Latvijas karavīri un zemessargi Austrijā apgūst pašgājējhaubiču sistēmas apmācības kursu

Prieks un lepnums par jauno tehniku

Leitnants Maksims Petrovs ir viens no Latvijas bruņoto spēku pārstāvjiem, kurš beidzis apmācību Austrijā — kurss ildzis no janvāra beigām līdz 11. augustam, un tajā mācījušies 17 karavīri no Latvijas. Viņš iedalīts ugunsvadības apmācību grupā, kur apguvis šaušanas datu aprēķināšanas prasmes. Mācību laikā kursanti apguvuši teoriju, studējot speciālo literatūru un veicot aprēķinus arī ar vecajām, labajām metodēm — izmantojot zīmuli un papīru. Mācību turpinājums gan bijis krietni tehnoloģiskāks — tajā kursanti trenējušies, izmantojot Austrijas bruņoto spēku rīcībā esošo digitalizēto komandvadības un ugunsvadības sistēmu CNG (Combat Next Generation). Leitnants Maksims Petrovs kopumā apguvis šaušanas datu aprēķināšanas prasmes un uguns atbalsta virsnieka darbības komandpunktā.

«Pirmā nedēļa tika veltīta administratīvām lietām — drošības noteikumi, ieskats pašgājējhaubiču uzbūvē, Austrijas armijas rīcībā esošā sakaru sistēma. Nākamajās trīs nedēļās apguvām manuālās šaušanas datu aprēķināšanas prasmes. Pēc tam sekoja digitalizētās sistēmas apguve, un tā notika gan iekštelpās, gan arī apmācību poligonā, atrodoties pašgājējhaubicē.»

Pēc šī apmācību bloka kursanti pilnveidoja savas prasmes kaujas šaušanā. Iepazīstot Latvijas bruņoto spēku jauno bruņojumu, Maksims ir pārliecinājies, ka mūsu aizsardzības spējas noteikti ir būtiski palielinājušās. «Līdz ar šo pašgājējhaubiču iegūšanu esam spējīgi atbalstīt manevrējošās vienības augstākā līmenī.»

Leitnants Maksims Petrovs, atceroties mācību laiku,  atzīst, ka vislielākais pārdzīvojums saistās ar brīdi, kad viņš pirmo reizi iejutās pašgājējhaubices komandiera amatā — bruņutehnikas iespaidīgais ārējais izskats, jauda, masa un tajā pašā laikā vieglums, ar kādu tā pārvarējusi šķēršļus, radījis neviltotu prieku un lepnumu.

Pēc mācību kursa Maksims Petrovs apguvis pašgājējhaubices izmantošanu lietotāja līmenī, bet priekšā vēl paveras milzīgs darba lauks, iepazīstot jauno tehnikas vienību un tās izmantošanas iespējas detalizētāk. Austrijā gūtās zināšanas viņš ir gatavs nodot tālāk saviem dienesta biedriem Latvijā, jo uzskata, ka tas ir katra komandiera pienākums.

Dienests bruņotajos spēkos ir bijusi Maksima apzināta izvēle. «No bērnības esmu interesējies par visu militāro. Biju Jaunsardzē, pēc tam obligātajā militārajā dienestā, tad Zemessardzē, studentu militārajā apmācībā, un nu jau septīto gadu — profesionālajā dienestā. Virsnieka pakāpē esmu tikai vienu gadu, te man vēl ir daudz ko mācīties.» Ikdienā viņš ir Zemessardzes 34. artilērijas bataljona lielgabalu vada komandieris. «Pārsvarā es nodarbojos ar administratīvajām lietām, gatavojos mācībām brīvdienās un apgūstu jaunas zināšanas uguns atbalsta jomā.»

Arī savu turpmāko dienestu Maksims vēlētos saistīt ar pašgājējhaubicēm un to uguns vadību. «Gribas ticēt, ka manas turpmākās dienesta gaitas tiks saistītas ar uguns atbalstu. Pirms tam es biju apmācību instruktors Kājnieku skolā Alūksnē, savukārt tagad esmu iesaistīts vienības uguns atbalstā, līdz ar to izmaiņas militārajā karjerā ir ļoti kardinālas.»

Brīvā laika Maksimam nav daudz, taču viņš cenšas to pavadīt aktīvi un piesātināti. Pret stresu labi palīdz un fizisko kondīciju uztur ikdienas krosa skrējieni. Maksims dejo tautas deju ansamblī un ir iecienījis pārgājienus brīvā dabā. Viņa aizraušanās ir arī modelēšana. Protams, laiku prasa arī ģimene.

Zināšanas nodos tālāk

«Līdz mācību vietai braucām 29 stundas,» atceras Zemessardzes 34. artilērijas bataljona virsleitnants Andris Laizāns. Ceļš līdz Sanktmihaēlas ciematiņam Austrijas vidienē ir 1750 km garš. Tieši tur atrodas Austrijas bruņoto spēku 18. kājnieku bataljons, kurā no 19. marta līdz 12. maijam notika mūsu karavīru apmācība 120 mm mīnmetēja lietošanā. Kursa laikā Latvijas karavīri apguva Austrijas 120 mm mīnmetēja lietošanu ieroča apkalpes līmenī, kā arī šaušanas datu skaitļošanas procedūru. «Tā gan īpaši neatšķiras no mums zināmajām, tāpēc varējām demon¬strēt labus rezultātus, kas bieži pārsteidza pat vietējos apmācību instruktorus.»

Apmācība sastāvējusi no četrām daļām — teorija, praktiskā apmācība darbā ar mīnmetēju, šaušanas datu skaitļošana un pati šaušana. Laika ziņā apjomīgākā bijusi praktiskā apmācība. Katras daļas noslēgumā ar dažādiem testiem tika pārbaudīta kursantu sagatavotība. Kursā piedalījušies 15 karavīri no dažādām bruņoto spēku vienībām, tiesa, tajā pašā laikā citās Austrijas armijas vienībās mācījušies arī citu specialitāšu pārstāvji no Latvijas — visi kopā satikušies kursa noslēgumā, kad organizēts savstarpējās sadarbības treniņš poligonā.

Karavīriem no Latvijas bijuši dažādi sagatavotības līmeņi — daļai mīnmetēja izmantošana bijusi pilnīgi jauna pieredze, citiem — ikdienas darbs. Tomēr rezultāts noslēgumā visiem bijis teicams.

Virsleitnants Andris Laizāns pats ar mīnmetējiem darbojas jau kopš 2003. gada, tādēļ kursu drīzāk vērtē kā pamatīgu jau zināmo lietu atkārtošanu ar dažām niansēm, turklāt svešvalodā. «Visādā ziņā es to varu saukt par labu pieredzi un droši varu papildināt savu apgūto mīnmetēju sistēmu sarakstu.»

Kursa laikā viena no interesantākajām jauniegūtajām atziņām ir reljefa ietekme uz netiešā uguns atbalsta sistēmu izmantošanu. «Pārsteidzoši, cik tomēr liela loma ir kalniem — tie jūtami ietekmē gan pārvietošanos, gan pozīciju izveidi, bet visvairāk — trāpījumu precizitāti. Latvijā mēs to parasti neņemam vērā. Tas arī ir saprotams — kad pastāstījām instruktoriem, cik liels ir mūsu augstākais kalns, viņus tas ļoti, ļoti uzjautrināja,» atminas Andris.

Runājot par notiekošajām mīnmetēju iegādēm, A. Laizāns uzsver, ka būs nepieciešams apmācīt daudz personāla, līdz ar to Austrijā iegūtās zināšanas noteikti būs jānodod tālāk citiem kolēģiem. «Kāds to darīs tieši — veiks teorētisko un praktisko apmācību, kāds savukārt to darīs, sastādot mācību plānus un organizējot mācības, jo kursā piedalījās karavīri ar dažādiem amatiem, dažādām dienesta pakāpēm un no daudzām Latvijas vienībām.»

Virsleitnants Andris Laizāns atzīst, ka bruņotajos spēkos nonācis vairāku faktoru sakritības dēļ. «Bērnībā man bija sava pastkaršu kolekcija ar ieročiem un to spējām, varēju salīdzināt, kurš šauj tālāk, kurš ātrāk. Tad sāku krāt dažādus modelīšus — mašīnas, lielgabalus, tankus. Tēvs daudz stāstīja par savām gaitām armijā. Pēc tam brālis tika iesaukts atjaunotās Latvijas robežsardzes pulkā, un pēc dienesta viņš man uzdāvināja savu formastērpa cepuri. Būtībā skolas laikā izlēmu, ka dienēšu.»

Pēc vidusskolas beigšanas Andrim bija jādodas obligātajā militārajā dienestā, taču Aglonas ģimnāzijas telpās viņš ievērojis plakātu par uzņemšanu profesionālajā militārajā dienestā — tas arī bijis pēdējais pamudinājums izdarīt izvēli.

Ikdienā virsleitnants Andris Laizāns lielākoties nodarbojas ar mācību plānošanu, organizēšanu, izpildi un kontroli, kā arī formalitāšu kārtošanu. «Brīžiem pat īsti neatliek laika darbam ar personālu. Daudz jāstrādā ar ārrindas zemessargiem. Jāiedziļinās personāla problēmās un pat sadzīves apstākļos.» Līdztekus viņš ir cieši saistīts ar 2015. gadā Zemessardzē uzsākto 81 mm mīnmetēju apkalpju apmācību, kurā līdzdarbojas zemessargi gandrīz no visiem bataljoniem. Tā kā apmācību veic Zemessardzes 34. artilērijas bataljons, šī kursa vadīšana lielākoties uzticēta virsleitnantam Andrim Laizānam. «Mani pazīst visos bataljonos. Agrāk vēl skaitīju, cik kursu esmu novadījis, bet tagad vairs ne — sajuka.» Tiesa, tik apjomīgs darbs nebūtu iespējams bez zinošu instruktoru palīdzības — viņiem Andris ir ļoti pateicīgs par atbalstu un ieguldīto darbu.

Kursos Austrijā Andrim Laizānam noderējusi savulaik izdarītā izvēle mācīties vācu valodu — to viņš mācījies no skolas laika līdz pat Nacionālās aizsardzības akadēmijas 3. kursam. Tiesa, dienesta laikā mācības Austrijā bijusi tikai otrā reize, kad to nācies izmantot praksē, lai gan viss nav bijis tik vienkārši.

Viens no Andra Laizāna hobijiem ir motorizēto peldlīdzekļu uzlabošana, kā arī makšķerēšana. Austrijā viņam nācies dzīvot tieši blakus upei, kurā lielākoties mājo foreles. «Taču Austrijas bargo makšķerēšanas noteikumu dēļ vajadzēja divus mēnešus ar nopūtu skatīties uz sapņu forelēm, bet par ķeršanu pat nedomāt.»

Smags darbs un saldi augļi

Leitnants Jānis Zvirgzds, Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes  Kaujas atbalsta departamenta Uguns atbalsta rotas 1. mīnmetēju vada komandieris, apguvis dažādas prasmes, kas nepieciešamas, lai sekmīgi izmantotu pašgājējhaubices un integrētu tās mūsu bruņoto spēku spējās.

«Kursa pirmajā daļā apguvu haubices apkalpes iemaņas gandrīz visās pozīcijās, izņemot šofera un komandiera pienākumus. Proti, labā līmenī apguvu tēmētāja, tēmētāja lādētāja un lādētāja darbu. Kursa otrajā daļā jau darbojos kā pašgājējhaubices komandieris. Ieguvu vērtīgu pieredzi, vadot apkalpes darbu un mācot nepieredzējušus karavīrus (mums bija piekomandēti austriešu obligātā dienesta karavīri), kas būs īpaši aktuāli, apmācot karavīrus Latvijā, kā arī guvu ieskatu vada komandiera darbā,» stāsta leitnants Jānis Zvirgzds.

Mācībās Austrijā viņš aizvadījis vairāk nekā pusgadu — kurss ilga no 30. janvāra līdz 11. augustam. Būtiskākās mācību sadaļas bijušas pašgājējhaubices visu elementu darbības pamatprincipu apguve, apkalpes iemaņu apgūšana, kaujas šaušana, esot vienam no apkalpes, un kaujas šaušana, esot pašgājējhaubices komandierim, kā arī darbības un kaujas šaušana taktiskās situācijās, esot pašgājējhaubices komandierim.

«Nevarētu teikt, ka mācību kursā bija kaut kas īpaši negaidīts vai pārsteidzošs, drīzāk tā bija nopietna, pārdomāta mācību programma. Tomēr kursa laikā bija daži īpaši brīži, piemēram, neaizmirstamas izjūtas bija, gan pirmo reizi pašam izšaujot un iniciējot šaušanas mehānismu, gan arī pirmo reizi dodot komandu «Uguni!», kad pats jau biju apkalpes komandieris.» Tagad leitnanta Jāņa Zvirgzda būtiskākais uzdevums ir Austrijā iegūto zināšanu nodošana tālāk:
«Tas, cik labi mums izdosies nodot savu pieredzi tālāk, ir pats svarīgākais.»

Līdz šim savā militārajā karjerā viņš vairāk strādājis ar mīnmetējiem, tagad dzīve ieviesusi korekcijas.

«Es joprojām esmu mīnmetēju vada komandieris, lai gan pēc atgriešanās no Austrijas ar mīnmetējiem saskarties principā nav sanācis un diezin vai vairs sanāks. Arī pirms braukšanas uz Austriju izdevās veltīt samērā maz laika tiešajiem pienākumiem, jo bija diezgan daudz administratīvu darbu, lai sagatavotos garajam komandējumam. Katrā gadījumā Uguns atbalsta rotā pašlaik notiek tik straujas pārmaiņas, ka nekāda rutīna nedraud.»

Tagad svarīgākais uzdevums ir attīstīt netiešās uguns spējas jaunā līmenī, kurā katrs iesaistītais karavīrs var dot savu artavu šī lēnā un komplicētā procesa pilnveidošanā un attīstībā.

«Viss, ko redzu nākotnē, ir smags darbs. Cerams, arī saldi augļi.»

Dienestā Nacionālajos bruņotajos spēkos Jānis Zvirgzds nonācis pēc drauga ieteikuma pamēģināt. «Dažādiem izaicinājumiem es vienmēr esmu bijis gatavs, tādēļ militārais dienests šķita ideāls ilgtermiņa izaicinājums. Nevaru teikt, ka tā bija nejaušība, tieši tāpat nevaru apgalvot, ka par dienestu būtu sapņojis jau kopš bērnības. Taču es droši varu teikt — jūtu, ka esmu tur, kur man vajadzētu būt.»

Brīvajā laikā Jānim Zvirgzdam patīk ceļot, tāpēc Austrija bijusi ideāla komandējuma vieta. Viņam patīk arī sports, taču to par hobiju īsti nevarētu saukt — drīzāk par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Protams, pa vidu visam jāatlicina arī kāds laiks kopābūšanai ar draugiem.