Latvijas stiprākais vīrs dien Militārajā policijā

Par sportu ieinteresē Bergmanis

3. un 4. augustā Ventspilī un Limbažos divās dienās norisinājās Latvijas spēkavīru čempionāta fināls, kurā ar nelielu pārsvaru pār Arti Plivdu uzvarēja Didzis Zariņš — puisis no Mārcienas, kurš savu profesionālo karjeru apzināti veido Nacionālo bruņoto spēku rindās.

«Bērnībā mans lielais sapnis bija kļūt par policistu. Ar sportu tajā laikā  pārāk neaizrāvos un savā ziņā biju tāds kā klusais puika,» stāsta Didzis. Pirmā interese par spēkavīru sacensībām radusies laikā, kad deviņdesmito gadu sākumā kļuva pieejami rietumvalstu televīzijas kanāli un tajos translētie šovi, tostarp arī pasaules spēcīgāko cilvēku cīkstēšanās. Papildu interesi modināja Raimonda Bergmaņa dalība un itin labie panākumi šajās sacensībās.

Protams, kad savējie startē, tam visam ir pavisam cits smeķis, rodas cita interese un arī liels prieks par mūsējo panākumiem.

Pašam pirmie starti lielākās sacensībās sākās līdz ar Raimonda Bergmaņa organizēto konkursu «Armijas dižvīrs». «Šīs sacensības bija diezgan tuvas tradicionālajiem spēkavīru šoviem, tikai papildinātas ar dažādiem militāriem elementiem. Un tur es pirmo reizi varēju izmēģināt spēkus šajā jomā un saprast — patīk tas man vai nepatīk.

Pēc pamatskolas pabeigšanas Didzis devies mācīties uz Jāņmuižas arodģimnāziju, kur apguvis pavāra profesiju. Aptuveni tajā laikā viņš arī sācis nopietnāk pievērsties svaru cilāšanai un spēka vingrinājumiem. «Uz zālīti sāku regulāri staigāt no kādiem 16—17 gadiem.»

Iet uz armiju — nonāk virtuvē

Pēc Jāņmuižas Didzis pieņēmis lēmumu doties uz armiju. «Tolaik vēl bija obligātais militārais dienests, bet es pieteicos brīvprātīgi — bukletos solīja, ka savu dienesta vietu varēsim izvēlēties paši, ja iesim dienēt brīvprātīgi. Alūksnē gan mūs nedaudz apbēdināja un paskaidroja, ka brīvprātīga pieteikšanās dienestam ne ar ko neatšķiras no obligātā militārā dienesta, tādēļ nāksies dienēt tur, kur nosūtīs. Tāds drusku piemānīts tobrīd jutos, bet galu galā nodomāju — nu, nekas. Turklāt tā īsti nebiju līdz galam izdomājis, kur tieši gribu dienēt.»

Liktenis kāda virsnieka personā bija lēmis nosūtīt Didzi uz Štāba bataljonu. Un te nu viņš saprata, ka pilnīgi skaidri zina, ko negribētu darīt. Tā kā viņa specializācija pēc arodģimnāzijas bija pavārmāksla, Štāba bataljonā viņš operatīvi nokļuva virtuvē. «Nozīmēja mani pēc profesionālās piederības. Es vēl toreiz nodomāju — tikko tiku no vienas virtuves ārā un jau nākamajā atkal iekšā,» smaida Latvijas spēcīgākais cilvēks.

Virtuvē gan pārāk ilgi viņam saimniekot nav nācies. «Labi, ka mans rotas komandieris bija saprotošs. Es ar viņu aprunājos, teicu — galu galā pats esmu pieteicies dienestam, bet esmu nokļuvis tādā vietā, kur armiju nemaz īsti neredz.» Pēc tādas atklāsmes priekšniecība par Didzi apžēlojusies un pārcēlusi viņu kājniekos — Štāba rotā.

Pēc paredzētā dienesta laika beigšanās Didzis Zariņš nolēmis palikt profesionālajā dienestā, kur sekmīgi darbojas joprojām. «Visa mana dzīve ir saistīta ar armiju. Pēc Štāba bataljona pieteicos turpmākajam dienestam Militārajā policijā, kur dienu jau devīto gadu. Lielākoties nodarbojos ar stacionāro apsardzi un pavisam kopā armijā esmu aizvadījis jau vairāk nekā desmit gadus.»

Biežai ēšanai nav laika

Spēkavīrs trenējas četras reizes nedēļā — tā ir standarta programma, ja nenotiek gatavošanās kādām sacensībām. «Tas tā, tīri formas uzturēšanai.» Reizēm, kad salikts vairāk mācību, esot grūtāk, bet principā visu var apvienot un paspēt. Didzim ir maiņu darbs — jāstrādā diennakti, pēc tam trīs dien-naktis ir brīvas, un pie tāda režīma atliek laiks arī svaru zālei.

Papildus četriem smagajiem treniņiem nedēļā, ja sanāk kāds brīvs brīdis, sarīko kādu vieglāku kardiotreniņu, masāžu vai sviedrēšanos saunā — šīs aktivitātes vairāk domātas, lai sniegtu organismam nepieciešamo relaksāciju.

Nekādus īpašus ēšanas režīmus spēkavīrs neievēro. «Ēdu, ko gribas, kad gribas un kā gribas. Citi jau stāsta par īpašiem ēšanas režīmiem un neskaitāmajām ēdienreizēm. Es arī varētu daudz ko sastāstīt, lai smuki izklausās, bet man tā nav. Ēst tādā intensitātē un tik bieži, kā no citiem dzirdēts, — man tīri fiziski neatliktu tik daudz laika ēšanai. Kādu mēnesi tā varbūt varētu izturēt, bet citādi — tā taču ir šausmīga slodze.»

Parasti no rīta tiek notiesātas dažas sviestmaizes. Ja ir brīvā diena, pirms treniņa — vēl kāds biezpiena sieriņš vai kas tamlīdzīgs, ko organisms var ātri pārstrādāt. «Pēc tam man puse dienas paiet svaru zālē — pa kuru laiku tur ēdīsi? Tāpēc es par tām desmit ēdienreizēm tā nedaudz reizēm pasmaidu.»

Toties īpašu sporta uzturu nākas lietot, bez tā iztikt nevarot. Organisms pēc tik lielām fiziskām slodzēm, kādas jāiztur spēkavīriem ikdienas treniņos un sacensībās, nevar pats saviem spēkiem pietiekami ātri atjaunoties. «Arī parasts cilvēks, kurš ikdienā kaut cik nodarbojas ar sportu, pēc nopietna izturības treniņa atkopsies labi ja nākamajā dienā. Tāpēc jādzer, piemēram, aminoskābes, lai tas process noris ātrāk,» skaidro Didzis.

Gan spēkavīrs, gan šovmenis

Didzis Zariņš ir diezgan paškritisks un uzskata, ka progresējis salīdzinoši vēlu.

Amatieru sacensībās man pirmais starts bija 25 gadu vecumā; citi tajos gados jau ir pasaules čempioni.

"Man likās, ka ir par vēlu, bet paklausījos zinošākus cilvēkus, un viņi saka, ka līdz 25 gadiem cilvēka organisms vēl tikai aug un attīstās. Līdz tam nevajadzētu ļoti forsēt, jo kauli un muskulatūra vēl aug un nobriest. Pie tā es arī pieturos, un pagaidām šķiet, ka optimālākie rezultāti un lielākie panākumi puišiem ir ap 30 gadiem.»

Šī sporta veida vērotāji zina — spēkavīri ir ne tikai sportisti, bet arī šovmeņi. Tāda ir šī sporta veida būtība. Spēle uz publiku ir neatņemama šovu sastāvdaļa, un lielāko publikas mīlestību un atbalstu iegūst tie spēkavīri, kuriem piemīt sava daļa aktiera un jokdara talanta. «Te ļoti daudz kas atkarīgs no paša cilvēka — cik viņš ir atvērts, runātīgs un asprātīgs. Jo asprātīgāks, jo vairāk muļķību vari pateikt — jo labāk, vairāk tiksi pamanīts. Es ar asprātībām gan īpaši cenšos neizcelties, taču, ja ir kāds interesants jautājums, uz ko tikpat interesanti var atbildēt, izmantoju šo iespēju.»

Spēkavīru sacensībās ļoti daudz kas ir atkarīgs arī no pasākuma vadītāja. Labi vārdi Didzim sakāmi par Raimondu Bergmani šajā ampluā — viņš visu procesu mākot novadīt ar labdabīgu humoriņu, interesantiem, pamatotiem jautājumiem un replikām, kas procesā iesaista gan sacensību dalībniekus, gan skatītājus.

Vedīs sportu uz Mārcienu

Didzis nav aizmirsis savas saknes un tagad, pēc Latvijas spēcīgākā cilvēka titula iegūšanas, centīsies pievērst plašākas sabiedrības uzmanību dzimtajai Mārcienai un iekopt svarcelšanas tradīcijas arī tur. «Mārcienā mums nav nekādu svarcelšanas tradīciju — var teikt, ka es esmu pirmais mārcienietis, kas sasniedz kaut ko ievērojamu šajā disciplīnā. Pagaidām pat kārtīgas sporta zāles tur nav — Mārciena ir maziņš pagastiņš, un, kā zināms, jo mazāks pagastiņš, jo mazāk naudiņas,» atzīst Didzis. Zināmas cerības pievērst lielāku uzmanību un līdz ar to arī finansējumu vieš šogad svinamā Mārcienas 800 gadu jubileja.

Kļūšana par Latvijas spēcīgāko vīru gan nav vienīgais lielais notikums, kas šogad noticis Didža dzīvē, — viņš kļuvis arī par tēvu meitiņai, kurai septembrī aprit astoņi mēneši. Svarcelšana un spēkavīru sacīkstes, kas agrāk bija Didža hobijs, tagad kļuvuši par teju otru darbu. «Jo tu cīnies par augstākām vietām un lielākiem sasniegumiem, jo vairāk naudas vari saņemt. Līdz ar to mans hobijs nu jau patiešām sāk kļūt par pilnvērtīgu darbu, ar to var sākt pa-mazām arī pelnīt.»

Didzis var lepoties ne tikai ar šovasar iegūto titulu un ģimenes pieaugumu, bet arī ar dažiem rekordiem — tostarp 180 kg smaga baļķa pacelšanu un «Kokneša kausa» iegūšanu. Turklāt viņš pagaidām ir vienīgais atlēts, kurš šogad visās sacensībās pacēlis visus sešus akmeņus (svarā no 100 līdz 200 kg). Savukārt sporta zālē Didzim spiešanā guļus rekords ir 200 kg, maksimālais pietupienā pieveiktais svars — 300 kg, bet vilkmē — 370 kg. Šie sasniegumi jau tagad ir ierindojuši viņu Latvijas labāko spēkavīru pulkā, taču ir skaidrs, ka Didzim daudzi panākumi vēl priekšā.