"Klubs" piedāvā Zanes Penezes rakstu "Dzīve pēc kara"
Ja pēc blīkšķa seko svilpiens, ir skaidrs, ka raķete trāpīs bāzē un būs ievainotie. Izdzirdot šāviena troksni, majors Druvis Kleins vienmēr uztrūkstas sēdus un gaida, kas sekos, gatavs ģērbties.
Prettanku raķešu skaņa nav sajaucama ar citām, tās bieži izmantoja kaujinieki Afganistānā. Gandrīz acumirklī viņš gan nomierinās, jo apzinās, ka Latvijā nekas tamlīdzīgs nevar notikt. Druvis dzīvo Ādažos un dzird mācību trokšņus no poligona. Reflekss reaģēt saglabājies arī trīs gadus pēc atgriešanās no Afganistānas, lai gan citādi tur notikušais šķiet ļoti tāls. Taču tas arī vienīgais, ko Druvis var norakstīt kā sekas pēc misijas, pēc pēdējā brauciena viņš no armijas atvaļinājās un tagad vada Rekrutēšanas un jaunsardzes centru.
Speciālajā literatūrā un brošūrās par posttraumatisko sindromu neraksta to, ka cilvēki karā iemācās novērtēt ikdienas sīkumus.
Skatījāmies uguņošanu 18. novembrī, šogad tā bija īpaši skaista, uz mirkli iedomājos – žēl, ka kritušie biedri to neredz. Un pats to skaistumu novērtēju dubultā.
Druvis arī kļuvis savaldīgāks, neuztraucas par to, kas iepriekš būtu licis uzsprāgt, piemēram, viņš ar dēlu pacietīgi un bez rāšanās pilda mājasdarbus. Parādās drosme civilajā dzīvē, ir vairāk uzdrīkstēšanās uzsākt kaut ko jaunu. Zinu, ka Druvis ir piedzīvojis kaujas, tāpēc esmu pārsteigta, kad viņš saka, ka atgriešanās ikdienā nav bijusi smaga. Druvis skaidro, ka viņiem palaimējies – gan nokļūšana uzdevuma vietā notika pakāpeniski, gan atgriešanās ceļš – daudzie pārlidojumi, nakšņošana lielajās bāzēs – ļāva atiet.
"Lai gan kaujas bija, un es redzēju pretinieku, tas vienmēr bija pietiekami tālu, ziņojumos pēc tam varējām noprast, kādi ir pretinieka zaudējumi. Varbūt tiem, kas cīnījušies tuvcīņās un redzējuši acu baltumus pretiniekiem, sekas ir smagākas."
VAI KARŠ IR BEIDZIES?
Ar nosacījumu, ka neatklāšu viņa personību, ar mani piekrīt runāt Jānis (vārds izdomāts), kurš sava pretinieka acīs ir ieskatījies ne reizi vien. Bet, kad jautāju, vai tas viņu iespaidojis, viņš klusi nogroza galvu. Jānis ir dienējis Kosovā, Irākā, Afganistānā. Ar katru misiju apdraudējuma līmenis ir audzis.
Varbūt tāpēc viņš nobriedis, sagatavojies visam, kas karavīram jāpieredz, un tāpēc spējis visu izsvērt ar vēsu prātu? Dienesta biedri pat smējās, ka viņš pievelk nepatikšanas, un jokojas, ka Jāni pie viņiem piekomandēt labāk nevajag – tas nav uz labu. Kamēr citi pēc pārdzīvojumiem nevarēja pagulēt, Jānis likās slīpi – lai būtu gatavs nākamajiem uzdevumiem.
Arī dusmas kontrolēja. Vai, pareizāk sakot, viņam tādu nebija. Ja bija, tad spēja kontrolēt, jo redzēja, kas notiek ar tiem, kas dusmu dēļ zaudē kontroli pār savu rīcību un izskrien zem lodēm, kad nevajag. Ilgi nevaru atrast atbildi Jāņa mieram, līdz viņš atklājas: "Tas droši vien tāpēc,ka Afganistānā pieredzētais nav spilgtākais manas dzīves pārdzīvojums. 16 gadu vecumā cits pēc cita nomira mani tuvinieki,un es sāku dzīvot viens."
Atklājot šo dzīves faktu, viņš ir manāmi vairāk satraucies,nekā stāstot par militāro dzīvi:
"Es pieļauju, ka tas ir iemesls, kāpēc es bez emocijām attiecos pret to, ka cilvēki nomirst. Droši vien es pieaugu un novecoju jau tad."
Taču, jo vairāk mēs runājam, jo skaidrāks ir tas, ka atmiņas nav vienkāršas. Jānis vairākas reizes noskremšļojas, pirms īsiem vārdiem atstāsta epizodi, kur pats pieļāva rupju kļūdu, kas varēja maksāt dzīvību, bet laimīgas sagadīšanās pēc pretinieks nokļūdījās.
Man gribējās labāk redzēt, es pabāzu galvu, un viņi to izmantoja. Lode nospindza tieši blakus.
Jūtams minimāls satraukums Jāņa balsī. Bet šīs atmiņas uzpeldējušas tikai manas tirdīšanas dēļ. Ikdienā par pieredzēto Jānis nedomā un neatceras. Viņam arī nepatīk, kad citi grib izspiest kādus stāstus. Tādiem gadījumiem Jānim ir sagatavota pretreakcija. Viņš stāsta par to, ko ēdis Afganistānā. Joko. Dažreiz kāds uzdrošinās tieši pajautāt: "Kā tas ir – nošaut cilvēku?"
"Pirms es atbildu uz šādu jautājumu, saku – drīkst pirms savas atbildes es uzdošu tev vienu personīgu jautājumu? Kad tu zaudēji nevainību? Kādā pozā? Patika jautājums? Nē. Es atbildēju uz tavu jautājumu? Turpinām sarunu."
Nekonkretizējot, kā, Jānis atzīst, ka 100% ir mainījies misiju laikā. Viņš zina, kā uzvedīsies, kā rīkosies, kad viss notiks pa īstam. Nu ja, tas ir profesionāli, bet kā mainījies raksturs, attieksme pret dzīvi? "Visticamāk, jau uz labu, nekas slikts nenotiek."
Lai dzīve ritētu normālās, ierastajās sliedēs, pēc atgriešanās no misijas nepieciešams aptuveni gads, lēš Jānis. Viņš ir atpakaļ, karš beidzies. Bet, ja būtu jābrauc, brauktu.
PĒCKARA SINDROMS
Posttraumatiskā stresa sindromu raksturo sapņi, nemiers, atmiņu uzplaiksnījumi, arī sēras, izdzīvotāja vainas apziņa, bailes un citi faktori. Latvijā informācijas par psiholoģiskajām izmaiņām pēc atgriešanās no misijas publiskajā telpā ir ļoti maz. ASV par to runā arvien vairāk, presē pat parādās raksti par militāro suņu posttraumatisko sindromu.
ASV daži pētījumi liecina, ka viens no 7 karavīriem atgriežas ar traumu, un ar katru gadu, ar katru karu pieaug psiholoģiski traumēto karavīru skaits. Pēc abiem Pasaules kariem par karavīru psiholoģiskajām problēmām runāja maz. Otrā pasaules kara hroniķis S. L. A. Maršals, pirmais kara vēsturnieks, rakstīja, ka tikai 15 procenti karavīru bija šāvuši uz ienaidnieku. Gadu gaitā gan viņa apgalvojumi tika apšaubīti, jo pats Maršals apjuka skaitļos par to, cik karavīrus bija intervējis savam pētījumam.
Filozofs Platons esot sacījis, ka kara beigas redzējuši tikai mirušie. Viņam oponējot, var teikt, ka kara beigas ir redzējuši arī tie, kuri sagaidīja Berlīnes krišanu Otrajā pasaules karā. Atšķirībā no tagadējiem kariem, kuri ievilkušies un karavīri turp atgriežas atkal un atkal, ar katru atgriešanos mājās bieži vien pieliekot karam tikai komatu. Par pēckara traumu ASV sāka runāt pēc Korejas un Vjetnamas kariem, iespējams, tāpēc, ka sabiedrībā valdīja ļoti liela opozīcija karam.
Jaunākajos laikos kara psiholoģisko seku tematika nebija īpaši aktuāla līdz Džordža Buša jaunākā vadītajam iebrukumam Irākā – 1991. gada Persijas Līča karš bija ļoti īss, Bosnijā un Kosovā lielākoties notika tālas distances kaujas, izmantojot artilēriju un gaisa uzlidojumus. Taču Afganistānā un Irākā atgriezās tuvās distances kaujas un arvien vairāk karavīru atgriezās mājās ar posttraumatiskā stresa sindromu.
Atgriežoties mājās, ASV karavīriem jāaizpilda anketas, atķeksējot atbildes uz tādiem jautājumiem kā, piemēram: "Vai jūs esat jutis lielas briesmas vai iespēju tikt nogalinātam?"
Tomass Pīrss ir vienīgais, kurš man saka, ka laimīgāks justos, ja tomēr vairs nevajadzētu doties prom. Viņš ir ASV armijas seržants, bijis Irākā un Afganistānā. Abas reizes prom pavadījis gadu – amerikāņu misijas ir garākas. Pirmo reizi atgriezties nebija viegli. Pēc pirmajām četrām prieka un eiforijas nedēļām, ko Tomass sauc par "medusmēnesi", viņš sašļuka.
Man pietrūka adrenalīna, pietrūka manu biedru. Realitāte mani nomāca.
Pēc atgriešanās no otrās misijas Afganistānā aklimatizēties bija vieglāk: "Es biju kļuvis vecāks, pieaugušāks. Es ticu, ka katrs gads kaujās padara karavīru par 3–5 gadiem vecāku. Turklāt tagad es labāk zinu savu alkohola limitu."
ASV armijā līdzīgi kā Latvijā karavīri pēc atgriešanās iziet rehabilitāciju, bet palīdzību var meklēt arī kara veterānu organizācijās.
"Mani visvairāk ietekmējusi nāve," Tomass par to runā tiešāk nekā latviešu karavīri.
Nav viegli redzēt cilvēkus mirstam, īpaši, ja tie ir tavi draugi. Vai tad, ja tu pats esi nogalinājis. Šīs sajūtas es nevarēšu izdzēst nekad.
MISIJA IR AISBERGA REDZAMĀ DAĻA
Nacionālajos bruņotajos spēkos ir trīs cilvēki, kuri vislabāk zina par karavīru grūtībām pēc misijām: Aizsardzības ministrijas Sociālo lietu nodaļas vecākā referente Aija Staņus, NBS virskapelāns Elmārs Pļaviņš un NBS psihologs Vilnis Čerņavskis.
Aija Staņus ir pirmā, kas dodas pie nogalināto vai ievainoto karavīru ģimenes, tiekas ar tuviniekiem gaidīšanas laikā un organizē rehabilitāciju karavīriem pēc atgriešanās.
Ir divējāda attieksme pēc atgriešanās – vieni ir tie, kuri grib stāstīt daudz un pat piepušķo, gribot uzmanību, otri nejūt vai negrib stāstīt par pieredzēto. Galvenais ir nebāzties virsū.
Virskapelāns Elmārs Pļaviņš iekarojis karavīru uzticību: "Tu mani noķēri laikā, kad 90 procentu mana darba saistīta tieši ar šīm lietām, par atgriešanos dzīvē pēc misijas."
Gan Elmārs, gan Aija atzīst, ka dažiem ir problēmas ar azartspēlēm, dzeršanu, agresiju. Ir atsevišķi gadījumi, kad kāds nesavaldībā mājās izārda virtuvi. Taču abi uzsver, ka nekas neliecina par to, ka izmaiņas uzvedībā rada tieši dienests misijā.
"Jā, mājinieki mēdz novelt visu uz misiju, tur viņš mainījies, viņi saka. Bet tās problēmas nāk no ģimenes, kāda ir audzināšana, notikumi skolās, attiecībās, viss sakrājas, un tikai aisberga augšējo daļu tu ieraugi starptautiskajās operācijās," Elmārs Pļaviņš to uzskata par atrunu, jo pusgada, gada laikā mainās katrs cilvēks, arī mājās palicēji. Bet pēdējā laikā tuvinieki, vecāki arvien biežāk sūdzas par to, ka karavīri mainījušies.
"Mainās arī tie, kas ārpus drošā bāzes nožogojuma nav bijuši,"novērojis Elmārs. Esot starptautiskajās operācijās, ir daudz laika pārdomām, tur nav, kur aizbēgt no sevis, un vieglāk uzsūkt negatīvo. "Daļa atgriežas kā krutaki," smaidot saka Elmārs. Galu galā, piedzīvota Afganistāna, parasti bravūra gan Latvijā tiek noplacināta. Viņu komforta zona ir misijā. Viņi var gulēt jebkur, izdzīvot jebkur, perfekti, unikāli, dodam medaļas, piešķiram ordeņus, bet mājas viņi ir visvieglāk ievainojami.
Galvenais ir jau pirms prombraukšanas apzināties, ka izmaiņas būs.
Tie, kuri saka, ar mani nekad tā nebūs, nebūšu nervozs, esmu baigi stiprais, tad mums visiem kopā liekas – jā, jau ir problēmas,
par saviem un psihologa novērojumiem stāsta Elmārs. Citi gan ieiet otrā galējībā un atvadās no tuviniekiem uz mūžu, sakot, ka neatgriezīsies. "Daži arī neatgriezās."
Elmārs uz starptautisko operāciju reģioniem devies desmitiem reižu un saka, ka neviens nekad nevar būt gatavs nogalināt, iemācītās kustības šaut mērķī ir pavisam kas cits. "Man ir jāatbild uz jautājumiem – kas notiek, ja nogalinu? Vai es nonākšu debesīs?"
Elmāram karavīri paši atgādina par bausli Tev nebūs nogalināt.
"Mana vienkāršā atbilde ir – ja tu no sirds dari darbu un dari to pareizi, paklausot komandierim, patiesībā jau tev nebūs nogalināt, tas bauslis neattiecas, jo tu pildi pienākumus, tas ir tavs darbs. Bībele daudz runā par karu. Bet, tiklīdz tu savu ieroci, instrumentu izmanto nepareizi, dusmu, egoisma dēļ, nevari emocijas savaldīt, tad iestājas tas bauslis."
Liela daļa karavīru apprecas pēc misijām. Elmārs salaulājis daudzus pārus un piebilst, ka daudziem, pārvērtējot vērtības, raksturs mainās uz pozitīvo pusi.
"Irākā viens virsnieks saprata, ka maz veltīja laiku mammai, viņš vēl nebija precējies un, atgriežoties Latvijā, dāvāja mammai rozes un citas lietas. Māte vēstulē man rakstīja, ka dzīvē nebija domājusi, ka tādu mīļumu saņems no sava dēla, kurš, armijā dienot, bija izveidojies par skarbu vīru."
No vienas puses, katra nākamā starptautiskā operācija kļūst arvien smagāka – Bosnija un Kosova bija miera ostas salīdzinājumā ar Irākā pieredzēto, bet visbīstamākā ir Afganistāna. No otras puses, gan karavīri, gan ģimenes, arī sabiedrība, šo gadu laikā ir pieradusi pie fakta, ka Latvijas karavīri dodas misijās.
"Mēs tagad esam pieraduši pie tā, ka tur šauj," rezumē Aija. Visgrūtāk ir tiem, kas bijuši blakus brīžos, kad gāja bojā 7 Latvijas karavīri. Kā uzmācīga muša mieru nedod jautājums par to, kāpēc viņš, ne es, kāpēc es viņu nenosargāju? Mēģinot aizmirst notikušo, var līdz ausīm ierakties darbos, neņemt atvaļinājumus un līdz ar to atstāt novārtā ģimeni. Pirms vairākiem gadiem NBS tika pieņemts ļoti grūts lēmums.
Pēc divu karavīru bojāejas uz Latviju tika nosūtīts arī kaujas vietā izdzīvojušais karavīrs.
"Viņš nebija savā ādā, es runāju ar viņu, bet redzēju, ka viņa domas ir kaut kur citur, viņš joprojām tur cīnījās," atminas viens no viņa biedriem. Pēc smagām diskusijām un dienesta biedru aicinājumiem tika pieņemts lēmums nosūtīt karavīru atpakaļ uz uzdevuma reģionu. Atgriešanos stingri rekomendēja NBS psihologs Vilnis Čerņavskis, lai gan, protams, pastāvēja risks krīzi vēl vairāk padziļināt. Taču lēmums bija pareizs, loks noslēdzās, karavīrs izcīnīja savu karu līdz galam.
"Ja būtu noticis citādi, iespējams, viņš vēl tagad mocītos neziņā," spriež Vilnis. Kad mēs sazināmies, Vilnis jau vairākas nedēļas atrodas Afganistānā, kur runā ar karavīriem, informē viņus par iespējamām sekām un mudina būt gataviem pārmaiņām.
Galvenā problēma ir prombūtne, pirmsmisijas apmācība arī ilgst aptuveni pusgadu, tas nozīmē, ka karavīrs veselu gadu ir prom no mājām.
Tāpēc svarīga ir vismaz 18 mēnešu pauze starp misijām.
Nojaušams, ka problēma nav izdomāta un dažiem sekas pēc misijas mēdz būt smagākas nekā citiem, taču atklāti par to runā retais, baidoties par to, kā tas ietekmēs dienestu. Lielo valstu armijās aktīvas karadarbības vēsture ir ilgāka, bet arī tajās sāk apzināties to, ka labāk par karavīru psiholoģisko veselību runāt atklātāk.
Īstās receptes, kā tikt ar to galā, vēl nav nevienam. Elmārs apmeklē konferences, kurās tiekas ar citu valstu kapelāniem, un zina, ka pat viņa amata brāļi mēdz sabrukt. Latvijā ir bijuši pētījumi par karavīru psiholoģiskajām traumām pēc starptautiskajām operācijām, taču nevienam nav noteikta diagnoze – posttraumatiskais stresa sindroms."
"Mums vēl īsti nav sakārtotas tās lietas – ko tad īsti darīt, ja šādas problēmas pastāv," atzīst Vilnis. Arī Aija Staņus neslēpj, ka pat viņai ne visas ģimenes atklāj savas problēmas, jo baidās, ka tas varētu ietekmēt dienestu. Tagad tiek meklēti risinājumi, lai pēcmisijas sindromu legalizētu – lai izstrādātu mehānismu, kā rīkoties karavīram, nebaidoties zaudēt darbu. Līdz tam karavīri uz psihologa jautājumiem sniegs standartizētas, nevis atklātas atbildes.
ATTĀLUMS NOGALINA ATTIECĪBAS
Ar atvaļināto štāba virsseržantu Armandu Brenguli tiekos viņa mājās Kauguros. Dzīvoklītis ir mazs, gaišs un pedantiski kārtīgs. Skapī aiz stikla stāv nospodrinātas glāzes, grāmatu plauktā Stīga Lārsona triloģija.
Kamēr Armands taisa tēju, viņš man iedod aplūkot fotoalbumu ar fotogrāfijām no pirmajām misijām Kosovā. Pavisam kopā Armands bijis piecās misijās, tas ir, gandrīz četrus gadus. Albumā lielākoties ir pastkaršu bildes ar kalniem un latvieši formās, pozējot pie mašīnām vai sēžot pie galda ar citu valstu kolēģiem.
Pievēršos kāzu foto pie sienām, pāris bildēs sazīmēju Armanda bērnus, vienā fotogrāfijā blakus līgavai smaida pats Armands un zem tās ir tagadējā Jūrmalas mēra Gata Trukšņa sveiciens. Es nepaspēju uzdot pirmo jautājumu, kad Armands pats sāk stāstīt – viņam tā ir jau otrā laulība, un, visticamāk, misiju dēļ izjuka pirmā ģimene. Pirmās divas bija medicīniskās misijas Kosovā, tās noritēja samēra mierīgi.
Trešās misijas laikā jau sākās nemieri Mitrovicē, kad varēja dzirdēt lodes svilpjam, lai gan atļaujas šaut nebija. Irākā stresa bija vairāk, tur bija risks uzdurties ceļmalās paslēptajiem spridzekļiem, nācās arī izņemt ieročus, sargāt perimetru, spriedze auga lielāka. Amerikāņu kara mākslas filmas Jarhead galvenais varonis pēc operācijas Tuksneša vētra ir vīlies, ka pēc ilgās gatavošanās karam tas ilgst nepilnas piecas dienas un beidzies tik ātri, ka viņam pat nebija iespējas izšaut.
Kad izstāstu šo epizodi Armandam, viņš nosmejas, ka paši arī līdzīgi runājuši – tie, kam nav nācies izšaut. "Godīgi sakot, jā, mēs spriedām – visapkārt šāva, bet mums ne reizi nebija jāšauj. Bet katram jau savs liktenis nolikts. Es nenožēloju arī, ka neiznāca šaut. Savu darbu izdarīju profesionāli."
Bija gan dienas, kad nagi niezēja nospiest gaili, niknums pārņēma prātu vairākas dienas pēc viena no bīstamākajiem un ilgākajiem uzbrukumiem dienesta biedriem. "Labi, ka toreiz, izbraucot patruļās, nekas nenotika. Tādas dusmas iekšā sēdēja."
Taču misijas uzdevumu bīstamībai neesot sakara ar attiecībām mājās. Atsvešina attālums un prombūtne, kritiskākais ir laiks pēc atgriešanās, kad tuvinieki noilgojušies sagaida savējos mājās, bet viņiem vēl pāris mēnešu viss iekšā vārās.
Kā tikt galā ar sevi tajos pāris mēnešos? "Es makšķerēju. Aizeju mežā. Citi iedzer. Galvenais atrast nodarbošanos, lai nav jāpaliek savās domās."
Ir smagi, kad tu ilgi neesi bijis mājās, tas jau nav tikai misijas laiks, arī pirmsmisijas mācības.
Varbūt man vajadzēja vairāk būt mājās, kad bērni bija grūtajā pusaudžu vecumā,
dzīves iespējamās kļūdas pārdomā Armands. Bet uzreiz labo sevi, ka jau ar pirmo misiju sāk darboties iekšējais dzinulis, kas ģenerē kādu vieglo narkotiku". Tagad jau gadu Armands ir prom no armijas, saka, ka sieva tāpat nelaistu, ja varētu braukt. Bet gribētu gan.
GAIDĪT IR GRŪTĀK
Antoņina un Lauris Bļodoni zina medaļas abas puses. Viņi abi ir NBS kapteiņi, abi bijuši Afganistānā un ir vienisprātis – gaidīt ir desmit reižu grūtāk. Abi bija tikko saskatījušies, kad prom devās Lauris. Viņš Afganistānā bija atbildīgais par apgādi. Lauris atzīst, ka pēc atgriešanās pirmo reizi viņš sajutis tā saucamo pēcmisijas sindromu.
Biju kļuvis neiecietīgs. Biju tā ieciklējies uz Afganistānas noteikto ritmu, ka nevarēju pārslēgties, nesapratu, kāpēc man kāds būtu jāgaida, kāpēc viss nenotiek, kā iepriekš norunāts.
Arī Laura māsa atzina, ka viņš kļuvis vienkārši nerunājams. Lai pārslēgtos uz Latvijas režīmu, bija nepieciešami seši mēneši. "Afganistānā tu esi atkarīgs tikai pats no sevis. Vienīgais, par ko tur jādomā, ka ģimenei viss kārtībā. Bet pats esi pagulējis, paēdis, padzēris. Mājās nav tik vienkārši."
"Tur brīvajā laikā vienkārši par to var padomāt. Pasapņot, kā būtu, ja būtu. Atbrauc, pieņem lēmumu," ir jūtams, ka Lauris rūpīgi analizējis savas domas un izjūtas. Pēc sešu mēnešu apdomāšanās Lauris aicināja Antoņinu dzīvot kopā. "Nebūtu misijā, varbūt vēl ilgi nebūtu saņēmušies," ar smaidu saka Antoņina. Tad prom devās Antoņina un arī pārcilāja vērtības.
Nav tā, ka tur ir ļoti bīstami, ka visu laiku jāstaigā kā uz naža asmens, bet tu aizdomājies un sakārto prioritātes,
arī Antoņina tālumā ir izdomājusi, ko vēl dzīvē grib paspēt izdarīt. Tur rodas bailes kaut ko neizdarīt, kaut ko nepaspēt. "Galu galā, mums visiem taču nav doti 98 dzīves gadi. Kas zina, varbūt vēl tikai divi?"
Dažus mēnešus pēc Antoņinas atgriešanās abi apprecējās, nākamajā gadā prom atkal devās Lauris, bet drīz pēc viņa atgriešanās piedzima Madara. Kopš attiecību sākuma pusi no laika abi pavadījuši šķirti.
"Es vairāk uztraucos par Antoņinu, viņa mazāk par mani. Viņa zināja, kur es esmu, cik tur droši vai nedroši. Tur, kur bija viņa, šauj katru dienu."
Vieglāka ikdiena ir tam, kurš ir misijā, mājās palicēji nervozē nepārtraukti. Zini, kāpēc misijā ir vieglāk? Antoņina pati atbild uz jautājumu:
Tur tu esi karavīrs 24 stundas diennaktī. Šeit tev ir jābūt karavīram, sievai, vīram.
"Tur tu visu laiku vari darīt to, ko gribi, to, kas tev patīk. Tev nav jāuztraucas par pamperiem, istabas sakārtošanu, riepu maiņu, vari izpausties pilnībā, kas esi."
Antoņina mani pārsteidz ar secinājumu, ko grūti saprast, vērojot tikai TV ziņas no Afganistānas: "Tur nav tik liels haoss un nekārtība kā šeit."
Karavīriem informācijas ir vairāk nekā tuviniekiem, kuri nav saistīti ar armiju. Tas nozīmē vairāk sapratnes – ja vecākiem satraukums rodas tikai par to, ka karavīram jāstaigā ar ieroci pie sāniem, dzīvesbiedram no armijas elementāras lietas nav jāskaidro.
Taču vienā brīdī gan abi spēra zemes gaisā. Lauris bija uzzinājis, ka Antoņina nosūtīta uzdevumā ārpus bāzes. Iedomādamies ļaunāko, viņš satraucies pa visiem iespējamiem kanāliem zvanīja uz Afganistānu, līdz sazinājās ar Antoņinas komandieri.
Atceroties šo saķeršanos, viņas acis nozibsnī: "Es biju nikna. Esmu armijā jau vairāk nekā desmit gadu, un viņš iedomājas, ka var man kaut ko norādīt! Man jādodas turp, kur komandieris sūta."
Tūlīt gan Antoņina piekrīt Laura minējumam, ka pati būtu darījusi tieši to pašu:
Es tevi nemaz tur nelaistu.
Tagad abu galvenā misija ir audzināt meitu, varbūt kādreiz vēl Lauris dosies prom. Pašu Afganistānas laiku Antoņina gan no atmiņas izslēgusi. "Tur nebija pārāk daudz pozitīvu emociju, ko atcerēties. Man nepatīk gremdēties atmiņās. To laiku esmu izsvītrojusi."
Tomēr tik vienkārši to nevar izsvītrot no tuvinieku atmiņas. Tikai pirms dažām dienām 11 gadu vecais dēls pēkšņi jautāja: "Mammu, tu taču vairs nekad nebrauksi prom misijā, vai ne? Tagad, kad mazā māsa piedzimusi."
Jautājums bija tik negaidīts, ka Antoņina pat neattapa, ko atbildēt. Jau divi gadi taču pagājuši, kopš viņa atgriezusies Latvijā, un liekas, ka viss sen aizmirsts, izdzīvots un pārdzīvots. Taču tuvinieki tik viegli neaizmirst.
Pateicamies žurnālam "Klubs" un autorei par sadarbību materiāla publicēšanā
