Pirmā misija — Bosnija un Hercegovina

Mūsdienu vēsture
Juris Ciganovs, Dr.hist., Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks
CA19CE9F886E4AD99F518E558D84452D.jpg

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās Austrumeiropas valstīs līdz tam valdījusī sociālisma sistēma sāka brukt. Reģionā viena pēc otras valstis atteicās no komunistiskās ideoloģijas un pakāpeniski atgriezās pie pilsoniskās sabiedrības. Tomēr ne visur šis process noritēja mierīgā ceļā. Balkānos — kontinenta daļā, kuru angļu politiķis Vinstons Čērčils nodēvēja par «Eiropas mīksto pavēderi», sociālistiskās sistēmas likvidēšana izpaudās kā starpetniskie kari vairāku gadu garumā.

Pirmā misija — Bosnija un Hercegovina

Sabrūkot Dienvidslāvijas federatīvajai valstij, 90. gadu sākumā etniskas sadursmes sākās Horvātijā, bet vēlāk arī Bosnijā un Hercegovinā. Šajā etniski jauktajā bijušās Dienvidslāvijas daļā 1992. gadā sākās karadarbība starp Bosnijā un Hercegovinā dzīvojošajiem musulmaņiem, horvātiem un serbiem, ko būtībā varēja dēvēt par pilsoņu karu, kurā vēlāk aktīvi sāka piedalīties arī Horvātijas un Dienvidslāvijas (resp. Serbijas) regulārā karaspēka vienības. Karot uz Bosniju un Hercegovinu brauca tūkstošiem brīvprātīgo un «Fortūnas karavīru» (algotņu) gan no postpadomju valstīm, gan no rietumvalstīm, gan no musulmaņu pasaules. Karadarbība notika visā Bosnijas un Hercegovinas teritorijā un bija ļoti nežēlīga, atliek minēt Srebrenicas slaktiņu vai daudzus mēnešus ilgušo Sarajevas aplenkumu. Karojošās puses pret saviem militārajiem oponentiem, kā arī pret citu nacionalitāšu civiliedzīvotājiem izturējās ar sevišķu nežēlību — pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara laikiem Eiropā atkal parādījās koncentrācijas nometnes, notika masu slepkavības pēc etniskā un reliģiskā dalījuma, kā arī etniskās tīrīšanas.

Vairāku gadu garumā starptautiskās sabiedrības, Eiropas Savienības un Apvie-noto Nāciju Organizācijas centieni panākt konflikta izbeigšanos palika bez rezultātiem. Kara beigas kļuva jaušamas pēc tam, kad centienos izbeigt konfliktu iesaistījās NATO, 1995. gada 30. augustā uzsākot kaujas operāciju «Deliberate Force» («Apdomātais spēks») pret Bosnijas serbiem — pirmo kaujas operāciju organizācijas vēsturē. Sekoja karadarbības pārtraukšana, bet 1995. gada 21. novembrī Deitonā (ASV, Ohaio pavalsts) karojošās puses lēma par Bosnijas un Hercegovinas nākotni. Deitonā pieņemto vienošanos tā paša gada 14. decembrī Parīzē parakstīja bosniešu musulmaņu līderis Alija Izetbegovičs, Serbijas prezidents Slobodans Miloševičs un Horvātijas prezidents Franjo Tudžmans. Karš bija beidzies. Saskaņā ar Deitonas vienošanos Bosnijas un Hercegovinas Republika kļuva par federatīvu valsti, kas sastāvēja no Bosnijas un Hercegovinas Federācijas (resp. musulmaņiem un horvātiem) un Serbu Republikas. Valsts pārvaldes sistēma tāpat komplektējās pēc nacionalitāšu pārstāvniecības principa. Lai Deitonas vienošanās tiktu pildīta, 1995. gada decembrī Bosnijā un Hercegovinā ieveda NATO valstu karaspēka kontingentu — «Implementation Force» jeb IFOR («Īstenošanas spēki»). IFOR darbojās saskaņā ar ANO Drošības padomes 1995. gada 15. decembra rezolūciju, galvenie IFOR uzdevumi bija garantēt karadarbības izbeigšanu, nodalot karojošo pušu karaspēkus vienu no otra. Paredzēja, ka IFOR misija ilgs vienu gadu.

IFOR misijā piedalījās 36 valstu pārstāvji — ne tikai no NATO dalībvalstīm, bet arī no Ziemeļatlantijas līguma organizācijas partnervalstīm. Par gatavību piedalīties šajā operācijā paziņoja arī Latvija. 1995. gada decembrī toreizējais Nacionālo bruņoto spēku komandiera pienākumu izpildītājs Zemessardzes pulkvedis Juris Eihmanis teica, ka Latvijas karavīri viena vada skaitliskajā lielumā varētu sākt piedalīties IFOR misijā ne agrāk kā pēc sešiem mēnešiem. Tāpat bija paredzēts, ka Latvijas karavīri piedalīsies misijā kādas citas valsts lielākas vienības sastāvā — konkrēti paredzēja līdzdalību misijā Dānijas bataljona sastāvā. 1996. gada sākumā «Tēvijas Sargs» (toreiz vēl laikraksts) rakstīja:

«Pilnībā nokomplektēts Latvijas karavīru vads, kas pēc Saeimas attiecīga lēmuma pieņemšanas varētu piedalīties miera uzturēšanas operācijā bijušajā Dienvidslāvijā. Dienēt Latvijas vienībā pieteikušies galvenokārt tie miera uzturēšanas vada karavīri, kuri pagājušajā vasarā pirms plānotās došanās uz Horvātiju stažējās Dānijā. [..] Apmēram 40 kaujinieku un rezervistu vienībā dienēt pieteikušies NBS virsnieku un virsdienesta karavīri. Paredzēts, ka pirms došanās uz bijušo Dienvidslāviju Latvijas vads tiks apmācīts Dānijā.»

Lēmumu par piedalīšanos miera uzturēšanas misijā Bosnijā un Hercegovinā vajadzēja pieņemt arī politiskajā līmenī — Saeimā un Ministru kabinetā. 1996. gada janvārī Saeimas Ārlietu komisija vienbalsīgi nobalsoja par Latvijas vienības dalību šajā NATO miera uzturēšanas operācijā. Janvāra vidū uz Dāniju aizbrauca pirmie 11 Latvijas miera uzturēšanas vada karavīri — autovadītāji. Viņu uzdevums bija apgūt dāņu militārā autotransporta vadīšanu un iepazīties ar mācību laikā izmantojamo militāro aprīkojumu. 28. janvārī, toreizējā aizsardzības ministra Andreja Krastiņa pavadīti, uz Dāniju devās 27 Latvijas miera uzturēšanas vada karavīri.

1996. gada februārī «Tēvijas Sargs» rakstīja:

«Valdībai jāapstiprina Latvijas un NATO līgumi par piedalīšanos miera nodrošināšanas operācijas un vienības finansēšanā, un tikai tad Latvijas miera nodrošināšanas vads varēs doties uz Bosniju. Ja šie līgumi netiks akceptēti tuvākā mēneša laikā, var tikt apdraudēta Latvijas karavīru došanās uz Bosniju, tā pagājušajā nedēļā žurnālistus informēja Latvijas vēstnieks pie NATO Juris Kanels. Kā informēja īpašu uzdevumu ministrs Eiropas Savienības lietās Aleksandrs Kiršteins un aizsardzības ministrs Andrejs Krastiņš, visdrīzākajā laikā valdībā šie līgumi tiks apstiprināti. Paredzēts, ka Latvijas vienība [..] ietilps Dānijas bataljonā un dienestu veiks Ziemeļu brigādes [precīzāk, NORDPOLBDE jeb Nordic-Polish Brigade] sastāvā, kura ietilps amerikāņu divīzijā. [..] Kā paskaidroja J. Kanels, abus līgumus no NATO puses parakstīs [organizācijas] ģenerālsekretārs Ksavjers Solana, bet no Latvijas puses — ar savu parakstu apstiprinās valdības iecelta amatpersona. Pašreiz Latvijas vads jau atrodas mācībās Dānijā.»

11. martā Briselē mūsu valsts ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks pie NATO J. Kanels Latvijas vārdā parakstīja līgumu ar NATO par piedalīšanos IFOR miera nodrošināšanas operācijā Bosnijā un Hercegovinā un līgumu par piedalīšanās finansējumu. 14. martā vizītē Dānijas miera uzturēšanas bataljona militārajā bāzē ieradās Latvijas NBS komandieris Zemessardzes pulkvedis Juris Dalbiņš un Zemessardzes komandieris Zemessardzes pulkvedis Juris Eihmanis. Vizītes laikā noskaidrojās, ka Latvijas vada sagatavošana miera uzturēšanas misijai norit sekmīgi un mūsu karavīri uz Bosniju un Hercegovinu dosies aprīļa sākumā.

Plānoja, ka Latvijas karavīri kopā ar līdzīgām miera uzturēšanas vienībām no Igaunijas un Lietuvas uz Bosniju un Hercegovinu izbrauks aprīlī, tomēr Lietuvas miera uzturētāju vads (LITPLA-4) turp devās agrāk — 19. februārī. Latvijas vads no Dānijas izlidoja 4. aprīlī uz Budapeštu. Tālāk ar kravas automašīnām tas devās uz savu paredzēto izvietojuma vietu Dobojas apkārtnē, kur arī dienēja turpmākos sešus mēnešus. Doboja atrodas ap 60 km uz rietumiem no Tuzlas un ap 150 km uz ziemeļiem no Sarajevas. Par Latvijas miera uzturēšanas vada komandieri tika iecelts leitnants Aigars Liepiņš.

Triju Baltijas valstu vadi bija izvietoti Dānijas miera uzturēšanas bataljona divās izvietojuma vietās — Valhallas un Danevirkes nometnēs. Latviešu un lietuviešu karavīri Valhallas nometnē darbojās kā mehanizēti vadi ar bruņutransportieriem Dānijas mehanizēto rotu sastāvā, bet igauņu karavīri bija izvietoti Danevirkē kā mehanizētais vads tanku rotas sastāvā. 17. aprīlī lietuviešu karavīri cieta pirmo zaudējumu: šajā dienā, patruļas mašīnai uzbraucot uz prettanku mīnas, Magajas apkārtnē bojā gāja divi karavīri, arī lietuvietis Normunds Valteris (šis Lietuvas virsnieks bija dzimis Latvijā, Tukumā).

1996. gada septembrī Bosnijā un Hercegovinā notika parlamenta vēlēšanas, bet IFOR uzdevumi kopumā bija uzskatāmi par izpildītiem. Tomēr situācija šajā valstī joprojām potenciāli bija bīstama, un līdz mierīgas, pilsoniskas sabiedrības izveidei vēl bija daudz darāmā. 1996. gada rudenī pēc IFOR darbības termiņa beigām NATO piekrita Bosnijā un Hercegovinā izvietot citu miera uzturēšanas militāro kontingentu, kuru nodēvēja par «Stabilization Force» jeb SFOR («Stabilizācijas spēki»).

Lai arī šie notikumi ir vēl nesenā atmiņā, tomēr informācijas par Latvijas karavīru gaitām pirmajās NATO miera uzturēšanas misijās ir maz, tāpat akadēmiski pētījumi par šo nozīmīgo mūsu valsts militāri politiskās vēstures lappusi vēl tikai gaida savu kārtu. Latvijas Kara muzejs un militārā žurnāla «Tēvijas Sargs» redakcija būs pateicīgi par informāciju un materiālajām liecībām no šīm mūsu karavīru gaitām.

Autors pateicas par palīdzību publikācijas tapšanā Aizsardzības ministrijas Mobilizācijas un UVA plānošanas nodaļas vadītājam pulkvežleitnantam Aigaram Liepiņam.

Dalies ar šo ziņu