Latviešu karavīri Bosnijā - Hercegovinā

Šajā neoficiālajā sanākšanas reizē NATO amatpersonas lēma, kā rīkoties jaunajā politiskajā situācijā un kāds būs alianses militārā kontingenta uzdevums, kad 1996. gada 20. decembrī beigsies iepriekšējās militārās misijas (IFOR) mandāta termiņš. Nākamā NATO miera uzturēšanas militārā kontingenta, proti, Stabilizācijas spēku (Stabilization Forces jeb SFOR) darbība Bosnijā un Hercegovinā notika saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes 1996. gada 12. decembra rezolūciju Nr. 1088. SFOR misijā piedalījās NATO valstis Beļģija, Kanāda, Dānija, Francija, Vācija, Grieķija, Islande, Itālija, Nīderlande, Norvēģija, Portugāle, Spānija, Turcija, Lielbritānija, ASV un Luksemburga; valstis, kuras SFOR uzsākšanas brīdī nebija Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalstis, bet laika gaitā kļuva par tādām: Ungārija, Polija, Čehija, Bulgārija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Rumānija, Slovākija un Slovēnija; kā arī valstis, kuras nav NATO dalībvalstis, — Albānija, Austrālija, Austrija, Argentīna, Somija, Ēģipte, Īrija, Malaizija, Maroka, Jaunzēlande, Krievija, Zviedrija un Ukraina.

Šajā misijā Latviju pārstāvēja Baltijas bataljona Latvijas rota, un tā bija šīs rotas pirmā un vienīgā misija sadarbībā ar Zviedrijas karavīriem. Viens no 1995. gadā izveidotā Baltijas bataljona uzdevumiem bija gatavoties starptautiskajām miera uzturēšanās operācijām,  un tam bija pakārtoti karavīru apmācību procesi bataljona novietnē Ādažos. To skaitā Latvijas karavīri bataljona ietvaros tika gatavoti starptautiskajām operācijām Balkānos. Kad kļuva skaidrs, ka latviešu karavīri šajā starptautiskajā misijā piedalīsies Zviedrijas kontingenta sastāvā, no 1996. gadā no jūlija līdz septembris mūsu karavīri veica apmācību un kopējo integrācijas posmu kopā ar zviedru karavīriem šīs valsts bruņoto spēku speciālistu vadībā. Tika plānots, ka Latvijas karavīru dalība šajā misijā sāksies 1996. gada oktobrī. Tieši 7. oktobrī Bosnijā ieradās pirmie septiņi Latvijas kontingenta karavīri, to skaitā Latvijas rotas komandieris kapteinis Andis Dilāns. Pēc tam atbrauca pārējie četrdesmit latviešu karavīri. Vēlāk rotas komandieris atcerējās:

«Visi puiši bija nodienējuši obligāto dienestu un armijā bijuši vismaz trīs gadus. Man bija arī četrdesmitgadīgi padotie.»

Latvijas karavīri dalību uzsāka tieši IFOR misijas darbības laikā, procesā bija pāreja uz SFOR misiju, un, tā kā tieši šajā pārejas posmā notika Zviedrijas kontingenta samazināšana, zviedri vienlaikus visu Latvijas rotu nevarēja paņemt. Lai Latvijas rotas karavīriem būtu iespēja iegūt pieredzi starptautiskajā misijā, tad rotas vada grupas vienības rotēja pēc katriem diviem mēnešiem. BALTBAT Lietuvas kājnieku rotai paveicās vairāk, jo tā pilnā sastāvā tika integrēta Dānijas bataljonā, kas atradās Dobojas pilsētas tuvumā (aptuveni 60 km attālumā no Tuzlas), bet pavisam laimīga varēja justies Igaunijas rota, kas Norvēģijas bataljona sastāvā piedalījās klasiskā miera uzturēšanas operācijā Libānā. Visu misijas darbības laiku (sešus mēnešus) Bosnijā atradās Latvijas rotas komandieris kapteinis A.Dilāns, apgādes vada komandieris leitnants Ilmārs Lejiņš un rotas ārsts leitnants Aivars Prikulis. A. Dilāns līdztekus  Latvijas rotas komandiera pienākumiem trīs mēnešus bija arī apvienotās Zviedrijas — Latvijas rotas komandiera vietnieks ar vienādām tiesībām un komandēšanas varu attiecībā uz visiem karavīriem (to paredzēja savstarpējā vienošanās) un pēc tam pildīja Zviedrijas bataljona štāba operāciju virsnieka pienākumus. Otros trīs mēnešus rotas komandiera vietnieks bija kapteinis Ēriks Naglis. Zviedrijas bataljona štābā dienēja BALTBAT komandiera vietnieks pulkvežleitnants Guntis Porietis (tagad atvaļinātais pulkvedis, Ādažu pašvaldības izpilddirektors) un BALTBAT Personāldaļas priekšnieks, kapteinis Sergejs Čevers. Par savu misijas laiku un pienākumiem stāsta atvaļinātais majors, tagad Carnikavas pamatskolas direktors S. Čevers:

«Pirmsmisijas apmācības man notika Zviedrijā, kopā ar citiem mūsu kontingenta karavīriem. Mans, topošā štāba virsnieka apmācības kurss gan atšķīrās no citu BALTBAT latviešu karavīru treniņiem. Bija jāapgūst prasmes, kas nepieciešamas specifiskā štāba darbā, tāpat jāmācas sadarboties ar zviedru kolēģiem, jāapgūst Zviedrijas bruņoto spēku apakšvienību štābu procedūras, protams, neizpalika kaujas apmācības, tiesa, tās bija nedaudz savādākas nekā pārējiem karavīriem – ne tik intensīvas.

13. oktobrī mēs saņēmām Zviedrijas armijas ekipējumu un ar lidmašīnu devāmies uz Bosniju un Hercegovinu, kur 12 km attālumā no Tuzlas izvietotajā bataljona štābā arī noritēja mūsu nākamais dienesta laiks starptautiskajā misijā. Biju Latvijas kontingenta personāldaļas virsnieks. Zviedru štāba personāldaļā dienēja seši cilvēki, daži amati mums toreiz likās patiesi eksotiski. Piemēram, Zviedrijas karaspēka vienības štābā bija arī tāds amats kā labklājības virsnieks. Tagad mēs saprotam, ka šāds cilvēks, kas rūpējas, lai karavīriem nekā netrūktu un viņi varētu domāt tikai par to, kā labāk pildīt savus amata pienākumus, ir vajadzīgs un šāds amats ir tikai apsveicams, taču toreiz mums tas bija kaut kas neparasts.

Mans uzdevums štāba darbā bija saistīts ar kontingenta lietvedības dokumentu kārtošanu, finanšu lietām — saistībā ar karavīru atalgojumu. Kārtoju arī sadzīviskus jautājumus, piemēram, nodrošināju mūsu karavīru sakarus ar mājiniekiem. Saziņa ar Latviju toreiz bija iespējama tikai telefoniski — mobilo sakaru un interneta vēl nebija, latviešu karavīri uz mājām varēja zvanīt noteiktos laikos pēc saskaņojuma ar zviedru pusi.

Tā kā mēs pārvaldījām krievu valodu, zviedri mūs ņēma līdzi uz dažādām sarunām ar vietējiem iedzīvotājiem un vietējās varas pārstāvjiem — bosniešu valoda ir tuva krievu valodai, daudz ko var saprast. Bieži vien mēs šajās sarunās piedalījāmies kā tādi novērotāji un informatori — mēs klausījāmies, par ko runā vietējie, un, tā kā bijām Zviedrijas bruņoto spēku uniformā, bosnieši nezināja, ka neesam zviedri.

Organizēju arī dažādus pasākumus, piemēram, karavīru īslaicīgā atvaļinājuma laikā mēs apmeklējām Budapeštu Ungārijā. Gatavojot šo braucienu, vajadzēja kārtot daudz formalitāšu, saistītu ar izbraukšanu un atgriešanos karadarbības zonā. Būdams vēsturnieks pēc izglītības, organizēju arī Lāčplēša dienas pasākumu 11. novembrī. Zviedrijas bataljona vadība šādu iniciatīvu ļoti atbalstīja, jo tādas lietas palīdz saliedēt karavīrus un stiprināt kaujas garu. Beidzoties šai mūsu karavīru militārajai misijai, mans uzdevums bija pārbaudīt mūsu karavīru ekipējumu un mantas, lai saskaņā ar starptautisko likumdošanu no karadarbības zonas netiktu izvesti kādi neatļauti priekšmeti.»

G.Porietis par savu dienesta laiku Zviedrijas bataljona štāba Operāciju daļā atminējās vairākus interesantus apstākļus: „BALTBAT virsnieka klātbūtnē daļas virsnieki bija spiesti runāt angliski un veikt vienkāršāko operāciju plānošanu atbilstoši NATO, nevis Zviedrijas militārajām standartprocedūrām. Bataljona komandieris Ekrots un štāba priekšnieks Nielsens daudzreiz atgādināja, ka NATO operācija ir iespēja zviedriem atsvaidzināt angļu valodas un NATO operāciju plānošanas prasmes. Dažus gadus vēlāk, apmeklējot SFOR kārtējo Zviedrijas bataljonu, satiku vairākus virsniekus un instruktorus, kuri atkārtoti piedalījās misijā, jo bija labi apguvuši šo mācību.

Kā Operāciju daļas virsnieks piedalījos operāciju plānošanas un sadarbības koordinācijas sanāksmēs gan NORPOL brigādes štābā, gan arī Dānijas un Somijas bataljonos, kā arī kontrolēju Zviedrijas bataljonam noteikto uzdevumu izpildi visā tā atbildības teritorijā. Mans lielākais izaicinājums bija operāciju plānošana zviedru mehanizētajām vienībām, jo līdz tam pārzināju miera uzturēšanas operāciju plānošanu vieglajiem kājniekiem.

Apmeklējot Latvijas rotas karavīrus, novērojām arī uzvedības atšķirības – mūsējie bija nopietnāki, disciplinētāki, ļoti ātri apguva bruņutransportieru izmantošanas īpatnības uzdevumu izpildei. Pēckara vides iespaids, mīnētie sektori bataljona atbildības teritorijā un ierobežotā saziņa ar tuviniekiem radīja nomācošu iespaidu. Omas uzlabošanai, kopā ar S.Čeveru, izdevām vairākus humoristiskus ziņu izlaidumus „Karavīra bruņužilete”, kuros pārstāstījām jautrus atgadījumus no bataljona un Latvijas rotas dzīves, ievietotām karikatūras un krustvārdu mīklas.

Zviedrijas bataljona rota, ar tajā integrēto Latvijas rotas apakšvienību, bija pati zemākā daudznacionālā vienība visā NORDPOL brigādē (nākošais daudznacionālās pārstāvniecības līmenis bija vien brigādes štābā). Jāatzīmē, kā dāņu bataljona štāba darbs bija skrupulozāks, savukārt zviedri un somi bija neformālāki. Pie zviedriem guvu pirmo pieredzi „ātrajai” lēmuma pieņemšanas procedūrai, ko BALTBAT štābs sāka praktizēt 2000.gadā. Procedūras būtība bija vienkārša – operacionālo apstākļu izvērtēšanu un lēmumu pieņemšanu veica tikai „atslēgas” virsnieku grupa (komandieris un daži operāciju, izlūkošanas un apgādes virsnieki), nevis bataljona štāba nodaļas (ievērojot visas lēmumu pieņemšanas standartprocedūras). Tas būtiski taupīja laiku un bija iespējama tikai bataljona līmenī, pie nosacījuma, ka „atslēgas” cilvēkiem ir pieredze.

Kopumā šīs misijas pieredze nostiprināja pārliecību, ka esam līdzvērtīgi karavīri saviem NATO partneriem, profesionālais dienests ir nepieciešamais priekšnoteikums darbam ar sarežģītu tehniku un daudznacionālā vienībā, un ka dalība starptautiskajā operācijā tikai saviem spēkiem vien, ir pārāk dārgs pasākums.”

Par to, kādus uzdevumus Dobojas bāzē veic Latvijas karavīri pēc viesošanās Bosnijā – Hercegovinā laikrakstā “Tēvijas Sargs” aprakstīja aizsardzības ministrijas pārstāvis Jānis Podiņš:

“Zviedru bataljona sastāvā mūsu karavīri tika iekļauti B rotā.[…] sākotnēji B rota neatradās uz separācijas līnijas (resp. līnijas, kas atdalīja iepriekš karojošo pušu bruņotos spēkus), kad notika zviedru bataljona pirmā samazināšana un A rotu atsauca uz Zviedriju, mūsu puišiem no B rotas bija jāpārņem savā kontrolē arī vairāki kontrolposteņi uz separācijas līnijas. […] B rotas galvenais uzdevums ir bataljona nometnes apsardze. Daļa karavīru apsargā arī Ziemeļu – poļu brigādes radioretlanslācijas staciju „Bravo 10”, kā arī kontrolpunktu starp bijušajām karojošajām pusēm „Zulu 17”. Viens B rotas vads ir ātrās reaģēšanas vads – tas visu diennakti ir 15 minūšu kaujas gatavībā. Vēl rotas karavīri patrulēja teritoriju, kā arī novēro un pārbauda karojošo pušu karaspēka daļas, kara materiālu noliktavas un bāzes, kā ari nepieciešamības gadījumā sniedz palīdzību citām apakšvienībām”. Tātad galvenie uzdevumi bija patrulēšana, ceļu kontrole, radioretranslācijas stacijas apsardze, kā arī piedalīšanās bataljona un brigādes kopīgajās operācijas, serbu un musulmaņu ieroču noliktavu kontrole. Pirmos četrus mēnešus mūsu karavīri dzīvoja no vietējiem iedzīvotājiem īrētās mājās, bet pēdējos mēnešus – Itālijas bruņoto spēku aizlienētajos dzīvojamajos konteineros, kuri bija speciāli izgatavoti šādu starptautisku misiju vajadzībām.

Pirmā latviešu karavīru misija SFOR sastāvā ilga līdz 1997.gada aprīlim.