Obligātā dienesta atcelšana – kļūda

Lietuvas armijā ir problēmas ar ierindnieku komplektāciju. Lietuvas armijas ģenerālis uzskata, ka atcelt obligāto militāro dienestu bija kļūda, negatīvas sekas šim lēmumam jau redzamas, turklāt Lietuvas armijā trūkst karavīru – valsts parlaments jau pieņēmis likumu, kas paredz, ka nepieciešamības gadījumā iztrūkstošo cilvēku skaitu bruņotajos spēkos iesauks ar varu.


Pata situācija

Lietuvas armijas sauszemes spēku komandieris ģenerālmajors Jons Vitauts Žuks stāsta, ka 2004. gadā Lietuvā tāpat kā Latvijā (iespējams, Igaunijā mazākā mērā) pēc iestāšanās NATO bijusi zināma eiforija un jautājums, ka pašiem jāaizsargā sava valsts, aizvirzījies otrajā plānā.

"Līdz 2002. gadam Lietuvas armijas attīstība un valsts aizsardzības stratēģija balstījās uz to, ka savu valsti no ienaidniekiem aizstāvēsim vieni paši. Kad kļuva skaidrs, ka būsim NATO, par svarīgāko kļuva piedalīšanās NATO un ASV vadītās miera uzturēšanas misijās, projektos un slavenais NATO piektais pants, kas garantēja šīs alianses palīdzību, ja kāda valsts iedomāsies uzbrukt Lietuvai. Sajutāmies lieli un vareni, gluži kā lielās valstis ASV, Lielbritānija, Francija, kurām patiešām nav tiešu draudu un kuras savus aizsardzības jautājumus risina Afganistānā vai kaut kur Āfrikā, cīnās ar teroristiem, un kuras var iztikt bez obligātā dienesta, tikai ar profesionāliem karavīriem. 2008. gadā Lietuvā šīs "NATO eiforijas" laikā atcēla obligāto dienestu. Tas bija politiķu lēmums – viņi neieklausījās virsniekos, kas domāja citādi, tajā skaitā arī Latvijas armijas komandieru brīdinājumos, ka jābūt ļoti uzmanīgiem. Latvija tad jau bija atteikusies no obligātā dienesta. Turklāt brīdis armijas reformai bija pats sliktākais no iespējamajiem, kā saka šahā, armijā iestājās pata situācija: cilvēkus armijā vairs iesaukt nevarējām, bet vajadzīgā skaita profesionāļu algošanai nebija naudas, jo vienlaikus samazināja aizsardzības budžetu... Mans kā pilsoņa viedoklis ir, ka obligātā dienesta atcelšana bija sasteigts lēmums, bet kā virsniekam man politiķu lēmums jāpilda," atceras ģenerālmajors.

Par optimālu J. V. Žuks uzskata Dānijas variantu: dienestā iesauc visus jaunos vīriešus uz trim mēnešiem, pēc kuriem tie, kas vēlas un iztur atlasi, kļūst par profesionāliem karavīriem, bet pārējie atgriežas civilā dienestā un kļūst par rezervistiem.

Miera laikā patriotisma nav

Atteikšanās no obligātā dienesta radījusi situāciju, ka Lietuvas armijā šobrīd trūkst dažu simtu ierindnieku, kuru algošanai nauda būtu, bet, lai nokomplektētu štatus pilnībā, būtu nepieciešami jau vēl vairāki simti karavīru (seržantu un virsnieku pietiek). Tādējādi pilnībā izgaisusi politiķu ilūzija, ka uz profesionālo dienestu plūdīs ļaužu masas un vajadzēs tikai atlasīt labākos. It kā jau dienēt gribošo esot pietiekami, diemžēl jau pirmajās nedēļās grūtību priekšā vai, neredzot motivāciju, no simts cilvēkiem paliekot 10 – 15.

"Un armijai nav nekādas iespējas šo cilvēkus noturēt. Tā ir vējā izmesta nauda un laiks, jo arī nekādi rezervisti tur nav sanākuši. Lūk, tā ir atbilde tiem, kas uzskata, ka profesionālais dienests ir lētāks. Praksē bieži ir otrādi.

Patriotisms? Kad būs klāt nelaime, tad būs daudz brīvprātīgo patriotu, bet ko es kā komandieris ar viņiem – neapmācītiem karavīriem – iesākšu? Nekur pasaulē neviena valsts miera laikā savu armiju nebalsta uz patriotismu, tas ir naivi. 

Miera laikā cilvēks domā, kā pabarot sevi un savu ģimeni. Šobrīd armijā ilgi jādien, lai saņemtu pietiekamu algu, pirmajos gados tā nav liela (pirmajā gadā tā nepārsniedz Ls 300, trešajā – Ls 350, piektajā – Ls 400 – 500. – A.D.). Miera laikā jābūt stimuliem: labai algai, iespējai nopelnīt bezmaksas mācīšanos augstskolā, iegūt pilsonību vai citiem labumiem. Arī politiķi sapratuši, ka vairs nav labi, un tikko pieņēmuši likumu: ja armija nespēs nokomplektēt vajadzīgo skaitu karavīru, noteikts skaits cilvēku uz 9 – 13 nedēļām tiks iesaukti piespiedu kārtā. Šie cilvēki nebūs ne profesionālā, ne obligātā dienesta karavīri, bet cilvēki, kas apguvuši jaunkareivja iemaņas un pēc šīm nedaudzajām nedēļām tiks ieskaitīti armijas rezervē," saka ģenerālmajors.

Iesaukšanu uz 9 –13 nedēļām vai obligātajā dienestā, ja to kaut kad atjaunos, neesot problēmu padarīt caurspīdīgu, ar ko gan Lietuvai, gan Igaunijai bija problēmas agrāk. Uzskaitē ir visi iesaucamā vecumā un, ja cilvēku ir vairāk, nekā nepieciešams, lietā liks izlozi, kam pakļaus gan oligarhu, gan politiķu bērnus, piebilst J. V. Žuks. Ja kāds mēģinās izvairīties, tam draudēs kriminālatbildība un pilsonības atņemšana.
Sāks rezervistu apmācību

Lietuvā pēdējā laikā sāk pievērst uzmanību arī armijas rezervistu sistēmai, kura, pēc daudzu domām, vairs neatbilst mūsdienu realitātei, turklāt rezervistu kļūst arvien mazāk, kam ir vistiešākais sakars ar obligātā dienesta atcelšanu. Rezervisti ir bijušie karavīri. Pēc neatkarības atgūšanas Lietuvas armijas obligātajā dienestā pabija 70 000 cilvēku, katru gadu tikai iesaukti trīs četri tūkstoši. Pēc dienesta visi šie cilvēki kļuva par rezervistiem. Tagad šādu rezervistu skaits dabiskā ceļā samazinās.

"Jebkurš cilvēks pēc dienesta armijā trīs gadus saglabā karavīra mentalitāti – pēc būtības ir karavīrs, kas staigā civilās drēbēs un dzīvo civilu dzīvi. Viņu šajos trijos gados jebkurā laikā var iesaukt armijā un bez sagatavošanas likt ierindā un dot uzdevumus. Tā ir patiesā armijas rezerve.

Tas, ka mēs atteicāmies no obligātā dienesta, nozīmē, ka atteicāmies no armijas rezervju gatavošanas, īpaši, ja domājam, ka mūsu prioritāte ir savas zemes aizsardzība," pārliecināts sauszemes spēku komandieris. 

Atšķirībā no Igaunijas Lietuvā un Latvijā rezervistu sistēma ir amorfā stāvoklī – eksistē tikai cilvēku saraksti, mācības nav notikušas. Šogad augustā no rezervistiem – bijušajiem obligātā dienesta karavīriem – tiks iesaukti 100 cilvēku un notiks viņu apmācība rotas sastāvā. Nākamgad plāno iesaukt jau bataljonu (300 cilvēkus). Līdz šim par armijas rezervi tika uzskatīta lietuviešu zemessardze, taču tai pašai kā armijas pilntiesīgai sastāvdaļai nepieciešama rezerve...
 
Cer, ka nebūs par vēlu

"Daudziem acis atvēra Krievijas iebrukums Gruzijā. Likās, ka nekas tāds nav iespējams. Varbūt mums arī tagad liekas, ka Lietuvai nekas nedraud un mēs dzīvojām pilnīgā drošībā. Man personīgi nav pārliecības, ka austrumu kaimiņzemē notikušas tik lielas demokrātiskas pārmaiņas, ka varam justies droši.

Ceru, ka lēmumu pieņemšana par izmaiņām aizsardzības stratēģijā, tajā skaitā, iespējams, par atgriešanos pie obligātā dienesta, nebūs novēlota. Viss var notikt tik ātri, ka mums var nepietikt laika. 

Neviens Lietuvai nevar dot nekādas garantijas, tajā skaitā NATO. Bijušais ASV aizsardzības sekretārs Roberts Geitss nupat izteicās, ka NATO pārdzīvo lielāko krīzi savā vēsturē. NATO var arī mainīties. Turklāt pasaulē ir pietiekami daudz potenciālo karsto punktu, un vienā brīdī NATO prioritāte var izrādīties Irāna, Koreja, Taivāna vai Ziemeļāfrika, nevis Lietuva. Un tad mums kādu laiku vajadzēs aizstāvēties vieniem pašiem," domā sauszemes spēku komandieris.

Pašlaik dažādu civilu un militāru krīžu pārvarēšanai astoņu stundu laikā jebkurā Lietuvas vietā var nokļūt viens motorizētais sauszemes spēku bataljons un četras zemessardzes rotas, kopā 700 karavīru. Divu stundu laikā jebkurā Lietuvas vietā var nokļūt rota (100 karavīru).

Armijā ir tie, 
kam tas patīk

Štāba bataljona kapteinis Ričards Uzelka armijā dien 17 gadus, pabijis divās miera uzturēšanas misijās un ar dienestu un dzīvi kopumā ir apmierināts. Gan sabiedrības, gan priekšniecības attieksmi vērtē pozitīvi, īpaši pret tiem, kas armijā dien daudzus gadus. Atļāvies paņemt bankas kredītu dzīvoklim un ar maksājumiem tiek galā, varot pat reizi gadā aizbraukt ceļojumā uz ārzemēm, pēdējo reizi bijis Romā. Virsnieka amats ir prestižs – Kara akadēmijā uz vienu vietu ir 20 gribētāju. Reizi gadā stingra medicīnas pārbaude, divas reizes jākārto fiziskie normatīvi. Jā, esot problēmas ar ierindnieku komplektāciju. Pirmajos gados viņiem algas nelielas, bieži pa vairākiem kopā īrējot dzīvokli, jo armija var piedāvāt tikai kazarmas. Dienesta dzīvokļu nav daudz un tie neesot arī populāri biežo rotāciju dēļ.

Vecākais ierindnieks Alberts Mitrofanovs jau kopš bērnības interesējies par militārām lietām – tas ir tas, kāpēc viņš ir armijā un tur arī palikšot. Tādu kā viņš esot pietiekami daudz, diemžēl vēl vairāk bijis tādu, kas jaunkareivja kursa laikā mežā salūzuši un nespējuši pārvarēt vājuma brīžus. Ēdinot armijā labi, vienīgi varētu vēlēties modernākus strēlnieku ieročus un uzkabi, kāda esot latviešiem.
 
Lietuvas zemessardzē ir gandrīz 5000 cilvēku vecumā no 18 līdz 55 gadiem. Vienības – kājnieku, medicīnas, izlūku un civilmilitāras sadarbības – ir pa visu valsti.
 
Jebkuram zemessargam katru gadu jābūt mācībās 20 – 30 dienas. Otro gadu zemessargus apmāca trīs dažādos līmeņos. Ar trešo, augstāko līmeni zemessargs jau pēc būtības ir augsta līmeņa profesionāls karavīrs.

"Tie laiki, kad zemessardzē tika nosists laiks, ir pagājuši, tagad mācāmies kopā ar regulārajām armijas daļām kā līdzvērtīgi," stāsta zemessardzes vecākais ierindnieks Laimis Bratiks. "Ik pēc pusgada 150 zemessargi brauc uz Afganistānu, kur veic tos pašus pienākumus, ko profesionālie karavīri. Ekonomiskā krīze uz motivāciju nav atstājusi ietekmi, arī tas, ka atcēla obligāto dienestu – no tā varēja izvairīties, piesakoties zemessardzē. Es zinu pietiekami daudz cilvēku, kas ziedo daļu savas finansiāli ienesīgā civilā darba dzīves, lai tikai varētu būt zemessardzē."
 
Uzziņa

Lietuvas armija skaitļos

• Sauszemes spēki: 3000 profesionālā dienesta karavīru un 5000 zemessargu
• Gaisa spēki: 920 profesionālā dienesta karavīru
• Jūras spēki: 490 profesionālā dienesta karavīru

 
Lietuvas armija lepojas

Motorizētā sauszemes spēku kājnieku brigāde "Dzelzs vilks" pastāv jau otro gadu desmitu un ir Dānijas divīzijas sastāvā. Pēc komplektācijas, bruņojuma un spējām tā ir tālu priekšā Latvijas un Igaunijas brigādēm.

Lietuvas zemessardze ar regulārajām armijas daļām sadarbojas ne tikai taktiskā līmenī, kā tas ir Latvijā un Igaunijā, bet arī operacionālā līmenī.

Uzticība

Pēc uzņēmuma "TNS Latvia" šogad veiktās iedzīvotāju aptaujas, no visām iespējamajām institūcijām Latvijas iedzīvotāji visvairāk uzticas armijai. 
Arī Igaunijā armija ir pirmajā vietā, bet Lietuvā tikai ceturtajā vietā – karavīri zaudē (vietu secībā) ugunsdzēsēju un glābšanas dienestam, baznīcai un Valsts prezidenta institūcijai.

Artis Drēziņš, Latvijas avīze