Militāro ārstu misija Albānijā

Būtībā tā bija nebeidzamu karu virkne — tādā veidā vairāk nekā desmit gadus šajā pasaules nostūrī risināja politiskās un etniskās domstarpības. Karadarbība bija cēlonis daudzu cilvēku un tautu traģēdijām, bēgļu straumēm, postījumiem, badam un trūkumam — vārdu sakot, humanitārajām krīzēm, kuru atrisināšanā iesaistījās pasaules sabiedrība.

1998. gadā Dienvidslāvijas varas iestādes un bruņoto spēku vadība, nespējot citādi tikt galā ar viņu ieskatos dumpīgo un separātisko Kosovas reģionu, uzsāka plaša mēroga karadarbību pret Kosovas albāņu bruņotajiem formējumiem. Līdztekus militārajām akcijām Dienvidslāvijas armija un iekšlietu struktūras nodarbojās ar Kosovas reģiona etnisko tīrīšanu, spiežot daudzus tūkstošus vietējo iedzīvotāju, pārsvarā albāņus, pamest savu dzīvesvietu un doties bēgļu gaitās. 1998. gada beigās apmēram 240 000 albāņu bēgļu no Kosovas bija pārgājuši Albānijas robežu, taču šī valsts ar tādu bēgļu pieplūdumu pati saviem spēkiem nespēja tikt galā.

1999. gada 24. martā konflikta risināšanā iesaistījās Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) valstu bruņotie spēki, uzsākot Dienvidslāvijas teritorijas bombardēšanu. Vienlaikus NATO sāka operāciju ātrākai bēgļu krīzes atrisināšanai Albānijā, uzsākot NATO AFOR (NATO`s Albanian Forces) humanitāro misiju šajā valstī.

1999. gada 22. aprīlī Latvijas Republikas Saeima pieņēma lēmumu «Par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienības nosūtīšanu līdzdalībai NATO vadītajā starptautiskajā humānajā operācijā Albānijā». Nākamā dienā mūsu valsts aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis izdeva pavēli par Latvijas mobilās medicīnas grupas (LMMG) izveidi. Šajā jaunizveidotajā vienībā bija astoņas štata vietas — tā bija standarta mediķu komanda, kuras darbība pirms tam bija jau izstrādāta daudzās mācībās. Latvijas kontingenta sastāvā šajā misijā Albānijā piedalījās: vienības komandieris — ārsts Zemessardzes kapteinis Jānis Turks (šeit un turpmāk — no kuras vienības šie karavīri misijas sākumā pārgājuši dienestā uz LMMG: NBS Militārās medicīnas centra priekšnieka vietnieks), ārsts leitnants Edgars Šneiders (Alūksnes Mobilo strēlnieku mācību bataljona abulances ārsts terapeits), feldšere bocmane Aiva Irmeja (NBS Militārās medicīnas centra galvenā medicīnas māsa), vecākā medicīnas māsa Vija Boka (NBS Jūras spēku Dienvidu rajona medicīnas māsa), medicīnas māsa seržante Anita Lucāne (Ādažu Mobilo strēlnieku mācību centra medicīnas māsa), medicīnas darbinieks virsseržants Andris Lapsa (ZS štāba bataljona radiocentra priekšnieks), medicīnas māsa kareive Daiga Krūzīte (Alūksnes MSMB sanitārā instruktore) un vecākais autovadītājs kaprālis Intars Gagainis.

Misijas laikā LMMG darbojās Beļģijas apvienotā bataljona sastāvā, kura pamatu veidoja 2. izpletņlēcēju desanta vienība, kas bija papildināta ar atsevišķām sanitārajām, farmācijas un humanitārās palīdzības nodaļām. Operatīvajā ziņā LMMG pakļāvās bataljona komandierim, bet atsevišķajos uzdevumos — tieši konkrētās nodaļas komandierim. Misijas sagatavošanas laiks bija ārkārtīgi īss: personāla atlasei un sagatavošanai, materiāli tehniskās bāzes sagatavošanai, instruktāžām un tamlīdzīgām lietām bija atvēlēta nepilna nedēļa. Latvijas militāro mediķu brauciens uz humanitāro operāciju Albānijā bija ļoti nozīmīga lappuse mūsu valsts militāri politiskajā vēsturē, jo tā bija pirmā starptautiskā misija, kuras izdevumus pilnībā sedza Latvija. Mūsu mediķu kontingentu Albānijā finansēja no NBS līdzekļiem, pilnībā arī kontingenta materiāli tehnisko nodrošinājumu — par to liecina NBS štāba priekšnieka 1999. gada 22. aprīļa pavēle Nr. 391: «NBS IDB/LATBAT komandierim līdz š. g. 23. aprīlim organizēt visa veida no ASV saņemtā individuālā militārā ekipējuma (astoņu militārpersonu nokomplektēšanai) nodošanu NBS Militārā medicīnas centra pilnvarotajai personai.» Kontingenta darbam nepieciešamais tehniskais un medicīniskais aprīkojums nāca no Militārās medicīnas centra, bet medikamentus, medicīnas materiālus, pārsienamos materiālus iepirka steidzamības kārtā, apejot standarta iepirkuma procedūras.

«Vissarežģītākais bija pareizi izdomāt, ko tad mums īsti vajag līdzi, lai sekmīgi šajā misijā strādātu, jo nebija nekādu reglamentējošo dokumentu, nekādu norāžu, vispār nekādas tieši šādu misiju pieredzes,» par misijas sagatavošanu tagad atceras AFOR Latvijas kontingenta komandieris J. Turks. «Nebija arī nekādas vispārējas informācijas par nākamā darba apstākļiem, zinājām tikai, ka mēs darbosimies bēgļu nometnēs, starp bēgļiem, un ciematos.»

Latviešu mediķi uz misijas vietu devās ar lidmašīnu, bet automašīnas ar tehnisko un medicīnisko aprīkojumu uz Albāniju devās savā gaitā caur Itāliju un vēlāk pa jūras ceļu uz misijas vietu. Tādējādi tehnika galamērķi Duresas ostā (viena no lielākajām Albānijas ostas pilsētām) sasniedza nedēļu pēc pašu mediķu ierašanās. Līdz ar to pirmā nedēļa pagāja, iepazīstoties ar vietējiem apstākļiem, nevis praktiskā darbībā.

«Mūs ieskaitīja Beļģijas bataljona sastāvā. Beļģija atbildēja par medicīnisko pusi šajā misijā, tāpēc arī mēs tikām beļģu pakļautībā. Vispār šī formējuma struktūra bija stipri neskaidra. Mums tas viss bija jauns, bet arī beļģi izskatījās misijai negatavi. Dzīvojām beļģu armijas nometnē ar nosaukumu «Simba 1». Tā atradās apmēram 8 km no Adrijas jūras ostas pilsētas Duresas. Izvietojāmies pusceltā viesnīcā jūras krastā. Tādas pa ceļam redzējām daudz. Dzīvojām sešstāvu mājas otrajā stāvā, gulējām uz matračiem vai nestuvēs, kas bija izvietotas tieši uz betona grīdām. Dzīvošanas apstākļus par labiem nevarēja nosaukt,» atceras J. Turks.

Pēc transporta ierašanās sākās Latvijas mediķu darbs Albānijā, un kontingenta funkcijās ietilpa darbs bēgļu nometnēs. Latviešu mediķi darbojās gan Itālijas valdības un starptautisko bēgļu organizāciju oficiāli izveidotajās bēgļu nometnēs, gan arī tādās nometnēs, kuras bija izveidojuši paši bēgļi un kurās cilvēki dzīvoja no dēļiem sasistās būdas vai kartona kastēs — vārdu sakot, kur bija pilnīgi nepiemēroti dzīves un higiēnas apstākļi.

J. Turks par šo laiku stāsta: «Mūsu ikdiena bija tāda — no rīta aizveda mūs uz šādu nometni, piešķīra kādus vietējos tulkus, tad beļģu apsardzes pavadībā mēs gājām nometnē iekšā un strādājām: sniedzām cilvēkiem vispārējo medicīnisko palīdzību, apkopām brūces, apārstējām hroniskas saslimšanas, kas cilvēkiem bija radušās ilgstošajās bēgļu gaitās. Bēgļi līdz šīm nometnēm nokļuva pa dažādiem ceļiem. Ilgu laiku Albānijas robeža ar Dienvidslāviju bija slēgta, un oficiālā ceļā pāri pāriet tai nevarēja. Līdz ar to cilvēki mēģināja no karadarbības zonas Kosovā bēgt pāri kalniem nelegāli. Bieži bija gadījumi, kad bērni tika vesti mašīnas bagāžniekā. Redzēt dabūjām daudz ko, piemēram, zīdainim autiņbiksītes nebija mainītas divas trīs nedēļas, un, kad tās ņēma nost, tās nonāca kopā ne tikai ar ādu, bet arī miesu. Bija daudzi cilvēki ar tā saukto ārkārtas situācijas stresa sindromu — viņi bija tieši cietuši no karā valdošās vardarbības, cietsirdības, nokļuvuši apšaudes zonās, viņu acu priekšā bija nogalināti tuvinieki, viņi bija redzējuši karu. Tomēr lielākā daļa no bēgļiem bija ar akūtajām ikdienas problēmām: roku un kāju traumas, nobrāzumi, sasitumi, sastrutojumi utt.»

Misijas vadība bija noteikusi, ka Latvijas mediķu kontingents strādās tikai ar civilo bēgļu aprūpi un nenodarbosies ar militārpersonu (Beļģijas bataljona karavīru) medicīnisko apkalpošanu, tomēr reālajā dzīvē bija gadījumi, kad bija jāpalīdz arī Beļģijas karavīriem. Pēc robežas atvēršanas mūsu mediķus piesaistīja arī darbā ar t.s. bēgļu vilcieniem, norīkojot uz vairākām dienām uz kādu no pierobežas dzelzceļa stacijām, kur ienāca organizēti vilcienu sastāvi ar bēgļiem no Kosovas. Stacijā izvietotajos bēgļu aprūpes punktos šiem cilvēkiem tika sniegta pirmā nepieciešamā medicīniskā palīdzība, tālāk viņi tika sūtīti uz bēgļu nometnēm citur Albānijas teritorijā.

Latvijas militārās medicīnas misijas mandāta laiks bija seši mēneši, mūsu mediķi Albānijā atradās četrus mēnešus: pirmos trīs mēnešus viņi stacionāri atradās tieši Albānijas teritorijā, bet ceturtajā mēnesī latviešu militāro mediķu mandāts tika mainīts. Toreiz tika pieņemts politisks lēmums par bēgļu pārvietošanu atpakaļ uz Kosovu, un Latvijas kontingentam bija medicīniski jāatbalsta bēgļu konvoji.

«Tas izskatījās tā: daudzi autobusi, kuri ved cilvēkus, apkārt bruņotās apsardzes automobiļi (Francijas, Beļģijas, Vācijas karavīri) un medicīniskā nodrošinājuma transports. Šādas kolonnas brauca no Albānijas bēgļu nometnēm uz kādu no Kosovas apdzīvotajām vietām pierobežā, visbiežāk tā bija Priština. Mūsu mandāta darbības teritorijā Kosova neietilpa, tāpēc bija pieņemts speciāls Saeimas lēmums, kas ļāva mums pēc brīvprātības principa darboties arī Kosovā. No Latvijas kontingenta šajā pasākumā piedalījās septiņi cilvēki,» atceras J. Turks. Līdz ar bēgļu pārvietošanu uz Kosovu AFOR misija savu darbu beidza, un, tāpat kā citu valstu pārstāvji, savā zemē atgriezās arī Latvijas kontingents.

«Tā bija fantastiska, nekur citur neiegūstāma pieredze. Tā bija mūsu mediķu pirmā saskarsme ar medicīnisko pieredzi reālas karadarbības apstākļos,» par misijas laiku starptautiskajā humānajā operācijā Albānijā secina J. Turks.

Autors izsaka vislielāko pateicību Jānim Turkam par neatsveramo palīdzību raksta tapšanā.