Pēteris Radziņš - viņa vārds neapšaubāmi ir ierindojams izcilāko Latvijas militāro darbinieku plejādē, taču viņš nav tik pazīstams kā Jānis Balodis vai Oskars Kalpaks, par kuriem vēstures gaitā objektīvu un subjektīvu apstākļu dēļ ir radīti daudz mītu un izdomājumu (kas neapšaubāmi Latvijas valstij un tautai grūtos brīžos bija objektīvi nepieciešami). Mērķis – caur latviešu virsniecības veidošanās 19.gs.beigās – 20.gs.sākumā prizmu pastāstīt par vienu no ievērojamākajiem latviešu virsniecības pārstāvjiem, Latvijas armijas ģenerāli Pēteri Radziņu.
Latviešu virsniecības veidošanās 19.gs.beigās - 20.gs sākumā. P.Radziņš un Latvijas armijas pirmsākumi.
19. gs otrā puse ir laiks, kas iezīmīgs kā latviešu kā nācijas konsolidācijas process un latviešu (līdzīgi arī igauņu) politiskā nacionālisma sākums, kurš galu galā noveda pie neatkarīgas valsts izveidošanās 1918. gadā. Taču līdz tam bija jānoiet garš un sarežģīts ceļā. Tā dēvētajām zemnieku tautām bija pakāpeniski, sarežģītā cīņā ar līdz tam pilnībā dominējošiem vācbaltu muižniekiem, kā arī ar šovinistiski noskaņotajiem krievu ierēdņiem jāiekaro saimnieciskā, politiskā un ekonomiskā ietekme. Tas bija izdarāms, vienīgi arvien lielākam skaitam latviešu un igauņu iegūstot izglītību un iekarojot stāvokli sabiedrībā. Līdz 19. gs. otrajai pusei turību ieguvušie latvieši un igauņi ātri pārvācojās vai pārkrievojās, tomēr ar laiku bija vērojams arī neizbēgamais nacionālās pašapziņas pieaugums.
Pēc zaudējuma Krimas karā Krievijas Impērijas armijā un visā militārajā sistēmā sākās reformas, vērstas uz krievu armijas modernizēšanu. Līdz 1864. gadam iestāties karaskolās un par virsniekiem Krievijas impērijā varēja kļūt tikai muižnieku kārtas pārstāvji. Ne muižnieku kārtas pārstāvji (arī latvieši un lietuvieši – kuri absolūtajā vairākumā piederēja pie zemnieku kārtas) kā virsnieki armijā bija atsevišķi izņēmumi, un ļoti reti. 1864. gadā mainījās Krievijas Impērijas armijas virsnieku sagatavošanas sistēma – bez karaskolām, kurās kā iestāšanās kritēriji palika mantiskā un sociālā piederība, tika izveidotas junkurskolas. To galvenais uzņemšanas kritērijs bija pamatizglītība, un tajās uzņēma visus bez kārtu ierobežojuma. Būtisks bija arī apstāklis, ka mācības junkurskolās bija par valsts līdzekļiem.
Zinātkāriem jauniešiem junkurskolas bija labs veids, kā tikt pie augstākās izglītības un iegūt tam laikam sabiedrībā prestižo virsnieka profesiju, respektīvi, panākt zināmu stāvokli sabiedrībā. Šādu ceļu izvēlējās daudzi latviešu zemnieku dēli.
Šādu ceļu izvēlējās arī nākamais izcilais latviešu karavīrs Pēteris Radziņš. Dzimis 1880. gada 2. maijā Vidzemes guberņas Valkas apriņķa Lugažu pagasta „Jaunvīndzedžu” mājās reliģioza lauksaimnieka ģimenē. Bērnībā un agrā jaunībā viņš mācījās Lugažu draudzes skolā, Valkas pilsētas skolā un Nelsona reālskolā Valkas pilsētā. Pēc tam viņš izšķīrās iegūt virsnieka profesiju. Pirmais mēģinājums neizdevās, jo 16 gadus veco jaunekli armijā neuzņēma nepilngadības dēļ. Pēc divu gadu ilgas zināšanu apguves mājās, vienlaikus strādājot tēva saimniecībā, viņš devās uz Pleskavu, kur kadetu korpusā nokārtoja brīvprātīgā pārbaudījumu un 1898. gadā iestājās 112. Urālu kājnieku pulkā Kauņā, pēc gada – Viļņas junkurskolā. Izlaidis vienu gadu disciplinārā soda dēļ P.Radziņš Viļņas junkurskolu pabeidza ar izcilību 1901. gadā. Sekoja dienests 24. Simbirskas kājnieku pulkā Lomžā (tagad Polijas teritorijā). 1904. gada beigās sākās karš ar Japānu, un podporučika dienesta pakāpē esošais P. Radziņš 1905. gada janvārī kā brīvprātīgais devās uz Tālajiem Austrumiem, bet martā tika ieskaitīts 10. Austrumsibīrijas strēlnieku pulkā rotas komandiera amatā. Drīz viņš guva pirmās ugunskristības, piedaloties kaujās pie Sipingajas. Septembrī viņu paaugstināja par poručiku. Karš beidzās ar Krievijas sakāvi un P. Radziņš 1906. gada maijā atgriezās savā pulkā Lomžā.
Jaunais poručiks kara laikā bija izcēlies ar labu dienestu un 1907. gada oktobrī viņš tika komandēts kārtot iestājeksāmenus Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā – pašā prestižākajā Krievijas augstākajā militārajā mācību iestādē, kurā vidēji tika uzņemts tikai viens no trīsdesmit kandidātiem. P.Radziņš spīdoši izturēja abu pakāpju pārbaudījumus (kara apgabala štābā un pašā akadēmijā). Mācību laikā viņu paaugstināja štābkapteiņa dienesta pakāpē. 1910.gadā viņš beidza akadēmiju, aizstāvot diplomdarbu „Rezerves loma augstākās priekšniecības rokās”. Darbu atzina paar izcilu. Sekoja paaugstinājums kapteiņa pakāpē.
1910. gada jūnijā Radziņu nosūtīja dienestā uz Varšavas kara apgabala štābu. Sekoja komandējums 6. kājnieku divīzijas štābā, pēc tam – dienests 32. Kremenčugas kājnieku pulkā Varšavā komandēšanas cenza iegūšanai, pēc kura iegūšanas viņš kā ģenerālštāba virsnieks tika nozīmēts par 38. divīzijas štāba priekšnieku.
1914. gadā sākās 1. pasaules karš un Polijas teritorijā izvietotās karaspēka daļas tajā iesaistījās vispirms. Radziņu steigšus komandēja uz 38. divīzijas štābu. Divīzija piedalījās kaujās pie Ravkas, Lodzas, Mlavas. 1914. gada augustā arī Radziņš personīgi piedalījās šajās kaujās. Par parādīto varonību viņš saņēma vairākus Krievijas impērijas ordeņus.
1915. gada maijā Radziņu iecēla par Novogeorgijevas (Modļinas) cietokšņa štāba vecāko adjutantu. Drīz pēc tam cietoksni ielenca vācu karaspēks un jūlijā un augustā pie tā norisinājās smagas kaujas. Augusta sākumā, kad ienaidnieks jau bija ieņēmis cietokšņa ziemeļu fortus, P.Radziņš kopā ar dažiem karavīriem ar lidmašīnu atstāja cietoksni un ieradās Belostokā. Vēlāk viņš pildīja Rietumu frontes štāba sevišķo uzdevumu virsnieka pienākumus, bija 8. Sibīrijas strēlnieku divīzijas štāba priekšnieka vietas izpildītājs. Piedalījās kaujās tagadējās Baltkrievijas teritorijā Baranoviču rajonā. 1916. gada augustā kā 61. kājnieku divīzijas štāba priekšnieku kopā ar divīziju viņu pārcēla uz Rumānijas fronti, kur P.Radziņš sagaidīja 1917. gada revolūcijas trauksmainos notikumus.
Jūlijā, jau revolūcijas haosa apņemtajā armijā Radziņu paaugstināja par pulkvedi. Pēc oktobra lielinieku apvērsuma Rumānijas frontē saglabājās zināmas disciplīnas pazīmes (citās frontēs karaspēks bija faktiski izjucis), tādēļ 61.divīzijas priekšniekam, kurš atbildēja arī par operatīvo situāciju reģionā, izdevās saglabāt kārtību šajās Besarābijā izvietotajās vienībās. Tikai 1918. gada februārī, kad no Odesas sākās lielinieku uzbrukums, Radziņš izformēja sev pakļautās divīzijas un pats devās uz Rumāniju.
Sekoja gads neskaidrības un nenoteiktības. P.Radziņš kopā ar daudziem citiem bijušās Krievijas armijas virsniekiem 1918.gada sākumā iestājās Vācijas militāri un politiski atbalstītajā jaunizveidotajā Ukrainas Centrālās radas hetmaņa Skoropadska karaspēkā, kļūstot par Ģenerālštāba organizācijas un apmācības daļās priekšnieku. Vēlāk – pēc Skoropadska gāšanas, P.Radziņš kļuva par Ukrainas Tautas Republikas armijas ģenerālštāba priekšnieka palīgu. Pēc tam, kad Ukrainas Tautas republikas armija 1919.gadā tika sakauta, viņš apmetās Varšavā un sāka domāt par atgriešanos dzimtenē.
Latvijā šis laiks bija iezīmīgs ar nozīmīgām sociālās, militārām un politiskām pārmaiņām. Pirmā pasaules kara beigās divu impēriju sabrukšanas rezultātā radās iespēja proklamēt neatkarīgu Latvijas valsti. Jaundibinātās valsts pagaidām vēl mazskaitlīgajiem bruņotajiem spēkiem sadarbībā ar vācu armiju 1919. gada pirmajā pusē izdevās atbrīvot valsts teritorijas lielāko daļu no lieliniekiem. 1919. gada jūnija Cēsu kaujās savienībā ar igauņu bruņotajiem spēkiem izdevās sakaut vācu Landesvēru. 1919. gada rudenī Latvijas valstiskumam draudēja vēl viens ārējais ienaidnieks – pārsvarā no vācu karavīriem un krievu monarhistiem sastāvošā P. Bermonta komandētā Rietumu brīvprātīgo armija.
P. Radziņa atgriešanās Latvijā sakrita ar Bermonta uzbrukumu Rīgai laiku.
1919. gada 25. oktobrī P.Radziņš ieradās Rīgā un jau nākamajā dienā ieradās vizītē pie Latvijas armijas virspavēlnieka pulkveža Jāņa Baloža. Balodis vēlāk atcerējies, ka virspavēlnieka štābā ieradies enerģiska un inteliģenta paskata kungs un stādījās priekšā: pulkvedis Radziņš. Ar Balodi viņi bija pazīstami kopš dienesta Kauņas garnizonā. Tikai pēc ilgas pierunāšanas P.Radziņš piekrita kļūt par Latvijas armijas štāba priekšnieku – viņš centās aizbildināties ar situācijas nepārzināšanu. 27. oktobrī viņu iecēla par Virspavēlnieka štāba priekšnieku un pulkvedis nekavējoties ķērās klāt pie armijas operatīvās vadības. Viņš, būdams politiskos uzskatos konservatīvs virsnieks, bija spiests cieši sadarboties ar politiski kreisi noskaņoto štāba operatīvās daļas priekšnieku pulkvedi – leitnantu Voldemāru Ozolu. Tieši šo divu virsnieku izstrādātais ienaidnieka atsviešanas plāns no Rīgas tika realizēts 3.-11. novembra uzbrukuma laikā un vainagojās ar Bermonta armijas izdzīšanu no Rīgas, kā arī tālāku vajāšanu visā Latvijas teritorijā.
Nākamais armijas uzdevums bija atbrīvot Latgali no lieliniekiem.
Tieši P. Radziņš aizstāvēja uzskatu, ka Latgali vajag atbrīvot ar militāru spēku pēc iespējas ātrāk.
Tieši tamdēļ tika meklēti potenciālie sabiedrotie. Lietuviešu armija kā sabiedrotie netika izskatīti dēļ Lietuvas politiskās vadības pārmērīgajām teritoriālajām prasībām, savukārt Polijas un Latvijas ārpolitiskās un militārās nostādnes sakrita. 1919. gada 30. decembrī J. Balodis un P. Radziņš no vienas puses un Polijas militārais pārstāvis – no otras, parakstīja abu valstu virspavēlniecību līgumu par kopīgu uzbrukumu Latgalē.
Uzbrukums, kura operatīvo plānu attiecībā uz latviešu daļām bija izstrādājis Pēteris Radziņš, sākās 1920. gada 3. janvārī un noslēdzās ar Latgales atbrīvošanu februāra sākumā. Miera līgums ar Padomju Krieviju tika noslēgts 11.augustā un līdz tam P.Radziņš turpināja operatīvajā ziņā vadīt armiju, kura bija iesaistīta vietēja rakstura sadursmēs ar sarkanarmiju. Par kaujas nopelniem viņu jau februārī paaugstināja par ģenerāli.
1920. gada oktobrī P.Radziņu atvaļināja no armijas ar oficiālo iemeslu „pēc paša vēlēšanās”. Patiesais iemesls atvaļināšanai bija tā dēvētā „vrangeliāde”. Latvijā esošie krievu baltgvardu virsnieki bija nelegāli organizējušies, lai pārietu ģenerāļa Vrangeļa rīcībā Krievijas dienvidos vai Savinkova rīcībā Polijā. Nekādu īpašu seku kustībai nebija, Latvijas valdība par to nezināja, taču Satversmes sapulces sociāldemokrātu frakcijai izdevās panākt Radziņa atkāpšanos. Ģenerālis tiešām bija informēts par šo vervēšanu, taču bija uz to pievēris acis.
Pēc atvaļināšanas P.Radziņš nodarbojās ar militāro publicistiku: tapa darbs „Latvijas atbrīvošanas karš”, mācību grāmatas „Stratēģiskās problēmas pēc pasaules kara piedzīvojumiem”, „Rezerves daļu daudzums un sastāvs” u.c. Viņš darbojās par lektoru Kara skolā un virsnieku kursos.
Viņš bija arī to karavīru skaitā, kuriem 1920. gada augustā tika piešķirta Lāčplēša Kara ordeņa III šķira – ar simbolisko nr. 1.
Vēlāk ģenerālis tika apbalvots ar LKO II šķiru, Triju Zvaigžņu ordeņa I šķiru, Igaunijas Brīvības krustu, Polijas ordeni „Virtuti Militari”, citu valstu augstākajiem militārajiem apbalvojumiem.
1924. gadā februārī viņš atkal tika ieskaitīts dienestā kā armijas komandieris. Īpašu vērību P.Radziņš, apzinādamies modernā kara prasības, pievērsa Latvijas armijas tehnisko daļu modernizēšanai. 1925. gadā viņš uzsāka kara aviācijas attīstības programmu, lai palielinātu kaujas lidmašīnu skaitu līdz 100 – taču tas neatkarīgu apstākļu dēļ tas netika realizēts. Radziņš palika amatā līdz 1928. gada aprīlim, kad atkal „pēc paša vēlēšanas” tika atvaļināts no armijas. Iemesls šoreiz bija sociāldemokrātu izraisītais skandāls sakarā ar Armijas komandiera štāba operatīvās daļas virsleitinanta Ikšes darbību. 1927. gada rudenī viņš kopā ar citiem virsniekiem bija izplatījis baumas par to, ka P.Radziņš un daži citi ģenerāļi gatavo valsts apvērsumu cenšoties nepieļaut Latvijas un PSRS tirdzniecības līguma noslēgšanu. Tās bija muļķības, Ikši atvaļināja no armijas, taču kreisie politiskie spēki apvainoja Radziņu reakcionāros uzskatos un līdzīgas pārliecības virsnieku pulcēšanos štābā. Sarūgtinātais ģenerālis aizgāja no armijas. Viņa uzskati patiešām bija nacionāli un pretkreisi. Vēsturnieks E.Andersons to skaidro ar ģenerāļa nespēju samierināties ar demokrātijas īpatnībām – attiecinot atsevišķus trūkumus uz visu demokrātiju kā tādu. Vēl agrāk – 1922. gadā Radziņš bija saistījies ar galēji labējo organizāciju ”Latvijas nacionālo klubu”, kļūstot par goda „virsaiti”. Oficiāli nevienā politiskā organizācijā iestāties viņš nevarēja, jo 1924. gada, atgriežoties dienestā, viņš no kluba izstājās sakarā ar aizliegumu karavīriem sastāvēt politiskajās organizācijās. Starp citu, tieši P.Radziņš bija iniciators aizliegumam militārpersonām sastāvēt politiskajās organizācijās (1921. gada likums), jo uzskatīja, ka politikas iejaukšanās armijas dzīvē var beigties ar armijas un valdības konfrontāciju.
Pēc atbrīvošanas no amata P. Radziņš tika iecelts par Virsnieku akadēmisko kursu priekšnieku. 1930. gada 7. oktobrī P. Radziņš nomira ar sirdstrieku savā dzīvoklī K.Valdemāra ielā. Apglabāts Brāļu kapos.
P. Radziņš pelnīti ir viens no izcilākajiem latviešu karavīriem. Var pievienoties kara ministra R. Bangerska 1925. gadā teiktajam par P. Radziņu: „Būtu izcils lielākas armiju grupu priekšnieks. Ļoti labs. Miera laikā atstājams pašreizējā amatā, kara laikā izbīdāms uz virspavēlnieka vai viņa štāba priekšnieka amatu”. Laikabiedri, arī ārzemnieki, uzsvēra ģenerāļa militāro talantu, godīgumu, taisnības izjūtu, tiešumu un patriotismu. No mūsdienu viedokļa raugoties, daži Radziņa uzskati būtu jākvalificē kā nelabvēlīgi demokrātijai, taču nav noliedzams, ka tos veidoja vide, kurā viņš bija kļuvis par personību un paust šos uzskatus viņu pamudināja pārliecība, ka tas nāks par labu Dzimtenei. Katrā ziņā Radziņš pieder pie tām personībām, kuru loma Latvijas vēsturē ir ļoti svarīga. Viņš bija viens no karavīriem, kuri tieši piedalījās neatkarīgās Latvijas izcīnīšanā. Vēl vairāk – viņš šo cīņu vadīja.