Britu karavīri Latvijā uzlabo starptautiskās sadarbības prasmes
1. Karaliskais Velsas vads no Česteras Lielbritānijas ziemeļos nesen atgriezies no rotācijas starptautiskajā operācijā Afganistānā, bet no 3. līdz 14.jūnijam piedalījās mācībās „Saber Strike 13”, veicot konvencionālās karadarbības uzdevumus.
13.jūnija rītā velsieši ir atpakaļ nometnē pēc uzvarētas izšķirošās kaujas, viņi izlādē ieročus un sakārto ekipējumu, un tikai pēc tam dosies atpūsties, jo, kā uzsver komandieris, Lielbritānijas armijā kārtība ir šāda – sākumā ierocis, tad ekipējums, tad pats karavīrs. Leitnants Stjū Artellis (Stu Artellis) stāsta par savu pieredzi šajās mācībās.
– Kā un kāpēc tika pieņemts lēmums piedalīties mācībās „Saber Strike 2013”?
– Lēmums par piedalīšanos mācībās tika pieņemts augstākā līmenī, bet, kad komandieris jautāja, kura vienība vēlas piedalīties mācībās, es pieteicos, jo uzskatīju, ka tā ir lieliska iespēja mana vada karavīriem sadarboties ar citu valstu karavīriem, jo daudziem nav bijis pieredzes dienestam daudznacionālas rotas ietvaros. Manuprāt, mēs esam daudz mācījušies.
– Kas bija interesantākie uzdevumi šajās nedēļās?
– Interesantākais bija tieši sadarbība ar igauņiem, latviešiem, lietuviešiem un amerikāņiem. Viņi daudz ko dara citādi nekā mēs, un mums nepārtraukti jāmeklē labākais kompromiss, kā izpildīt dotos uzdevumus. Tas ir izaicinājums ne tikai man kā vada komandierim, bet arī maniem karavīriem.
Bet tieši tāds ir mūsu uzdevums – strādāt smagāk mācībās, lai reālā kaujā būtu vieglāk.
Piemēram, mūsu vads Afganistānā pārsvarā veica patrulēšanas uzdevumus, pārvietojoties kājām, savukārt igauņi, kuru rotā mēs bijām integrēti, brauc ar bruņumašīnām. Mūsu vadam bija četras bruņumašīnas, un mums bija jāmācās, kā tās izmantot taktiskajos uzdevumos, kā tos manevrēt. Mums izdevās jaunās prasmes pielietot kaujas situācijās mācību laikā.
– Kā atšķiras šie uzdevumi no tiem, kas jums bija jāveic Afganistānā?
Konvencionālā karadarbība ir fiziski nogurdinošāka par miera uzturēšanas un ieviešanas operācijām, bet psiholoģiski tā ir labāk saprotama, iekļauta katra karavīra pamatapmācībā. Mēs esam apmācīti konvencionālajam karam, tas ir kā braukt ar divriteni – pēc pāris uzbrukumiem uzdevumi jau tiek veikti automātiski.
Mēs darām to, kas mums patīk, tas ir mūsu maizes darbs. Ja tev tas nepatīk, tava vieta nav armijā.
– Kā izveidojās sadarbība ar citu valstu karavīriem?
– Diemžēl es nerunāju igauniski, bet mums bija iespēja komunicēt ar rotas karavīriem ar sadarbības virsnieka palīdzību. Viņš pārtulkoja komandiera pavēles, un es tālāk devu pavēles saviem karavīriem angliski. Dodot pavēles konkrēti man, rotas komandieris runāja angliski, mēs sapratāmies ļoti labi. Karavīriem ir vienota izpratne par pavēlēm un terminiem, tāpēc nekādu problēmu nebija.
– Kādi ir jūsu iespaidi par Ādažu poligonu?
– Ādažu poligona daudzveidīgā teritorija patiesībā ļoti līdzinās apstākļiem Afganistānā. Arī tur daudzas vietas ir smilšainas un atklātas, savukārt citas – klātas ar mežiem vai krūmiem. Šāda dažādība palīdz ātri pielāgoties un trenē spējas strauji mainīt taktiku. Tas liek nepārtraukti saglabāt modrību.
– Kā vērtējat sadzīves apstākļus Ādažos?
Sadzīves apstākļi ir lieliski. Mēs dienesta laikā Afganistānā esam pieraduši dzīvot lauka apstākļos, tāpēc tagad iespēja gulēt gultā ar jumtu virs galvas šķiet karaliski dzīves apstākļi.