1939. gada 23. augusta padomju – vācu neuzbrukšanas līgums un Latvija

Vēsturiski jūtīgie jautājumi
Juris Ciganovs, Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks

Molotova - Ribentropa akts

1939. gadā naktī no 23. uz 24. augustu hitleriskās Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Rībentrops un Padomju Savienības ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs lika savus parakstus uz dokumenta, kas izšķīra vairāku Eiropas valstu, tai skaitā Latvijas, likteņus un kura sekas mūsu valsts jūt vēl šodien. Aiz viņiem stāvēja abu valstu diktatori – Hitlers un Staļins, kas Austrumeiropas un Viduseiropas karti graizīja pēc sava prāta un iegribām.

1939.gada 23.augusta padomju – vācu neuzbrukšanas līgums un Latvija

1939. gada pavasarī lielo Eiropas valstu politikā iezīmējās tendences, kas bija bīstamas Baltijas valstu neatkarībai un norādīja, ka šo valstu ģeopolitiskais stāvoklis ir ļoti nedrošs. Vācija 30.gadu vidū pēc Ā.Hitlera nākšanas pie varas bija atguvusies no Pirmā pasaules kara sakāves sekām, audzēja savus militāros spēkus un centās atbrīvoties no Versaļas miera līguma radītā „zaudētāja kompleksa”.

Jau iepriekšējā gadā Vācija, ar Lielbritānijas un Francijas klusu piekrišanu, bija sagrāvusi Čehoslovākiju, 1939. gada martā pārņēmusi Klaipēdas (Mēmeles) apgabalu un tagad lūkojās atrisināt „poļu” jautājumu, iznīcinot Polijas valsti.

Padomju Savienība arī centās nostiprināt savu ietekmi bijušajās Krievijas impērijas zemēs un Austrumeiropā kopumā. Lielbritānijas un Francijas palīdzība Baltijas valstīm un Polijai bija nereāla. Rezultātā Polija un Baltijas valstis kļuva par situācijas ķīlniekiem. Vienotu Baltijas valstu bloku izveidot neizdevās, jo pārāk atšķirīgas bija visu triju valstu (Latvijas, Lietuvas un Igaunijas) ārpolitiskās intereses un suverenitātes saglabāšana pilnā apmērā bija grūti realizējams uzdevums jebkurā gadījumā.

Latvijas ārpolitiskajā resorā valdīja viedoklis, ka neitralitātes politikas turpināšana būtu garants esošā „status quo” stāvokļa saglabāšanai. Sevišķi šādu domu proponēja toreizējais Latvijas Republikas ārlietu ministrs Vilhelms Munters. Tomēr situācija neattīstījās Latvijai un pārējām reģiona valstīm labvēlīgi.

Pēc zināma vēsuma Padomju Savienības un Vācijas attiecībās, kas bija iestājies līdz ar Hitlera nākšanu pie varas (20.gs.20.gados un 30.gadu sākumā PSRS un Vācija aktīvi sadarbojās militārā un ekonomiskajā jomās), abu valstu diplomātijas 30.gadu otrajā pusē sāka taustīties tuvināšanās virzienā, jo ārpolitiskie mērķi abām valstīm tobrīd sakrita jeb, pareizāk sakot, vēl nebija skaidru izteiktu pretrunu teritoriālās ekspansijas ziņā. Vācija un Padomju Savienība bija ieinteresētas arī savstarpējo ekonomisko attiecību uzlabošanā, tā soli pa solim tuvinoties abpusējam izlīgumam.

Neraugoties uz to, ka 1939. gada pavasari un vasarā Maskavā risinājās Lielbritānijas, Francijas un PSRS sarunas par garantijām Austrumeiropas valstīm kādas agresīvas valsts eventuāla uzbrukuma gadījumā un kopējo rīcību šādā varbūtībā, padomju vadība risināja slepenas sarunas ar Vāciju.

Sarunas ar Vāciju padomju diktators J.Staļins uzskatīja par svarīgākām, kamēr iespējamais pakts ar Lielbritāniju un Franciju tika uzskatīts tikai par hipotētisku, galvenokārt, lai pagaidām nomierinātu to sabiedrības daļu Rietumos, kam bīstama likās PSRS un Vācijas iespējamā savienība.

Jau 1939. gada 3. maijā J.Staļins nomainīja padomju ārlietu ministru – ebreju Mihailu Ļitvinovu aizstāja V.Molotovs, jo J. Rībentrops varētu atteikties sarunas vest ar ebreju. Jūnijā un jūlijā J.Staļins vēl nebija pilnīgi pārliecināts par vienošanos ar Vāciju. Tāda pārliecība padomju „tautu tēvam” radās tikai jūlija beigās, kad Francija un Lielbritānija gatavojās sūtīt uz Maskavu savas militārās delegācijas.

Vācija aktivizējās un slepenās sarunas kļuva intensīvākas. Vācijas puse steidzās, jo Hitleram bija nepieciešama padomju neitralitāte Vācijas – Polijas konflikta gadījumā, bet Polijai Hitlers bija paredzējis sākt uzbrukumu 26.augustā. Šīs neitralitātes dēļ, kā arī cenšoties nepieļaut britu, franču un padomju militāro vienošanos, Hitlers bija gatavs atteikties no Baltijas valstīm, Besarābijas un Polijas austrumiem – šo teritoriju nākotne uzreiz kļuva par sarunu objektiem. Vācu puse bija gatava piekāpties padomju puses prasībām, bet tās nebija mazas.

1939. gada 19. augustā J.Staļins, uzstājoties VK(b)P Politbiroja sēdē teica, ka „mums jāpieņem vācu priekšlikums un laipni jāaizsūta atpakaļ angļu – franču misija. Vācija mums sniedz pilnīgu rīcības brīvību Baltijas valstīs un neiebilst pret Besarābijas atkalapvienošanos ar PSRS”.

23. augustā Maskavā ieradās Vācijas ārlietu ministrs J.Rībentrops un naktī Austrumeiropas turpmākais liktenis bija izlemts ar PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līguma un slepenā papildus protokola (mūsdienās pazīstams kā Molotova – Rībentropa pakts) parakstīšanu.

Slepenā protokola 1.pants noteica, ka Latvija, kopā ar Igauniju un Somiju nonāk PSRS „interešu sfērā”: „Teritoriāli politiskās pārkārtošanās gadījumā pie Baltijas valstīm (Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva) piederīgajos apvidos Lietuvas ziemeļu robeža ir vienlaikus Vācijas un PSRS interešu sfēra”.

Protokola 2.punkts fiksēja Polijas sadalīšanu padomju un vācu interešu sfērās, kā arī tās valstiskuma iespējamo likvidāciju: „Jautājums, vai abu pušu interesēm atbilst neatkarīgas Polijas valsts saglabāšana un kādās robežās būs šī valsts, būtu noskaidrojamas turpmākās politiskās attīstības gaitā”.

Trešais punkts noteica, ka Padomju Savienībai ir interese par Besarābiju, pret kuru vācu pusei nav nekādas ieinteresētības.

Dažas dienas pirms pakta parakstīšanas PSRS un Vācija parakstīja vienošanos par tirdzniecību un kredītu: saskaņā ar šo vienošanos Padomju Savienība apņēmās apgādāt Vāciju ar benzīnu, akmeņoglēm, maizes labību, citām stratēģiskajām precēm, kas tai bija ļoti nepieciešamas. Ne velti pēc pakta parakstīšanas Vācijas valdošajās aprindās bija modē teiciens, ka viena neliela valstiņa Vācijai bija mazvērtīgāka par vilciena sastāvu ar benzīnu. Lieki piebilst, ka padomju puse šo vienošanos pildīja. Pēdējais vilciens ar benzīna cisternām uz Vāciju aizbrauca 1941.gada 22.jūnija rītā....

23. augusta līgums bija prettiesisks un cinisks darījums, kas pārkāpa veselu virkni starptautisko un divpusēju nolīgumu, legalizēja agresiju, valstu bojāeju. Molotova – Rībentropa pakts izraisīja Otro pasaules karu – tas bija kara un iznīcības pakts.

Rietumu valstīs PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līgums izraisīja šoku, „bumbas sprādzienam līdzīgu efektu”, kā rakstīja laikraksts „Jaunākās ziņas”. Divas valstis, kas ārēji agrāk bija skaitījušās ideoloģiskas, politiskas un ekonomiskas sāncenses, vismaz uz laiku kļuva ja ne gluži par sabiedrotām, tad par tuvām partnerēm gan.

Par slepeno papildus protokolu ārvalstīs uzzināja jau gandrīz tūlīt pēc tā parakstīšanas, par to tika informēts arī Latvijas ārlietu resors. Tomēr V.Munters vairāk paļāvās uz vācu un padomju diplomātu melīgajiem skaidrojumiem Ne tikai viņam neskaidrību radīja termins „interešu sfēra”. Patiesība gan Latvijai, gan pārējai pasaulei atklājās pavisam drīz.

1939. gada 1. septembrī Vācijas armija sāka uzbrukumu Polijai. Atbildot, Francija un Lielbritānija pieteica Vācijai karu. Eiropā sākās Otrais pasaules karš. 17. septembrī pret Poliju karadarbību sāka PSRS Sarkanā armija, motivējot šo iebrukumu ar vēlmi atbrīvot no „poļu panu jūga” Rietumbaltkrieviju un Rietumukrainu.

PSRS un Vācijas bruņotie spēki ātri tika galā ar Polijas armiju un sadalīja savā starpā šo nelaimīgo zemi, kā jau bija noteikts pakta papildus protokolā un 28. septembrī noslēgtajā padomju – vācu līgumā par draudzību un robežām. Šis līgums noteica, ka arī Lietuva nonāk padomju „interešu sfērā”.

Vienlaicīgi Padomju Savienība ķērās pie „Baltijas jautājuma” risināšanas. 5.oktobrī Latvijai tika uzspiests „Savstarpējās palīdzības” jeb „Bāzu līgums”, saskaņā ar kuru Padomju Savienība ieguva tiesības Latvijas rietumu rajonos izvietot savas militārās bāzes un ievest Sarkanās armijas kontingentu 25 000 vīru lielumā. Līdzīgi „bāzu līgumi” tika uzspiesti arī Lietuvai un Igaunijai.

„Bāzu līgums” bija pirmais solis reālajā triju Baltijas valstu iekļaušanā padomju „interešu sfērā” jeb pirmais solis šo valstu okupācijā. Sekoja 1940. gada 17. jūnijs, kad Padomju Savienības bruņotie spēki okupēja visu Latvijas teritoriju, kam savukārt sekoja mūsu valsts inkorporācija PSRS sastāvā.

Tieši Molotova – Rībentropa pakts iezīmēja to traģisko robežšķirtni mūsu valsts vēsturē, pēc kuras Latvija tika izrauta no Eiropas civilizācijas aprites, pakļauta padomju sociālistiskajam eksperimentam, rusifikācijas politikai – tiem procesiem, kuru sekas jaušamas mūsdienās.

Dalies ar šo ziņu