Ģenerāļa pārnākšana

Vienības un personības
Dr. hist. Juris Ciganovs, Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks
Lavenieks
Foto: Foto: Latvijas Kara muzejs

Šogad aprit 125 gadi kopš dzimis viens no ievērojamākajiem latviešu karavīriem — Latvijas armijas bruņoto vilcienu «krusttēvs», Bruņoto vilcienu pulka veidotājs un ilggadējais komandieris, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, ģenerālis Jānis Lavenieks.

Ģenerāļa pārnākšana

Šogad 10. augustā urna ar ģenerāļa pelniem no Amerikas Savienotajām Valstīm atceļoja uz Latviju, un ģenerāļa pēdējā atdusas vieta nu būs Dzimtenē — Brāļu kapos Rīgā.

Jānis Lavenieks dzimis 1890. gada 12. jūnijā Skrīveru pagasta «Vaineļu» mājās lauksaimnieka ģimenē. Skolas zinības apguva, mācoties Skrīveru pagasta ministrijas skolā. 1911. gadā pabeidza Belostokas komercskolu un kā brīvprātīgais iestājās Krievijas impērijas armijā, kur viņu norīkoja 105. Orienburgas kājnieku pulkā. 1912. gadā mēģināja iestāties Viļņas karaskolā, taču neizturēja iestājpārbaudījumus un jau 1913. gadā atvaļinājās no armijas rezervē kā apakšvirsnieks. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gada jūlijā J. Lavenieku iesauca Krievijas armijā un ieskaitīja 50. rezerves bataljonā, tā paša gada oktobrī viņš iestājās Viļņas karaskolā, kur 1915. gada februārī pabeidza kara laika saīsināto virsnieku apmācības kursu praporščika dienesta pakāpē. Pēc karaskolas beigšanas no 1915. gada marta dienēja 51. Sibīrijas strēlnieku pulkā kā rotas komandieris. 1916. gada janvārī viņu paaugstināja par podporučiku, bet augustā J. Lavenieks pabeidza ložmetējnieku kursus. 1917. gada janvārī sekoja paaugstināšana nākamajā dienesta pakāpē par poručiku, bet septembrī — par štābkapteini. 1917. gada jūlijā viņš tika pārcelts dienestā uz 14. auto divizionu. Pēc lielinieku apvērsuma Krievijā valdošā haosa apstākļos J. Lavenieks 1918. gada janvārī krita Austroungārijas armijas gūstā, no kura pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas viņu martā atbrīvoja. 1918. gada jūnijā J. Lavenieks iestājās Ukrainas hetmaņa Skoropadska armijā, kur viņu nozīmēja par 2. Volīnijas pulka rotas komandieri, vēlāk par Kijevas instruktoru skolas virsnieku. Pēc hetmaņa varas gāšanas no 1918. gada decembra līdz 1919. maijam bijis karagūstekņu nometnē Zalcvēdelē Vācijā. Atbrīvots ar krievu pulkveža Jevgeņija Virgoļiča — viens no krievu Rietumu brīvprātīgo armijas organizētājiem — palīdzību. 1919. gada maijā iestājās firsta Līvena krievu strēlnieku nodaļā Liepājā, no kuras pārgāja uz Virgoļiča korpusa vienībām, kur bija rotas komandieris un no jūlija — bruņotā vilciena komandieris. 1919. gada jūlijā ar visu bruņoto vilcienu pārbēga Latvijas armijas pusē.

Latvijas armijā J. Lavenieku ieskaitīja 1919. gada 29. jūlijā kapteiņa dienesta pakāpē. Neatkarības kara laikā viņš dienēja kā 1. bruņotā diviziona 1. bruņotā vilciena komandieris. 1919. gada oktobrī J. Lavenieku paaugstināja par pulkvedi — leitnantu. Sākoties bermontiādei, viņš piedalījās pirmajās kaujās pret krievu — vācu monarhistu Rietumu brīvprātīgo armiju, un par šīm kaujām vēlāk J. Lavenieku apbalvoja ar Latvijas Republikas augstāko militāro apbalvojumu — Lāčplēša Kara ordeni. Ordeņa domes arhīva dokumentos atrodams J. Lavenieka varoņdarba apraksts:

«1919. gada 8. oktobrī, palīdzot atsist ienaidnieka uzbrukumu pie Rīgas Baložu kapu rajonā, Lavenieks ar savu bruņoto vilcienu izbrauca Torņakalna kaujas līnijā un sīvā cīņā, personiski vadīdams vilciena darbību, uz laiku izsita iniciatīvu no bermontiešu rokām; otrā izbraukumā izraisīja ienaidnieka rindās paniku. Būdams ievainots kājā un sejā, palika savā vietā. Nākošajā naktī, kad bija izveidojusies kritiska situācija pie Torņakalna pārbrauktuves, ar savu drosmīgo rīcību straujā triecienā piespieda vāciešus atkāpties. Šajā kaujā tika saņemti gūstekņi un iegūtas trofejas.»

Pēc Neatkarības kara noslēguma turpināja dienestu: no 1920. gada februāra — Bruņoto vilcienu diviziona komandieris, bet no 1926. gada — Bruņoto vilcienu pulka komandieris. Šīs karaspēka vienības izveidošanā J. Lavenieka nopelns ir neapšaubāms. Lai gan pēc Pirmā pasaules kara bruņoto vilcienu loma modernajā karā kļuva arvien mazāka, tomēr šāds bruņojuma veids joprojām bija ļoti izplatīts Eiropas valstu armijās. 1923. gadā J. Lavenieks pabeidza vecāko virsnieku kursus, un 1925. gadā viņu paaugstināja dienesta pakāpē par pulkvedi. Viņš turpināja apgūt militārās zināšanas un 1930. gadā pabeidza astoņu mēnešu Kara akadēmiskos kursus (šo kursu beidzējus pielīdzināja universitātes absolventiem), bet 1939. gadā — divīzijas komandiera kursus. 1935. gadā iestājās studentu korporācijā «Tervetia». 1939. gadā J. Laveniekam piešķīra ģenerāļa dienesta pakāpi un iecēla viņu par Kurzemes divīzijas komandiera vietnieku, vienlaikus arī par Lejaskurzemes garnizona priekšnieku. Tā paša gada oktobrī saskaņā ar Latvijai uzspiesto tā saukto bāzu līgumu ar Padomju Savienību Kurzemē sākās Sarkanās armijas militāro bāzu izvietošana. J. Lavenieka kā Lejaskurzemes garnizona priekšnieka uzdevums bija sekot, lai mūsu zemē izvietotie padomju karavīri pildītu līguma noteikumus, kā arī pasargāt civiliedzīvotājus no sarkanarmiešu patvarībām.

 Ģenerālis J. Lavenieks no armijas dienesta atvaļinājās 1940. gada augustā kā oficiālo iemeslu minot slimību. Šajā laikā padomju okupācijas vara jau izvērsa Latvijas neatkarības graušanu, uzsākot represijas arī pret latviešu virsniecību. J. Laveniekam no padomju represijām izdevās paglābties. Padomju un vācu okupācijas laikā viņš strādāja par konservu fabrikas vadītāju (1940—1944), vienlaikus vadīja arī sabiedrisko organizāciju «Karavīru palīdzība». 1943. gadā Latvijas bijušo politisko organizāciju pārstāvji izveidoja Latvijas Centrālo padomi, lai koordinētu pretestības kustību un veiktu praktiskus soļus neatkarības atjaunošanai. 1944. gada sākumā vairāk nekā simts Latvijas valsts patriotu parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu — «mēs, apakšā parakstījušies, Latvijas nācijas vārdā deklarējam sekojošu mūsu tautas vienotu gribu: Nekavējoties atjaunojama Latvijas Republikas faktiskā suverenitāte». Paust politisku gribu okupācijas apstākļos bija liels izaicinājums un uzdrošināšanās. Arī ģenerāļa J. Lavenieka paraksts redzams starp memoranda parakstītājiem — kā cilvēks, karavīrs, patriots un Latvijas Republikas pilsonis viņš iestājās pret visām okupācijas varām.

1944. gada augustā Jānis Lavenieks ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Nonāca Tīringenē un Vircburgā Vācijā. Trimdā bija aktīvs sabiedriskās dzīves organizētājs. 1945. gada 18. septembrī J. Lavenieku ievēlēja par Bavārijas latviešu padomes priekšsēdētāju, vienlaikus pildījis Vācijas Latviešu centrālās padomes priekšsēdētāja, Latviešu nacionālās padomes prezidija locekļa un Bavārijas apgabala latviešu padomes priekšsēdētāja pienākumus. 1950. gada aprīlī ar ģimeni pārcēlās uz Ņūdžersijas pavalsti ASV, kur turpināja savu sabiedrisko darbību trimdas latviešu sabiedrībā: bija Ņūdžersijas latviešu organizāciju apvienības prezidija loceklis, Elizabetas-Ņūarkas latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes padomes loceklis, Latviešu virsnieku apvienības goda biedrs. J. Lavenieka dzīves gaitas beidzās 1969. gada 17. februārī Ņūbraunsvīkā Ņūdžersijas pavalstī ASV.

Dzīves laikā apbalvots ar Lācplēša Kara ordeņa III šķiru, Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru, Viestura ordeņa II šķiru (ar šķēpiem), Aizsargu nopelnu krustu, Zviedrijas Vāsas ordeņa III šķiru, Krievijas Sv. Staņislava ordeņa II (ar šķēpiem) un III šķiru (ar šķēpiem), Sv. Annas ordeņa II, III (ar šķēpiem), IV šķiru.

Dalies ar šo ziņu