Kārlis Smiltēns: Mākslinieks ar kara pieredzi

Vēsture
2A99E0315AFD4792BA9211A86482E6E2.jpg

Kārlis Smiltēns: Mākslinieks ar kara pieredzi

Kara dzirnavās ierautais cilvēks, viņa kailā dzīvība un lielais iznīcības virpulis, un stingrā apņēmībā soļojošie karavīri, kas dodas pretim nezināmajai nākotnei, — tāds varētu būt latviešu leģionāra, daudzus gadu desmitus ASV nodzīvojušā mākslinieka Kārļa Smiltēna lielajam karam veltīto akvareļu vadmotīvs.

Otrais pasaules karš 1921.gadā dzimušajam Kārlim un visai viņa ģimenei pilnībā mainīja iepriekšējo dzīvi, jo bijušais, kas nosaucams par jēgpilnu dzīvošanu savā neatkarīgajā valstī, bija zudis un atņemts. Okupācijas varas izrādījās pārāk spēcīgas un neuzveicamas, un Smiltēnu ģimene ar dziļām skumjām pameta Latviju. Karš tolaik tuvojās beigām un padomju armija virzījās uz Kurzemi.

Kārlis bija pirmā kursa students Mākslas akadēmijā, kad viņu iesauca leģionā. Nokļuvis 15.divīzijā, gājis uz karu ar pārliecību, ka dodas aizstāvēt savu dzimteni pret 1940.gadā atnākušo okupācijas varu — Padomju Savienību. Līdzi ņēmis piezīmju blociņu, kurā tieši kauju darbības zonā arī tapuši daudzi zīmējumi, uzmetumi un skices. Vienā no viņa darbiem attēlots Krievijas ciems, kurā vēl nesen norisinājusies kauja. Redzams nogalināts krievu karavīrs, pie kura sadragātā galvaskausa notupies ēd izbadējies kaķis. Tēvijas Sargam mākslinieks stāsta, ka tas nav izdomājums. Tieši šādu ainu viņš ir redzējis. Ar šo piemēru ir gana, lai mēģinātu aptvert, ko bija iespējams ieraudzīt Otrā pasaules kara frontē.

 

Kārļa pieredzētais un izjustais guvis vitālu un spēcīgu izteiksmi viņa darbos, kas pagājušajā gadā bija apskatāmi Latvijas Kara muzejā. Melni pelēkajos toņos ieturētie akvareļi emocionāli uzrunā skatītāju, modinot simbolisku kara šausmu noliegumu. Un tomēr mākslinieks neuzskata sevi par militāras darbības pretinieku. «Tas nenozīmē, ka esmu pacifists. Par savu dzimteni cīnīties ir pavisam cita — godājama lieta, pilnīgi atšķirīga no iešanas karot uz citām zemēm,» saka Kārlis.

Mājās pie spartiskā mākslinieka

Ir jau gandrīz pusnakts, kad nokļūstam pie Kārļa Redlendā, kas atrodas Amerikas Savienotajās valstīs netālu no Losandželosas. Tikai īsi sasveicināmies, saņemam informāciju par ceļu uz tuvējo moteli, un norunājam tikties nākamajā rītā.

Ļoti askētiska neliela mājiņa. Darba istaba, neliela virtuve, guļamistaba un garāžai līdzīga telpa. Tajā redzams sporta ritenis un kanoe laiva — liecība sportiskam dzīvesveidam, ko ilgi piekopis šīs mājas saimnieks. Par panākumiem triatlonā stāsta diplomi, kausi un dažādas medaļas (droši vien vairāk par simtu), ko uzreiz ieraugām, nokļuvuši Kārļa mājā.

Iesākam sarunu par viņa ģimenes dzīvi pirmskara neatkarīgajā Latvijā. Annai un Jānim Smiltēniem bijuši trīs bērni — Kārlis, astoņus gadus jaunākā māsa Biruta un par gadu vecākais brālis Artūrs. Tēvam piederējuši ādu veikali. Rīgā dzīvojuši pārmaiņus vairākos dzīvokļos, bet vasaras pavadījuši vasarnīcā. 1938.gadā tēvs nopircis māju Ikšķilē, par to samaksādams 25 tūkstošus latu. «Bijām pārtikuši, bet par Ikšķiles māju es nezinu, vai tēvs ņēma kredītu vai arī samaksāja uzreiz visu summu. Izsūtīšanas dienā, 14.jūnijā, es atrados Rīgas dzīvoklī Raiņa bulvārī 17. Un gāju uz savu skolu, 1.ģimnāziju, pēc izlaiduma dokumenta. Satiku meitenes, bet viņas brīnījās, kāpēc es neesmu paņemts. Varu mēģināt šo «pārpratumu» izskaidrot ar to, ka krieviem nebija īstas sistēmas, kādi cilvēki izvedami, jo izsūtīja taču arī nabadzīgos. To uzzinājis, vairs nevēlējos iet uz mājām. Aizgāju pie mātesbrāļa Pētera Bišofa un dažas dienas paliku tur. Kad sākās karš, atgriezos vecajā dzīvoklī. Atnāca vācieši, un vairs nebija ko baidīties. Domājām, ka atkal būs sava valsts, bet tikām kā ar aukstu ūdeni aplieti. Pazuda kāds zēns, kas bija izkaisījis proklamācijas par neatkarīgu valsti,» stāstīja mākslinieks.

 

No 1942. līdz 1943.gadam viņš mācījies Mākslas akadēmijā, līdz iesaukšanai leģionā. «1944.gada marta sākumā, šķiet, ieņēmām pozīcijas pie Veļikajas upes, un 16.martā sākās krievu uzbrukums. Tad abas divīzijas bija kopā — šis datums jau ir labi zināms. Bet 26.martā mani ievainoja. Tas notika lielā krievu uzbrukuma laikā. Tā bija saulaina diena, gaiša svētdiena, ar nelielu sniegu. Bija izveidoti divi novērošanas bunkuri, kuros atradāmies mēs — astoņi sakarnieki. Šāva vienkārši baigi. Ieskrēja pie mums vācietis un nokliedzās: «Russen kommen!» Jau pēc brīža vācu kapteinis bija tālu gabalā. Tad kaprālis Ansons, varens patriots, teica: «Karavīri, jums ir iespēja atdot savas dzīvības par Latviju!» Lāga zēns — viņš jau ļoti centās kļūt par labu karavīru. Bet mums — kas tad mums? Galvenais uzdevums palikt dzīviem, cik ilgi vien iespējams. Mans brālis vēlāk teica — labi, ka mani ievainoja pirmajā dienā, jo pēc tam bijušas ļoti smagas kaujas.»

 

Karš Kārlim beidzies Pomerānijā. «Atceros, ka redzēju ejam vācu zaldātus ar paceltām rokām, bet aiz viņiem gāga krievu karavīrs ar durkli. Kas ar viņiem notika, kas to lai zina. Bet mēs nebijām sagūstīti, mēs vienkārši pārgājām pie amerikāņiem,» kara beigas atceras Kārlis. Vēlāk nokļuvis nometnē Holandes robežas tuvumā. «Tur jau brīvi varējām staigāt, bet tad pie saimniekiem izvietoja. Varēja izmitināt tikai kūtī, un tur tad visu ēdienu, kas bija domāts cūkām, apēda karavīri,» stāstīja Kārlis.

Aizejot saplēš traukus

Nākamajā dienā kopīgi dodamies pie Kārļa māsas Birutas, kas dzīvo netālu. «Ko lai saka par Latviju, dzimteni — man bija tikai četrpadsmit gadu, kad to atstāju. Tagad jau sen es esmu pilnībā iekšā Amerikas dzīvē,» saka Biruta. Kārlis attīsta šo domu un piebilst, ka Latvija diemžēl nedaudz par vēlu atguvusi neatkarību. Ja tas būtu noticis par desmit gadiem agrāk, šobrīd jau deviņdesmit gadus sasniegušais vīrs brauktu atpakaļ. Turklāt — varētu atgriezties pašu ģimenes mājā Ikšķilē. Tagad tā jau izremontēta. Pie šīs mājas, padomju okupācijas armijai tuvojoties, 1944.gadā ieraktas ģimenes dārglietas, un tikai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tās atgriezušās īsto saimnieku rokās.

«Mēs pametām Rīgu, liekas, jūnijā. Mammai bija Rozentāla trauki, un viņa teica, ka neatstās tos krieviem, un visus sasita pret grīdu. Tēvabrālis negribēja doties projām, bet tēvs norādīja, ka tas jādara gan, ka šeit neesot nekāda palikšana. Ar motorlaivu tikām līdz motorkuģim un tad līdz pašai Dancigai. Tad no Polijas ar vilcienu aizbraucām līdz Šverīnei. Tur dzīvoja tante, kas pēc Pirmā pasaules kara bija apprecējusies ar vācieti. Pieņēma kā jau visus citus, kā jau kara laikā. Tad tēvs teica, ka jābrauc vēl tālāk uz rietumiem — būtu muļķīgi to nedarīt, ja reiz tik tālu tikuši. Nepaliksi taču padomju armijas rokās.»

«Man ir grūti tagad vispārināt par dzimtenes zaudēšanu. Es biju jauna, četrpadsmit gadus veca meitene. Tomēr varu teikt, ka dzīvojām labi. Abi brāļi mācījās augstskolā, es franču licejā. Varējām atļauties, ko vien gribējām,» stāstīja Biruta. Viņa kopā ar mammu pirmās nokļuvušas ASV. Vēlāk, 1959.gadā, atbraucis Kārlis un arī otrs brālis Artūrs.

 

Tikai tēvs ne, jo gājis bojā autokatastrofā Vācijā 1947.gadā. Jaunajā «dzimtenē» zīmētāja spējas nodrošināja Kārlim labu darbu, un viņš trīsdesmit gadus nostrādāja par animatoru Holivudā.

Atis Klimovičs, Tēvijas Sargs
Foto: Atis Klimovičs, Kārļa Smiltēna personiskais arhīvs

Dalies ar šo ziņu