Salaspils nometne un tās vēsture, 1941—1944

1967. gadā atklātais Salaspils memoriāls, kas savus apmeklētājus sagaida ar iespaidīgu akmens sienu un uzrakstu «Aiz šiem vārtiem vaid zeme», ir uzcelts vietā, kur atradās Salaspils koncentrācijas nometne. Tās oficiālais nosaukums bija Paplašinātais policijas cietums un darba audzināšanas nometne (Erweitertes Polizeigefängnis und Arbeitserziehungslager), kur kara gados notika cilvēku brīvības atņemšana, fiziska un garīga pazemošana, vardarbība, piespiedu nodarbinātība, kā arī slepkavošana.

Ieslodzītie Salaspils nometnē

Salaspils nometnes būvniecību uzsāka 1941. gada oktobrī, kad tās celtniecībā iesais-tīja vietējos būvamatniekus, kā arī padomju karagūstekņus un ieslodzītos no Rīgas Cen-trālcietuma. Sākot ar decembri, nometnes galvenais darbaspēks bija ap 1500—1800 no Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas deportētie ebreji. No 1942. gada maija Salaspils sāka darboties kā paplašināts policijas cietums ar tam pievienotu darba audzināšanas nometni. Tās pastāvēšanas laikā nometnē nonāca ap 1000—2000 darba kavētāju, kuri bija sodīti ar ieslodzījumu ne ilgāku par 56 dienām. Paplašinātajā policijas cietumā nonākušo lielāka daļa bija politieslodzītie, kas tur atradās drošības ieslodzījumā (Schutzhaft) līdz kara beigām, un viņu ātrāka atbrīvošana notika tikai atsevišķos gadījumos. Liela daļa no viņiem bija apcietināti par sadarbību ar padomju okupācijas režīmu 1940.—1941. gadā. Politieslodzīto vidū bija arī vairāk nekā 100 latviešu un arī poļu nacionālās pretošanās kustības dalībnieku, t.sk. Latvijas Centrālās padomes locekļi Konstantīns Čakste, Bruno Kalniņš, Ludvigs Sēja un citi. Visu politieslodzīto kopskaits nometnes pastāvēšanas laikā varēja sasniegt 5000—6000 cilvēku.

1943. gada februārī—aprīlī Salaspilī nonāca vismaz 4500 cilvēku no Baltkrievijas, kuri bija arestēti pretpartizānu apkarošanas akcijas «Ziemas burvība» (Winterzauber) laikā. 1943. gada augustā—septembrī uz Salaspili atveda 3284 personas, kas bija apcietinātas piespiedu darbaspēka akcijas «Vasaras ceļojums» (Sommerreise) laikā Latgalē. Abās šajās akcijās uz Salaspili atvestos darbspējīgos vīriešus un sievietes nosūtīja darbos uz Vāciju. Vismaz 2741 bērnu nodeva lauksaimniekiem Rīgas novada pagastos un aizbildņu ģimenēm. Daļa bērnu nonāca Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosterī, kā arī tika nosūtīti uz bērnunamiem Bulduros un Saulkrastos. 1942. un 1943. gada mijā Salaspilī izveidoja «speciālu nodaļu igauņiem, latviešiem un lietuviešiem, kurus bija notiesājušas SS un policijas tiesas» (besondere Abteilung für SS und polizeigerichtlich verurteilte Esten, Letten und Litauer), un, sākot ar 1943. gada pavasari, nometnē sodu izcieta baltiešu un arī citu tautību policijas bataljonu un leģionu karavīri, kuri bija notiesāti par dažādiem pārkāpumiem uz laiku, ilgāku par trim mēnešiem. Īslaicīgi Salaspilī atradās lietuviešu ģenerālis Pāvils Plehavičs ar sava štāba virsniekiem, kopskaitā ap 50 cilvēku. 1944. gada vasarā un rudenī ap 2000 no Salaspilī ieslodzītajām militārpersonām iesaistīja vairākos armijas soda un būvbataljonos.

Nometnes administrācija un apsardze

Sākotnēji Salaspils nometnes komandants bija SS oberšārfīrers Rihards Nikels, viņam palīdzēja SS rotenfīrers Oto Tekemeiers, kurš izcēlās ar savu brutalitāti pret apcieti-nātajiem un parasti mēdza parādīties negaidīti, tāpēc ieslodzītie viņu iesauca par «štuka-su» (Stuka). No 1943. gada vasaras nometnes komandants bija SS oberšturmfīrers Kurts Krauze, kas pret ieslodzītajiem izturējās ar īpašu nežēlību. Nometnes vecākais bija ieslo-dzītais Fēlikss Gudakovskis, vēlāk latviešu SD darbinieks Alberts Vidušs. Par kārtību nometnes iekšienē atbildēja no ieslodzītajiem izveidota policija. Tās uzdevums bija no-drošināt, lai nometnē būtu kārtība un ieslodzītie pildītu nometnes noteikumus. Par kārtību katrā ieslodzīto barakā rūpējās barakas vecākais un katrā darba grupā — tās vadītājs. No nometnes izveidošanas brīža līdz 1943. gada septembrim Salaspils nometnes teritoriju apsargāja latviešu SD vienības, t. s. Arāja komandas locekļi. Nometnes sardzes koman-dieris bija virsleitnants Bruno Tone, vēlāk virsleitnants Konrāds Kalējs un citi. Sardzes komandieris bija tieši pakļauts nometnes komandantam. Ieslodzīto bēgšanas gadījumā sargu pienākums bija šaut uz apcietinātajiem bez brīdinājuma. No 1943. gada beigām ap-sardzes funkcijas pildīja 320. latviešu policijas bataljona karavīri. Pēc tam, kad 1944. gada 29./30. jūlija naktī no nometnes aizbēga 12 ieslodzītie un 4 sargi, ārējo apsardzi veica lietuviešu SD vienība ar suņiem.

Dzīves apstākļi Salaspils nometnē

1942. gada maijā apkārt nometnei uzcēla dubultu (2 metrus vienu aiz otra) dzeloņ-stiepļu žogu. Gar tā ārpusi 60—70 metru attālumā un 6—7 metru augstumā no zemes virs dzeloņdrāšu žogiem uzbūvētos sešos sargtorņos visu diennakti dežurēja nometnes apsar-dze. Teritorija ap žogiem bija apgaismota. Žogam nedrīkstēja tuvoties tuvāk par 20 met-riem. Nometnes vidū starp barakām atradās ūdenstornis. Tā virsotnē bija uzstādīti prožek-tori un ložmetēji, kā arī sirēna, ko ieslēdza bēgšanas gadījumos. Ieslodzīto barakas bija izvietotas trīs rindās pakavveida aplī, un to numerācija sākās, vadoties no komandantūras labās puses. 1943. gada maijā nometnē bija uzbūvētas ap 30 dzīvojamās un darba barakas. No tām ap 14—15 bija ieslodzīto barakas, kurās parasti uzturējās ap 200 cilvēku, bet bija arī gadījumi, kad tajās bija mazāk nekā 100 vai vairāk nekā 600 ieslodzīto. Nometnes teritorijā atradās arī komandantūra; sardzes dzīvojamā un dienesta baraka; nometnes ve-cākā biroja un dzīvojamā baraka; slimnīca un baraka medicīniskām vajadzībām; virtuve; pasts; kamera, kurā glabājās ieslodzīto drēbes un dokumenti; galdniecības, mehāniskās, salmu apavu, kurpnieku, šuvēju, mākslinieku, suvenīru izgatavošanas darbnīcas; veļas mazgātava un dezinficētava; karceris.

Salaspils nometnes ieslodzītie bija sadalīti 3 grupās: «A», «B» un «C». Lielākā daļa no viņiem piederēja «A» grupai, kam bija vismazākās tiesības. Reizi mēnesī viņi drīkstēja saņemt vienu vēstuli un vienu paku, kā arī izsūtīt vienu vēstuli. «B» un «C» grupai bija paredzētas vairākas privilēģijas (saņemt divus sūtījumus mēnesī, nēsāt personiskos apavus u.c.). Atkarībā no apcietināto kategorijas ieslodzīto apģērbs bija apzīmēts ar īpašām atšķirības zīmēm krūšu rajonā. Nometnē ieslodzītie parasti nēsāja burtu «A», ar pārmācī-bas namu sodītiem vajadzēja nēsāt baltu burtu «B». Darba kavētāji nēsāja uz krūtīm uzšū-tu baltu kvadrātu, karavīri — sarkanu «C» burtu, bet par komunistisku darbību ieslodzītie — dzeltenu trīsstūri. Pēc ierašanās nometnē ieslodzītos nostādīja vienā ierindā ar seju pret komandantūru un visus reģistrēja. Pēc tam viņus aizveda uz pirti, kur atņēma personiskās drēbes un izsniedza nometnes apģērbu. Visiem apcietinātajiem nogrieza matus. Ieslodzīto apģērbs bija maisa auduma pelēka jaka, bikses, berete un koka tupeles. Vīriešu un sieviešu barakas nometnē bija novietotas atsevišķi, sieviešu nodalījums bija nošķirts ar dzeloņstiepļu žogu. Saskaņā ar nometnes noteikumiem viņiem satikties bija aizliegts, taču šāda saskarsme notika, pildot dažādus pienākumus nometnē. 1942. gada vasarā ieslodzītie gulēja ebrejiem atņemtajos palagos, segās un spilvenos, bet vēlāk viņiem bija jāguļ uz salmu maisiem vai vienkārši uz salmiem, kas bija klāti ar saplēstām segām. Gulēšanu naktīs nepanesamu padarīja blaktis un citi kukaiņi. Nometnē plaši izplatīta bija spekulācija. Maiņas objekti bija pārtika, cigaretes, alkohols, apģērbs. Ieslodzītie tirgojās gan savā starpā, gan ar sargiem, apkārtnes iedzīvotājiem un brīvā līguma strādniekiem.

Ieslodzīto nodarbinātība

Lielākajai daļai apcietināto bija jāstrādā 10 stundas dienā, ieskaitot vienu stundu pusdienlaika. Ieslodzītos nodarbināja dažādos darbos galdniecības, mehāniskās, salmu apavu, kurpnieku, šuvēju, mākslinieku un suvenīru izgatavošanas darbnīcās, veļas maz-gātavā, slimnīcā, pirtī un citur. Visgrūtāk klājās ieslodzītajiem, kuri strādāja zem klajas debess. Šie apcietinātie būvēja un laboja ceļus, raka kūdru, lauza akmeņus, sagādāja kuri-nāmo un veica citus darbus. Sievietēm vissmagākais darbs bija veļas mazgātavā. Visne-patīkamākais darbs bija tualešu tīrīšana, kas bija jādara ieslodzītajiem, kuri par dažādiem pārkāpumiem bija nonākuši soda grupā. Šiem apcietinātajiem bija jāstrādā 14 stundas dienā, un viņi saņēma samazinātas uztura devas. Kopumā nedēļa Salaspils nometnē sa-stāvēja no 6 darbadienām un 1 brīvdienas — svētdienas.

Ārpus Salaspils nometnes atradās vairākas tās filiāles. Salīdzinoši labākos apstākļos nokļuva tie, kurus nosūtīja darbā uz Spilves lidlauku. Lai arī tur bija smagi jāstrādā, bū-vējot betona skrejceļus un angārus lidmašīnām, ieslodzītie tad vismaz bija pasargāti no nometnes administrācijas patvaļas. Parasti tur strādāja 150—200 apcietināto, taču dažreiz to skaits varēja būt arī lielāks. Ieslodzītos no Spilves sūtīja darbos arī uz Jumpravmuižu, kur vajadzēja sagatavot vietu jauna aerodroma būvei. No 1942. gada maija līdz 1943. ga-da janvārim apcietinātos izmantoja darbā Salaspils kūdras purvā, kas atradās 4—5 km attālumā no nometnes. Lai arī darbs pie kūdras izstrādes nebija viegls, tomēr, tur strādājot, ieslodzītajiem bieži vien izdevās vienoties ar sargiem, lai tie atļauj viņiem tikties ar tuviniekiem. Ieslodzītie strādāja smagos apstākļos arī Sauriešu akmeņlauztuvēs, kur pa-rasti nonāca par komunistisku darbību notiesātie. Ap 100—150 apcietināto strādāja Bro-cēnu cementa fabrikā pie Saldus. Ieslodzītie vīrieši bija nodarbināti arī Bēma akmeņlauz-tuvēs un Šmita cementa fabrikā, bet sievietes sūtīja darbā uz Šoha dārzniecību Salaspilī un citur.

Uzturs, slimības un sodi Salaspils nometnē

Ieslodzīto uztura kvalitāte nometnes pastāvēšanas laikā bija dažāda. Pēc rīta pārbau-des apcietinātie varēja atgriezties barakās un padzerties siltu nesaldinātu graudu kafiju. Tie, kuri saņēma sūtījumus no mājām, varēja paēst brokastis. Nometnē izsniegtā pārtika visbiežāk sastāvēja no maizes ar zāģu skaidu piejaukumiem. Katrs saņēma pa 150—350 gramiem dienā — atkarībā no veicamā darba un ieslodzītā statusa. Pusdienlaiks bija viena stunda darba laika pārtraukumā, kad izsniedza ¾ litra zupas, kurā bez ūdens vajadzēja būt arī kartupeļiem, putraimiem vai kāpostiem, bet bieži vien tur to nebija. Vakarā ieslodzītie saņēma sauso devu, kuras galvenā sastāvdaļa bija maize, puslitrs zupas vai/un graudu kafija. Kādreiz bija vēl kāds sauss kartupelis, gabaliņš sviesta vai margarīna, gabaliņš desas un kāda ēdamkarote cukura. Ieslodzītie, kuri nesaņēma piederīgo pārtikas sūtījumus, pastāvīgi cieta badu.

Salaspils nometnē izplatījās vairākas slimības un epidēmijas. Pirmā izsitumu tīfa epidēmija izcēlās 1943. gada pavasarī, kad nometnē ieradās akcijā «Ziemas burvība» Baltkrievijā sagūstītie cilvēki. 1943. gada decembrī nometnē izplatījās utis, ar kurām cen-tās cīnīties, ieslodzītos aizdzenot uz pirti un vienlaikus dezinficējot tukšās barakas. Ap-cietināto mazgāšana un atutošana notika nehumānā veidā, ziemas salā ieslodzītos kailus dzenot uz pirti, kur daļa sieviešu bija spiestas izciest arī citus pazemojumus. Lai iznīcinātu kukaiņus, mazgāšanās laikā dezinficēja ieslodzīto drēbes, ievietojot tās speciālā telpā ar lielu karstumu. Tas tomēr izrādījās nepietiekams, un utis no citu apcietināto drēbēm dabūja arī tie ieslodzītie, kuriem tās vēl nebija. Otra izsitumu tīfa epidēmija Salaspilī plo-sījās 1944. gada sākumā, kad nometnē izsludināja karantīnu un uz vairākām nedēļām to pat slēdza, nevienu ieslodzīto neatbrīvojot un neuzņemot arī jaunus. Daļa ieslodzīto sli-moja ar dizentēriju, bērnu vidū izplatījās masalas un citas slimības. Medikamenti praktiski nebija pieejami.

Viens no soda veidiem nometnē bija pēršana, sākumā 15, vēlāk 25—50 vai pat vairāk sitienu ar gumijas nūju pa kailu sēžamvietu un muguru. Sods bija jāizpilda pašiem ieslodzītajiem, kas to spēja darīt ar lielāku vai mazāku spēku. Šo sodu piesprieda par smagākiem nodarījumiem — zagšanu un citiem pārkāpumiem. Izplatītākie sodi bija «hin-legen» (gulties, celties, skriešus) un «hüpfen» (lēkšana uz priekšu ar izstieptām rokām un pietupieniem). Apcietinātie nometnē saņēma arī regulārus sitienus ar dūri vai pļauku pa seju, spērienus ar kājām vai arī sitienus ar kādu sitamo. «Karuselis» bija sods veselai ie-slodzīto grupai, kad viņiem pa pāriem ar nestuvēm lika iet vai skriet pa apli, kura vienā galā vairāki ieslodzītie ar lāpstām uz nestuvēm bēra zemi, kas otrā galā bija jānober kau-dzē. Dzīvībai bīstama bija nokļūšana soda grupā. Tur bija jātīra tualetes, turklāt parasto 10—12 darba stundu vietā bija jāstrādā 14 stundas, saņemot tikai pusi no pārtikas. Par nometnes noteikumu pārkāpšanu, par nepakļaušanos administrācijai, par zagšanu, par bēgšanu no nometnes varēja nokļūt karcerī, kur uzturēšanās apstākļi bija vēl smagāki. Ja ieslodzītie mēģināja bēgt, viņus drīkstēja ievainot vai nošaut bēgšanas laikā. Sākumā no-ķertos bēgļus aizveda prom no citiem un nošāva, bet vēlāk publiski pakāra vai nošāva par brīdinājumu pārējo apcietināto acu priekšā.

Ieslodzīto un bojāgājušo kopskaits

Jau 1943. gada beigās sākās Salaspils nometnes ieslodzīto masveida pārvietošana uz Štuthofas, Neiengammes, Būhenvaldes, Mauthauzenes-Gusenas, Zaksenhauzenes, Rā-vensbrikas un citām koncentrācijas nometnēm nacistu okupētās Polijas un Vācijas terito-rijā. Pēdējie ieslodzītie Salaspili atstāja 1944. gada 29. septembrī, kad nometne tika likvi-dēta un lielākā daļa vēl esošo ēku tika nodedzinātas. Precīzu Salaspils nometnē ieslodzīto un bojāgājušo personu skaitu neļauj noteikt apcietināto personu reģistra trūkums, jo to kartotēka tika iznīcināta. Tikai aptuveni ir iespējams konstatēt, ka dažādos laikos Salaspilī bija ieslodzīti ap 17 000 līdz 18 000 cilvēku, no kuriem ap 8000—9000 bija speciālās akcijās pārvietotas personas, kas Salaspilī uzturējās īslaicīgi un vēlāk tika nosūtītas citur. Līdz 1942. gada jūlijam—augustam ap 1000 ārzemju ebreju mira Salaspilī smago dzīves un darba apstākļu, necilvēcīgo miesas un nāves sodu dēļ. Pēc bijušā Salaspils nometnes ieslodzītā Artura Neparta (bija nodarbināts nometnes kancelejā, t.sk. atbildēja par ieslo-dzīto statistiku) aprēķiniem, nometnes pastāvēšanas laikā 100 politieslodzītos nošāva 1943. gada 5./6. maija naktī pēc viņu pārvešanas uz Rīgas Centrālcietumu, 400—500 mira no slimībām, ap 25 nošāva par gatavošanos bēgt vai bēgšanas laikā, 100—150 cilvēku mira no necilvēcīgiem sodiem, bet vairāki simti novārgušo bērnu mira ar tīfu, dizentēriju un citām epidēmijām un slimībām, kas bija izplatījušās Salaspilī. Ļoti aptuveni var pie-ņemt, ka Salaspils nometnē bojāgājušo skaits sasniedza vismaz 2000 cilvēku. Salaspils nometnes vēstures pēc iespējas objektīva izpēte un adekvāta izpratne mūsdienās ir savda-bīgs katalizators ne tikai vienotākas Latvijas vēstures atmiņas ainas veidošanā, bet arī izaicinājums mūsu daudzšķautņainās vēstures pieredzes integrācijai kopīgajā Eiropas Otrā pasaules kara atmiņu stāstā.