Krievijas militārā doktrīna ienaidnieku vēl joprojām meklē Rietumos
Militārā parāde 9.maijā Maskavā Sarkanajā laukumā ir pasākums, kas veltīts ne tikai Otrajam Pasaules Karam. Krievijā neslēpj, ka parāde pirmkārt paredzēta valsts militārās varenības demonstrēšanai. Krievijai „jāpieliek visas pūles, lai nepieļautu ārzemju diktātu,” paziņoja premjerministrs Vladimirs Putins, uzstājoties aprīlī Valsts Domes deputātiem. Šis paziņojums pilnībā korelē ar 30 un 40 gadus veciem padomju līderu paziņojumiem, demonstrējot mūsdienu Krievijas līderu paaudzes „aizsardzības apziņu”, itin kā nebūtu ievērojuši, kā pasaule izmainījusies kopš tā laika. Tāda pat „aizsardzības apziņa” diktē Krievijas Militāro doktrīnu, pieņemtu gadu atpakaļ.
„...Galvenie ārējie draudi:
а) centieni piešķirt spēka potenciālu Ziemeļatlantijas līguma organizācijai (NATO) ar globālām funkcijām, (…) pietuvināt NATO dalībvalstu militāro infrastruktūru Krievijas robežām, tai skaitā, bloka paplašināšanas ceļā..." No Krievijas Federācijas militārās doktrīnas, apstiprinātas ar Krievijas Federācijas prezidenta 2010.gada 5.februāra dekrētu.
Pagājušo divu desmitgažu laikā pēc Padomju Savienības sabrukuma un Krievijas Federācijas nodibināšanas, Militārā doktrīna ir jau divas reizes mainījusies. Pirmais dokuments tika pieņemts 1993.gadā, kad kļuva skaidrs, ka saglabāt vienotu armiju Neatkarīgo Valstu Sadraudzībā (NVS) nav iespējams, un Krievijai nāksies veidot savu karaspēku, kā arī noteikt priekšā stāvošos stratēģiskos un taktiskos uzdevumus. Tā bija pati pirmā oficiāli publicētā Krievijas militārā doktrīna, un daudzi pamatoti novērtēja to kā gandrīz revolucionāru. Pirmo reizi kopš padomju laikiem Maskava oficiāli apstiprināja atteikšanos no konfrontācijas ar Rietumiem un Ziemeļatlantijas aliansi.
Tieši par partnerattiecībām ar NATO nebija runas, kaut arī vēlāk Krievija arī pievienojās programmai „Partnerattiecības mieram”. Tomēr iespējamo Krievijas draudu sarakstā NATO netika pieminēts. Bez tam, saskaņā ar dokumentu, Krievija oficiāli atteicās izmantot militāru spēku starptautisko strīdu risināšanā. Tādā veidā Maskava lika noprast Rietumiem, ka „Aukstais karš” ir beidzies. „Aukstā kara” beigas tika apliecinātas ar oficiālu dokumentu, zem kura stāvēja valsts prezidenta paraksts.
Jaunā militārā doktrīna izraisīja labvēlīgas atsauksmes Rietumos un vāji slēptu neapmierinātību pašā Krievijā. Neapmierinātas, pirmkārt, bija militārpersonas.
Audzināti padomju laikā un padomju garā, augstākie armijas un flotes komandieri vēl joprojām ar aizdomām skatījās uz NATO, uzskatīja bijušās padomju armijas, kļuvušas par Krievijas armiju, izvešanu no Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm par nodevību. Par neapmierinātās ģeneralitātes ruporu kļuva ģenerālis Leonīds Ivašovs, kurš vadīja Krievijas Aizsardzības ministrijas starptautiskās militārās sadarbības pārvaldi.
Polijas, Čehijas un Ungārijas pievienošanās NATO palielināja Maskavas „vanagu” argumentus: Alianse „pietuvojas Krievijas robežām”. Taisnību sakot, vēl Padomju Savienībai bija tiešās sauszemes robežas ar divām NATO dalībvalstīm – Turciju un Norvēģiju - un vēl viena jūras robeža - ar ASV. Robeža ar Norvēģiju un ASV saglabājās arī jaunajai Krievijai, laikā, kad no jaunajām alianses dalībvalstīm tikai Polijai bija samērā īsa robeža ar Krievijas Kaļiņingradas apgabalu. Taču par to nezin kāpēc NATO sadarbības pretinieki uzskatīja par labāku klusēt.
Savukārt sadarbība programmas „Partnerattiecības mieram” ietvaros deva konkrētu labumu, tai skaitā arī militāri-tehniskajā aspektā.
Tā Baltijas flotes kuģi pirmo reizi pēc PSRS sabrukuma 1997.gada beigās varēja ne tikai vienkārši iziet jūrā, bet arī novadīt mācības, pateicoties dalībai programmā. Pēc būtības NATO samaksāja par degvielu kuģiem, kam Krievijas militārajam resoram līdzekļu nepietika.
Tajā laikā Krievijas ārpolitikas vektors pakāpeniski mainījās. 90.gadu atklātums un draudzīgums atdeva vietu iepriekšējam aizdomīgumam un neuzticībai. Militārā akcija Dienvidslāvijā 1999.gada sākumā pielika pēdējo punktu tā arī nenotikušai sadarbībai ar Rietumiem. Dienvidslāvijas bombardēšanu oficiālā Maskava nesauca citādi, kā tikai „agresija”, kontakti ar NATO bija samazināti līdz minimumam. Tieši pēc gada, 2000.gada aprīlī, ar tajā laikā, Krievijas prezidenta pienākumu pildītāja Vladimira Putina dekrētu tika apstiprināta jaunā Militārās doktrīnas redakcija.
Ne vairs draugi, bet vēl arī ne ienaidnieki
"…Krievijas Federācija uzskata, ka Bruņoto Spēku un cita militārā spēka izmantošana ir likumīga agresijas atvairīšanai pret to un (vai) tās sabiedrotajiem (…), kā arī savu pilsoņu aizsardzībai, kuri atrodas ārpus Krievijas Federācijas …" No Krievijas Federācijas militārās doktrīnas, apstiprinātas ar Krievijas Federācijas prezidenta 2010.gada 5.februāra dekrētu.
Pašas nozīmīgākās izmaiņas, salīdzinājumā ar 1993.gada redakciju, jaunajā dokumentā bija Krievijas tiesību nostiprināšana kodolieroču izmantošanai,
turklāt ne tikai gadījumā, kad pastāv „draudi, Krievijas, kā suverēnas valsts pastāvēšanai”. Tagad preventīva kodolieroču izmantošana uzbrukumam tika pieļauta arī gadījumā, ja agresiju pret Krieviju nav iespējams apturēt ar citiem līdzekļiem. Sākotnējā projekta jaunā redakcija, pēc Krievijas preses materiāliem, ASV un NATO tika netieši (taču tā, lai nevienam nerastos šaubas) noteikti kā iespējamie Krievijas pretinieki. Vēl tika pieļauta preventīva kodolieroču izmantošana agresijas gadījumā pret Krieviju. Galīgajā variantā neviens no šiem no nolikumiem netika iekļauts.
Šī iemesla dēļ Militārā doktrīna atkal izraisīja kritiku konservatīvajās militārajās aprindās. Jau pieminētais ģenerālis L.Ivašovs vienā no intervijām paziņoja , ka „Krievijai NATO ir spēcīgs militāro draudu elements”, un kaunināja valsts politisko vadību par to, ka tā „uz šiem draudiem vienkārši pievēra acis”. Pie kam, no ģenerāļa nācās ciest arī prezidentam V.Putinam, kurš, pēc L.Ivašova vārdiem, „atbalstīja NATO paplašinās procesu”. Šī intervija, kas tika publicēta īsi pirms Baltijas valstu oficiālās uzaicināšanas Ziemeļatlantijas aliansē, maksāja ģenerālim karjeru. Viņš tika atbrīvots no bruņotajiem spēkiem, oficiāli, kā sasniedzis maksimālo vecumu, neoficiāli, par pārāk asiem izteikumiem.
Daudz piesardzīgākie militāristi izteicās ne tik kategoriski. Taču arī ģenerālis Valerijs Manilovs, kurš tajā laikā bija Ģenerālštāba priekšnieks, nosauca dokumentu par „tālu no pilnības”. Vairums komentatoru no civiliedzīvotāju vidus atzīmēja, ka dokumentā nekas nav minēts par armijas piedalīšanos iekšējos konfliktos, laikā, kad pilnā spēkā bija Otrais Čečenijas karš, kurā armijai bija vadošā loma. Ietekmīgais militārais analītiķis Aleksejs Arbatovs norādīja, ka preventīvā kodolieroču izmantošana noliek Krieviju daudz sliktākā stāvoklī, nekā bijušo PSRS, kas oficiāli atteicās no šādas koncepcijas 80.gadu vidū. Viss liecināja par to, ka pieņemtais dokuments nav galīgais un agri vai vēlu notiks izmaiņas.
Atgriešanās pie pirmsākumiem
"...Krievijas Federācija patur sev tiesības izmantot kodolieročus kā atbildi uz to, ka pret viņu un (vai) tās sabiedrotajiem tiks izmantoti kodolieroči vai cita veida masu iznīcināšanas ieroči .." No Krievijas Federācijas militārās doktrīnas, apstiprinātas ar Krievijas Federācijas prezidenta 2010.gada 5.februāra dekrētu.
Tā arī notika. Jaunas, jau pēc skaita trešās Militārās doktrīnas varianta izstrāde sākās 2005. – 2006.gadā. Šai laikā Krievijas un NATO attiecības no salnas stadijas pārgāja ziemas stāvoklī. V.Putina uzstāšanās starptautiskajā konferencē par drošības problēmām Minhenē neradīja šaubas. Krievijas līderis, kurš vēl nesen likās bez ierunām pieņēmis Baltijas valstu pievienošanos NATO, sāka runāt tā, it kā nebūtu vis 2007.gads, bet gan 1983.gads.
Plaši izreklamētā militārā reforma V.Putina valdīšanas sākumā, kas pasludināja pāreju no masveida, mobilizācijas armijas uz profesionāliem, kompaktiem bruņotajiem spēkiem, kas vērsti, pirmkārt, uz lokālu konfliktu novēršanu, pakāpeniski tika sašaurināta.
Neskatoties uz to, ka Krievijas militāro resoru pirmo reizi valsts vēsturē vadīja civilpersona Anatolijs Serdjukovs (agrāk Federālā nodokļu dienesta vadītājs, bet pirms tam akciju sabiedrības „Mebelj-Market” ģenerāldirektors, dienesta pakāpe – rezerves leitnants), tika pieņemts lēmums saglabāt armijas formēšanu pēc iesaukuma principa. Militārie izdevumi arvien palielinājās. Sākās militāri-rūpnieciskā kompleksa struktūras pārveidošana. Bruņojumam tika pieņemta ballistiskā starpkontinentālā raķete „Topoļ-M” (pēc NATO klasifikācijas SS-27 Sickle B), sākās starpkontinentālās jūras bāzēšanas raķetes „Bulava-30” izmēģinājumi (pēc NATO klasifikācijas SS-NX-30). Tika izņemts no konservācijas lidmašīnu bāzes kuģis kreiseris „Admirālis Kuzņecovs” (pilna tonnāža 55 200 tonnas).
2007.gada beigās – 2008.gada sākumā pirmo reizi pēc PSRS sabrukuma, kuģis lielas eskadriļas sastāvā veica pārgājienu no Barenca jūras uz Vidusjūru un atpakaļ. Kremļa prese komentēja to kā „Krievijas kā lielvalsts statusa atgriešanos”. „Jebkurai valstij, kura pretendē saglabāt savas intereses uz visa globusa, jābūt saviem spēka projekcijas līdzekļiem. Spēku projekcija tiek sasniegta vispirms ar Jūras-kara flotes palīdzību,” rakstīja tajā laikā laikraksts „Izvestija”. 2008.gada augustā Krievijas armija, aizbildinoties ar „miera nodrošināšanu”, iebruka Gruzijā un okupēja daļu šīs valsts teritorijas.
Vairāk nekā doktrīna
"…Ar mērķi aizstāvēt Krievijas Federācijas un tās pilsoņu intereses (…) Krievijas Federācijas Bruņoto Spēku formējumi var tikt operatīvi izmantoti aiz Krievijas Federācijas robežām, atbilstoši vispārpieņemtajiem principiem un starptautiskajām tiesību normām …" No Krievijas Federācijas militārās doktrīnas, apstiprinātas ar Krievijas Federācijas prezidenta 2010.gada 5.februāra dekrētu.
Komentējot vēl sagatavošanas stadijā esošo dokumentu, bijušais Krievijas Aizsardzības ministrs Sergejs Ivanovs paziņoja, ka jaunā Militārā doktrīna nebūs pagaidu, bet gan pastāvīga. Tādejādi daudzus gadus uz priekšutiek nostiprināts attiecībā pret Rietumiem konfrontējošs Krievijas politikas raksturs. Pirmkārt, konfrontējošu tādēļ, ka atšķirībā no diviem iepriekšējiem variantiem kā galvenais Krievijas drošības drauds nosaukta Ziemeļatlantijas alianse. Turklāt Krievija, saskaņā ar jauno doktrīnu, jaunas drošības sistēmas izveidē liek uzsvaru tieši uz militāro bloku. Starptautiskajā plānā sadarbībai ar Neatkarīgo Valstu Savienību (NVS) un pirmkārt, Kolektīvās drošības līguma organizācijas (KDLO) dalībniekiem tiek piešķirta prioritāte.
KDLO, kurā bez Krievijas ietilpst vēl arī Armēnija, Baltkrievija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Tadžikistāna un Uzbekistāna, tiek uzskatīta par sava veida „Varšavas pakta” aizvietotāju.
Vēl par prioritāti tiek minēta sadarbība ar „Šanhajas sadarbības organizācijas” dalībvalstīm (ŠSO, ietilpst Krievija, Ķīna, Kazahstāna, Kirgizstāna, un Uzbekistāna, novērotāja statuss ir Indijai, Irānai, Mongolijai un Pakistānai). Neskatoties uz to, ka ŠSO pozicionējas vispirms kā ekonomiska organizācija, Krievijas prezidenta palīgs starptautiskajos jautājumos Sergejs Prihodko ne reizi vien ir runājis par šīs organizācijas noteikto „atbildības zonu”, norādot, pirmkārt, uz tās militāro jomu. ŠSO ietvaros Ķīnas armija ieguva tiesības piedalīties kopīgajās ar Krieviju militārajās mācībās Sibīrijas teritorijā.
Tas viss ir pretrunā tam, kā pati Krievija tiek uztverta NATO dalībvalstīs.
„Krievija jau sen nav drauds Eiropai. Sadarbība ar Maskavu ir vitāli svarīga NATO, lai sekmīgi pabeigtu operācijas Afganistānā”,
saka neatkarīgais militārais analītiķis Aleksandrs Goļcs. Domstarpības starp Krieviju un NATO, Krieviju un ASV, neapstrīdami pastāv, „taču šīs domstarpības nav tik būtiskas”, uzskata Krievijas parlamenta augšpalātas starptautiskās komitejas vadītājs Mihails Margelovs. Pēc senatora domām, pēc tam, kad Baraka Obamas administrācija Baltajā Namā nomainīja Džordža Buša administrāciju, ASV pārstāja „pamācīt” Krieviju. Taču Kremlis joprojām uzskata, ka tieši no NATO nāk galvenie draudi.
Atpakaļ nākotnē
"...Stratēģiskās atturēšanas spēka rakstura pasākumu izpildes ietvaros paredzēts izmantot augstas precizitātes ieročus... " No Krievijas Federācijas militārās doktrīnas, apstiprinātas ar Krievijas Federācijas prezidenta 2010.gada 5.februāra dekrētu.
Iemesls nav tikai tas, ka tagadējā Krievijas militāro un politisko vadītāju paaudze ir audzināta konfrontācijas ideoloģijā.
Ja nav šādu spēcīgu ārējo draudu, grūti izskaidrot pilsoņiem iemeslu, kādēļ jāsaglabā tāda masveida armija, pastāvīga militāro vajadzību izdevumu palielināšana, un, galu galā, pašam autoritāram režīmam nepieciešami kaut kādi ārējie draudi, lai attaisnotu savu pastāvēšanu.
Pie kam, bieži vien tiek ignorēti reālie draudi, kas nāk pavisam no citas puses.
Piemēram, viens no „ārējiem draudiem” dokumentā minēts kā „teritoriālās pretenzijas Krievijas Federācijai un tās sabiedrotajiem”. Neviena no NATO dalībvalstīm neizvirza nekādas pretenzijas ne Krievijai, ne arī citām valstīm – KDLO loceklēm. Atsevišķu politiķu paziņojumi neizsaka tās vai citas valsts oficiālo pozīciju. Pretējā gadījumā, Krievijas kaimiņiem ir tiesības uzskatīt, ka daži Krievijas politiķi noliedz bijušo PSRS republiku tiesības uz neatkarību. ŠSO novērotāja statusa piešķiršana Irānai, ierindo šo valsti gandrīz vai savienībā ar Krieviju, taču Irānas vadītāju centienus iegūt kodolieročus vajadzētu satraukt Krieviju daudz vairāk nekā ASV. No Irānas līdz Krievijai ir daudz tuvāk. Irānas līderi, kuri atbalsta islāma fundamentālismu, ir bīstami kaimiņi Krievijai, kuras teritorijā ir pastāvīgi gruzdošs fundamentālisma perēklis.
Doktrīnā nostiprināta konfrontācijas ideoloģija prasa uzturēt valsts militāro potenciālu bijušās Padomju Savienības līmenī. Taču Krievijas ekonomiskajā situācijā nodrošināt šo līmeni nav iespējams.
Jaunas raķetes un lidmašīnas, kas ieviestas apbruņojumā pēdējos gados, izstrādātas vēl padomju laikā un pēdējo 20 gadu laikā ievērojami novecojušas. No 14 raķešu sistēmas SS-NX-30 ("Bulava") izmēģinājumiem 9 beigušies ar neveiksmi. Pirmo reizi pēc 1917.gada Krievijā tika pieņemts lēmums par bruņojuma iegādi ārzemēs (daudzfunkcionāls kuģis „Mistrāls”), starp citu Ķīna 2011.gadā ieviesīs savu pirmo lidmašīnu bāzes kuģi – bijušais „Varjags”, kura uzbūvēt nepabeigto korpusu viņi izpirka no bankrotējušās Nikolajevas (Ukraina) kuģu būves rūpnīcas.
Pie iesaukuma armijas komplektēšanas principa, kad iesaucamo dienesta termiņš samazināts līdz 1 gadam, iesaukuma sistēma vispār zaudēja jēgu. Gada laikā nav iespējams iemācīties pilnībā rīkoties ar mūsdienu ieročiem. Savukārt, militārās reformas īstenošanas laikā nekas netika paveikts, lai piesaistītu jaunus cilvēkus armijā uz kontrakta pamata.
Kontrakta karavīru algas ir tādas, ka pat pie augstā bezdarba līmeņa Krievijas provincēs jaunie cilvēki nesteidzas uz vervēšanas punktiem.
Tikai 2010.gadā sākās profesionāla seržantu korpusa formēšana. Neapmierināti ar savu finansiālo stāvokli, no armijas aiziet vidējā posma virsnieki. Uz šī fona, 2010.gadā pieņemtā militārā doktrīna nepavisam neizskatās kā pārliecinoša nākotnes doktrīna.
Pāvels Širovs, speciāli "Tēvijas Sargs"