Jūrā pie «Virsaiša»

Tehnika un ekipējums
Juris Ciganovs, LKM direktora vietnieks
kuģis Rūsiņš
Foto: Foto: Normunds Mežiņš

Agrā 4. septembra rītā Tallinas ostā skanēja latviešu valoda. Krastā bija piestājis Latvijas Jūras spēku flotiles kuģis M-08 «Rūsiņš», pie kura trapa cita pēc citas piebrauca automašīnas ar mūsu valsts numuriem. Šajā dienā mūsu ziemeļu kaimiņvalsts galvaspilsētas militārajā ostā notika bijušā Latvijas Jūras kara flotes flagmaņkuģa «Virsaitis» zvana svinīgā nodošanas ceremonija, kurā piedalījās Latvijas Republikas aizsardzības ministrs Artis Pabriks, Igaunijas Republikas aizsardzības ministrs Urmass Reinsalu, Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, Jūras spēku flotiles komandieris jūras kapteinis Rimants Štrimaitis un citas augstas abu valstu amatpersonas.

Jūrā pie «Virsaiša»

Aizsākums šim notikumam meklējams gandrīz desmit gadus senā pagātnē. 2005. gadā somu kinodokumentālisti sāka darbu pie dokumentālās filmas par Otrā pasaules kara notikumiem Somu līcī. Somu amatieri ūdenslīdēji, pārmeklējot jūras līča dibenu, uzdūrās kādam nogrimušam kuģim. Sākumā viņi domāja, ka atraduši nogrimušu padomju flotes kuģi. Laika apstākļi toreiz bija sarežģīti, tāpēc bija grūti šo kuģi identificēt. «Mūsu ūdenslīdēji vairākkārt ienira pie atrastā kuģa, bet tā arī neuzzinājām, kas tas par kuģi. Tāpēc mēs nolēmām izcelt kuģa zvanu, lai noskaidrotu, ko esam atraduši, un liels bija mūsu pārsteigums, kad uz zvana izlasījām uzrakstu «Virsaitis» — tātad bijām uzgājuši bijušās Latvijas Kara flotes flagmani,» — tā par šo notikumu klātesošajiem stāstīja Jarmo Kusinens, Somijas ūdenslīdēju kluba «Diving in the Dark» pārstāvis, kas bija atvedis izcelto zvanu uz Igauniju. Svinīgā ceremonijā «Virsaiša» zvans tika nodots glabāšanā Latvijas Kara muzejam.

Mūsu zemei liktenis lēmis savu mūžu vadīt pie jūras. Latvieši kopš laika gala bijuši gan arāju, gan arī zvejnieku tauta. Folkloras apcirkņos glabājas teiksmas ne tikai par «reņģēdājiem», bet arī par baismīgajiem Kolkas pirātiem — «kājgriežiem», kuri no Irbes šauruma sēkļos iestigušajiem kuģiem laupījuši mantas un no krastā izskalotajiem jūrniekiem vilkuši nost garos jūras zābakus, bet, ja zābaks nav vilcies, tad griezuši to nost ar visu kāju. Nedaudz civilizētākajā 19. gadsimtā viens no pirmās latviešu Atmodas garīgajiem tēviem Krišjānis Valdemārs mudināja latviešus («Latvji, brauciet jūriņā!») apgūt jūrnieka arodu un kļūt par kuģu kapteiņiem, kuģu īpašniekiem, vārdu sakot, lika pamatu tam, ko šobrīd graujam pašu valsts rokām — latviešu jūrniecībai.

Dzīvojot zem svešām varām, pie kara jūrniecības mākslas latvieši pielaisti gan netika. Tā bija aristokrātu privilēģija — būt par jūras virsniekiem uz kara kuģiem. Kā matrožus uz kara kuģiem latviešus gan ņēma: Krievu — japāņu karā un Pirmā pasaules kara vētrās uz Viņa majestātes Krievijas ķeizara kuģiem mūsu tautas dēlu bija krietns pulciņš. Pēc 1914. gada latviešus sāka uzņemt arī Krievijas impērijas jūras kara skolās. Tur izmācījās pirmie latviešu tautības jūras virsnieki, kuriem sākumā gan bija jādien Krievijas flotē.

Tad nāca 1918. gads, kad 18. novembrī Rīgā proklamēja Latvijas Republiku. Valsts brīvība gan vēl bija jāizcīna ar ieročiem rokās. Pārējās valstis tikai tad atzina mūsu valsti, kad Latvijas armija bija iztīrījusi zemi no visiem ienaidniekiem. Tiesa, arī armija bija jārada no nulles, tāpat kā kara flote. Patiesību sakot, laikā, kad latviešu bruņotās vienības cīnījās par jaundibinātās valsts neatkarību, īstas flotes mums nemaz nebija. 1919. un 1920. gadā par floti sauca dažus nelielus kuģīšus, kas ātrumā bija apbruņoti ar dažādiem lielāka vai mazāka kalibra strēlnieku ieročiem. Taču visiem bija skaidrs, ka kara flote, lielāka vai mazāka, jaunajai valstij ir nepieciešama. Tas bija gan prestiža, gan tīri praktisks jautājums — Latvijai tomēr ir liela jūras krasta līnija.

Pamatojoties uz Tautu Savienības 1920. gadā izdotajiem rekomendējošajiem no-sacījumiem, Latvijai bija atļauts izveidot un turēt kara floti. Mums bija atļauts turēt četras zemūdenes (līdz 400 t), astoņus karakuģus (līdz 1500 t) un 1500 jūras mīnas.

Protams, karā izpostītajai Latvijai tobrīd nebija nekādu zemūdeņu un karakuģu. Tiesa — viens īsts karakuģis tomēr bija. 1916. gadā Vācijā, Rostokas pilsētas kuģu būvētavā «Neptun Werf Rostock» sāka būvēt kārtējo karakuģi karojošajai vācu kara flotei. 1917. gada 6. oktobrī Vācijas ķeizariskajā kara flotē šo jaunuzbūvēto mīnu traleri ieskaitīja kā karakuģi «M-68». Tas savus kaujas uzdevumus pildīja tikai 23 dienas — 1917. gadā 29. oktobrī uzskrēja uz krievu mīnas pie Daugavgrīvas, kur arī nogrima.

Pirmais pasaules karš beidzās, Vācijas un Krievijas impērijas sabruka. Krievijā notika lielinieku apvērsums, ko savā laikā pazinām kā Oktobra revolūciju. Lielinieku vara 1919. gada sākumā nonāca arī līdz Latvijai. P. Stučkas vadītie latviešu komunisti atcerējās par Daugavas ietekā nogrimušo vācu karakuģi. 1919. gada martā «M-68» izcēla no ūdens un sāka remontēt. Tādu, remontā esošu to arī ieskaitīja Padomju Latvijas kara flotē kā mīnu traleri «Sarkanā Latvija». Tas palika Bolderājas dokos arī pēc tam, kad Stučka ar visiem komunistiem atkāpās no Rīgas.

Sākās neatkarīgās Latvijas laiki. Kuģi savā ziņā pārņēma Latvijas Republikas Apsardzības ministrija, pārdēvēja to par «M» un atsāka remontēt. 1921. gada 12. jūnijā mīnu traleri «M», gan vēl dokos esošu, ieskaitīja Latvijas jūras dienestā. Šis datums vēlāk tika pieņemts kā Latvijas Kara flotes dibināšanas diena.

Sengaidītā diena pienāca 1922. gada 10. novembrī, kad bijušo vācu mīnu traleri pēc kapitālā remonta Bolderājā nolaida ūdenī jau kā Latvijas karakuģi — lielgaballaivu mīnu licēju «Virsaiti».

«Virsaiša» tehniskie rādītāji: komandā bija līdz 70 cilvēku (dažādos gados dažā-di skaitļi), ūdensizspaids 539 tonnas, garums 56 metri, platums 7,6 metri, iegrime 2,2 metri, ātrums 17 mezgli, darbības rādiuss 1200 jūras jūdzes jeb 2222,4 km. Bruņojumā — divi 75 mm un divi 57 mm lielgabali, viens 75 mm zenītlielgabals, četri ložmetēji un 30 mīnas.

Līdz pat 1926. gadam «Virsaitis» bija vienīgais īstais Latvijas karakuģis. 1924. gadā tika nodibināta Jūras krastu aizsardzības eskadra, kurā bez «Virsaiša» kā flagkuģa ietilpa arī vairāki mazāki kuģīši un motorlaivas. Šajā pašā 1924. gadā Latvijas armijas vadība prezentēja jūras kara flotes attīstības būvprogrammu, saskaņā ar kuru Latvijai septiņos gados bija jāizbūvē četras zemūdenes, četrus jūras iznīcinātājus, vienu sargkuģi, divus aizžogotājus mīnu tralerus un 12 hidroplānus.

Par šo programmu izvērtās garas un grūtas debates Saeimā, kur sociāldemokrātu frakcija bija kategoriski pret to, jo uzskatīja, ka flotes būvniecība ir nevajadzīga un dārga padarīšana valsts budžetam. Rezultātā programmu apcirpa, un 1926. gadā Francijā ūdenī nolaida tur uzbūvētās zemūdenes «Ronis» un «Spīdola», kā arī aizžogotājus mīnu tralerus «Imantu» un «Viesturu». Vēlāk — kad pienāktu treknāki gadi, bija paredzēts floti attīstīt tālāk, taču trekno gadu vietā pienāca krīze…

Bet «Virsaitis» kā flagkuģis nu varēja atskatīties uz savu, kaut nelielu, bet īstu floti. 20. gs. 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā «Virsaitis» un pārējie karakuģi gan piedalījās dažādos jūras manevros, gan pavadīja Latvijas augstākās amatpersonas viņu ārzemju braucienos (J. Čaksti uz Somiju, G. Zemgalu uz Zviedriju), kā arī piedalījās dažādos valsts reprezentācijas braucienos uz ārvalstu ostām. 1930. un 1931. gadā «Virsaitis» kopā ar citiem Latvijas flotes kuģiem piedalījās kopējos manevros ar Igaunijas floti Monzunda arhipelāgā, kas bija pirmie abu valstu kopējie jūras manevri un diemžēl arī pēdējie pirms Otrā pasaules kara.

1940. gada 17. jūnijā Latvijā ienāca pastiprināts Sarkanās armijas kontingents un valsts neatkarība tika iznīcināta. 1940. gada 25. jūlijā, vēl pirms Latvijas oficiālās iekļaušanas Padomju Savienībā (skaitījās, ka tas noticis 5. augustā) uz visiem Latvijas Kara flotes karakuģiem nolaida neatkarīgās valsts karogus un pacēla PSRS Baltijas jūras kara flotes karogus. Tas notika vienkārši, bez jebkādām ceremonijām. Neviens no flotes vadības, ne arī komandieris admirālis T. Spāde jūrniekiem nevarēja izskaidrot, kāpēc tas noticis. Oficiāli Latvijas Kara floti sarkankarogotajā Padomju Savienības Baltijas jūras kara flotē ieskaitīja tikai 19. augustā.

Vecie nosaukumi latviešu kuģiem jaunajai varai nebija tīkami. «Virsaitis» pie pa-domēm kļuva par karakuģi ar nosaukumu «T-297». Latviešu tautības jūrniekus no «Virsaiša» sāka atvaļināt jau uzreiz pēc ieskaitīšanas padomju flotē. 1940. gada augus-tā uz «Virsaiša» nomainīja pusi no ekipāžās, latviešus aizstājot ar jauniesaucamajiem no Krievijas. Komandieris gan pagaidām palika vecais — komandkapteinis Ansis Mežroze, arī daļa latviešu virsnieku bija atstāti, jo visi apzīmējumi uz kuģa un kuģa dokumentācija bija latviešu valodā, bet kaut kā taču kuģis bija jāvada. Visu 1940.—1941. gada ziemu un pavasari «Virsaitis» nostāvēja Liepājas kara ostā, retu reizi izbraucot jūrā.

1941. gada 22. jūnijā hitleriskā Vācija sāka karu pret savu bijušo sabiedroto — staļinisko Padomju Savienību. Karš atkal atnāca uz Latvijas zemi. Liepājai uzbruka jau pirmajās kara dienās. 25. jūnijā Liepājas kara ostas akvatorijā pēc padomju kara bāzes priekšnieka pavēles tika nogremdēti vairāki padomju karakuģi un zemūdenes, to skaitā arī «Ronis» un «Spīdola». Kāpēc tas notika, īsti nebija saprotams, taču pirmajā kara gadā Sarkanās armijas darbībā loģiku meklēt bija lieki. «Virsaitis», «Viesturs» un «Imanta» kopā ar citiem Liepājā bāzētajiem padomju karakuģiem pārbrauca sākumā uz Rīgu, vēlāk devās uz Tallinu. Pie Igaunijas krastiem augustā «Imanta» uzbrauca uz mīnas un nogrima. Starp citu, neizskaidrojamu apstākļu dēļ 1941. gada augustā visiem trim bijušajiem Latvijas Kara flotes kuģiem atdeva atpakaļ to iepriekšējos vārdus. «T-297» atkal kļuva par «Virsaiti». Turklāt — kā vēstīts tajā laikā uz kuģa dienošo jūrnieku atmiņās, kuģa nosaukumu atkal rakstīja ar latīņu burtiem. Varbūt cerēja, ka vācieši, pamanot pazīstamu rakstību uz bortiem, nešaus uz kuģi?

Nosaukumu atguvušais «Virsaitis» piedalījās Tallinas evakuēšanas operācijā, kas bija lielākā un neveiksmīgākā Baltijas flotes operācija 1941. gada rudenī. Pēc tam kādu laiku «Virsaitis» bija pietauvojies Ļeņingradā. Runāja, ka kādu brīdi tas atradies vietā, kur parasti stāvēja «Aurora». Novembrī sākās Hanko karabāzes evakuācija. Hanko (ne-liela pussala Somijas dienvidu piekrastē) kopš 1940. gada pavasara atradās padomju karabāze — bija beidzies padomju—somu karš («Ziemas karš»), kura rezultātā Somija gan saglabāja savu valstisko neatkarību, bet zaudēja ievērojamu teritorijas daļu un bija spiesta atļaut Padomju Savienībai ierīkot savā teritorijā vairākas karabāzes. Kopš 1941. gada jūlija somi kopīgi ar vācu floti bija nesekmīgi centušies ieņemt Hanko pussalu. Novembra beigās padomju militārā vadība Hanko pussalas aizstāvēšanu nolēma iz-beigt, jo bija kļuvis grūti tur esošos karavīrus apgādāt ar kara materiāliem.

Hanko evakuēšanai bija mobilizēti visi padomju Baltijas jūras kara flotes spēki, šajā operācijā piedalījās arī «Virsaitis».

Vairākas reizes veiksmīgi nobraucis līdz Hanko un atpakaļ Kronštatē, 2. decembrī bijušais Latvijas Kara flotes flagkuģis uzskrēja virsū vācu liktajai mīnai un, pusstundu noturējies virs ūdens, nogrima Somijas krastu tuvumā.

Daļa komandas paguva izglābties, taču ļoti daudzi no Hanko evakuējamie padomju karavīri un civiliedzīvotāji, kuri atradās uz «Virsaiša» klāja, gāja bojā kopā ar kuģi. Pēc nostāstiem, šajā laikā uz «Virsaiša» bijuši tikai kādi pieci seši latvieši. Somu un mūsu bruņoto spēku ūdenslīdēji savukārt stāsta, ka «Virsaiša» vrakā joprojām atrodas kopā ar kuģi nogrimušo mirstīgo atliekas.

Pēc «Virsaiša» zvana svinīgās nodošanas ceremonijas visi klātesošie kāpa uz mūsu Jūras spēku flotiles karakuģa «Rūsiņš» klāja un devās atklātajā jūrā, lai pēc apmēram trim stundām sasniegtu «Virsaiša» bojāejas vietu. Tur «Rūsiņu» sagaidīja Igaunijas karakuģi un mūsu Ūdenslīdēju skolas instruktori, kuriem šajā dienā bija jāveic vēl viens svarīgs uzdevums. Seši Latvijas militārie ūdenslīdēji iegremdējās 67 metru dziļumā, lai pie Somu līča dzelmē gulošā karakuģa «Virsaitis» vraka piestiprinātu piemiņas plāksni ar atgādinājumu par mūsu valsts kara flotes flagmani. Pirms iegremdēšanas plāksni svētīja Jūras spēku flotiles kapelāns Viesturs Kalniņš. «Šodien mēs atrodamies tikai pāris simtu metru attālumā no «Virsaiša», bet kuģi mēs neredzam. Iespējams, vairs nekad mēs «Virsaitim» tik tuvu nebūsim. Mūs ar šo kuģi saista vēsturiskās saites, tam ir simboliska nozīme gan mūsu bruņoto spēku, gan valsts vēsturē. «Virsaiša» vēs-ture ir tikpat samezglota, cik mūsu tautas vēsture pagājušajā gadsimtā. Šodien mēs pie-minam visus, kas dienējuši uz šī kuģa, un tos, kas bija uz tā klāja kuģa pēdējā uzdevumā.»

«Virsaiša» atrašana ir viens no lielākajiem notikumiem mūsu valsts militārajā vēsturē pēdējos gados. Vai «Virsaitim» tas ir jauns sākums? Aizsardzības ministrs A. Pabriks uzsvēra, ka šobrīd nav plānots nogrimušo karakuģi izcelt, jo tas varētu būt sarežģīti tehniskajā ziņā — kuģis ir nopietni bojāts sprādziena laikā, bez tam kuģim ir jāpaliek dzelmē, jo šobrīd tā ir pēdējā atdusas vieta tiem, kuri kopā ar to nogrima dzelmē.

Dalies ar šo ziņu