Latvijas ceļš uz kolektīvo drošību

Mūsdienu vēsture
Juris Ciganovs, Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks
Latvija NATO
Foto: Foto: Normunds Mežiņš

Ziemeļatlantijas līguma organizācija jeb NATO (North Atlantic Treaty Organization) ir militāra savienība jeb alianse, kas apvieno daudzas Eiropas un Ziemeļatlantijas valstis, lai saglabātu un attīstītu savas aizsardzības spējas gan individuāli, gan kopējiem spēkiem, nodrošinot kopīgas aizsardzības plānošanas pamatu.

Latvijas ceļš uz kolektīvo drošību

NATO dibināta 1949. gada 4. aprīlī. Organizāciju izveidoja 10 Eiropas valstis, ASV un Kanāda, lai aukstā kara apstākļos aizsargātu Eiropu no pieaugošajiem padomju komunistiskā valstu bloka agresīvajiem plāniem kontinentā. Mūsdienās NATO ir iesaistījusies visas pasaules kolektīvajās drošības sistēmās. Organizācijas mītne atrodas Briselē. NATO nav savas kopējas armijas, bet ir kopīgs štābs, kas plāno alianses dalībvalstu aizsardzības politiku.

Ziemeļatlantijas līguma būtība ietverta tā 5. panta pirmajā teikumā: «Puses vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm, un tādēļ tās apņemas, ka šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās un kopējās pašaizsardzības tiesības, kas paredzētas Apvienoto Nāciju Organizācijas hartas 51. pantā, sniegs palīdzību pusei vai pusēm, kas pakļautas uzbrukumam, individuāli un kopā ar citām pusēm, veicot pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka lietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību.»

Guntis Ulmanis (Valsts prezidents no 1993. gada 7. jūlija līdz 1999. gada 7. jūlijam):

«Es lepojos ar šie desmit Ziemeļatlantijas aliansē pavadītajiem gadiem. Lepojos arī ar to, ka esmu bijis paša iestāšanās procesa dalībnieks. Tajos gados mēs daudz runājām ar toreizējo ASV prezidentu Bilu Klintonu.

Jau pēc pirmajām sarunām es ne mirkli nešaubījos par to, ka mēs tiksim uzņemti NATO.

Protams, bija faktori, kas varbūt nebija tik daudz atkarīgi no mums: risinājās dialogs starp ASV un Krievijas Federāciju, bet ASV prezidents par mūsu dalību NATO vienmēr runāja ar tik fascinējošu pārliecību, ka man nebija nekādu šaubu, ka ejam pareizo ceļu, un mums tikai bija jācenšas nenomaldīties pa sīkām taciņām ceļā uz lielo mērķi.»

Vaira VīķeFreiberga (Valsts prezidente no 1999. gada 8. jūlija līdz 2007. gada 7. jūlijam):

«Dienā, kad Latvija bija uzņemta NATO, Rīgā, pie prezidenta mītnes Rīgas pilī bija pulcējušies daudz ļaužu. Pie pils pacēla NATO karogu. Daudzu sapulcējušos cilvēku acīs es redzēju asaras. Ievēroju kādu sirmu kungu ar mazu zēnu, mazdēlu, uz pleciem. Vēlāk šis kungs pienāca pie manis un izstāstīja, ka viņš padomju laikos bijis represēts, izgājis Sibīrijas soda nometnes. Taču tagad viņš ir drošs, ka viņa mazdēlam nebūs jāpārcieš tas, ko vajadzēja pārciest viņam un viņa dēlam.

Manuprāt, šis kungs īsos vārdos izteica to, ko NATO nozīmēja Latvijai: vairs nebija jābaidās, ka nakts melnumā tavās mājās ieradīsies svešas varas cilvēki un bez jebkāda iemesla tevi un tavu ģimeni aizvedīs svešumā.

Nu vairs nebija jābaidās par savas valsts drošību!»

Ģenerālleitnants Raimonds Graube, NBS komandieris:

«2002. gadā Prāgas samitā mēs, protams, gaidījām pozitīvu rezultātu – Latvijas uzaicināšanu par kandidātvalsti – bet tik un tā tas brīdis bija ļoti emocionāls. Tobrīd es mazāk novērtēju ilgtermiņa stratēģisko ieguvumu, vairāk bija šī eksāmena sajūta, ka mēs esam ļoti daudz izdarījuši un esam saņēmuši pozitīvu novērtējumu.

Tagad kā komandieris es spēju pilnībā novērtēt, ka tas bija ļoti tālredzīgs, stratēģisks, valsts neatkarībai nozīmīgs lēmums, kas ietekmējis Latvijas attīstību ilgtermiņā.

Šodien mēs varam justies daudz drošāk, jo esam aizsargāti NATO līguma 5. panta ietvaros. To mēs varam redzēt arī praksē: NATO militārā rīcība, reaģējot uz visiem zināmajiem notikumiem Ukrainā, bija varbūt mazāk pamanāma uz sabiedrībā dažādi vērtēto daudzo politisko paziņojumu fona, taču tā bija nekavējoša un ātra: Baltijas gaisa telpā patrulējošo lidmašīnu skaita palielināšana. Jau tagad šīs lidmašīnas atrodas Šauļos. Tas man dod pārliecību par kolektīvās drošības sistēmas darbošanos.»

Doma par pievienošanos Eiropas kolektīvās drošības sistēmai bija aktuāla vēl starpkaru posmā, taču 20. gadsimta 20. un 30. gados Vecajā kontinentā neizdevās izveidot kaut cik funkcionējošu kolektīvās drošības sistēmu, bet pirmā organizācija, kas pretendēja uz visaptverošu miera garantu — Nāciju līga jeb Tautu savienība, Otrā pasaules kara priekšvakarā izrādījās neefektīva. Tādējādi bez starptautiskā atbalsta palikušās Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis, tai skaitā trīs Baltijas valstis, zaudēja savu valstisko neatkarību.

Pēc padomju impērijas sabrukuma un valstiskās neatkarības atgūšanas mūsu valsts viens no galvenajiem uzdevumiem bija nodrošināt atgūtās neatkarības aizsardzību. Veidojot savu drošības politiku, bija skaidrs, ka galvenais valstiskās neatkarības apdraudējums Latvijas Republikai varēja nākt no austrumiem, turklāt šajā laikā mūsu valsts teritorijā vēl atradās bijušās padomju impērijas militārās varas mantinieki — Krievijas Federācijas bruņotie spēki. Savi aizsardzības spēki tobrīd vēl tikai veidojās. Latvijas politiķu skati pavērsās NATO virzienā. Lielākais Padomju Savienības ienaidnieks nu varēja kļūt par Latvijas aizstāvi.

Latvijas sadarbība ar NATO aizsākās, kad 1991. gada 20. decembrī tā kļuva par jaunizveidotās NATO Ziemeļatlantiskās padomes (North Atlantic Cooperation Council) dalībvalsti. Šajā padomē iekļāvās postpadomju un postsociālisma telpas valstis. Padomes mērķis bija veidot sapratni un uzticību bijušo pretinieku — NATO un Varšavas paktu valstu — starpā, bet viens no galvenajiem uzdevumiem bija «nepieciešamība izstrādāt krīžu novēršanas mehānismu, kas Rietumiem mazinātu draudus Austrumu nestabilitātes dēļ».

Latvija šajā laikā vēl neizvirzīja mērķi kļūt par NATO pilntiesīgu dalībvalsti, bet ne jau tāpēc, ka mūsu valsts to nevēlētos. Latvijas politiķi apzinājās, ka valsts ierobežoto tehnisko un finansiālo iespēju dēļ tuvākajos gados nespēs iekļauties alianses militārajās struktūrās. Tobrīd Sadarbības padomes izveidošana un darbība pilnībā atbilda Latvijas drošības interesēm un vēlmei pakāpeniski integrēties Eiropas drošības sistēmā. Sadarbības padomes ietvaros Latvijai radās iespējas nodibināt tiešus kontaktus ar NATO struktūrām, piedalīties drošības un aizsardzības problēmu apspriešanā, saņemt nepieciešamās rietumvalstu militārās konsultācijas, piedalīties NATO speciālistu organizētajos apmācību procesos. Īsā laikā Latvijai izdevās nodibināt ciešus kontaktus ar NATO. Tas jūtami sekmēja Latvijas aizsardzības sistēmas veidošanos, sagatavojot priekšnosacījumus nākamajam solim.

1993. gadā pirmo reizi aktualizējoties jautājumam par NATO paplašināšanos, nostiprinājās atziņa, ka Latvijas neatgriezeniskumu var nodrošināt tikai garantijas, ko sniedz Ziemeļatlantijas līguma alianse. 1993. gada 4. novembrī, uzstājoties Eiropas Savienības valstu parlamentu Ārlietu komisijas priekšsēdētāju konferencē Kopenhāgenā, toreizējais mūsu valsts ārlietu ministrs Georgs Andrejevs uzvēra, ka «NATO varētu būt viens no Latvijas drošības garantiem un Latvija ir vairākkārt izteikusi savu vēlmi kļūt par NATO locekli, taču lēmumu pieņemšana ir NATO valstu ziņā».

Šajā laikā «startēja» arī pirmais kopīgais Baltijas valstu projekts aizsardzības jomā — 1993. gada 19. novembrī Baltijas valstu bruņoto spēku komandieru tikšanās reizē tiek ierosināts izveidot Baltijas miera uzturēšanas bataljonu BALTBAT. Šo projektu realizē 1995. gada februārī. Savukārt 1993. gada 15. decembrī Tallinā trīs Baltijas valstu prezidenti pieņēma paziņojumu par Baltijas valstu un Ziemeļeiropas valstu sadarbību, kurā aicināja atbalstīt ārlietu ministru iniciatīvu par Ziemeļu un Baltijas valstu ārlietu ministru kopēju sesiju rīkošanu, kā arī paziņoja, ka uzskata NATO par galveno Baltijas valstu drošības garantu nākotnē.

1994. gada 5. janvārī Latvijas Republikas Ārlietu ministrija pieņēma paziņojumu, kurā akcentēja ieinteresētību transatlantiskajā drošībā, bet 14. janvārī ārlietu ministrs Valdis Birkavs parakstīja dokumentus par Latvijas pievienošanos mēnesi pirms tam NATO izveidotajai programmai «Partnerattiecības mieram» («Partnership for peace»). Programmas galvenais uzdevums bija padziļināt politisko dialogu starp NATO valstīm, no vienas puses, un pārējām Eiropas, Aizkaukāza un Vidusāzijas valstīm, no otras puses, papildinot to ar militārās sadarbības programmu. Latvijai šī programma bija labākā iespēja sagatavoties dalībai aliansē, kā tas bija minēts 1994. gada jūlijā iesniegtajā «Partnerattiecības mieram» prezentācijas dokumentā un 1995. gada februārī noslēgtajā Individuālajā partnerības programmā.

Tā kā vairākas partnervalstis izteica konsekventu vēlmi iestāties NATO, 1995. gada 28. septembrī NATO ģenerālsekretārs Villijs Klāss prezentēja alianses izstrādāto «Pētījumu par NATO paplašināšanos» (Study on NATO enlargement). Šis pētījums faktiski bija starts paplašināšanās procesa sākumam, jo tajā bija sniegts NATO redzējums par iespējamo paplašināšanos un potenciālajām dalībvalstīm.

Pirmā NATO paplašināšanās kārta notika 1999. gadā, kad NATO valstu un vadītāju sanāksmē Vašingtonā Čehija, Polija un Ungārija tika oficiāli uzņemtas aliansē. Citām potenciālajām alianses dalībvalstīm, to skaitā Latvijai, NATO vadība piedāvāja izstrādāt ikgadējo «Rīcības plānu dalībai NATO». Latvija šādu plānu izstrādāja 2000. gada septembrī, kad to apstiprināja mūsu valsts Ministru kabinets. Līdz 2003. gadam Latvija kopumā izstrādāja četrus šādus rīcības plānus, no kuriem pēdējo Ministru kabinets apstiprināja 2002. gada 10. septembrī. Vēl pirms tam — 2002. gada 24. janvārī, Saeima apstiprināja Nacionālo drošības koncepciju. Tajā bija atzīmēts, ka dalība NATO ir viens no valsts prioritārajiem uzdevumiem.

Tieši šis gads bija ļoti nozīmīgs sakarā ar mūsu valsts pievienošanās procesa aliansei noslēgumu. NATO galvenajā mītnē Briselē bija nolemts, ka galīgais lēmums par nākamo potenciālo dalībvalstu pievienošanos Ziemeļatlantijas aliansei būs jāpieņem NATO dalībvalstu vadītāju sanāksmē Prāgā gada beigās. Visa gada garumā notika dažādas konsultācijas un pārbaudes, kurās piedalījās NATO valstu augtākās amatpersonas. 5. un 6. jūlijā Rīgā notika NATO kandidātvalstu valdību vadītāju sanāksme «Rīga 2002: Tilts uz Prāgu». Šīs sanāksmes mērķis bija pēdējo reizi pirms Prāgas samita kopīgi paust solidaritāti NATO paplašināšanās sakarā, apskatīt katras valsts individuāli paveikto un pārrunāt kandidātvalstu devumu eiroatlantiskajā drošībā.

Visbeidzot pienāca ilgi gaidītais brīdis — 2002. gada 21. novembrī NATO dalībvalstu vadītāju sanāksmes laikā Prāgā Latvija kopā ar citām sešām kandidātvalstīm (Bulgārija, Igaunija, Lietuva, Rumānija, Slovākija un Slovēnija) saņem uzaicinājumu pievienoties aliansei. Pirmās iestāšanās sarunas sākās tā paša gada 4. decembrī, bet viss iestāšanās process noslēdzās 2004. gada 29. martā, kad pie NATO mītnes Briselē tika pacelts Latvijas karogs un mūsu valsts kļuva par Ziemeļatlantijas līguma organizācijas pilntiesīgu dalībvalsti.

Dalies ar šo ziņu