Latviešu karavīri karagūstekņu nometnēs: Pirmā pasaules kara pieredze

Latviešu karavīri un gūsts

Patieso gūstā kritušo Krievijas impērijas karavīru skaitu noteikt ir sarežģīti. 20. gadsimta 20. gados pastāvēja uzskats, ka līdz 1917. gada novembrim gūstā bija krituši gandrīz 2,4 miljoni Krievijas armijas karavīru. Jaunākajos pētījumos secināts, ka laikā no 1914. gada augusta līdz 1918. gada novembrim Vācijas un tās sabiedroto valstu gūstā kopumā krituši 2,8 miljoni Krievijas armijas karavīru (no tiem 1,4 miljoni atradās Vācijā). Neliela daļa no šiem karavīriem bija arī latvieši.

Vairākums latviešu karavīru gūstā krita kara pirmajā gadā, kad Krievijas impērijas karaspēks cieta ievērojamus zaudējumus un bija spiests atkāpties par vairākiem simtiem kilometru uz austrumiem. Sākoties mobilizācijai 1914. gada vasarā, latviešu karavīrus mobilizēja Latvijas teritorijā dislocētajās karaspēka daļās — 18. un 20. korpusā, kā arī 25. kājnieku divīzijā. Šīs karaspēka daļas ieskaitīja Krievijas impērijas 1. un 2. armijā, kuras iebruka Austrumprūsijā jau 1914. gada augustā. Tieši Austrumprūsijā gūstā krita ievērojams skaits latviešu karavīru, kad Mazūru ezeru kauju laikā 1915. gada sākumā 20. korpuss tika ielenkts un gandrīz pilnībā iznīcināts. 15 000 — 20 000 Baltijas guberņās mobilizēto karavīru zaudēja dzīvību, pazuda bez vēsts un krita vācu gūstā.

Latviešu karavīri Pirmā pasaules kara gados tika iesaistīti karadarbībā arī citās frontēs. Vairāki desmiti krita gūstā, karojot Krievu ekspedīcijas korpusa sastāvā Francijā. Pēc 1917. gada valsts apvērsuma daudzi no viņiem pievienojās Krievu leģionam, turpinot cīņu pret vā-ciešiem. Vairāki simti latviešu krita gūstā cīņās pret Vācijas 8. armiju pie Rīgas, kaujās pret austroungāriem Galīcijas frontē, kā arī 1918. gada pirmajos mēnešos, kad pēc neveiksmīgajām miera sarunām Brestļitovskā vācu un austroungāru armijas uzsāka jaunu ofensīvu visā Austrumu frontē. Precīzu latviešu karagūstekņu skaitu Centrālā bloka valstu nometnēs no-skaidrot ir grūti. To sarežģī apstāklis, ka latviešu karavīri karoja Krievijas impērijas armijā; nonākot karagūstekņu nometnēs, viņi tika reģistrēti kā krievu tautības gūstekņi. Daudzi no viņiem Latvijā vairs nekad neatgriezās. 

Karavīru pieredzētais un dzīves apstākļi nometnēs atšķīrās. Īpaši smagi apstākļi gūstā kri-tušajiem karavīriem bija pirmajā kara gadā, kad vēl nebija izbūvēta nepieciešamā infrastruktū-ra, lai uzņemtu negaidīti lielo karagūstekņu skaitu — daudzi bija spiesti apmesties stihiski veidotās nometnēs un dzīvot teltīs. Taču arī turpmākos gadus stāvoklis nebija viegls. Karam ieilgstot un pasliktinoties Vācijas un tās sabiedroto valstu saimnieciskajam stāvoklim, pilnvēr-tīga karagūstekņu apgāde vairs nebija iespējama. Jānis Ķīselis pēc kara savās atmiņās aprakstīja ikdienas dzīvi karagūstekņu nometnē:

«Nometne uzcelta vācu artilērijas pulka kazarmju sētā, no trijām pusēm tai apkārt trīskārtīgi žogi un ūdens grāvis, no vienas puses kazarmes. Uzturs: gandrīz pilnīgi veģetārs, ja neskaita pāris reizes nedēļā apm. simts gramu kādas nejēdzīgas žāvētas zivs (..). Bet citādi, brokastīs: glāze kastaņu kafijas bez kaut kā; pusdienā: žāvētas saknes, vārītas tīrā ūdenī un viens līdz trīs sausi kartupeļi; vakariņas: divi kartupeļi vai vārīta lopu biete. (..) Garastāvoklis tāds, ka par mazāko nieku gatavs miesīgam brālim uzbrukt. Vienas istabas iemītnieki, inteliģenti, daudz piedzīvojuši cilvēki, skatās viens uz otru kā vilki. (..) Pret mums, cittautiešiem, pārējo kolēģu attiecības palika arvien vēsākas un dažbrīd pat naidīgas.»

 Latviešu un igauņu karagūstekņus izmantoja, lai sasniegtu politiskus un pat militārus mērķus. Īpaši tas bija novērojams karagūstekņu nometnēs Vācijas teritorijā. 1917. gadā, gata-vojoties operācijai «Albion», kuras viens no mērķiem bija pie Igaunijas teritorijas esošo salu ieņemšana, tika apzināti un nopratināti nometnēs esošie igauņu karagūstekņi, lai iegūtu papildu ziņas par šīm teritorijām un labāk sagatavotos gaidāmajai operācijai. Tāpat tika veikts plašs aģitācijas darbs un izskatīta iespēja no latviešu un igauņu karagūstekņiem veidot militārus formējumus.

 Ņemot vērā baltiešu izglītības līmeni, kurš bija viens no augstākajiem visā Krievijas impērijā un Ziemeļeiropā, latviešu un igauņu karagūstekņi bieži tika iesaistīti nometņu ikdienas dzīvē. Latviešus un igauņus nodarbināja kā tulkus, pavārus, mūziķus, rakstvežus, kā arī iesaistīja dažāda veida administratīvajā darbā. Vieglāka režīma nometnēs uzplauka kultūras dzīve — atsevišķos gadījumos latvieši bija izveidojuši pat teātra trupas. Karagūstekņus iz-mantoja arī kā darbaspēku privātiem uzņēmumiem, kas deva iespēju kaut uz brīdi izkļūt no nometnes ikdienas un nonākt saskarsmē ar apkārtnes iedzīvotājiem. Taču būtiskākais bija ne-ziņa — lielākā daļa latviešu karavīru gūstā bija krituši kara pirmajā gadā, un daudziem trūka jebkādu ziņu par viņu tuviniekiem un stāvokli Latvijā; arī zināšanas par sarežģītajiem politis-kajiem notikumiem 1917. — 1918. gadā vairumam bija tikai fragmentāras un nepilnīgas.

Sarežģītā atgriešanās

 Pēc aktīvās karadarbības noslēguma 1918. gada novembrī latviešu karavīri bija izkaisīti pa neskaitāmām karagūstekņu nometnēm visā Eiropā — gan bijušās Krievijas impērijas, gan arī Vācijas un tās sabiedroto valstu teritorijās. Pēc kara beigām un revolūcijas Vācijā 1918. gada nogalē sākās pakāpeniska karagūstekņu atgriešanās Latvijā. Taču process negaidīti apstājās 1919. gada sākumā. Daļējs iemesls bija Padomju Krievijas atbalstītā komunistiskā sacelšanās Vācijā, Antantes valstu nevēlēšanās sūtīt bijušās Krievijas impērijas armijas karavīrus uz Padomju Krieviju, kā arī sarežģītā militāri politiskā situācija reģionā. Daļa no latviešu karavīriem nepaguva atgriezties 1918. gada nogalē, un šo karavīru repatriācija uz dzimteni kļuva par vienu no galvenajiem uzdevumiem jaunizveidotajai Latvijas valstij un tās valdībai. Tiem, kuri nepaguva atgriezties 1918. gada nogalē, repatriācija bija garš un sarežģīts process, kuru noteica militārais un politiskais stāvoklis Viduseiropā un Ziemeļeiropā 1919. — 1921. gadā. 1919. gada pavasarī karagūstekņu nometnēs Vācijā vēl atradās ap 5000 latvieši. Latvijas Pagaidu valdība bija sarežģītā stāvokli, trūka līdzekļu, un palīdzēt šiem karavīriem bija gandrīz neiespējami.

 Izmisums, trūkums un vēlme pēc iespējas ātrāk atgriezties Latvijā bijušajiem karagūs-tekņiem lika meklēt alternatīvus veidus, kā nokļūt dzimtenē. Daudzi brīvprātīgi iestājās t.s. krievu baltajās armijās, kuras rekrutēja karavīrus arī Vācijā. Lai neciestu badu, daudzi latvieši, piemēram, brīvprātīgi iestājās Nikolaja Judeņiča armijā, cerot pēc iespējas ātrāk nokļūt dzim-tenē. Pretēji gaidītajam šie karavīri nonāca Kurzemē un pret savu gribu tika ieskaitīti Pāvela Bermonta-Avalova Rietumkrievijas brīvprātīgo armijā. Neliels skaits karavīru, kuriem bija izdevies dažādā veidā iegūt naudas līdzekļus, mājup devās, izmantojot dažādus transporta veidus. Daļa palika Vācijas un bijušās Austroungārijas teritorijā uz dzīvi.

 Lai arī atgriešanās bija sarežģīts process, kura gaitā bija jāpārvar daudzas grūtības un problēmas, lielākā daļa Baltijas valstu karavīru atgriezās mājās ar Latvijas, Lietuvas un Igau-nijas valdību atbalstu. Kopumā atgriešanās process ilga no 1918. gada līdz 1921. gadam, un šajā laikā Latvijā atgriezās vairāki tūkstoši karavīru.