Pulcējaties zem latviešu karogiem!

Pirmais pasaules karš
1EF5475907914F0B9AF4372490FD3AFF.jpg

1915. gada jūnija sākumā Rīgā norisinājās latviešu sabiedrisko darbinieku un virsnieku sapulce, kurā tika skatīts jautājums par latviešu nacionālo vienību izveidi Krievijas impērijas armijas sastāvā. Sapulcē, kuru sasauca pēc Krievijas valsts domnieka Jāņa Goldmaņa iniciatīvas Tērbatas ielā 1/3, pieņēma lēmumu atbalstīt ieceri par latviešu militāro vienību dibināšanu.

Pulcējaties zem latviešu karogiem!10. jūnijā advokāts Gustavs Ķempelis iesniedza lūgumrakstu Krievijas impērijas armijas virspavēlniekam kņazam Nikolajam Nikolajevičam par latviešu nacionālo karaspēka vienību dibināšanu.1.augustā Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks ģenerālis Mihails Aļeksejevs izdeva pavēli par pirmo divu brīvprātīgo latviešu strēlnieku bataljonu - 1. Daugavgrīvas un 2. Rīgas - formēšanu un Latviešu strēlnieku bataljonu Organizācijas komitejas izveidi.

10. augustā laikraksts „Dzimtenes Vēstnesis” publicēja rakstnieku Ata Ķeniņa un Kārļa Skalbes sacerēto un Krievijas Valsts Domes deputātu Jāņa Goldmaņa un Jāņa Zālīša parakstīto uzsaukumu „Pulcējaties zem latviešu karogiem”, kas aicināja brīvprātīgos vecumā no 17 līdz 35 gadiem pieteikties latviešu bataljonos.

Pulcējaties zem latviešu karogiem!

Latvijas dēli, mums atļauts dibināt kaŗa pulkus. Par pamatu šiem pulkiem tiek likti tie 2 varonīgie bataljoni, kas 19. un 20.aprīlī atsita vācu uzbrukumu Jelgavai. Pulkus vadīs latviešu virsnieki. Latviešu pulki kalpos Latvijas atkaŗošanai un aizstāvēšanai, lai tā arī turpmāk zeltu, kā nešķiŗama varenās Krievijas daļa. Šo pulku apgādāšanu uzņēmās valdība, bet kā latviešu brīvprātīgi pulki un tautas lepnums, tie stāvēs mūsu tautas īpašā aizgādībā un mīlestībā.

Ienaidnieks samin mūsu druvas; pārvērš mūsu mājas par pelniem un mūsu pilsētas par gruvekļiem. Mūsu sirmgalvji un bērni, mātes, sievas un meitas vienmēr vēl bēg no ļaunā vajātāja. Viņu ciešanas brēc pret debesīm, viņi gaida mūsu aizstāvēšanas.

Un mēs neesam vieni: dienu no dienas, plecu pie pleca, mēs cīnāmies kopā ar diženo krievu tautu. Ticiet Krievijas nesalaužamai varenībai, ticiet latviešu tautas gaišai nākotnei! Lai tad pulcējamies zem savas tautas karoga, zem divgalvainā ērgļa spārniem.

Pēc 700 gadiem no jauna veidojas mūsu tautas liktenis. Pēc šiem 700 ciešanu un gaidīšanas gadiem ir jāpiepildās tautas kultūrālās atdzimšanas sapnim. Tagad, vai nekad! Kaŗa laukā jums, Latvijas dēli, jārada tagad tautas liktenis un slava. Jūs, vidzemnieki un latgalieši, kas druvās vēl izkaptis cilājat, un jūs, kurzemnieki, kam arkli jau atstāti rūsē tēvu tīrumos, - apmaināt izkaptis un arklu pret kareivja zobenu! Un visi, kas izkaisīti svešumā, bet kam sirds vēl pukst priekš dzimtenes, sniedzat roku uz cīņu! Jo vairāk esam zaudējuši, jo vairāk mums jāatgūst. Lielajam naidu laikam jātop par lielu cerību un lielas saņemšanās laikmetu visā mūsu tautā. Brāļi, labāk cīņā doties, nekā nīkt un izputēt pa svešām ceļmalām! Kā arvienu, tā arī šinī gŗūtā bridī, paliksim uzticīgi savai tēvu zemei un kalsim ,paši viņas liktenī!

“Uz ežiņas galvu liku, sargāt savu tēvu zemi!”

Brāļi, stunda ir situsi. Kas tic, tas uzvar. Uz priekšu ar latviešu karogu par Latvijas nākotni!

Ar savu patriotismu, savu uzticību caram un Krievijai un varonību cīņās pret mūsu vēsturisko ienaidnieku, latvieši ir pelnījuši iet kaŗā zem sava karoga. Vai tas nepilda mūsu sirdis ar lepnumu! Un kur lai latvietis ar lielāku prieku cīnītos, ja ne zem sava karoga? Kur lai viņš mīļāk noliek galvu, ja ne uz savas dzimtenes ežas! Brāļi, kaŗa pienākumi jānes visiem, bet lai stājamies zem karoga no brīva prāta savas dzimtenes labā!

Latvju dēli, atsaucaties, - pati dzimtene jūs sauci Un jūs, kas esat izklīduši pa tāliem svešiem lielceļiem un minat bēgļu tekas, - apstājaties: dzimtene jūs sauc!

“Tēvu zemei gŗūti laiki, dēliem jāiet palīgā!”

Aicinājums brīvprātīgi stāties latviešu strēlnieku bataljonos guva necerētu latviešu vīru un jaunekļu atbalstu. Jau divās pirmajās dienās pieteicās 472 brīvprātīgie, kurus 14. augustā svinīgi pavadīja uz apmācību uzsākšanas vietu Mīlgrāvī. Augustā un septembrī Organizācijas komiteja atvēra brīvprātīgo pieņemšanas punktus arī ārpus Rīgas - Vidzemē, Igaunijā un Krievijā. Kopumā latviešu strēlnieku bataljonos 1915. un 1916. gadā pieteicās aptuveni 8 000 brīvprātīgie. Organizācijas komiteja kārtoja arī latviešu kareivju un virsnieku pārcelšanu no citām krievu karaspēka daļām uz latviešu bataljoniem.

1915. gada augustā saformēja pirmos trīs - 1. Daugavgrīvas, 2. Rīgas un 3. Kurzemes - bataljonus. Septembrī sāka formēt 4. Vidzemes, bet novembrī - 5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljonus.

„Būt karavīram likās sevišķi lepni, īpaši priekš skuķiem, kuri tad, cerams, mūs aplidotu un dievinātu no visām pusēm. Spriedām, cik katris būtu liels varonis, iegūtu apbalvojumus, paaugstinājumus un vēl tas galvenais – izšauties pēc sirds patikas. Daudz nedomādams arī es ar savu draugu Finku otrā dienā devāmies uz komisiju. Pieņemšanā tikām atzīti par derīgiem un lika mums ierasties pēc divām dienām, līdzi ņemot visu nepieciešamo pirmajām dienām, kamēr izdos valsts.”

No 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieka Mārtiņa Avotiņa atmiņām.

„Olimpijas teātra sētā karstajā vasaras saulē tvīka daudz tūkstošu pukstošu siržu. Te saplūda nopietnie lauku zēni un bezbēdīgie pilsētu draiskuļi, nepilngadīgi jaunekļi un padzīvojuši vīri. Katram savs sainītis padusē – kā jau tāla ceļa gājējiem. Un puķes! Cik to gan nebija! Gan cepurēs iespraustas, gan rokās, gan pie krūtīm.”

No 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona izlūka Jāņa Auzenbaha atmiņām.

Kareivju orķestrim maršu spēlējot saviļņojās gavilējošais ļaužu pulks, līdzās jauniem karavīriem, kas tika apbērti visā ceļā puķēm un ziediem. Gadījumam piemērotu latviešu tautas dziesmu meldijas spēlējot, gājiens plūda pa Aleksandra un Teātra bulvāriem un Vēveru un Grēcienieku ielām uz Daugavu.”

No laikraksta „Jaunākās Ziņas”. 1915. gada 16. augustā.

„Daugavmalā mūs jau gaidīja kuģītis. Vēl viens īss, satriecošs šķiršanās brīdis, tad, mūzikai skanot, sakāpām uz plosta. Skaļš svilpiens, un kuģis sāka kustēties. „Ardievu, ardievu, uz redzēšanos!” – skanēja no krasta. Par atbildi – spēcīgas dziesmu skaņas un mūzikas atvadīšanās maršs. Ziedi bira uz klāja, uz kastēm, uz mums bira ūdenī kā pēdējās ardievas.”

No 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona brīvprātīgā Teodora Kažoka atmiņām.

Dalies ar šo ziņu