Sakaru virsnieks kapteinis A.Zariņš: Sakaru speciālisti vienmēr ir bijuši un būs pieprasīti!
Kapteinis Atis Zariņš bruņotajos spēkos dien kopš 1996.gada, kad uzsāka studijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Jau vairāk nekā 11 gadus viņš ir sakaru virsnieks, un tā zināmā mērā ir nejaušība, jo uzreiz pēc akadēmijas absolvēšanas, kapteinis A.Zariņš uzsāka dienestu Zemessardzes 55.kājnieku bataljonā, kā rotas komandiera vietnieks. Tomēr liktenīgas sagadīšanās dēļ viņš kādā jaukā dienā salaboja komandierim datoru, un 2001.gadā kļuva par bataljona Sakaru nodaļas priekšnieku, un tā aizsākās viņa sakarnieka karjera. Piedalījies divās starptautiskajās operācijās. Pirmā bija Irākā, un šīs intervijas laikā kapteinis A.Zariņš ir Sakaru daļas virsnieks Provinču atjaunošanas vienības štāba Meimenā. Jau kopš jūnija vidus viņš ir atgriezies Latvijā.
Sargs.lv: Jau vairāk kā 10 gadus bruņotajos spēkos dienat kā sakaru virsnieks. Raksturojiet savu dienesta gaitu bruņotajos spēkos?
Kapteinis A.Zariņš: Pēc tā liktenīgā notikuma, kad saremontēju komandierim datoru, 2002.gadā mācījos Sakaru virsnieku pamatkursā ASV. Šajā pusgadā guvu ieskatu dažādās sakaru tehnoloģijās, sistēmās un to funkcijās, ko jau tolaik izmantoja ASV bruņotie spēki bataljonu, brigāžu un divīziju līmenī. Pārsvarā apguvām ASV bruņotajos spēkos izmantotās radio releju iekārtas. Diemžēl tehniskās izglītības man nav, ne radiotehnikas, ne infotehnoloģiju jomā. Savā ziņā uzskatu, ka man jau ir par vēlu mācīties - ne jau tāpēc, ka galva nestrādātu, bet ģimenes dzīve un dienests dara savu. Šobrīd neredzu iespēju, kā to visu apvienot. Pirms apprecējos, varbūt vēl būtu paspējis izstudēt arī tik ļoti nepieciešamās tehniskās zinātnes, bet tad vēl biju par jaunu un nepieredzējušu, lai saprastu, ka to vajag darīt pēc iespējas ātrāk. Novēlu visiem, kas tagad ir līdzīgā situācijā, nepalaist garām savu izdevību!
Latvijā esmu Zemessardzes 54.inženiertehniskā bataljona Sakaru nodaļas priekšnieks. Mani tiešie uzdevumi ir dalība plānošanas procesā un lēmumu pieņemšana, attiecībā uz sakaru sistēmām un to iespējām. Veicu arī bataljona rīcībā esošo sakaru sistēmu un datortehnikas uzturēšanu darba kartībā, tehniskās apkopes, kā arī karavīru un zemessargu apmācību sakaru jomā.
Sargs.lv: Kā ģimene pieņēma jūsu lēmumu doties uz Afganistānu?
Kapteinis A.Zariņš: Ar dalītām izjūtām. No vienas puses nevienai ģimenei jau negribās šķirties uz sešiem mēnešiem, lai gan visiem ir skaidrs, ka papildu ienākums ģimenes budžetā ir vajadzīgs. No otras – man ir svarīgi "neierūsēt", un visu laiku redzēt ko jaunu un savādāku, saprast kā lietas notiek tur, kur ir pieejami nopietni tehniskie resursi - pie lielas vienības un veicot sarežģītus uzdevumus. Savā ziņā tas ir kompromiss.
Sargs.lv: Kādi šobrīd ir jūsu uzdevumi Meimenas bāzē?
Kapteinis A.Zariņš: Dienests man sākas plkst.8:30. Lielu daļu dienesta aizņem sakaru līdzekļu sagatavošana darbam, uzturešana, remonti un apkopes, kas zināmā mērā ir specifiski pasākumi, jo dažādas sistēmas jāremontē dažādās koalīcijas spēku bāzēs, jasakoordinē laiki, jāaizved un jāatved. Jākoordinē dažādu sakaru un citu elektronisko iekārtu programmatūras versiju nomaiņas, “darba datu” nomaiņas laiki frekvenču slāpētājiem, radiostacijām, un citām sistēmām, kas ir Latvijas kontingenta vienību lietošanā - gan nacionālajām, gan tām, kas nodotas mūsu rīcībā no ASV un Norvēģijas partneriem.
Svarīgi arī tas, ka šeit, Provinču atjaunošanas vienības štāba sakaru daļā un sakaru vadā, ir konkrēti noteiktas sakaru speciālistu atbildības jomas, un pietiekoši speciālistu, kuri veic noteiktus uzdevumus. Ikvienam darbam ir konkrēts cilvēks, un nav tā, ka viens dara visu. Latvijā, pēdējos divus gadus savā bataljonā esmu vienīgais sakaru speciālists, un līdz ar to jādomā par visu, sākot no taktiskajiem sakariem mācību laikā līdz pat datortīklu administrēšanai.
Dažādas jaunas sakaru sistēmas ir arī Latvijā, tomēr tur nav iespējas redzēt “pilnu trīsdimensionālu” bildi. Šeit, starptautisko operāciju rajonā, ir pieejams plašs visdažādāko sakaru un citu elektronisko sistēmu klāsts - dažādu ražotāju un valstu radiostacijas, frekvenču slāpētāji, akustiskās pretinieka uguns pozīciju noteikšanas sistēmas, sakaru tehnika un programmatūra, kas nodrošina digitālo datu pārraidi kaujas laukā, elektronisku ziņojumu nosūtīšanai, savu spēku pozīciju izsekošanai, navigācijai, taktisko overleju elektroniskai nosūtīšanai.
Ir pieejami arī dažāda veida komerciālie sakari, kas karavīriem nodrošina sakarus ar ģimenēm Latvijā. Tā ir liela kopēja bilde, ko var gūt par visu sakaru sistēmu un tās darbību, sākot no rotas līmeņa līdz pat operacionālajam līmenim. Tāpēc šāda pieredze starptautiskā vidē ir iespēja saprast pareizo virzienu, kurā mums iet, lai lieki netērētu tos resursus, kas ir mūsu rīcībā. Šeit tu redzi visu, kas nepieciešams lai darbinātu šo mehānismu un saproti, cik tas prasa naudas, cilvēku un laika resursu. Pazūd daudzas ilūzijas.
Sakaru jomā man pārsvarā sanāk sadarboties ar norvēģu un ASV sakaru speciālistiem. Arī agrāk esmu piedalījies starptautiskās mācībās, līdz ar to pārsteigumu nekādu nav, arī viņu temperaments un izpratne par dzīvi ir daudzmaz skaidra. Darba vide ir ļoti pieklājīga. Cilvēki pretimnākoši. Nav jau tā, ka kāds skrietu pakaļ, katru lietu pienesot klāt. To, kas ir pamatpienākumos, visu arī izdara. Kā jau minēju, pienākumi šeit ir diezgan strikti sadalīti, un, ja kāds kaut ko neizdarīs, tad visa lielā "mašinērija" apstāsies.
Sargs.lv: Kā jūs raksturotu sadzīves apstākļus bāzē?
Kapteinis A.Zariņš: Galīgi nesūdzos. Iespējas, kā pavadīt no dienesta brīvo laiku, ir daudz un dažādas. Pārsvarā karavīri amatieru līmenī interesējas par sportu - spēlē futbolu, volejbolu, skrien, darbojas dažādās trenažieru zalēs, lai sevi uzturētu formā, vai arī pilnveidotu to. Varbūt ir arī karavīri, kuri vēlētos padziļinātu izaugsmi specifiskākos sporta veidos, bet nevar jau visu gribēt, jo esam tur, kur esam.
Arī citu izklaides iespēju netrūkst - ir video noma, bāzē notiek dažādi sabiedriski pasākumi. Gan pie mums, gan pie norvēģiem brauc viesmākslinieki, tāpat notiek citi saviesīgi vakari - kvizi, picu, vafeļu un "grill party" vakari. Sporta pasākumi. Man personīgi tas ir vairāk nekā pietiekoši! Ir pat gadijies tā, ka divi atsevišķi cilvēki mēģina tevi pierunāt uz diviem dažādiem pasākumiem, un nekas cits neatliek, kā pateikt, ka es šodien palikšu savā istabā, lai neviens nepaliktu apvainojies.
Pats es esmu sevī diezgan noslēgts cilvēks, un pusgadu varētu izturet arī bez sabiedriskām aktivitātēm, bet ja vajag komunicēt ar citiem, tad tā nav problēma. Tomēr, atpūtai mīlu vientulību - palasu kādu grāmatu, mācos spēlēt šahu, paskatos kādu filmu, rakstu vēstules uz mājam.
Sargs.lv: Kādas šobrīd ir tendences Latvijas bruņotajos spēkos attiecībā uz sakaru speciālistu piesaisti?
Kapteinis A.Zariņš: Sakaru speciālistu viennozīmīgi trūkst, tāpēc vēlos nodot ziņu jauniešiem Latvijā, kuriem ir talants un dotības dažādās tehniskajās jomās, kā ari vēlme mācīties un attistīt karjeru šajos virzienos. Šī profesija noteikti nav garlaicīga. Nav jau tā, ka bruņotie spēki nozīmētu tikai karavīrus ar ieročiem rokās. Lai šie karavīri ar ieroci spētu pildīt mācību vai kaujas uzdevumus, aiz viņiem ir vēl vesela rinda speciālistu, kas viņu atbalsta. Sakaru un infotehnoloģiju speciālisti bruņotajos spēkos ir ne mazāk svarīgi kā, piemēram, mediķi, apbruņojuma vai inženiertehniskie speciālisti.
Sakaru speciālisti vienmēr ir bijuši un būs pieprasīti - dažādās bruņoto spēku vienībās, gan virsnieku, gan instruktoru sastāvā. Ierindas karavīrus kaujas laukā pamazām aizstāj bezpilota novērošanas iekārtas, roboti - atmīnēšanas iekārtas, roboti-snaiperi u.t.t., savukārt sakarnieku un tehniķu specialitātes, kas nodrošina šo sistēmu darbibu, kļūst aizvien pieprasītākas. Jāņem vērā arī tas, ka virsnieks būs tas cilvēks, kas vairāk plāno, organizē un kontrolē šo sakaru sistēmu izveidi un ieviešanu, savukārt instruktors ir vairāk speciālists, kura pārziņā ir sakaru sistēmu tehniskā puse. Tāpēc jau no sākuma katram jāizdomā, kādu karjeru uzsākt.
Bruņotie spēki savukārt piedāvā konkurētspējīgu un stabilu atalgojumu, dažādas sociālās garantijas, piemaksas par bīstamu darbu, piemaksas starptautisko operāciju rajonā, un protams pēc noteikta laika arī iespēju saņemt izdienas pensiju, kā ari sedz mācību izdevumus normatīvajos aktos noteiktajā kartībā.
Tas, ko mēs sagaidām no šiem jauniešiem - ir talants un pirmkārt jau vēlme attīstīt sevi tehniskā virzienā. Uzreiz varu pateikt, ka bruņotajos spēkos ar jums neviens neauklēsies. Pašiem būs sevi jāpierāda, ka jūs esat tas cilvēks, kurā bruņotie spēki vēlas ieguldīt savus resursus, un rastos pārliecība, ka atpelnīsiet šo uzticību ar pozitīvu lietderības koeficientu. Tā, ka nākotne būs jūsu pašu rokās. Lai kļūtu par patiešām labu sakaru speciālistu, izietu nepieciešamo apmacibu un iegūtu pieredzi macībās un starptautiskajās operācijās, viennozīmīgi jārēķinās ar vismaz desmit dienesta gadiem - jo pāris gadu laikā nav iespējams sagatavot sakaru speciālistu, kurš spētu orientēties visās nepieciešamajās jomās. Pirmie gadi tāpat paies, lai saprastu, kur esat nokļuvuši, kā arī lai apgūtu pamatiemaņas, kas nepieciešamas ikvienam karavīram.
Pēc tam noteikti nāksies apgūt dažādus apmācības kursus sakaru jomā bruņoto spēku mācību iestādēs. Attiecībā uz tālāku mācību izdevumu segšanu civilajās mācību iestādēs, jāmin tas, ka tikai tad, ja būsiet pozitīvi sevi parādījuši specialitatē savā dienesta vietā, un jūsu komandieri redzēs un sapratīs, ka jūs esat tas speciālists, kurš arī nākotnē varētu būt noderīgs bruņotajiem spēkiem sakaru jomā, tikai tad jūs varēsiet sēsties pie pārrunu galda un vienoties par tādām lietām, kā studiju pilnīgu vai daļēju apmaksu un turpmākām iespējām, ko piedāvās bruņotie spēki. Jūsu izaugsme būs atkarīga vienīgi no jums. Bruņotie spēki parādīs virzienu, viss pārējais apstāsies tur, līdz kurienei jums pašiem pietiks apņēmības aiziet!