Oktobris vairākus pēdējos gadus ir tas laiks, kad visā Latvijā notiek mācības «Sudraba bulta». Tieši šīs mācības ir viena no labākajām iespējām Latvijas bruņotajiem spēkiem reaģēt uz jaunajiem izaicinājumiem un izmēģināt arvien jaunas iespējas savu mērķu sasniegšanai.
«Sudraba bulta 2017» — jaunas iespējas un izaicinājumi
Saruna ar Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes komandieri pulkvedi Ilmāru Ati Lejiņu notiek īsi pirms mācību sākuma.
Iztiks bez ceremonijām
««Sudraba bulta» vienmēr ir bijusi lieliska platforma vai instruments mūsu Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes attīstībai, kas ļauj izmēģināt arvien kaut ko jaunu. Iepriekšējo trīs gadu laikā mēs mācībās lielāku uzsvaru likām uz savietojamības trenēšanu ar mūsu partnervalstīm, bet šogad jau koncentrējamies uz savietojamības attīstīšanu ar NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupu. Būtībā mācību laikā tiek veikti uzdevumi un pilnveidotas sadarbības prasmes, lai mēs visi kopā varētu sekmīgi darboties jau kā vienota brigāde,» stāsta Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Ilmārs Atis Lejiņš. Līdztekus tiek izmēģināti un integrēti vairāki citi uzdevumi. Šogad mācības notiek no 26. līdz 29. oktobrim un aptver gan Ādažu poligonu, gan Alūksnes, Apes un Gulbenes novadus. Mācībās piedalās vairāk nekā 3500 karavīru no Latvijas, Kanādas, ASV, Albānijas, Spānijas, Itālijas, Igaunijas, Slovēnijas, Polijas, Lielbritānijas un Vācijas. Tas ir līdz šim lielākais šajās mācībās piedalījušos karavīru skaits.
Kā zināms, līdz 2014. gadam «Sudraba bulta» bija nacionāla mēroga mācības, taču pēdējos trīs gados to mērogs un starptautiskais līmenis ir būtiski audzis. Ciešā sasaistē ar «Sudraba bultu» šogad notiek arī «Mobilizācijas mācības 2017», rezerves karavīru mācības un mācību cikls «Mazais Namejs 2017».
Viena no mācību novitātēm — nebūs ne atklāšanas, ne noslēguma ceremonijas. «Man šķiet, ka mēs reizēm ceremonijām pievēršam pārāk lielu nozīmi. Protams, ir vietas un laiks, kur tas ir nepieciešams, taču šajās mācībās mēs to nedarīsim. Var teikt, ka esam pārauguši šo fāzi, var teikt arī, ka tam vienkārši nav laika. Esam profesionāļi, un darīsim savu darbu,» saka I. A. Lejiņš. Mācību aktīvajā fāzē to dalībniekiem būs kopīgs foto atmiņai — tās arī visas ceremonijas.
Pirmo reizi īstenos taktisko maršu
Viens no būtiskākajiem jaunumiem «Sudraba bultas» norisē šogad ir brigādes taktiskais maršs, kas tiek veikts no Ādažiem uz Alūksnes pievārti. «Tas ir ļoti svarīgs mācību elements, jo pēdējo 20 gadu laikā bruņotie spēki neko līdzīgu nav darījuši. Parasti militārās tehnikas un vienību pārvietošanās notiek militārā konvoja veidā Militārās vai Ceļu policijas pavadībā — tā ir pierasta un saprotama kārtība gan militārajā, gan civilajā līmenī. Šoreiz viss būs citādāk — trīs bataljoni apmēram pusotras līdz divu diennakšu laikā galvenokārt pa trim ceļiem pārvietosies uz Alūksnes apkārtni, kur arī izvērsīsies,» stāsta I. A. Lejiņš. Šāda pārvietošanās kārtība ir atbilstošāka tam, kas notiktu reālā krīzes situācijā. Papildu izaicinājums virsniekiem un karavīriem ir arī pārvietošanās mērogs — līdz šim trīs bataljoni vienlaikus nav mainījuši savu dislokācijas vietu. Kopumā pa Latvijas ceļiem dažādās grupās pārvietosies vairāk nekā 300 bruņutehnikas vienību. «Viena lieta ir to visu saplānot uz papīra, pavisam cita — realizēt dzīvē. Taču es esmu pārliecināts, ka mums izdosies. Šis uzdevums principiāli ir ļoti svarīgs bruņoto spēku tālākai attīstībai,» norāda brigādes komandieris.
Taktiskā marša norise tiks kontrolēta trijos lielajos kontrolpunktos un virknē mazāku — lai viss noritētu raiti un neveidotos neparedzēti sastrēgumi. Pārvietošanās lielākoties notiks diennakts tumšajā laikā, lai netraucētu iedzīvotājus. Tiesa, tā tas notiktu arī īstā krīzes situācijā. Jebkurā gadījumā šāda apjoma manevri var sagādāt zināmas neērtības civiliedzīvotājiem, taču bruņotie spēki lūdz pret to izturēties ar izpratni.
Būtu gan nepareizi uzskatīt, ka mācības sastāv tikai un vienīgi no taktiskajiem vingrinājumiem. «Bez apgādes un loģistikas mēs nekur netiktu. Var teikt, ka puse vingrinājuma ir pats maršs, bet tā otra puse — gatavošanās tam un apgāde.»
«Pretinieki» pieejami tepat kaimiņos
Mācību «Sudraba bulta» otrā fāze ir klasiskais taktiskais vingrinājums, kurā viena daļa dalībnieku uzbrūk, bet otra — aizsargājas. Ar šo vingrinājumu tiks pabeigta NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas integrācija Sauszemes spēku Mehanizētajā kājnieku brigādē, norāda I. A. Lejiņš. Pretinieku lomā šoreiz būs Igaunijas bruņoto spēku un Igaunijā dislocētā Lielbritānijas kontingenta karavīri. «Situācija ir mainījusies — pie mums pastāvīgi uzturas ap 3500 NATO partnervalstu karavīri, tādēļ gadījumā, ja vingrinājumam būs nepieciešams iedomātais pretinieks, ko var atveidot citu valstu karavīri ar atšķirīgu pieredzi, varam lūgt palīdzību tepat no mūsu kaimiņiem,» saka Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes komandieris.
Vēl kā atsevišķu šo mācību uzdevumu I. A. Lejiņš uzsver sakaru sistēmu iespēju un drošības pārbaudi. «Mācību laikā mēs pārbaudām arī sakaru iekārtu drošību, izmēģinām dažādus informācijas nodošanas veidus. Tiek pārbaudīta arī dažādu valstu karavīru rīcībā esošo rāciju savstarpējā savietojamība.»
Sargā ne tikai Ādažu poligonu
Kā jau minēts, «Sudraba bultas» klātbūtne būs jūtama ne tikai Ādažu poligonā. «Ar zemes īpašniekiem, kur paredzēts izvērst karaspēka vienības un veikt kādus manevrus, viss ir saskaņots, taču savas korekcijas šoreiz ieviesa daba. Sākotnējā iecerē pie Alūksnes bija paredzēts izvērsties krietni apjomīgāk, taču ieilgušo lietavu dēļ liela daļa tam paredzētās zemes pašreiz ir zem ūdens. Izmantojamo teritoriju nāksies krietni samazināt.»
Runājot par sadarbību ar privātpersonām, pulkvedis Ilmārs Atis Lejiņš uzsver, ka sabiedrībai uz drošības jautājumiem ir jāskatās plašāk un ar vēl lielāku atbildību par valsti. «Privātās zemes mums nākotnē nāksies izmantot arvien plašāk. Būtībā veidojas tāda kā saspēle starp prasītājiem armijas personā un devējiem — zemes īpašniekiem.
Šī dialoga rezultātā pakāpeniski arī veidojas arvien lielāka izpratne par bruņoto spēku vajadzībām un iespējām tās izpildīt. Jā, mums ir bijuši gadījumi, kad zemes īpašnieks nepiekrīt un neatļauj to izmantot — mēs respektējam šo lēmumu. Taču nevajadzētu baidīties, ka bruņotie spēki nodarīs kādus milzīgus vai neatgriezeniskus bojājumus. Reizēm gadās kļūdīties, taču kļūdas operatīvi identificējam un novēršam. Inženieru vienības likvidē mazākas problēmas, lielāki zaudējumi tiek kompensēti — tā tas notiek vienmēr. Tādēļ jau ir nepieciešams šis dialogs, lai abas puses atrastu sev piemērotāko risinājumu. Galu galā mēs nesargājam tikai Ādažu poligonu, bet gan visu Latviju.»
Par drošību atbildīga visa sabiedrība
Vēl kāda būtiska mācību sastāvdaļa ir to laikā notiekošās mobilizācijas mācības. «Likums jau sen ļauj izmantot mobilizācijas iespējas, taču šī iespēja izmantota diezgan kūtri,» atzīst I. A. Lejiņš. Mobilizācijas mācībās bruņoto spēku vajadzībām specifisku uzdevumu veikšanā tiek piesaistīti privātie resursi — piemēram, treileri smagās tehnikas pārvadāšanai, specializētā tehnika un speciālisti prettanku grāvju izveidei. «Protams, mēs mācībās nerokam kilometriem grāvju — ja pārliecināmies, ka varam izveidot aizsardzības līniju nelielā posmā, tad zinām, ka varēsim to izdarīt arī daudz lielākā platībā.»
Mobilizācijas pieprasījuma realizācija militāriem mērķiem tiek balstīta valsts likumdošanā, un mācību laikā visu procesu testē pa posmiem. «Prognozes ir ļoti cerīgas — plānošanas fāzei bija ļoti labi rezultāti. Tai sekos praktiskā un norēķināšanās daļa, kad maksāsim privātuzņēmējiem par saņemtajiem pakalpojumiem. Pašos pamatos nekas būtisks sadarbības procesā nemainās — viss notiek līdzīgi kā citās reizēs, kad jāpiesaista privātā partnerība, tikai uz cita likuma pamata.»
Pēc I. A. Lejiņa ieskatiem, sabiedrība pakāpeniski jāpieradina pie domas, ka ikvienam pilsonim ir sava daļa atbildības par valsts drošību, katrs ir šīs drošības sistēmas sastāvdaļa. «Tā noteikti nav nasta, bet iespēja piedalīties. Ne katrs var aizstāvēt savu Dzimteni ar šauteni rokās, bet savu artavu kādā citā veidā var dot ikviens. Es esmu optimists un domāju, ka nākotnē arvien vairāk ar bruņotajiem spēkiem tieši nesaistītu cilvēku savu iespēju robežās palīdzēs drošības sekmēšanā.»
Rezerves karavīriem svarīga piederības sajūta
Šie paši principi noteikti dos labus rezultātus arī rezerves karavīru piesaistē un atkalapmācībā. Šajā laikā notiek arī rezerves karavīru mācības, un 30 cilvēki ir iesaistīti «Sudraba bultā» — it kā salīdzinoši neliels skaits.
«Es tomēr uzskatu, ka šī sistēma pašreiz ir jāveido ļoti pakāpeniski un pārdomāti. Manuprāt, rezerves karavīru regulārās mācības bija jāorganizē kopš deviņdesmitajiem gadiem, tad tā būtu rutīnas lieta un daļa no viņiem nebrīnītos, saņemot pavēsti,» atzīst I. A. Lejiņš.
Pēc apmācībām tiks apkopoti rezultāti un izdarīti secinājumi, kā konceptuāli mainīt sistēmu. «Šajā gadījumā nelielais rezerves karavīru skaits mums nāk pat par labu — ir vieglāk saprast kļūdas un veikt vajadzīgās korekcijas. Pie ļoti liela cilvēku skaita tas būtu daudz sarežģītāk, kļūdu ietekme būtu daudz jūtamāka.»
Ļoti liela nozīme sadarbībā ar rezerves karavīriem ir piederības sajūtai, uzsver Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes komandieris. «Mūsu komunikācijas pamatā nevar būt amorfs karavīru saraksts. Arī rezerves karavīram ir jābūt saglabātai kādai pastāvīgai saiknei ar bruņotajiem spēkiem, vismaz jāzina, kura ir viņa mājas vienība, kur viņš ir iederīgs un kāda ir viņa specialitāte šajā struktūrā.» Pirms šīm mācībām komandieris ir izsūtījis personisku vēstuli katram rezerves karavīram.
«Tā mēs cenšamies veidot šo piederību. Es ceru, ka tas ir devis rezultātus. Galu galā dialogam ir jābūt vienmēr, cilvēkus nevar uzrunāt tikai formāli, atsaucoties uz likuma pantiem. Krīzes gadījumā taču mēs nevienu ar varu nestumsim karot. Karavīram ir jābūt ar Dzimtenes, piederības un atbildības izjūtu, un to ar sausu atsauci uz likumu neizveidosim.»