Instruktors ar 20 gadu dienesta pieredzi

Galvenais virsseržants Ilmārs Veide savu pirmo militāro pieredzi guvis, dienot padomju armijā. Dienesta skaudrumu iepazinis Afganistānā. Taču pat gūtais ievainojums nav atturējis viņu tālākajā dzīvē izvēlēties karavīra profesiju. Šobrīd Ilmārs Veide ir NBS Militārās policijas virsseržants.

Jūsu tēvs ar izcilību beidzis Odesas artilērijas karaskolu, savulaik izveidojis veiksmīgu militāro karjeru līdz pat majora dienesta pakāpei. Vai, tēva mudināts, esat kļuvis par karavīru?

Kaut gan mans tēvs bija virsnieks PSRS armijā un bērnību es pavadīju, dzīvodams kara pilsētiņā Igaunijā, Valgā, kur spēlējām kariņus, manī nebija domas par dienēšanu armijā, lai kļūtu vēlāk par karavīru vai virsnieku. Tēvs mani īpaši arī nemudināja dienēt un kļūt par militārpersonu.

Vēlējos kļūt par mežzini, pēc tam par celtnieku, tāpēc arī iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, kuru diemžēl nepabeidzu. Studijas bija jāpārtrauc, jo tiku iesaukts padomju armijas dienestā.

Kā jūs vērtējat ar šodienas skatījumu savu dienestu padomju armijā?

Dienestu vērtēju ļoti pozitīvi. Ne brīdi no tā neizvairījos. Turkmēnijā beidzu jaunkareivju apmācību mācību centrā, tad tiku nosūtīts dienēt uz Afganistānu.

Jā, esmu pieredzējis, kā ir, kad uz tevi šauj un diemžēl — arī kad trāpa…

Neņemot vērā politiskos aspektus vai ko citu, man dienests patika. Tā bija lieliska dzīves skola, kurā guvu noderīgu pieredzi. Daudzas lietas esmu izmantojis savā turpmākajā dienestā, arī Sužu Izlūkdesanta bataljonā, kad kopā ar citiem dienesta biedriem, kuri bija izgājuši padomju armijas skolu, centāmies veidot jaunu vienību ar apmācītiem karavīriem un instruktoriem. Jāatzīst, ka padomju armijā gūtās iemaņas noder arī tagad, jau profesionālajā militārajā dienestā.

Kā nolēmāt savu dzīvi tomēr saistīt ar militāro jomu?

Interese par militāro jomu man radās, kad sākās barikāžu laiks. Stājos 1. policijas bataljonā, tā dēvētajās baltajās beretēs, taču nonācu jaunizveidotajā Augstākās padomes apsardzē. Tur kļuvu par inspektoru. 
1992. gadā sāka veidot Izlūkdesanta bataljonu, kura pirmais komandieris bija Gunārs Diļevka. Piekritu viņa aicinājumam veidot jauno bataljonu un dienēt Sužos.

Vēlāk sekoja dienests Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienestā, tad — Militārajā policijā.

Ik gadu savu dienesta pieredzi papildināju dažādos militāros kursos NBS Instruktoru skolā, Latvijas Policijas akadēmijā un NBS Sakaru skolā.

Vairākkārt esmu mācījies Dānijā un ASV, Čehijā un Īrijā, guvis pieredzi Bosnijā, Kosovā un citur. Man ne pārāk padodas svešvalodu apguve, tomēr esmu redzējis pasauli un iepazinis ļoti daudzus un dažādus cilvēkus. Esmu ieguvis draugus un domubiedrus.

Jā, var teikt, ka man kopumā sanāk visa atjaunotās Latvijas armijas 20 gadu pieredze…

Kā jūs izprotat karavīra profesiju?

Tā ir atbildīga profesija. Būt par savas dzimtenes aizstāvi un patriotu — tā ir nopietna lieta. Tagad, protams, man dienests šķiet gana ikdienišķs, daudzas lietas un notikumus uztveru pašsaprotami, tāpēc reizēm var iestāties ikdienas rutīna, tomēr garlaicīgi nav nekad.

Ko nozīmē būt virsseržantam Militārajā policijā?

Tas ir amats, kas cieši saistīts ar apakšvienību karavīru un instruktoru militārās karjeras veidošanu. Sadarbībā ar visiem apakšvienību komandieriem jāplāno, jāapmāca un jāvirza karavīru un instruktoru militārais dienests. Esmu atbildīgs arī par dažādām Militārās policijas aktivitātēm un pasākumiem. Sadarbībā ar citiem dienesta kolēģiem organizēju sporta pasākumus, Brīvības cīņu piemiņas vietu sakopšanu [Militārā policija rūpējas par Latvijas atbrīvošanas cīņās (1919. g.) kritušo latviešu un igauņu karavīru atdusas vietām netālu no Cekules, pie Juglas upes Salaspils novadā] un vienības iekšējo tradīciju uzturēšanu. Arī ekskursiju un laivu braucienu organizēšana ietilpst manos pienākumos.

Viens no maniem galvenajiem papildu pienākumiem ir vienības kolektīva saliedēšana. 2009. gadā Militārā policija tika apvienota ar Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienestu, tādējādi bija jāizveido vienots kolektīvs. Esmu ļoti pateicīgs saviem dienesta kolēģiem, kas mani atbalsta un palīdz ikdienā, jo tikai kopā var sa-sniegt augstus rezultātus.

Šobrīd sadarbībā ar citām NBS vienībām cenšamies sevi apliecināt kā pilnvērtīgi militārā dienesta kolēģi, ne tikai kā policisti. Kopā ar dienesta biedriem darām visu, lai dienests Militārajā policijā būtu interesants, lai ikdienas rutīna nenoslāpētu dienesta labās un gaišās puses. Motivāciju uzlabojoši pasākumi neļauj karavīru prātos iezagties nīgrumam pret sevi un biedriem, paviršībai pret militāro dienestu. Dienests Militārajā policijā — tā nav tikai braukšana ar skaistiem auto un staigāšana skaistās formās ar skaistiem ieročiem, tas ir nogurdinošs un spēkus prasošs darbs — dežūras, izsaukumi, atbildība par dažādu pasākumu un personu drošību.

Lai arī pats šajā dienesta vietā un amatā esmu jau vairākus gadus, jāatzīst, ka, arī ikdienas pienākumus pildot, vienmēr atrodas kas jauns, vēl nebijis un nepiedzīvots. Manuprāt, tieši tas atšķir karavīra profesiju no citām, jo tā saistās ar pašizaugsmes un attīstības iespējām.

Vai jūs ieteiktu mūsdienu jaunietim iet dienēt armijā un veidot militāro karjeru?

Jā, noteikti. Pirmkārt, armija ir stabila darba vieta. Otrkārt, te ir iespējas likt lietā savas prasmes un zināšanas, kā arī tās attīstīt un pilnveidot tālāk. Armijā ir sava noteikta struktūra un kārtība, kas palīdz attīstīties. Pat ja netiek izveidota spoža militārā karjera, iemaņas ir derīgas arī civilajā dzīvē. Militārajā vidē katram ir iespēja parādīt sevi kolektīvā, savu prasmi sadzīvot, komunicēt un atbalstīt kolēģus. Šeit no katra paša ir atkarīgs, cik daudz viņš spēs sevi virzīt dienesta karjerā.

Pēc manām domām, mūsdienu jaunatnei tomēr mazliet pietrūkst obligātā militārā dienesta, jo nav iespējas gūt kaut vai nelielu ieskatu armijas dzīvē, lai vēlāk pats varētu izlemt — patīk vai nepatīk.

Tagad, kad jaunietis nonāk militārajā dienestā, bieži vien izrādās, ka esošie noteikumi un kārtība nav viņam pieņemami. Tad nākas lauzt līgumu, meklēt citu dienesta vietu, un neapmierinātas paliek abas puses — puisis, ka nav izdevusies izvēle, vienība — ka nav atrasts karavīrs. Vienīgi dalība Jaunsardzē ir veids, lai kā pa mazu spraugu ielūkotos militārajā vidē. Taču, manuprāt, šī kustība vairāk ir saistīta ar lietderīgu un saturīgu brīvā laika pavadīšanu, akcentējot patriotisma, biedriskuma, kā arī fizisko spēju izkopšanu.

Kādi ir jūsu vaļasprieki no dienesta brīvajā laikā?

Šobrīd ārpus dienesta visa mana uzmanība ir veltīta mazajai meitiņai Magdalēnai, cenšos brīvo laiku veltīt ģimenei. Palīdzu saimniecības un lauku darbos saviem vecākiem, kuri dzīvo Salacgrīvā.

Protams, ja vien ir iespēja, ceļoju, dodos laivu braucienos un braucu ar divriteni. Ļoti patīk būt pie dabas. Pēdējā laika jaukākā atpūta bija kopīgais laivu brauciens ar Militārās policijas kolēģiem pa Gauju no Cēsīm līdz Siguldai. Tas bija tāds viegls un mierīgs ģimenisks atpūtas brauciens. Tagad domājam organizēt laivu braucienu ar noteiktiem tematiskiem un orientēšanās uzdevumiem.

Laura Dūša
Foto — Normunds Mežiņš un no I. Veides personiskā arhīva.