daudzumā, lai pietiktu to pielietojumam pret kādu no lielvalstīm, kas liek domāt, ka tuvākā laikā, kamēr nebūs šis trūkums novērsts, Krievija bruņotos konfliktos ar lielvalstīm neiejauksies. Lielākā daļa no tankiem un aviācijas, kurus izdevās novērot Baltkrievijas kara apgabala manevros, prasa apmaiņu pret moderniem. Salīdzinot ar mūsu armiju, Sarkanā armija ir daudz bagātāka ar kustīgu ieroču šķirām: jātniekiem, mehanizētām. Līdzīgu ieroču šķiru vienības ir pārsvarā apbruņojumā ar uguns un tehniskiem līdzekļiem, kā arī kustīguma ziņā.


1  Fricis Kociņš (1895—1941), pēc valsts okupācijas arestēts, nošauts.
2 Hugo Rozenšteins (1892—1941), no 1935. g. Augstākās kara skolas priekšnieks, 1939.—1940. g. Armijas štāba priekšnieks. 1940. g. apcietināts, nošauts.
3 Stasis Pundzevičs (1893—1980), Lietuvas armijas 1. divīzijas komandieris.
4 Jāns Krūss (1884—1942), Igaunijas armijas 2. divīzijas komandieris. 1941. g. apcietināts, nošauts.
5 Baltkrievijas kara apgabala štāba priekšnieks 1937. g. jūnijā — 1938. g. febr., kad tika arestēts, bija Aleksejs Peremitovs.
6 Ivans Belovs (1893—1938), 1938. g. janv. arestēts, nošauts.
7 Jēkabs Alksnis (1897—1938), 1937. g. nov. arestēts, nošauts.
8 Arnolds Sinka (1897—1986), Igaunijas militārais atašejs Maskavā.
9 Johans Laidoners (1884—1953), Igaunijas armijas virspavēlnieks.
10 Igaunijas pilnvarotais lietvedis Maskavā 1937. g. aug. —1938. g. aug. bija Konstantīns Šmits.
11 Lietuvas sūtnis Padomju Krievijā (no 1922. g. — PSRS) 1920.—1939. g. bija Jurģis Baltrušaitis.
12 Kirils Mereckovs (1897—1968), 1937. — 1938. g. Ģenerālštāba priekšnieka vietnieks.
 

Dalies ar šo ziņu