1915. gada rudenī pirmo trīs latviešu strēlnieku bataljonu karavīri piedzīvoja kaujas ugunskristības. Beiguši dažus mēnešus ilgušās apmācības Rīgas apkārtnē un ieguvuši nepieciešamās iemaņas, strēlnieki devās uz fronti, lai cīnītos pret ienaidnieku — uzbrūkošo vācu armiju, kura apdraudēja Rīgu. Pirmajās kaujās latviešu strēlnieki sevi pierādīja kā vērā ņemams spēks.
Latviešu strēlnieku apmācība un pirmās kaujas 1915. gadā
Strēlnieku apmācība
Pirmos latviešu strēlniekus 1915. gada vasaras un rudens mēnešos apmācīja tuvējā Rīgas apkārtnē — pamatā Bolderājā un Vecmīlgrāvī. Ļoti īsā laikā bija jāapgūst visas nepieciešamās prasmes. Strēlnieki guva iemaņas ne tikai šaušanā ar ložmetēju un šautenēm, bet apguva arī dzeloņstiepļu sekmīgu pārvarēšanu, maskēšanās pamatus un zināšanas taktikā. Jaunie karavīri metās apmācībās ar visu sirdi. 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieks Mārtiņš Avotiņš ņēma dalību apmācībās 1915. gada rudenī un vēlāk spilgti aprakstīja mācības kopā ar 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona karavīriem:
«Turpat tuvumā esošā mežā izdarījām pirmos manevra uzbrukumus kopā ar Cīzes fabrikā stāvošiem 1. bataljona karavīriem. Mūs nostādīja pozīcijās, lai gaidītu pretinieka uzbrukumu un atvairītu to, bet 1. bataljons nāca uzbrukumā. Apšaudīšanās notika kā no vienas, tā no otras puses, protams, ar tukšām patronām. Tā šaudījās, kamēr sagāja abas nodaļas kopā. Riktīgā kaujā tad būtu jāiet uz durkļiem, bet mūsu zeļļi, saskrējuši kopā, sāka visupirms viens otru apstrādāt ar dūrēm, tad laida darbā plinšu resgaļus un, ja vēl tas nelīdzēja, tad sāka ar durkli badīt. Virsnieki piesteigušies un tikai ar lielām grūtībām izšķīruši iekarsušos karotājus. Rezultātā trīs bija stipri sadauzīti, viens sadurts ar durkli, bet mazākus belzienus gandrīz katris bija dabūjis. (..) Apmācības ritēja strauji un ar lielu enerģiju, jo katrs to vien tik domāja, kā ātrāki būtu iespējams tikt pretim vācietim un triekt viņu atpakaļ uz Fāterlandi. Lai gan visi bijām pa lielākai daļai nepilngadīgi zeņķi, tad tomēr dūšas netrūka nevienam.»
Netrūka arī dažādu palaidnību. Pierast pie armijas dzīves un pakļauties stingrajai disciplīnai daudziem strēlniekiem sākotnēji bija grūti. Tas izpaudās dažādi. Atsevišķi strēlnieki, piemēram, mēdza bez atļaujas pamest apmācību vietu, lai dotos uz Rīgu — gan pie tuviniekiem, gan izklaidēties. Uz to vēlāk norādīja arī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona izlūku komandas karavīrs Jānis Auzenbahs, kurš pēc kara rakstītajās atmiņās atzīmēja, ka «dažādos niķos un palaidnībās pašpuikas arvien [bija] pirmie. Un viņu, šo trakuļu, nav mazums. Mūsu rotā to vesela puse, tamdēļ ne bez pamata tikām iesaukti par «pašpuiku rotu». Reiz tie kādā diendusas stundā savā vaļā bija sākuši vizināties ar evakuētās fabrikas truļiem un salaiduši tos visus Daugavā. Pārkāpt pāri augstai sētai un bez atļaujas aizlaisties uz Rīgu pie skaistā dzimuma mūsu pašpuikām nebija nekas sevišķs. Bet vai tad klusie, neveikli lauku jāņi bija mazvērtīgāki? Nekādā ziņā nē. Taisni viņos slēpās tā dzelzs griba un izturība, kas vēlāk tik bieži izpaudās bataljona cīņās.»
Iziešana uz fronti un vācu dirižabļa «sveiciens»
Neskatoties uz dažādām nepilnībām (pārtikas, ieroču un daļējs apģērba trūkums), apmācības ritēja strauji, dienas kļuva vēsākas, un negaidīti ātri pienāca brīdis, kuru jau ilgstoši gaidīja daudzi jaunie karavīri — bija jādodas uz fronti. Strēlnieku vidū valdīja nepacietība un uztraukums par nezināmo.
Strēlnieks Jēkabs Timma vēstulē tuviniekiem norādīja, ka viņš atrodas vēl «Mīlgrāvī, Cīzes kuģu būvētavā. Liekas, ka mūsu bataljonam Mīlgrāvi būs jāatstāj, jo prūši mūs pārāk bieži apciemo. Katru reizi, kad viņu aeroplāni šeit atlido, tie nosviež bumbas. Svētdien, 14. septembrī, mēs dabūsim drēbes, un 15. septembrī laikam iesvētīsim karogu. Tagad mūs dūšīgi apmāca no agra rīta līdz vēlam vakaram, tāpēc domājam, ka drīz mūs sūtīs uz pozīcijām. Esam jau arī diezgan labi apmācīti. Uz kurieni mūs sūtīs, to nesaka, tas paliek noslēpums».
1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons uz fronti no Rīgas izgāja 23. oktobrī. Strēlnieks Fricis Riekstiņš, aprakstot šīs dienas notikumus, norādīja, ka iziešana uz fronti «nāca pilnīgi negaidīti, kaut gan mēs uz to jau gatavojāmies visu savu beidzamo apmācības laiku. Iziešanas dienā, kā parasts, mēs bijām apmācībās; pārnācām no viņām mājās, paēdām vakariņas, bet nekā vēl nezinājām. Rīkojumu par iziešanu paziņoja mums tikai pēc vakariņām. Tūlīt tad arī sāka dalīt attiecīgas drēbes, zābakus un citas lietas. Zābaki bija atsūtīti visi ļoti mazi. Es un arī daži vēl citi strēlnieki nevarējām nekādā kārtā dabūt tos kājās. Tiem, kas nespēja zābakus savai kājai atrast, nācās palikt vēl kazarmās. Tā arī es biju spiests vēl palikt un nevarēju citiem līdz doties uz fronti. Tas mani skumdināja. Visi jautri gatavojās ceļam un savām nākošām tālākām kauju gaitām, bija priecīgi, smējās. Neviens vairs nevēlējās palikt kazarmās, katrs gribēja doties uz pozīcijām, tāpēc tie, kuriem zābaki bija tikai drusku par maziem vai šauriem, visādi centās tos uzmaukt kājās».
Gados jaunie strēlnieki tik tiešām nevarēja vien sagaidīt brīdi, kad varēs sevi varonīgi pierādīt kaujas laukā. Par to liecina viņu personīgās piezīmes, atmiņas un vēstules tuviniekiem. Arī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona komandieris Rūdolfs Bangerskis aprakstīja strēlnieku vēlmi doties pretī ienaidniekam: «Vajadzēja redzēt, ar kādu sajūsmu strēlnieki uzņēma paziņojumu par došanos uz fronti un cik nelaimīgi jutās tie, kam bija jāpaliek Rīgā, kaut gan tur daudziem dzīvoja vecāki, radi vai draugi. Palicēji apmierinājās tikai tad, kad pateicu, ka tuvākajās dienās arī viņi nokļūs frontē, ja ne citādi, tad lai nomainītu tos, kas jau bijuši sadursmē ar pretinieku, un varbūt arī ievainotos. Pat ievainošanas draudi nemazināja jauno cīnītāju dedzību nokļūt frontē.»
Neiztika arī bez starpgadījumiem. Naktī, kad pirmie daugavgrīvieši devās uz fronti, viņus negaidīti pārsteidza virs Rīgas lidojošs vācu dirižablis (cepelīns), kurš bombardēja Dzelzceļa tiltu. Vācieši simboliski sagaidīja uz fronti ejošos karavīrus. Strēlnieki zaudējumus bombardēšanā necieta (daļai strēlnieku izdevās patverties Kārļa ielas (mūsdienās — 13. janvāra ielas) dzīvojamo ēku kāpņu telpās). Kāds netālu esošs notikumu aculiecinieks aprakstīja Rīgā notiekošo:
«Sasniedzis Rīgu, milzenis it kā apstājās gaisā, virs Daugavas. Tad lēni sāka slīdēt arvienu zemāk tiltu rajonā, turoties Daugavas otrā pusē. Tagad mēness gaismā jau skaidri varēja saskatīt milzīgo spīdošo metāla cigāru. Tam bija piestiprināta gondola, kur bija saskatāmi ļaudis, kuri visu laiku kustējās un uzmanīgi novēroja Rīgu. Pār gondolas malu plīvoja Vācijas karogs. Cepelīns slīdēja arvien zemāk. Piepeši mēs skaidri ieraudzījām, ka no cepelīna izmet kādu tumšu priekšmetu. Tūdaļ arī atskanēja drausmīgs, sauss sprādziens, pret debesīm pacēlās milzīgas ūdens strūklas. Kaut kas atkal krita, un atkal norībēja drausmīgs sprādziens. Cik ilgi tas īsti atkārtojās, nezinu vairs pateikt. Visas bumbas, par laimi, krita dzelzs tiltu starpā. No mūsu puses neatskanēja neviens šāviens. Tikai daži kareivji izšāva vairākas reizes uz cepelīnu ar šautenēm. Tilta otrā pusē mūsu acīm atvērās drausmīga aina. Tilts pats gan vēl bija vesels, bet sargu būdiņa, kas atradās pašā Daugavmalā starp abiem tiltiem, bija pilnīgi pārvērsta gruvešu kaudzē. Izsauktā sapieru komanda bija jau darbā. Zem dēļu drupām gulēja cilvēku līķi. Sapieriem palīdzēja sanitāri.»
Par notikušo pārsteigti bija arī kazarmās palikušie strēlnieki. Jau minētais Fricis Riekstiņš rakstīja par biedru pavadīšanu uz fronti: «Pārējie, kas bija pilnīgi apģērbti un apgādāti ar visu nepieciešamo, atstāja kazarmas tieši plkst. 12 naktī. Mēs, «baskāji», gājām tos pavadīt. Rotas atstāja kazarmas klusi, bez kāda trokšņa un mūzikas. Mēs, izvadījuši savus biedrus, devāmies atkal pie miera, un pēc tam gulēdami dzirdējām daudzus briesmīgus sprādzienus, kas nāca no pilsētas puses. Sprādzieni bija tik stipri, ka logu rūtis no tiem drebēja un tikko neizbira, kaut gan pašas sprādzienu vietas, cik varēja jaust, atradās krietni tālu. Mēs drusku pabrīnējāmies par šo ellišķo troksni, bet pēc tam atkal likāmies gulēt, un tikai otrā dienā noskaidrojām šo sprādzienu cēloņus. Izrādījās, ka naktī ar tik lielu troksni bija sprāgušas vācu cepelīna mestās bumbas. Tās bija kritušas tieši uz mūsu aizejošajiem strēlniekiem. Nav zināms, vai vācietis zinājis par mūsu bataljona došanos uz fronti, vai šī cepelīna lidošana virs Rīgas (..) bijusi tikai sagadīšanās.»
Pirmās kaujas un kritušie
1915. gada oktobrī gandrīz pilnībā nokomplektēti bija trīs latviešu strēlnieku bataljoni, kurus iesaistīja kaujās pret vāciešiem. Katrs bataljons sastāvēja no četrām rotām un vairākām komandām (ložmetējnieku, sakarnieku, izlūku, jātnieku–spridzinātāju u.c.); kopumā vienā strēlnieku bataljonā bija paredzēti 26 virsnieki, septiņi ārsti un ierēdņi, 1246 kareivji un apakšvirsnieki.
Uz fronti pirmais bija devies 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons, un tam sekoja arī 2. Rīgas un 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons. Teodors Kažoks, 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieks, došanos uz fronti savā dienasgrāmatā aprakstīja spilgti:
«Uz laukuma kazarmu priekšā stāv garas, pelēkas kareivju rindas. Tumsā neskaidri mirdz durkļu asmeņi. Apspiesti skan komandas, saucieni. Iznāk bataljona komandieris: «Tagad mēs ejam cīnīties par dzimteni un latvju tautas brīvību,» viņš saka. «Visas mūsu domas un jūtas lai saistās tikai pie viņas, mūsu Kurzemes, no kuras mums vācieši jāpadzen. Uz priekšu! Par Dzimteni!» Atkal īsa komanda, un rindas sāk virzīties uz priekšu, laukā pa vārtiem, tumsā un miglā pretī nezināmai nākotnei.»
1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona divas rotas devās uz Tīreļpurva apkārtni un divas — ar dzelzceļu uz fronti Olaines rajonā. 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonu iesaistīja cīņās pie Ķekavas, taču vēlāk pārvietoja uz Slokas apkārtni, kur tas piedalījās kaujās līdz pat 11. novembrim. Slokā atradās arī 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons, kura karavīri pret vāciešiem cīnījās kopā ar krievu zemessargu družīnām.
1915. gada rudens kaujās ar varonību un panākumiem izcēlās daugavgrīvieši. 1. un 4. rotas uzdevums bija veikt izlūkgājienus un iegūt informāciju par pretinieku Misas upes apkārtnē. 1. rotas komandieris Fridrihs Briedis izstrādāja izlūku uzbrukuma plānu vācu pozīcijām Misas upes apkārtnē pie Plakaniešu mājām, kura realizācija nesa pirmos apbalvojumus jaunajiem karavīriem. 29. oktobrī negaidītā uzbrukumā izdevās vāciešus pārsteigt un F. Brieža vadībā ieņemt Plakaniešus. Strēlnieki ieguva gan trofejas, gan saņēma gūstā vācu karavīrus. Līdzīgu uzbrukumu daugavgrīviešu izlūki veica arī mēnesi vēlāk pie Veisu mājām. Žurnālists Jānis Porietis aprakstīja vienu no F. Brieža vadībā veiktajiem uzbrukumiem:
«Rota pēc dažām stundām sasniedza Misas upi. Pēc kādas stundas strēlnieki no jauna pielīda vācu drāšu žogiem un nemanīti tos pārgrieza sešu metru platumā. Tad F. Briedis pavēlēja strēlniekiem atvirzīties uzkalniņā, lai no turienes uzbrukuma sākumā apmētātu pretinieku rokas granātām. Strēlnieki aizdedzināja kaujas dūmu patronas un gāja uzbrukumā caur izgriezto drāšu žogu eju. Vāci bija izsisti no apcietinājumiem un strēlnieki saņēma 17 gūstekņus, šautenes un ložmetēju.» Šīs kaujas apliecināja strēlnieku spējas un cēla to pašapziņu.
Diemžēl pirmajās kaujās bija arī pirmie kritušie strēlnieki. Kaujā pie Kraslovsku mājām 25. oktobrī dzīvību sadursmē ar ienaidnieku zaudēja Jēkabs Timma, Jānis Gavenass un Andrejs Stūris. Pirmos trīs kritušos latviešu strēlniekus pārveda uz Rīgu. Bēres organizēja Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja, un atvadīšanās ceremonija notika Latviešu biedrības namā. J. Timmas māsa Austra savās atmiņās raksturoja drosmi un degsmi, ar kādu brālis 1915. gada augustā devās brīvprātīgi pieteikties latviešu strēlnieku bataljonos, kā arī aprakstīja smago atvadīšanos:
«Iegājām tukšajā biedrības nama zālē, no turienes mūs ievada mazā istabiņā, kur baltos zārkos gulēja visi trīs kritušie. Zinām, ka šiem pirmajiem sekos neskaitāms daudzums citu kritušo, zinām, ka mūsu zēni cīnīsies līdz pēdējai asins pilei, līdz pēdējam elpas vilcienam par dzimto zemi.. Šopena sēru maršam skanot, kritušo strēlnieku šķirstus iznes un ieliek baltajos bēru ratos, ap kuriem sanākuši gandrīz vai visi toreizējie Rīgas iedzīvotāji. No atvērtajiem logiem kaisa ziedus uz kritušo šķirstiem. Rīgas ielas sen nebija pieredzējušas tādu ļaužu pieplūdumu.»
Vairāki tūkstoši Rīgas iedzīvotāju pavadīja savus kritušos varoņus. Atvadu runu kapos teica bataljona komandieris R. Bangerskis:
«Paies gadi, paies cilvēku mūži, daudz ko slavenu aizmirsīs, bet šie pirmie trīs varoņi paliks vēsturiski. Gods un slava viņiem, gods un slava latvju tautai, kuras klēpī aug varoņi.»
Strēlnieku J. Timmas, J. Gavenasa un A. Stūra apglabāšana lika pamatu Rīgas brāļu kapiem. Jāatzīmē, ka latviešu strēlnieku bataljonos brīvprātīgi iestājās arī J. Timmas jaunākais brālis, kurš 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka sastāvā piedalījās nozīmīgākajās strēlnieku kaujās. Pēc Pirmā pasaules kara beigām viņš kā Latvijas armijas karavīrs piedalījās arī Latvijas Neatkarības karā.
Kopumā kaujās 1915. gada rudenī latviešu strēlnieki bija cietuši ievērojamus zaudējumus — vairāki simti karavīru bija kļuvuši kaujas nespējīgi — krituši, ievainoti vai pazuduši bez vēsts. Latviešu strēlniekus izmantoja atsevišķu frontes sektoru stabilizēšanai, un tie sevi pierādīja kā spējīgi, uzticami karavīri.