Militārā medicīna jāattīsta visai Latvijas sabiedrībai kopā

Viedoklis
Taivo Trams
Vaivads

pulkvežleitnants Normunds Vaivads

NBS Apvienotā štāba Nodrošinājuma departamenta Medicīnas pārvaldes priekšnieks

Militārā medicīna jāattīsta visai Latvijas sabiedrībai kopā

Mediķi ir tā profesija, ar kuru savā ikdienā sastopas ikviens cilvēks. Izņēmums nav arī karavīri, kuriem, ņemot vērā profesijas specifiku, šī saskarsme ir arī vitāli svarīga. Par militārās medicīnas jomas izaicinājumiem, misiju un nākotnes vīziju stāsta Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba Nodrošinājuma departamenta Medicīnas pārvaldes priekšnieks pulkvežleitnants Normunds Vaivads. Viņa hobijs ir muzicēšana, un viņš ir viens no bungu un dūdu mūzikas grupas «Auļi» dibinātājiem.

— Ar militārās medicīnas jomu esat saistīts būtībā kopš tās veidošanās pēc neatkarības atgūšanas. Par ko ir vislielākais gandarījums?

— Ja man kādreiz prasīs, ko bruņotajos spēkos esmu padarījis, varēšu parādīt konkrētu rezultātu — šo Ādažu bāzes medicīnas centru. Tas ir darbs, kas paveikts šajos gados kopā ar kolektīvu, un par to man ir liels prieks. Bet tā, atskatoties pagātnē, var teikt, ka esmu tādā vai citādā veidā bijis klāt gandrīz vai pašos Nacionālo bruņoto spēku militārās medicīnas procesa pirmsākumos. Šajā amatā esmu kopš 2015. gada decembra, bet līdz tam biju 16 gadus Nodrošinājuma pavēlniecības 3. Reģionālā nodrošinājuma centra Medicīnas aprūpes centra galvenais ārsts. Dienestā gan oficiāli esmu no 1997. gada, kad biju Zemessardzes 14. Latgales priekšpilsētas bataljonā jaunsargu priekšnieks. Mans tēvs dienēja tajā pašā bataljonā, un pie viņa kā medicīnas voluntieris es sāku darboties jau no 1991. gada, jo togad iestājos Medicīnas akadēmijā, bet pirms tam biju beidzis Rīgas 4. medicīnas skolu, tātad biju jau ārsta palīgs. 1999. gadā pabeidzu kursus Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, un tālāk dienestu turpināju kā virsnieks Ādažu Mobilo strēlnieku mācību centra medpunktā.

— Militārās medicīnas joma reizēm tiek kritizēta par stagnēšanu un nepietiekamo medicīniskā aprīkojuma pieejamību.

— Darāmā viennozīmīgi ir pietiekami, bet es mēdzu skatīties uz lietām sistēmiski. Vispirms ir skaidri jāsaprot, ka medicīna ir viens no nodrošinājuma veidiem — mēs kā «vezumnieki» sekojam līdzi mūsu kaujiniekiem, un mums ir jāiet ar viņiem vienā tempā. Vēl viena būtiska nianse, kas jāzina, lai pilnībā izprastu situāciju — līdz pat 2014. gadam mūsu bruņotie spēki diezgan intensīvi un augstā līmenī galvenokārt piedalījās NATO misijās. Līdz ar to uzdevumi un no tiem izrietošais atbalsta ekipējums, tostarp arī medicīnas nodrošinājums, bija tāds, ko es neoficiāli saucu par «ekspedicionālajiem spēkiem» atbilstošu. Mēs trenējāmies, lai vismaz divas reizes gadā varētu nosūtīt savu kontingentu uz starptautisko operāciju rajonu. Līdz ar to arī viss medicīnas ekipējums, personāls un struktūra savā ziņā bija tam pakārtota. Protams, jāņem vērā arī tās budžeta iespējas, kādas tolaik bija mūsu rīcībā. Pēc 2008. gada finanšu krīzes resursi tika tika veltīti galvenokārt personāla noturēšanai dienestā. Loģiski, ka šādos apstākļos mēs neko daudz nevarējām attīstīt, tomēr savus uzdevumus pildījām.

Jāsaprot, ka medicīna ir viens no nodrošinājuma veidiem — mēs kā «vezumnieki» sekojam līdzi mūsu kaujiniekiem, un mums ir jāiet ar viņiem vienā tempā.

— Tagad situācija ir mainījusies?

— Sākot no 2014. gada, pēc Velsas un Varšavas NATO samitu lēmumiem, mums ir jauni izaicinājumi — tā ir teritoriālā aizsardzība, ko mēs īstenojam kopā ar sabiedrotajiem. Tagad viena no svarīgākajām prioritātēm ir ne tikai Sauszemes spēku attīstība un to sadarbība ar NATO Paplašinātās klātbūtnes kaujas grupu, bet arī, piemēram, četru Zemessardzes brigāžu attīstīšana, lai tām būtu pietiekamas kaujas spējas. Līdz ar to tiek attīstīts arī medicīnas nodrošinājums. Savā ziņā var piekrist, ka tas, kas bija mūsu rīcībā līdz 2015.—2016. gadam, nebija pietiekami, taču ir jāņem vērā tā laika situācija.

— Tagad resursu ir vairāk, līdz ar to — arī darāmā?

— Es teiktu, ka pašlaik tieši medicīniskās apgādes joma ir tā, kur medicīnas dienesta cilvēki strādā vissmagāk. Mums, kā jau «vezumniekiem», ir krietni jāiespringst, lai mēs spētu iegādāties visas nepieciešamās materiālās lietas. Te diemžēl nevar vienkārši aiziet uz veikalu un nopirkt visu vajadzīgo — jāņem vērā ­pieejamais budžets, tehniskās specifikācijas un iepirkuma procedūras, kas ir administratīvi un birokrātiski darbietilpīgs process. Papildus jārēķinās ar diezgan augstām prasībām no lietotāju puses kaujas vienībās, kuras viennozīmīgi ir jāre­spektē. Taču šis darbs tiek veikts, un tā, manuprāt, arī ir taustāmākā mūsu veikuma daļa, kas redzama visiem valsts aizsardzībā iesaistītajiem.

— Kādi ir būtiskākie sasniegumi, kas raksturo progresu šajā jomā?

— Pēdējos divos gados Medicīnas pārvalde kopā ar medicīnas apakšvienībām ir nopietni strādājusi pie Medicīnas nodrošinājuma ilgtermiņa plāna, un, pateicoties tam, esam ieplānojuši iegādes visam, kas ir vajadzīgs mūsu pašreizējo medicīnas nodrošinājuma uzdevumu izpildei. Tālāk sekos jau izpildes stadija — šī ekipējuma precīzāka tehniskā definēšana un iepirkšana. Visādā ziņā pašlaik esam precīzi apzinājuši, ko un kādos daudzumos mums vajag, — un tas bija pamatīgs darbs.

— Vai varam runāt arī par termiņiem, kad viss būs kārtībā?

— Nu, Rīga jau nekad nav gatava! Savus uzdevumus bruņotie spēki ir gatavi veikt arī tagad, medicīnas nodrošinājums tam tiek pielāgots un pilnveidots.

— Ko tieši mēs sagaidām no civilā sektora?

— Piemēram, militāro mediķu atbildības zona nav bezgalīga, jebkurā gadījumā agri vai vēlu cietušais tiek nogādāts kādā civilajā ārstniecības iestādē. Pašlaik kā vienu no mūsu sasniegumiem varu minēt diezgan intensīvo un pozitīvo sadarbību ar Veselības ministriju un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu, kā atbildībā ir Katastrofu medicīnas centrs. Jo valsts aizsardzības koncepcija nestrādās, ja nebūs ļoti labas civilās aizsardzības medicīnas un militārās medicīnas komponenšu sasaistes visos līmeņos. Te ir jābūt, kā es saku, trīs K kombinācijai — koordinācijai, komunikācijai un kooperācijai. Jautājums ir, kā mēs sadalām šos darbus un atbildības. Tas ir cieši saistīts gan ar klīnisko izpratni par militāra rakstura cietušajiem, gan arī ar tīri organizatoriskiem jautājumiem, jo ikvienas militāras traumas un ievainojumi būtībā vienlaikus ir arī masu negadījumi. Protams, tas skar arī daudz citu jomu — Iekšlietu ministrijas resursu iesaisti, transporta un satiksmes nodrošināšanu, izglītības iestāžu iespēju izmantošanu, pašvaldību ieguldījumu utt. Taču galvenais jautājums — vai civilais sektors būs gatavs tikt galā ar saviem uzdevumiem sliktākajā scenārija gadījumā, vai viņu resursi būs pietiekami. Arī sadarbības jautājumu mēs šo divu gadu laikā esam intensīvi risinājuši.

Milzīgās intereses dēļ par Zemessardzi ir mainīti normatīvie akti, kas ļauj arī zemessargiem kļūt par pilnībā līdzvērtīgiem karavīriem — glābējiem kā profesionālā dienesta karavīriem.

— Un kādas ir jūsu prognozes par šīs sadarbības perspektīvu?

— Kopumā process izskatās cerīgi. Protams, kā militārpersonai man gribētos, lai viss notiek uzreiz, pēc pavēles, bet visas šīs darbības ir saistītas ar stratēģisko dokumentu un valsts normatīvo aktu pārskatīšanu un aktualizēšanu. Viens no būtiskākajiem uzdevumiem, manuprāt, ir Valsts katastrofu medicīnas plāna saskaņošana ar Valsts aizsardzības operatīvo plānu. Papildu optimismu raisa tas, ka arī Veselības ministrija atzīst — pusotra gada laikā mēs esam izdarījuši vairāk nekā iepriekšējos 20 gados. 2017. gadā Nacionālo bruņoto spēku un NATO sabiedroto militārajās mācībās medicīniskās evakuācijas procedūras jau tika izspēlētas kopā ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigāžu un Latvijas slimnīcu tiešu dalību, iesaistot un integrējot arī sabiedroto helikopterus.

— Domājams, ka tā nav tikai Latvijas problēma.

— Visās Eiropas valstīs, kas ir NATO dalībnieces, situācija ir līdzīga. Arī tur bruņotie spēki galvenokārt devās starptautiskajās operācijās, un viss, kas saistīts ar medicīnas aprūpi civilajā sektorā, ir bizness. Medicīna ir pilnībā komercializējusies. Katrā gadījumā attīstības vektora maiņa ir sākusies, jo Krimas notikumi bija kā auksta duša visai Eiropai.

NATO civilā spārna pārstāvji vasarā bija Latvijā un analizēja valsts spēju darboties krīzes un katastrofas situācijā. Tas mums deva iespēju paskatīties, kāda ir situācija citās Eiropas valstīs, un jāteic, ka Latvija ir Eiropas līmenī. Arī problēmas ir līdzīgas. Piemēram, pēc Farmācijas likuma prasībām, ārstniecības iestāde var uzglabāt ārstniecības līdzekļus ne vairāk kā nedēļas patēriņam. Kā tas sasaistās ar katastrofas situāciju, kad komunikācija un loģistika ir ierobežota, piegāžu plūsma ir apturēta? Protams, no biznesa viedokļa šāda prasība ir loģiska, jo statiska noliktava nes zaudējumus. Rezultātā faktiski visā Eiropā nav šādu milzīgu noliktavu ar uzkrājumiem krīzes situācijai. Tagad mūsu uzdevums ir veidot to Latvijā.

— No sabiedrības tas noteikti prasīs diezgan būtisku izpratnes maiņu par notiekošo.

— Bruņoto spēku uzdevumi ir skaidri, un mēs strādājam, lai tos izpildītu. Mums visiem beidzot jāsaprot, ka 2014. gada notikumi bija skaidrs izaicinājums Rietumu sabiedrībai, un sabiedrotie, kas pie mums ierodas, ir konkrēta atbilde šiem notikumiem. Ir jāsaprot, ka nav vairs iespējama situācija — «tur kaut kur kaut kādi viņi karo, bet uz mani jau tas neattiecas». Mums jāgatavojas sliktākajam iespējamajam scenārijam — jo labāk būsim sagatavojušies, jo mazāka iespēja, ka tas notiks.

— Pāreja uz teritorijas aizsardzības koncepciju noteikti prasa arī izmaiņas militārās medicīnas jomā.

— Kā jau teicu, medicīna ir sistēmiska lieta. Es parasti to dalu trīs sastāvdaļās — ārstniecības persona, ārstniecības iestāde un ārstniecības līdzekļi, kur visam jābūt sinhronā sakabē. Stājoties amatā, pārskatījām Medicīniskā nodrošinājuma koncepciju, kas bija pieņemta 2013. gadā — tai ir nepieciešami papildinājumi, bet kopumā paliekam pie tradicionālās doktrīnas, kas medicīnisko nodrošinājumu dala divās daļās. Pirmā ir veselības aprūpe, kas faktiski ne ar ko neatšķiras no civilās aprūpes modeļa — visos garnizonos ir ārstniecības iestādes, kurās strādā arī civilie darbinieki. Otrā daļa ir medicīnas atbalsts — un tās jau ir kaujas vienību medicīnas apakšvienības. Šajā gadījumā viens no lielākajiem izaicinājumiem ir medicīnas apakšvienību reģistrācija Veselības inspekcijā, lai tās varētu darboties kā pilnvērtīgas ārstniecības iestādes, ar visu nepieciešamo dokumentāciju, procedūrām, tiesībām utt. Arī šajā jautājumā sarunās ar Veselības ministriju ir sasniegts progress.

— Laba medicīniskā aprūpe nav iedomājama bez kvalificētiem speciālistiem.

— Labi rezultāti ir jau ārstniecības personu apmācības jomā — mēs sadarbojamies arī ar Rīgas Stradiņa universitāti, Sarkanā Krusta medicīnas koledžu. Latvijā esam izveidojuši specializētu militāro mediķu neatliekamās medicīniskās palīdzības prasmju un zināšanu mācību pro­grammu, ko realizē RSU Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrs kursu veidā trīs blokos — vispārējā neatliekamā medicīniskā palīdzība, pulmonoloģijas un kardioloģijas neatliekamās medicīnas stāvokļi. Visas praktiskās nodarbības notiek ar augstas klases manekeniem, kas tieši atbilst militāro mediķu vajadzībām.

Pozitīvas izmaiņas ir arī paplašinātās pirmās medicīniskās palīdzības apmācības jomā. Milzīgās intereses dēļ par Zemessardzi ir mainīti normatīvie akti, kas ļauj arī zemessargiem kļūt par pilnībā līdzvērtīgiem karavīriem — glābējiem kā profesionālā dienesta karavīriem. Zemessargi varēs arī apmācīt un paši gatavot paplašinātās pirmās palīdzības instruktorus. Visiem apmācītajiem speciālistiem tiks izsniegts atbilstošs ekipējums — šajā gadījumā tie ir glābēja paplašinātās pirmās palīdzības komplekti. Arī par šo ekipējumu ir iepirkums.

Īpaši jāpiemin situācija ar individuālajām medicīnas paketēm. Tās ir trīs veidu. Pasaules līmeņa kvalitātes OLAES paketes ir iepirktas visiem un izsniegtas vienībām, bet to lietojums ir saistīts ar šautu brūču un citu būtisku traumu gadījumiem — tās nav domātas sadzīves situācijām. Tāpēc šīs saites izsniedz tad, kad ir jāpilda atbilstoša riska līmeņa uzdevumi. Tad ir pārsēji ikdienai tiem, kuri māk sniegt pirmo palīdzību. Un tad ir iepriekšējos gados ar humāno palīdzību saņemtie pārsēji, kuri tiek lietoti mācību nolūkos. Žēl, ka daži cilvēki rāda tikai šīs trešā veida saites. Par nepieciešamo individuālo medicīnas pakešu daudzumu vienības regulāri informē Nacionālo bruņoto spēku Apvienoto štābu, jo paketes tiek nolietotas, izlietotas un to daudzums jāatjauno. Par to notiek iepirkumi. Daļa pakešu jau ir iepirktas, daļa vēl ir procesā, taču to izsniegšana paaugstināta riska nodarbībām jau notiek. Vēl ir arī paplašinātās pirmās palīdzības individuālie komplekti, kurus agrāk karavīriem izsniedza tikai dalībai starptautiskajās militārajās operācijās — tagad tie būs pieejami gan Sauszemes spēkiem, gan Zemessardzei pēc attiecīgā paplašinātās pirmās palīdzības līmeņa kursa. Faktiski tas ir redzamākais medicīniskā atbalsta līmenis — tiklīdz vienībā ir sagatavots glābējs vai kaujinieks ir apguvis paplašināto pirmo palīdzību, viņš saņem arī atbilstošu medicīniskās palīdzības komplektu.

— Kādus izaicinājumus vēl var minēt kā prioritārus?

— Viens no būtiskākajiem uzdevumiem nākotnei noteikti ir tālāka sadarbības pilnveidošana ar vienību komandieriem.  Te ir jābūt mijiedarbībai — apakšvienību komandieriem jāsadarbojas ar medicīnas personālu, jo liela daļa plānošanas ir saistīta tieši ar viņu darbību. Militārie mediķi dara savu darbu un daudzos gadījumos ir padomdevēji, bet lēmumu pieņem komandieris — armijā nav demokrātijas. Nav iespējams visus tā vienkārši aizvest uz tuvīno slimnīcu un tur izārstēt. Civilajam sektoram ir savi resursi, to pieejamība un laiks, kādā līdz tiem var tikt, tādēļ milzīga atbildība par savu cilvēku dzīvību un veselību ir jāuzņemas arī bruņoto spēku struktūrām. Vienību līmenī ir jāveido medicīnas dienests — tas arī ir milzīgs izaicinājums.

— Civilajā medicīnā arvien biežāk runā par speciālistu trūkumu. Kā šo jautājumu risina militārajā medicīnā?

— Personāla jautājums viennozīmīgi ir ļoti nopietns izaicinājums. Sauszemes spēkos ir medicīnas rota, kas strādā brigādes līmenī un nodrošina bataljonus, piekomandējot tiem mediķus no šīs rotas. Pēc analoģijas šis princips gada laikā ir jāiestrādā arī Zemessardzes struktūrā. Zemessardzei šajā aspektā kopumā ir pozitīva specifika — tajā, piemēram, kā kājnieki dien salīdzinoši daudz cilvēku, kuri ir augsti kvalificētas ārstniecības personas, bet nav mediķu statusā. Tagad viņi visi ir apzināti un var tikt iesaistīti medicīnas struktūru darbā. Profesionālu mediķu jomā Zemessardzē gan ir milzīgs iztrūkums, iemesli tam meklējami pēckrīzes laikā, kad daļu amatu likvidēja. Daudzi aizgāja paši labākas dzīves meklējumos. Tagad atgriežamies pie tā, lai katra Zemessardzes brigāde būtu ar savu medicīnas struktūrvienību, saviem mediķiem. Dodamies uz universitātēm, popularizējam Nacionālos bruņotos spēkus, un jāteic, ka interese un atsaucība ir liela — Rekrutēšanas un atlases centrā ierodas līdz pat 10 ārstiem gadā. Jautājums ir par šo amatu finansēšanu vienībās — tie ir ļoti vajadzīgi visos bruņotajos spēkos, bet daudz kas atkarīgs arī no vienību komandieru lēmumiem par to, kāds personāls viņiem ir vajadzīgs. Es būtu krietni priecīgāks, ja medicīnas struktūras vienībās ar speciālistiem pildītos straujāk.

Darbam un attīstībai par labu noteikti nāks arī pagājušā gada 13. novembrī apstiprinātais jaunais militāro amatu klasifikators, kurā ir arī visu medicīnas personāla amatu saraksts un kvalifikācijas prasības. Ir izveidota pilnīgi jauna mediķu amatu struktūra, kas dod iespējas gan karjeras izaugsmei klīniskajā spektrā, gan arī vadības aspektā. Tā kā šis klasifikators ir sinhronizēts ar civilo amatu līmeņiem, beidzot būs valstiski vienāda izpratne par amatu kompetencēm. Arī šis darbs prasīja ievērojamu piepūli, bet nu tas ir paveikts.

— Militārā joma kļūst arvien daudznacionālāka, tas noteikti ietekmē arī militāro medicīnu.

— Skatoties globālāk, liels izaicinājums ir sadarbība Baltijas valstu līmenī, lai mēs spētu izveidot kopējas vienības. Lai arī esam kaimiņi un bieži vien tiekam skatīti kā viens reģions, ekipējums un darbības struktūra valstīm tomēr būtiski atšķiras. Tas saistīts arī ar to, ka civilajā dzīvē mēs katrs strādājam atšķirīgi, katrai valstij ir savi standarti, medicīnas vadlīnijas, arī tradīcijas. Tas viss ietekmē darbu, taču mēs varam pakāpeniski tuvināties vismaz būtiskākajās procedūrās. Katrā gadījumā varu tikai atkārtot — darāmā vēl ir ļoti daudz, taču mēs skaidri redzam darbības lauku, un mums ir iestrādes un redzējums, kā to visu iespējami labi paveikt.

 

Dalies ar šo ziņu