Karavīrs un mūziķis ar ģenerāļa Hartmaņa zobenu

Latvijas armijas ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa zobenu saņem labākais Nacionālās aizsardzības akadēmijas (NAA) absolvents, kuram ir ne tikai lieliskas zināšanas, bet arī teicama pilsoniskā un militārā stāja, skaidra dzīves pozīcija un ideāli, kā arī cieņa pret tradīcijām un savas valsts vēsturi.

Aizvadītā gada nogalē Hartmaņa zobenu saņēma leitnants Maksims Rastopčins — mērķtiecīgs puisis no Iļģuciema, kurš vēl skolas laikā pat iedomāties nav spējis par sekmīgu militāro karjeru.

Labākais kursā

Latvijas armijas ģenerāļa Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Mārtiņa Hartmaņa Goda zobena dāvinājums labākajam akadēmijas absolventam — leitnantam ir salīdzinoši jauna tradīcija, kas iedibināta līdz ar Latvijas Republikas proklamēšanas 90. gadadienu. Tās autori ir ģenerāļa Hartmaņa bērni — Juris Hartmanis un Astrīde Ivaska. Ģenerāļa Hartmaņa zobenu pasniedz Melnās kafijas vakarā — ikgadējā pasākumā, kurā NAA godina Brīvības cīņās bojāgājušos kadetus.

2011. gada Hartmaņa zobena ieguvējs izrādījās Maksims Rastopčins. Tiesa, ceļš līdz zobenam nemaz nav bijis īss un viegls. «Nebija tā, ka man pateica — tas būs tavs. Zināju, ka esmu viens no kandidātiem, taču īstas skaidrības nebija līdz pēdējam mirklim,» stāsta Maksims Rastopčins. Izvirzot viņa kandidatūru godpilnajai balvai, NAA uzsvēra, ka mācību laikā kadets izrādījis priekšzīmīgu disciplīnu un sekmes mācību vielas apguvē, turklāt gan NAA, gan Latvijas Jūras akadēmiju, kur mācījies paralēli, absolvējis kā labākais un sekmīgākais savā kursā. Tieši šī iemesla dēļ viņam bija iespēja pašam izvēlēties savu turpmāko dienesta vietu. Arī pārējais pretendenta raksturojums ir ļoti pozitīvs — akadēmijas mācībspēki atzīst, ka M. Rastopčins spēj noteikt prioritātes, prot uzstāties publikas priekšā un prezentēt sevi, labi strādā komandā, ar kursa un dienesta biedriem viņam ir draudzīgas un izpalīdzīgas attiecības.

«Manuprāt, vissvarīgākais posms manā ceļā līdz ģenerāļa Hartmaņa zobenam bija pārrunas NBS Apvienotajā štābā novembra sākumā. Tur piedalījās arī mans oponents šajā atlasē. Mums bija jārunā par vērtībām, un es biju tāds, kāds esmu — patiess un neko nepietēlojošs. Vienkārši stāstīju par saviem uzskatiem — un tas arī bija tas, kas vajadzīgs», stāsta puisis. «Kad uzzināju, ka esmu izvēlēts — man kā akmens no pleciem nokrita.»

30. novembrī, kad notika Melnās kafijas vakars, Maksims Rastopčins saņēma ģenerāļa Hartmaņa zobenu no dzejnieces Astrīdes Ivaskas rokām.

Jāizmanto katra iespēja mācīties

Ar Maksimu tiekamies viņa pašreizējā dienesta vietā — Jūras spēku flotiles (JSF) Patruļkuģu eskadras bāzēšanās vietā Bolderājā. Viņš ir patruļkuģa P-02 «Lode» ieroču komandas komandieris. Pēc izglītības viņš gan ir kuģa mehāniķis, jo, absolvējot Latvijas Jūras akadēmiju, iegūts profesionālais bakalaura grāds jūras transportā un kuģa mehāniķa kvalifikācija. Apstākļi pašlaik iegrozījušies citādi, tomēr Maksims par to nebēdā — ikviena iespēja apgūt ko jaunu ir jāizmanto.

Kā labākajam sava kursa beidzējam Maksimam Rastopčinam bija iespēja pirmajam izvēlēties turpmāko dienesta vietu. «Jūras akadēmijā bija saraksts ar dienesta vietām. Izvēlējos «Varoni» [JSF štāba un apgādes kuģis A-90 «Varonis»], bet otrajā, precizētajā un papildinātajā sarakstā šīs iespējas vairs nebija. Tad nu ņēmu vienīgo no tām iespējām, kas bija nākušas klāt — un tā bija «Lode»,» stāsta Maksims. Ar savu izvēli viņš ir apmierināts. «Jo vairāk jauna uzzinu un apgūstu, jo labāk no tā ir visiem.»

Vēl skolas laikā būtu grūti iedomāties, ka ar laiku apdāvinātais, muzikālais zēns kļūs par armijas virsnieku. «Esmu rīdzinieks, mācījos Rīgas 71. vidusskolā. Paralēli gāju arī Pāvula Jurjāna mūzikas skolā, mācījos spēlēt trombonu. Interesi par mūziku man iepotēja māte — ar viņu kopā apmeklēju koncertus, operu un baletu. Māte mani iepazīstināja arī ar teātriem, muzejiem un plašāku pasauli — kopīgi esam daudz ceļojuši. Esmu pabeidzis arī pareizticīgo svētdienas skolu, kā arī Latvijas Tūrisma gidu asociācijas kursus,» stāsta Maksims. Taču, sasniedzis 18 gadu vecumu, viņš pieņēma it kā visai negaidītu lēmumu un brīvprātīgi pieteicās obligātajā militārajā dienestā.

Ģimene viņa lēmumu esot uzņēmusi ar sapratni. «Piezvanīju un pateicu par to tūlīt pēc medicīniskās komisijas. Protams, zināms izbrīns bija, bet tagad visi ir apmierināti un lepojas ar mani.» Viņam tā bijusi apzināta izvēle, lai lauztu sevi un savu dzīvi. «Vai pats būtu spējis 9. klasē iedomāties, ka dzīve aizies pa tādiem ceļiem? Nemūžam!» atzīst Maksims. Viņš laika gaitā sevi ir apzināti mainījis, liekot lietā lielu gribu un pašdisciplīnu.

Lai arī līdz vidusskolai mani noteikti nevarētu asociēt ar potenciālu karavīru, es skaidri zināju, ka gribu kļūt par virsnieku. Un apzināti sevi par tādu izveidoju.

Obligātā militārā dienesta laiks viņam bija pārbaudes gads, lai skaidri apzinātu savu izvēli. «Pēc Mācību centra pabeigšanas nonācu Jūras spēku orķestrī un, nenodienējis vienu mēnesi līdz obligātā militārā dienesta beigām, iesniedzu lūgumu uzņemt mani kadetos,» atminas Hartmaņa zobena ieguvējs. Visa viņa turpmākā karjera bruņotajos spēkos ir stāsts par nemitīgu mācīšanos un pilnveidošanos — NAA programmas ietvaros Maksims ir mācījies NBS Sakaru skolā, Valodu skolā, JSF Liepājas mācību centrā apguvis navigācijas iemaņas, iepazinis mīnas un jūras signālus, mācījies cīnīties ar uguni uz kuģa utt. Pēc savas iniciatīvas viņš apguvis taktiskās manevrēšanas kursu, kas turpinājies arī laikā, kad bija jāsaņem ģenerāļa Hartmaņa zobens. «Es neatsakos ne no vienas iespējas apgūt jaunas lietas un iemaņas. Un neizvairos arī no atbildības,» rezumē Maksims.

Runājot par jaunu izaicinājumu pieņemšanu, Maksims Rastopčins uzsver, ka pēdējo manevru laikā uz «Lodes» pirmo reizi vienlaikus tika šauts ar abiem lielgabaliem. «Te gan domas nedaudz dalās, vai tas patiešām darīts pirmo reizi, taču man pašam gribētos ticēt, ka tā ir. Un galu galā viss izdevās lieliski.»

Korporācija — otrās mājas

Protams, pie šādas dzīves intensitātes brīvā laika nav pārāk daudz. Brīvos brīžus, cik nu to ir, Maksims cenšas izmantot pēc iespējas pilnvērtīgāk. Daļu laika paņem korporeļu lietas — viņš ir studentu korporācijas «Fraternitas Arctica» fuksis, bet tuvākajā laikā cer nolikt pārbaudījumus uz krāsām. «Ir jau grūti apvienot — armijā tomēr ir gan dežūras, gan savs režīms. Tomēr korporācijā es jūtos kā mājās — man te ir daudz tuvu draugu.» «Fraternitas Arctica» ir izveidota 1880. gadā, un tā ir vienīgā krievvalodīgā korporācija Latvijā. «Mūsu vidū ir gan juristi, gan filologi, gan mediķi — plašs interešu un profesiju klāsts. Man dalība korporācijā vairāk ir tāda kā garīgās attīstīšanās dimensija, jo mums bieži notiek dažādas diskusijas, literatūras vakari vai citas smadzeņu vingrināšanas aktivitātes. Apgūstam arī paukošanu,» stāsta Maksims. Savā ziņā dalība korporācijā ir arī cieņas izrādīšana tradīcijām.

Mēs varam pastāvēt tikai tad, ja kopjam savas tradīcijas, izjūtam un izrādām cieņu pret vecāko paaudzi un esam gatavi aizstāvēt savu godu.

Vēl Maksims mēdz spēlēt skvošu, labprāt nodarbojas ar riteņbraukšanu, kā arī ciena labu mūziku un literatūru. Arī ceļošana ir viens no viņa hobijiem — nu jau sanācis būt ap 25 valstīs. «Mana diena sākas pussešos no rīta un beidzas diezgan vēlu. Visā tajā skrējienā nav pārāk daudz laika lasīšanai, taču tagad cenšos vairāk lasīt angliski, lai pilnveidotu valodu. Biežāk palasīt sanāk, esot jūrā, no sardzes maiņas brīvajā laikā.» Savas ģimenes Maksimam vēl nav. «Ceru, ka drīzumā būs,» viņš smaida.

Domājot par ieteikumiem, kā pilnvērtīgāk un labāk dzīvot, Maksims Rastopčins saviem kolēģiem un vienaudžiem novēl: «Censties izpildīt un paredzēt vairāk, nekā no jums gaida konkrētajā situācijā. Tad būsiet vienmēr gatavi visām situācijām, kādas var atgadīties.»

Augstākais gods — krist par tautas un valsts neatkarību

Bet sarunā, atgriežoties pie pēdējā Melnās kafijas vakara, Maksims teic: «Tas bija īpašs vakars. Labā ziņa, protams, bija tā, ka es saņēmu zobenu. Tomēr ir arī sliktā — diemžēl šoreiz izpalika kadetu runa, kas teikta iepriekšējos gados. Vienkārši neviens necēlās un neizteica vēlmi runāt. Manuprāt, arī viesi, pārāk maz pieskārās tradīciju tēmai un kritušajiem, kuriem par godu galu galā tiek organizēts šis pasākums. Taču, ja nebūtu viņu, nebūtu arī šī vakara.»

Saprotamu iemeslu dēļ viņam pašam kā Hartmaņa zobena saņēmējam tovakar nebija ne iespējas, ne laika teikt kadetu uzrunu. Tomēr runa bija sagatavota, un tā nav zaudējusi savu aktualitāti arī šobrīd:

«Šīs ir septītais Melnās kafijas vakars manā dzīvē. Laiks iet, mainās valdība un komandieri. Es atceros to 30. novembri, kad Melnās kafijas vakaru vadīja tā laika rektors, tad vēl plt. Gunārs Upītis. Es atceros tos 30. novembrus, kad Melnās kafijas vakarus vadīja rektori jkpt. Vladimirs Dreimanis, plkv. Andris Kalniņš. Šajā 30. novembrī mēs esam kopā ar rektoru plt. Egīlu Leščinski. Taču katru 30. novembri šajā zālē bija, ir un būs cilvēki, kas piemin kritušos kadetus. Cilvēki, kas ievēro tradīcijas. Jo tieši tradīcijas ir tas, kas saista paaudzes. Tradīcijas padara valsti, tautu un tās kultūru par īpašu.

Kāds ir augstākais apbalvojums? Zobens? Ordenis? Ar laiku zobens vairs nav tik ass kā pēc tā kalšanas. Un ordenis zaudē savu spilgtumu, krāsas. Bet jau gandrīz 100 gadus atpakaļ norisinājās notikumi, kuru dēļ visi šodien esam šeit. Un 14 kritušie kadeti atdzimst mūsu domās un sirdīs. Mēs katrs šovakar uzdodam sev jautājumus — vai kritušie kadeti bija gatavi mirt jauni? Nē! Vai viņi bija gatavi krist par mūsu Latviju? Jā, un viņi krita. Bet, neskatoties uz to, viņi ir dzīvi un dzīvos tik ilgi, cik ilgi mēs glabāsim atmiņas par viņiem. Un tas būs ilgs laiks, jo nāks jauni kadeti, jaunie virsnieki stāstīs saviem bērniem par to, ar ko ir nozīmīgs 30. novembris. Un arvien vairāk cilvēku zinās par kritušiem kadetiem, par šo tradīciju. Tāpēc nav augstāka apbalvojuma un goda, lielāka par to, kā savā zemē, kaujā, krist par savas valsts un tautas neatkarību.

Kā novēlējums jaunajai paaudzei un topošajiem virsniekiem — sargājiet mūsu tradīcijas — ne mēs tās aizsākām, ne mums tās mainīt un ne līdz ar mums tās beigs savu pastāvēšanu.

Un lūgums katram aizdomāties par to, cik daudz mīlestības, drosmes un dzīvību ir ielikts vārdos «labāk manu galvu ņēma, nekā manu Tēvu zemi».»

Taivo Trams, Tēvijas Sargs