1939. gada 26. novembrī nelielo Mainilas ciematu satricināja vairāku artilērijas šāvienu sprādzieni. Šis ciems atradās padomju pusē netālu no PSRS un Somijas robe-žas. Padomju Savienības valdība nekavējoties paziņoja, ka tās teritoriju apšaudījuši somi, bet Somijas puse šo apgalvojumu kategoriski noraidīja, apgalvojot, ka somu robežsargi fiksējuši šāvienus no padomju teritorijas — apmēram divus kilometrus no sprādzienu vietas. «Mainilas incidents» jeb padomju puses veikta provokācija bija sākums Ziemas karam — vienai no Otrā pasaules kara epizodēm un PSRS agresīvās ārpolitikas apliecinājumam.
Ziemas karš
Somijas zemes un valsts vēsture ir kaut kādā mērā līdzīga mūsu valsts liktenim. 13. gadsimtā mūsdienu Somijas teritorija nonāca kaimiņvalsts Zviedrijas kontrolē un turpmākos gadsimtus somu tautas likteni noteica zviedru aristokrātijas kundzība — līdzīgi kā pār latviešu zemniekiem valdīja vācu baronlielskungi. Somiem bija vēl viens kaimiņš, kas allaž interesējās par iespēju ieņemt šo zemi, — Krievija. 18. gadsimtā vairāku karu rezultātā Somijas teritorija no Zviedrijas kontroles pārgāja Krievijas impērijas sastāvā. Jāsaka gan, ka Somijas iespējas Krievijas impērijā bija nedaudz labākas nekā citām iekarotajām tautām, jo Krievija dažādu apsvērumu dēļ tur neieviesa tiešo pārvaldes sistēmu — Somija skaitījās Krievijas autonoma teritorija ar savu parlamentu, autonomu pārvaldes, finanšu un iekšlietu institūciju sistēmu. Ar lielo im-pēriju kopīga bija aizsardzības un ārlietu joma. Lai arī no Krievijas cara «tētiņu» puses somu zeme baudīja tik lielu labvēlību, tomēr Krievijā neviens Somiju par valsts cienīgu teritoriju neuzskatīja un netaisījās somiem dot patstāvību. Tā bija jāizcīna pašiem. 1917. gadā pēc revolucionāriem satricinājumiem Krievijā un impērijas sabrukuma radās iespēja dibināt Somijas valsti. Līdzīgi kā citās Baltijas valstīs, arī Somijā proklamētā brīvība bija jāizcīna ar ieročiem rokās. Somijas neatkarības atbalstītāji bija spiesti savu brīvību aizstāvēt gan asiņainā pilsoņu karā ar Krievijas atbalstītajiem vietējiem lieliniekiem, gan cīnīties pret Padomju Krievijas ārējo agresiju Karēlijā. Lielu atbalstu Somijas neatkarības karā sniedza Vācija — pie mums daudz kritizētais vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs Somijā tiek uzlūkots kā nacionālais varonis, jo ar savu darbību 1918. gadā šis Latvijai daudz nelaimju atnesušais vācu ģenerālis bija viens no Somijas armijas organizatoriem.
20. gadsimta 20.—30. gados Somija bija tipiska Eiropas ziemeļu valsts ar pār-svarā lauksaimniecībā balstītu ekonomiku. No «Lielās depresijas» jeb 20. gadsimta 30. gadu sākumā pasaulē valdījušās ekonomiskās krīzes Somija izkļuva samērā sekmīgi, un pēckrīzes laiks būtībā bija sākums procesam, kuru mēs pavisam nesen pazinām kā «finlandizāciju» jeb labi sabalansētas ekonomikas izaugsmi. Tiesa, 30. gadu vidū par Somijas galveno problēmu kļuva ārpolitika.
Padomju Savienība kā Krievijas impērijas mantiniece savu agresīvo ārpolitiku nebija atmetusi. Krievijas impērijas koloniālo ārpolitiku bija nomainījusi tēze par «vispasaules revolūcijas uzvaru padomju atbrīvošanas karagājiena rezultātā». «Prole-tariāta vara» pirmām kārtām bija jānodibina tajās valstīs, kas izveidojušās uz sabruku-šās impērijas drupām. Somija, tāpat kā Baltijas valstis, bija padomju diktatora Josifa Staļina redzeslokā kā potenciālās teritorijas, kas varētu papildināt Padomju Savienību. 1938. gadā Padomju Savienība Somijai «piedāvāja» atdot daļu savas teritorijas, aiz-bildinoties ar Ļeņingradas drošības nostiprināšanu — pēc padomju valsts vadītāju domām, šī pilsēta bija pārāk tuvu robežai, un ikviens potenciāls naidnieks to varēja apdraudēt. Somija kā jebkura ārvalsts bija PSRS potenciāls ienaidnieks, kaut pati to nenojauta. Staļins teica: «Mēs neko nevaram padarīt ar ģeogrāfiju, jūs arī ne…Tā kā Ļeņingradu pabīdīt nevar, tad nāksies pabīdīt robežu.» Papildus robežas atbīdīšanai no Ļeņingradas PSRS pieprasīja vēl vairākas teritorijas savu karabāzu ierīkošanai, kā arī tiesības militarizēt Somijai piederošās Ālandu salas.
Līdz tam Somija par savu ārējo drošību rūpējās maz — Somijas parlamentā pār-stāvētās partijas, veidojot valsts budžetu, uzskatīja, ka nevajag pārāk tērēties armijas vajadzībām, ja netaisās karot. Somi karot netaisījās, bet pēc šādiem Padomju Savienī-bas paziņojumiem vēlākajam Somijas armijas pavēlniekam feldmaršalam Gustavam Mannerheimem izdevās pārliecināt Somijas valdību uzsākt aizsardzības līnijas būv-niecību gar PSRS robežu Karēlijas zemes šaurumā. Turklāt kara draudi Somijai kļuva arvien reālāki…
1939. gada 23. augustā Staļins ar Hitleru noslēdza savstarpējās palīdzības un neuzbrukšanas līgumu, ko pasaulē pazīst kā Molotova — Ribentropa paktu, kas sada-līja šo valstu starpā Austrumu un Centrālo Eiropu. Baltijas valstis un Somija nonāca padomju valsts interešu sfērā. Ar ko šis sadalījums noslēdzās Lietuvai, Latvijai un Igaunijai, ir labi zināms — 1939. gada rudenī šīs valstis PSRS spiediena rezultātā no-slēdza «savstarpējās palīdzības» līgumu ar Padomju Savienību, ielaida savā teritorijā Sarkanās armijas kontingentu un faktiski beidza pastāvēt kā neatkarīgas valstis. Tā paša gada 5. oktobrī — dienā, kad šādu līgumu noslēdza Latvija, padomju piedāvāju-mu par analoga līguma noslēgšanu saņēma arī Somija. Padomju puse piedāvāja somiem atdot daļu savas teritorijas Karēlijas zemes šaurumā, padomju karaspēka bāzes iekārtošanai atdot Hanko pussalu, kā arī veikt virkni pasākumu, kas jūtami ierobežotu Somijas kā neatkarīgas valsts pastāvēšanu. «Piedāvājums» tika pamatots ar lielu Sar-kanās armijas vienību izvietošanu Somijas pierobežā un apslēptiem draudiem Somijas nepiekāpības gadījumā likt lietā militāru spēku.
Somija atbildēja ar kategorisku «nē» un uzsāka armijas mobilizāciju. PSRS ne-bija cerējusi uz tik vienprātīgu Somijas sabiedrības nostāju šajā jautājumā. Visas So-mijas parlamentā pārstāvētās partijas, arī sociāldemokrāti, kuri līdz tam bija visādi bremzējuši militāro aktivitāšu pastiprināšanu, nostājās pret gaidāmo PSRS agresiju. Somijas miera laiku karaspēks bija neliels — tikai 30 000 vīru, militārās tehnikas po-tenciāls nekādi nebija salīdzināms ar padomju Sarkanās armijas iespējām: padomju karaspēkā bija ap trīs miljoni karavīru, vairāki desmiti tūkstošu tanku un lidmašīnu, par citu kara tehniku nemaz nerunājot. Protams, ne visi šie miljoni uzreiz dotos uz Somiju: pret šo valsti bija izvērsts tikai Ļeņingradas kara apgabala karaspēks, taču padomju militārie vadoņi šo militāro resursu uzskatīja par pietiekamu, lai vajadzības gadījumā ar Somijas armiju tiktu galā dažās nedēļās. Jau 1939. gada oktobrī Padomju Savienībā izveidoja sev vēlamu Somijas «tautas» valdību ar kādreiz uz Maskavu aizmukušo somu komunistu Oto Kūsinenu priekšgalā. Sāka veidot arī Somijas Sarkanās armijas korpusu, taču izrādījās, ka gandrīz visas somu un karēļu tautības Sarkanās armijas militārpersonas, kas dzīvoja Padomju Savienībā, lielā Staļina terora laikā 1937. un 1938. gadā ir iznīcinātas, tāpēc rezultātā izdevās savākt tikai nepilnu tūkstoti po-tenciālo kolaboracionistu.
1939. gada 26. novembrī padomju artilērija apšaudīja pati savu karaspēka daļu pierobežas Mainilas pilsētā, apsūdzot šajā apšaudē somus, un izmantoja šo notikumu kā ieganstu karadarbības sākumam. Feldmaršals Mannerheims vēlāk rakstīja:
«1939. gada 27. novembrī Molotovs paziņoja mūsu sūtnim, ka padomju valdība vairs neuzskata par saistošu līgumu par neuzbrukšanu. Uz somu piedāvājumu par ko-pīgu pie Mainilas ciema notikušā incidenta ar nezināmas izcelsmes šāvieniem izmek-lēšanu padomju puse nekādi neatbildēja, tajā pšā laikā sagrozot faktus un sākot apgal-vot, ka Somijas valdība prasījusi atvirzīt padomju karaspēku 25 kilometrus no robežas. 29. novembra notā Molotovs izteica apvainojumus, ka somu bruņotie spēki, «kā zināms», turpina veikt kara darbības ne tikai Karēlijas šaurumā, bet arī citos iecirkņos. Uz mūsu paskaidrojumiem atbildēja ar uguni.»
31. novembrī sākās Sarkanās armijas vispārējs uzbrukums Somijai. Pavisam pret Somiju bija izvērstas 20 padomju strēlnieku divīzijas (ap 17 000 vīru katrā), ap 2000 tanku, 1700 kaujas lidmašīnu, ap 2000 lielgabalu, ap 50 dažādu lielumu kara flotes kuģu un 45 zemūdenes. Somija varēja atbildēt ar mobilizācijas rezultātā savākto karaspēku: 11 kājnieku divīzijām (daļa vēl formēšanās stadijā), 60 tankiem, ap 120 kaujas spējīgām lidmašīnām, ap 400 lielgabaliem, 40 kara flotes kuģiem un piecām zemūdenēm. Karēlijas zemes šaurumā izveidotā nocietinājumu sistēma (pēc tās būv-niecības iniciatora vārda nosaukta par Mannerheima līniju) izrādījās padomju kara-spēkam tiešā triecienā neieņemama. 30. novembrī padomju aviācija jau bombardēja Helsinkus. Somija kara apstākļos ātri pārorientēja militārajām vajadzībām savu taut-saimniecību. Lai arī PSRS šo ziemeļu valsti par nopietnu pretinieci neuzskatīja, tomēr turpmākie mēneši pierādīja, ka somu tautas un tās karaspēka pretošanās padomju ag-resoram bija sekmīgāka, nekā bija gaidīts. Sarkanā armija nevienā frontes iecirknī pa-nākumus neguva — tieši otrādi, vairākās vietās tā cieta pamatīgas sakāves. Kaujas bija asiņainas, somi aizstāvējās ļoti prasmīgi, savukārt sarkanarmiešu uzbrukumi bija ļoti diletantiski — parasti padomju puse lietoja tiešu triecienu pret nocietinājumiem. Aculiecinieki stāsta, ka plašie Karēlijas lauki bijuši pilnībā noklāti ar sarkanarmiešu līķiem. Somijas centrālajā daļā daži tūkstoši somu karavīru 1940. gada janvārī sakāva vairākas padomju divīzijas Somusalmi rajonā, apturot Sarkanās armijas uzbrukumu Oulu pilsētai. Šī uzbrukuma mērķis bija sašķelt Somijas armiju uz pusēm. Arī Dien-vidkarēlijā, Kiteles rajonā, somiem izdevās aplenkt un pilnībā iznīcināt vairākas pa-domju divīzijas.
Tomēr Somijas pretošanās resursi nebija salīdzināmi ar Padomju Savienības ie-spējām. 1940. gada februārī Sarkanā armija sāka otro uzbrukumu Mannerheima līnijai. Šoreiz uzbrukumā piedalījās ne tikai Ļeņingradas kara apgabala karaspēks — pret Somiju bija vērstas jau veselas divas frontes, un uzbrukumā devās ap 700 000 padomju karavīru ar milzīgu tanku armijas (pāri pār 2000 tanku) un lielgabalu uguns (5000 lielgabalu) atbalstu. Pēc mēnesi ilgām kaujām un varonīgas somu pretošanās Manner-heima līnija krita. Ceļš uz Helsinkiem bija vaļā, bet somiem vairs nebija ne cilvēku, ne tehnisko rezervju.
Arī palīdzību no ārpasaules gaidīt nevarēja, jo agrākais Somijas sabiedrotais Vācija bija ar PSRS noslēgusi draudzības līgumu, Francija un Lielbritānija aprobežojās ar diplomātisku atbalstu, sekmējot PSRS kā agresorvalsts izslēgšanu no Nāciju līgas. Vienīgā reālā palīdzība nāca no Zviedrijas, kas palīdzēja ar pārtiku un kara ma-teriāliem. No turienes Somijā ieradās daži tūkstoši brīvprātīgo. Lai arī mazākā skaitā, bet brīvprātīgie bija arī no citām Eiropas zemēm, tostarp arī no Latvijas — vairāki desmiti cilvēku, starp kuriem bija arī pazīstamais pērkoņkrustietis Gustavs Celmiņš.
13. martā Sarkanā armija iegāja somu karaspēka atstātajā Vīpurī (tag. Vīborga) pilsētā. Dienu iepriekš bija noslēgušās vēl 7. martā uzsāktās Somijas un Padomju Sa-vienības miera sarunas. Somijas valdība bija piekritusi padomju miera noteikumiem: Padomju Savienība saņēma no Somijas teritorijas Karēlijas zemes šaurumā, Lādogas ezera ziemeļu un rietumu piekrasti, teritorijas Somijas centrālajā daļā, Somija nodeva PSRS rīcībā Hanko pussalu un daļu Ribačejes pussalas. Somija zaudēja ap 10% no savas teritorijas, karš bija prasījis no šīs valsts milzīgus dzīvā spēka upurus: pāri pār 20 000 kritušo, 5000 bija pazuduši bez vēsts. Lai arī militārajā ziņā Somija karu zau-dēja, tomēr morāli somu tauta Ziemas karu bija uzvarējusi — neatkarība bija saglabāta un dots cienījams pretspars padomju agresoram.