Maratons - tā ir svētku sajūta, kuru baudi kopā ar sev līdzīgiem!
Aicinājām Nacionālo bruņoto spēku Sporta kluba pārstāvi Daci Traniņu pastāstīt par savu aizraušanos ar skriešanu un sniegt ieteikumus karavīriem, lai pēc iespējas labāk sagatavotos maratonam. Viņa jau trešo reizi piedalīsies klasiskajā maratonā, un ir starp tiem aptuveni 20 karavīriem, zemessargiem un aizsardzības nozares darbiniekiem, kuri nolēmuši pārbaudīt savus spēkus, fizisko sagatavotību un izturību maratonā, noskrienot – 42 195m. Dacei skriešana nav sports, tas ir dzīvesveids! Ar lielu aizrautību viņa iesaistās dažādos sporta pasākumos un avantūrās.
Jau kopš 2003.gada Dace dien Sporta klubā un ikdienā atbild par starptautisko militāro sadarbību sportā, īpaši jautājumos, kas attiecas uz Starptautisko militāro sporta padomi (CISM). Aizraušanās ar militāro pieccīņu viņu atveda uz Sporta klubu. Tolaik Dace vēl bija Latvijas Sporta akadēmijas studente. Jau vairāk nekā desmit gadus Dace dien Zemessardzes ārrindas dienestā un regulāri piedalās dažādās Zemessardzes organizētajās mācībās.
Skriešana man ir dzīvesveids. Bez tās nevaru iztikt. Skolas laikā skrēju, kad sajutu nepieciešamību izlādēties – bija slikts noskaņojums, izskrēju sāpi vai dusmas. Tuvākas bija vidējās distances. Bet man nebija vajadzīgais ātrums. Skrēju, kā jau visi – skolas krosiņos. Skolotājs redzēja, ka varu paskriet un lika skolas komandā.
Tā nopietnāk sāku trenēties ļoti vēlu – 20 gados, kad uzsāku studijas Sporta akadēmijā un vidējās distancēs trenējos tikai divus gadus, pēc tam skrēju, ņemot vērā iespējas un vēlmes.
Galvenais mērķis bija sagatavoties sacensībām un skriet arvien labāk un ātrāk. Nolēmu piedalīties dažādās sacensībās, kurām speciāli gatavojos. Lasīju literatūru, meklēju informāciju internetā, konsultējos ar zinošiem cilvēkiem.
Ar ļoti dažādiem. Bet pamatā tā vienmēr ir bijusi skriešana. Skriet man vienmēr ir paticis. Kad sapratu, ka nevaru sasniegt to rezultātu, ko vēlos, un ka treniņiem ir nepieciešams ļoti daudz laika, sāku aizrauties ar kalnu riteņbraukšanu. Laikā, kad sāku strādāt Sporta klubā, nodarbojos ar militāro pieccīņu. Divus gadus trenējos, bet arī tur man nebija rezultātu. Tomēr turpināju peldēt, braukt ar riteni, reizēm šaut, skriet militāro šķēršļu joslu. Sapratu, ka manī ir vispusība.
Kopš 2004. gada aizraujos ar piedzīvojumu sacensībām. Sāku tajās piedalīties, jo man patika daudzveidība – riteņbraukšana, airēšana, peldēšana, skriešana, orientēšanās un dažādi interesanti virvju uzdevumi. Man monotonie skrējieni ne visai patīk. Piedzīvojumu sacensībās mani saista dažādība, mainīgums, dinamika. Patīk sadarbība komandā un būt pie dabas. Pa retam piedalos orientēšanās sacensībās „Magnēts”. Regulāri skrienot, nodarbojoties ar citām fiziskām aktivitātēm un piedaloties sacensībās, var sagatavoties lielākām grūtībām un izaicinājumiem.
Tā kā pamatā gatavojos ultramaratoniem, kas ir apvidus skrējiens pārsvarā kalnos, tad treniņos ir nepieciešams skriet pa dažādu reljefu, takām, sūnām un arī pa purviem. Slodze ir jāmaina. Ultramaratons ir divreiz 42 kilometri un vairāk. Katru gadu piedalos arī Tartu slēpošanas maratonā – 64km.
Klasiskais maratons ir individuāls un smags skrējiens. Tā kā man patīk dažādība, maratons man psiholoģiski ir ļoti grūts, jo principā nekas nemainās, ir tikai asfalts, Tu un laiks, un iekšējā cīņa ar to. Maratons man ir kā treniņš ultramaratona distancei, kurus skrienu kopš 2006.gada. Pirms diviem gadiem Rīgā noskrēju savu pirmo klasisko maratonu, kā saka, ‘ķeksīša pēc’. Šogad gatavojos specifiskāk. Ir divi treniņu veidi, kurus ievēroju. Skrienu ātruma vai tempa skrējienus un garos skrējienus virs 20 un 30 kilometriem. Starp tiem iekļauju atslodzes skrējienu un dažādus skriešanas un spēka vingrinājumus. Ievēroju atpūtu. Skrienu vismaz trīs - četras reizes nedēļā Biķerniekos, reizēm Mežaparkā.
Sargs.lv Ziema mūs šogad īpaši nelutināja ar saulainām dienām. Slidenas, nenotīrītas ietves, sāls, ledus un aukstums ir nopietns pārbaudījums ikvienam sportistam. Vai trenējies arī ziemā?
Skrēju visu ziemu, slēpoju un piedalījos dažās piedzīvojumu sacensībās. Neskatoties uz to, ka bija -30 grādi. Pat āliņģī ielīdu. Man ļoti patīk ekstrēmas lietas.
Jābūt gatavībai to darīt. Nevajadzētu pēkšņi izdomāt – tagad skriešu, jo tas ir forši, vai iedvesmoties no draugiem – tad tās būs mokas. Bet, ja cilvēks visu laiku bijis fiziski aktīvs, nodarbojies ar dažādiem izturības sporta veidiem – viņš noskries, bet skrējienu nevarēs izbaudīt, ja nebūs tam attiecīgi gatavojies.
Visgrūtākie man bija pēdējie divi – trīs kilometri. Bija ļoti sevi jāpiespiež beigās kāpināt tempu. Līdz tam gāja labi. Uzsāku saudzīgi. Skatījos pulsu, lai jau pirmajos kilometros neieskrietu pulsa riska robežās, jo pēc tam var būt grūti kāpināt tempu. Pagājušo gadu gaidīju, kad būs lūzuma punkts. Doma bija iekļauties 3:40, bet bija 3:50. Bija arī karsta diena. Šogad, protams, vēlos iekļauties trīsarpus stundās, kas būtu pat diezgan labs laiks neprofesionālam sportistam, bet arī 3:40 man būtu ļoti labs rezultāts. Redzēs, kā būs, jo pavasarī noslimoju un viens skriešanas posms izkrita.
Nedēļa pirms maratona ir atpūtas nedēļa. Bet tāpēc slodzi nevajag pavisam pārtraukt. Skrienamo kilometru skaits ir jāsamazina. Vienu reizi var veikt ātruma treniņu, bet nevajag pārcensties. Pastāvīgi ir jādzer ūdens un pastiprināti jāuzņem ogļhidrāti – vismaz pēdējās piecas dienas pirms sacensībām. Muskuļos ir jāuzkrāj glikogēns. Noteikti nevajag mēģināt jaunus, iepriekš nebaudītus, eksotiskus ēdienus. Vairāk ir jāuzņem ogļhidrāti ar augstu un vidēju glikēmisko indeksu, īpaši dienu pirms sacensībām. Tie ilgāk dod enerģiju. Šokolādes un želejas absorbējas uzreiz un dod tūlītēju enerģiju. Tās jālieto pirms slodzes un slodzes laikā. Ieteiktu uzturā lietot rīsus, makaronus, auzu pārslas, dārzeņus un augļus, kam glikēmiskais indekss ir lielāks un pie ilgstošām slodzēm nodrošina enerģiju ilgākam laika posmam.
Es noteikti ieteiktu ņemt līdzi enerģijas želeju. Būtu labi zināt, kas būs pieejams dzirdināšanas punktos. Ja vienā punktā ir Isostar un citā Powerbar – manuprāt, šos dzērienus kopā nevajadzētu jaukt. Tiem, kas gatavojas nopietni, ir savi dzērieni, ko viņi sagatavo un noliek dzirdināšanas punktos, vai sarunā kādu, kas dzērienu iedos noteiktā vietā. Bet katram tas ir individuāli. Daži neko neēd, citi ēd. Tas ir atkarīgs no tā, ar kādu ātrumu skrien, cik daudz enerģijas tas no katra prasa. Skrienot 5 kilometrus, neko nevajag ēst. Pusmaratonā arī nevajag, tikai padzerties, ja nu vienīgi skrien ilgāk par divām stundām. Maratonā es ieteiktu ēst banānu, enerģijas želeju vai enerģijas batoniņus, kas viegli kūst uz mēles. Košļājamos enerģijas batoniņus nevajadzētu lietot, jo kuņģis pie lielās slodzes nespēs tos pārstrādāt. Bet tas ir individuāli, ņemot vērā iepriekšēju pieredzi un arī slodzes intensitāti. Divarpus stundas pirms starta noteikti ir jāpaēd brokastis. Es iesaku pilngraudu auzu pārslu putru ar ievārījumu. Lietot sporta dzērienu pirms, slodzes laikā un pēc slodzes. Dzert ir ļoti svarīgi. Var dažādot - sākumā dzert tikai ūdeni, bet pēc stundas skriešanas noteikti vajag dzert sporta dzērienu, kas jau iepriekš notestēts treniņos, lai nav pārsteigumu.
Jā, noteikti ir jāēd. Es personīgi uzreiz nevaru neko ieēst, bet dzert vajag uzreiz pēc slodzes un turpināt ik pēc maza brīža. Pirmajā stundā ķīmiskie procesi organismā notiek visintensīvāk. Ķermenis ir noguris un nespēj uzreiz pievērsties barības uzņemšanai, bet apmēram stundu pēc tik lielas slodzes ir jāatjauno glikogēna rezerves un jāēd. Lai gan distancē ir dzirdināšanas punkti ik pēc pieciem kilometriem, tas nav pietiekoši. Šķidrums jāatjauno regulāri. Ja ir ļoti karsts, jādzer vairāk.
Jā, iesildīties vajag. 15- 20 minūtes jāvelta lēnai paskriešanai, kāju muskuļu pastiepšanai un viegliem skrējēju vingrinājumiem. Jānostiprina pārliecība, ka esi gatavojusies, trenējusies – jo bez satraukuma neiztikt un iesildīšanās savā veidā nomierina un sagatavo organismu gan fiziski, gan psiholoģiski. Nevajag forsēt, bet pirms starta viegli kustēties.
Kā kuram. Citiem patīk laika trūkums, lai mobilizētos. Bet daudz labāk ir ierasties laicīgi, lai iztiktu bez lieka satraukuma. Lai var paspēt pārģērbties, iesildīties, atrast savu starta vietu. Svarīgi, lai nav auksti un pirms starta varētu draugam atdot dzeršanas pudelīti un virsdrēbes. Bieži cilvēki satraucas un ir nepieciešams apmeklēt tualeti. Tas ir viens no mīnusiem šajos maratonos. Rindas ir neizstāvamas. Arī tas laiks jāierēķina.
Tam ir liela nozīme. Svarīgi, lai apģērbs un apavi ir izmēģināti iepriekš, lai tie ir ērti. Nevajadzētu domāt, ka nopirks sporta apavus trešdien, izmēģinās piektdien un svētdien jau skries. Tagad gan apavi ir ļoti labas kvalitātes un var skriet arī ar jauniem, bet es tā neieteiktu darīt. Jāģērbj tās pašas zeķītes, bikses vai šortiņi, un krekliņš, ar kuru skriets treniņos. Maratons nav gluži īstā vieta, kur izmēģināt ko jaunu, citādi ir risks dabūt tulznas vai noberzumus. Svarīgi justies komfortabli. Tiem, kas ir gatavojušies, tā nav problēma.
Maratons ir ne tikai cīņa ar sevi un laiku – tajā visā ir arī pozitīva enerģija, ko dod cilvēki un atmosfēra. Savā ziņā tā ir svētku sajūta, kuru baudi kopā ar sev līdzīgiem, un ir prieks censties. Tas ir pasākums, kas spilgti paliek atmiņā, īpaši, ja sasniedz mērķa laiku, tad sajūta ir fantastiska.
Arī mēs,