Aizsardzības un sadarbības stratēģijas ir divas dominējošās drošības stratēģijas, kādas izmanto mazas valstis. Pirmās neatkarības posmā Latvija īstenoja aizsardzības stratēģiju, 1938. gadā tērējot 24 procentus no sava iekšzemes kopprodukta aizsardzībai un akcentējot savas valsts neitralitātes statusu. Ņemot vērā sekojošo valsts okupāciju, pēc neatkarības atjaunošanas par Latvijas drošības stratēģiju kļuva sadarbības stratēģija, kuras pamatprincips ir iesaistīties aliansēs un starptautiskās organizācijas, kas var garantēt valsts drošību. Attiecīgi 2004. gada 29. martā Latvija iestājās NATO.
Latvijas dalības NATO desmitgade. Kādas militārās nišas spējas Latvijai ir izdevies attīstīt?
Šīs stratēģijas pozitīvā puse ir zināmas garantijas mazajām valstīm, ka spēcīgākās alianses valstis tās aizsargās militāras agresijas gadījumā. Savukārt, kā negatīvais tiek minēts risks, ka mazās valstis ir ierautas karos, kuros tās nekad neiesaistītos, un ka visi resursi tiek ieguldīti savas dalības aliansē nodrošināšanai, nevis savu pašaizsardzības spēju attīstīšanā. Tomēr šādai kritikai ir tikai daļējs pamats, jo, kā rāda Latvijas gadījums, pēc desmit gadu dalības NATO Latvijai ir izdevies stiprināt tās nacionālo drošību dažādos aspektos.
Visbiežāk tiek akcentēts politiskais ieguvums, kas ietver Vašingtonas līguma 5.panta garantijas un kas nenoliedzami ir pamatu pamats, ja runā par Latvijas nacionālo drošību. Taču reti kurš apzinās, kādus praktiskus ieguvumus (finansiālus, operacionālus, apmācības un citus) Latvija ir ieguvusi no dalības aliansē.
Šajā nelielajā ieskatā tiks analizēts viens no aspektiem, proti, kādas militārās nišas spējas Latvijai ir izdevies attīstīt.
Dalība starptautiskajās operācijās ir devusi ne tikai iespēju karavīriem iegūt individuālo operacionālo pieredzi, bet arī ļāvusi Latvijai kā mazai valstij attīstīt konkrētas militārās spējas.
Praktiski visos gadījumos tas ir noticis, lai risinātu reālo pieprasījumu operāciju rajonā un visbiežāk tas ir bijis iespējams tikai ar kādas NATO dalībvalsts (visbiežāk ASV) atbalstu.
Gaisa atbalsta kontroliera (JTAC – angļu val.) spējas Latvijas karavīri apguva, lai 2007. gadā veiktu Operacionālās sadarbības padomnieku vienības (OMLT – angļu val.) uzdevumus Afganistānā. Pateicoties ASV Mičiganas Nacionālās gvardes atbalstam, tika uzsākta Latvijas karavīru apmācība.
Šobrīd Latvijas speciālisti ir starptautiski atzīti profesionāļi, kas apmāca jau citu NATO dalībvalstu militārpersonas.
Protams, ir diskutējams jautājums, vai Latvijas karavīru dalība Operacionālās sadarbības padomnieku vienībā, kura darbojās augstas bīstamības apstākļos Nangarhāras provincē Afganistānas ziemeļaustrumos, ir samērojama ar šādas militārās nišas spējas iegūšanu. Tomēr, ņemot vērā mūsdienu karadarbības īpatnības, pieprasījums pēc šādas spējas noteikti nemazināsies. Līdz ar to Latvijai kā mazai valstij, kura citu NATO dalībvalstu vidū var pozicionēties tikai ar tās militārās nišas spējām, tas noteikti ir ilgtermiņa ieguvums.
Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas spēja ir otra būtiska Latvijas militārā nišas spēja, kas ir attīstījusies gan nacionālā pieprasījuma dēļ, gan arī ņemot vērā operacionālo nepieciešamību Afganistānā.
Kopš 2002. gada ar Norvēģijas atbalstu Latvija ir izveidojusi nesprāgušās munīcijas neitralizēšanu skolu, tādējādi nodrošinot šo spēju uzturēšanu un apmācīšanu atbilstoši NATO standartiem.
Ņemot vērā augsto operacionālo pieprasījumu pēc speciālo uzdevumu spēkiem operācijā Afganistānā, Latvija ir ieguvusi vēl vienu militārās nišas spēju. Ar ASV un Norvēģijas atbalstu tika veikta Speciālo uzdevumu vienības attīstīšana, apmācot un nodrošinot personālu ar ekipējumu, taču šobrīd ir veikti vairums priekšnoteikumu, lai Latvija pati varētu nodrošināt šīs spējas uzturēšanu un attīstīšanu ilgtermiņā.
Kā potenciāla militārā nišas spēja nākotnē, kuras attīstībai šobrīd pietrūkst politiskās gribas, ir jūras atmīnēšanas spējas. Ņemot vērā nacionālo un reģionālo pieprasījumu pēc šādu spēju attīstīšanas, pēdējā desmitgadē Latvija ir iegādājusies pretmīnu cīņas kuģus un izveidojusi augsta līmeņa ūdenslīdēju komandu. Taču šīs militārās nišas spējas pilnvērtīgai attīstībai ir pietrūcis intensīvākas darbības ārpus sava reģiona. Šobrīd Jūras spēku flotiles mīnu kuģu eskadrā ir pieci kuģi, kuriem ir nepieciešama modernizācija, lai tie varētu pilnvērtīgi piedalīties starptautiskās mācībās un NATO pastāvīgās jūras pretmīnu grupas dežūrās, tādējādi veicot visus priekšnoteikumus, lai rastos operacionālais pieprasījums arī pēc šādas Latvijas militārās nišas spējas.
Visbeidzot pavisam jauna militārā nišas spēja, kuru Latvija ir uzņēmusies attīstīt nesen, ir stratēģiskā komunikācija, pretendējot izveidot NATO Izcilības centru stratēģiskās komunikācijas jautājumos.
Vajadzība uzlabot alianses stratēģiskās komunikācijas spējas tika definēta 2009. gada Strasbūras/Ķīles NATO samita laikā, lai veicinātu tās politisko un militāro mērķu sasniegšanu.
Izcilības centra izveidei Latvijā ir bijis spēcīgs politisks atbalsts, tomēr ir veicams liels darbs, lai iegūtu maksimālu atbalstu no NATO dalībvalstīm, galvenokārt nodrošinot savus ekspertus darbam centrā. Nenoliedzami šāda centra klātesamība Latvijā, ņemot vērā arī nacionālo pieprasījumu (atrašanās lielas kaimiņvalsts informācijas telpas ietekmē), vidējā termiņā veicinās iegūtās ekspertīzes attīstīšanos par militārās nišas spēju.