Totālās aizsardzības dimensijas

Viedoklis
Ieva Bērziņa
Bērzxiņa
Foto: Armīns Janiks/Aizsardzības ministrija

Dr. sc. pol. Ieva Bērziņa

LNAA Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece.

Totālās aizsardzības dimensijas

Totālās aizsardzības koncepcija vēsturiski radās kā risinājums, ko valstis izmanto, lai atturētu no uzbrukuma potenciālo agresoru, kura pusē ir ievērojams militārais pārspēks. Šī koncepcija paredz visas sabiedrības iesaisti valsts aizsardzībā, kas pretiniekam sūta vēstījumu, ka uzbrukumam būs augsta cena, tas būs ilgstošs un asiņains. 21. gadsimtā, kad nemilitārie ģeopolitisko mērķu sasniegšanas paņēmieni ir kļuvuši tikpat izšķiroši kā militārie risinājumi, jo vairāk aktuāla kļūst visaptverošas pieejas nozīme aizsardzības plānošanā. Raksta mērķis ir iezīmēt vairākas nozīmīgas totālās aizsardzības dimensijas, izmantojot dažādu pasaules valstu pieredzi.

Visas sabiedrības mobilizācija

Totālās aizsardzības koncepcija lielākoties tiek izmantota kā atturēšanas instruments pret lielākām un spēcīgākām valstīm, kurām ir arī demogrāfiskais pārsvars. Lai kompensētu šo trūkumu, valstīs, kuras izmanto totālo aizsardzību, pastāv obligātais militārais dienests, kas sniedz iespēju nepieciešamības gadījumā mobilizēt lielu sabiedrības daļu, kura ir militāri apmācīta. Obligātais militārais dienests ir Izraēlā, Šveicē, Singapūrā un citās valstīs. Kā liecina Somijas Aizsardzības spēku sniegtā informācija, Somijā visi vīrieši vecumā no 18 līdz 60 gadiem ir pakļauti obligātajam militārajam dienestam. Pēc dienesta karavīri tiek ieskaitīti rezervē, un viņus var izsaukt uz rezervistu mācībām vai arī nepieciešamības gadījumā — aizstāvēt Somiju ar ieročiem rokās. Pēc izdevuma «The Military Balance 2016» datiem, Somijā ar tās 5,5 miljoniem iedzīvotāju ir 22 000 karavīru aktīvajā dienestā un 354 000 rezervē, kas valstij dod iespēju nepieciešamības gadījumā mobilizēt vislielāko rezervistu skaitu no Baltijas jūras reģiona valstīm, neskaitot Krieviju.

Tomēr jautājums, vai obligātais militārais dienests ir vislabākais risinājums mūsdienu karadarbības apstākļos, ir atvērts, jo lielā daļā valstu, kuras ir ieviesušas totālo aizsardzību, tā nav pārbaudīta praksē. Savukārt tajās valstīs, kurām ir reāla karadarbības pieredze, ir vairāki argumenti par labu profesionālajam dienestam. Piemēram, britu starptautisko attiecību analītiskā centra «Chatham House» vecākais zinātniskais līdzstrādnieks A. Monaghans raksta, ka, reaģējot uz karadarbības eskalāciju Dienvidaustrumukrainā, Ukrainas valdība izsludināja mobilizāciju, iesaucot armijā tūkstošiem vīriešu, taču milzīgie zaudējumi karavīru vidū rosināja diskusiju par nepieciešamību pēc profesionāliem bruņotajiem spēkiem. Ukrainas žurnālists un militārais eksperts J. Butusovs ir ļoti kritisks par karaspēka mobilizāciju Ukrainā, jo iesauktie karavīri netiek pienācīgi apmācīti, bet tiek sūtīti uz frontes priekšējām līnijām, savukārt ģenerāļi manipulē ar politiķiem, pieprasot palielināt karavīru skaitu, kas tikai nevajadzīgi palielina armijas budžetu un rada augsni korupcijai. Viņaprāt, profesionāla armija ir skelets, uz kura bāzes armija ar mobilizācijas palīdzību var audzēt muskuļus.

Aizsardzības stratēģija

Katra valsts, kas īsteno totālās aizsardzības koncepciju, izmanto dažādas aizsardzības stratēģijas, kas ir piemērotas konkrētajiem apstākļiem. Domnīcas «RAND Corporation» eksperts J. Osburgs izdala trīs svarīgākos elementus Šveices «visaptverošas pretošanās pieejas» modelī: 1) nepieļaut ienaidniekam piekļuvi svarīgiem infrastruktūras objektiem; 2) nekonvencionālas militārās pretošanās operācijas (piemēram, partizānu karš); 3) civilās pretošanās aktivitātes. Šī aizsardzības stratēģija paredz, ka uzbrukuma gadījumā pierobežā strauji tiek iznīcināti nozīmīgi infrastruktūras objekti, piemēram, ceļi un tilti, tādējādi iegūstot laiku mobilizācijai un ārējai palīdzībai. Nekonvencionālās militārās operācijas īsteno decentra­- lizētas vienības, kurās ir ap 400 karavīru, kas ir apmācīti izmantot nekonvencionālās karadarbības taktiku. Lai būtu iespējamas šādas decentralizētas militāras operācijas, Šveices karavīri, kas ir aktīvajā dienestā, ieročus glabā mājās. Šveicē ir arī izveidotas maskētas cīņas pozīcijas netālu no tuneļiem, tiltiem un ceļu krustojumiem un kalnu nogāzēs, kas palielina mazu militāru vienību darbības efektivitāti. Militārās pretošanās vienībām palīdz civilās pretošanās kustība, nodrošinot izlūkošanas un loģistikas atbalstu, īstenojot pasīvu pretošanos, dokumentējot iebrucēju pastrādātās zvērības, veidojot un izplatot propagandu. Tiesa, domājot par Šveices modeli kā iespējamo aizsardzības stratēģijas paraugu, jāpatur prātā, ka tas ir veidojies ciešā saistībā ar šīs valsts vēsturisko attīstību iepriekšējos gadsimtos,, tādēļ šādas pieejas piemērotība būtu jāizvērtē, ņemot vērā gan mūsdienu ģeopolitisko situāciju, gan modernās militārās tehnoloģijas.

Totālās aizsardzības sistēma tika ieviesta arī bijušajā Dienvidslāvijā, lai to pasargātu no pēkšņa un masīva PSRS iebrukuma. Dienvidslāvijas aizsardzības doktrīna paredzēja īsu konvencionālu aizsardzību, kurai sekotu ilgstošs partizānu karš. Vēsturnieks Dž. Hornkāsls raksta, ka totālās aizsardzības sistēmu veidoja trīs svarīgākie elementi: Dienvidslāvijas Tautas armija, Teritoriālās aizsardzības spēki un Civilās aizsardzības spēki. Dienvidslāvijas Tautas armija bija federālā līmeņa konvencionāla armija, kura bija galvenais spēks cīņā pret potenciālo agresoru, un tai bija jābūt morāli un politiski vienotai un aprīkotai ar modernu bruņojumu. «RAND Corporation» eksperts R. Džonsons norāda, ka invāzijas gadījumā Dienvidslāvijas Tautas armijas uzdevums bija kavēt ienaidnieka ienākšanu valsts teritorijā, izmantojot frontālu taktiku un izvairoties no lieliem zaudējumiem, lai iegūtu laiku totālai mobilizācijai. Vēsturnieks T. Duličs un politologs R. Kostičs izpētījuši, ka Dienvidslāvijas aizsardzības koncepcija paredzēja pakāpenisku konvencionālo spēku dispersiju mazākās partizānu vienībās. Savukārt pēc tam, kad ienaidnieks tiks novājināts, mazajām partizānu vienībām atkal bija jāapvienojas lielākos un sarežģītākos veidojumos, pārejot no partizānu taktikas uz kombinētu partizānu un regulāru karadarbību, kā arī tradicionālām frontālām operācijām.

 

Bruņojuma tehnoloģiskais pārākums

Būtiska totalitārās aizsardzības dimensija ir bruņojuma tehnoloģiskais pārākums pār pretiniekiem. Aizsardzības ekonomists R. Metjūss un pētniece N. Zang Jana raksta, ka tas ir viens no Singapūras aizsardzības politikas stūrakmeņiem, jo tādējādi tiek kompensēta nespēja nokomplektēt lielu militāro spēku. Kā norāda šie autori, Singapūras Aizsardzības ministrijas iepirkuma stratēģijas mērķis ir attīstīt augstajās tehnoloģijās balstītas militārās spējas atbilstoši koncepcijai «revolūcija militārajās lietās», kas paredz inovatīvu jauno tehnoloģiju lietojumu militārajā jomā. Singapūras armijas bruņojums tiek veidots, gan iepērkot ār-valstīs ražotas sistēmas, gan attīstot savu aizsardzības industriju specializētu augsto tehnoloģiju jomā. Singapūras militāri industriālā stratēģija ir attīstīt rentablus nišas produktus, kas papildinātu un modernizētu esošos militāros produktus.

Politologs D. Horovics raksta, ka arī viens no fundamentālajiem Izraēlas aizsardzības stratēģijas principiem ir «kvalitāte pret kvantitāti», kas ietver gan labāku cilvēkresursu sagatavotību un motivāciju, gan bruņojuma tehnoloģisko pārākumu pār pretiniekiem, kas tiek panākts, iepērkot vismodernākās militārās tehnoloģijas, it īpaši gaisa spēkos. Arī «RAND Corporation» eks­perts H. Menderhauzens, analizējot teritoriālās aizsardzības spēkus mazās Eiropas valstīs 20. gadsimta otrajā pusē, nonācis pie secinājuma, ka šiem spēkiem ir nepieciešami augsti attīstīti prettanku un pretgaisa ieroči, moderna artilērija, izlūkošanas un transporta lidmašīnas, lidlauku aprīkojums un cita veida vismodernākais aprīkojums, kas ir piemērots šādām misijām.

Spēcīga ekonomika

Tā kā militāro spēju attīstīšana 21. gadsimtā ir resursu ietilpīgs uzdevums, viens no priekšnoteikumiem, lai valsts varētu sevi sekmīgi aizstāvēt, ir labi attīstīta ekonomika. Ekonomiskā aizsardzība ir viens no Singapūras totālās aizsardzības elementiem, un šīs valsts pieeja balstās atziņā, ka militārais spēks ir atkarīgs no spēcīgas ekonomikas un otrādi. Singapūras Aizsardzības ministrija norāda — valsts ekonomiskā aizsardzība paredz, ka valdība, darba devēji un arodbiedrības sadarbojas, lai izveidotu labu infrastruktūru un konkurētspējīgu ekonomiku, bet katrs individuāli seko līdzi tehnoloģiju attīstībai un pielāgojas pārmaiņām ekonomikā.

ASV analītiķis un Eirāzijas jautājumu eksperts Pols Goubls uzskata, ka arī Baltijas valstu drošība šī brīža sarežģītajos ģeopolitiskajos apstākļos ir jātver plašāk. Viņaprāt, viens no svarīgajiem uzdevumiem, kur nepieciešams arī rietumvalstu atbalsts, ir tieši ekonomiskās attīstības veicināšana, lai samazinātu iedzīvotāju aizplūšanu un lai ekonomiskās izaugsmes ieguvumus sajustu visas sabiedrības grupas, ieskaitot etniskās minoritātes. Arī Krievijas militārajā doktrīnā valsts mobilizācijas gatavība primāri tiek saprasta kā ekonomikas, visu valsts un pašvaldību pārvaldes struktūru un bruņoto spēku integrēta gatavība aizsargāt valsti no militāra uzbrukuma un nodrošināt valsts un tās iedzīvotāju vajadzības kara laikā. Ekonomika kā līdzeklis drošības veicināšanai ietver arī tādus aspektus kā savas militārās industrijas attīstīšana un ekonomiskās un enerģētiskās atkarības mazināšana.

Civilā aizsardzība un sabiedrības izturētspēja

Totālās aizsardzības koncepcija paredz militāru pretestību spēcīgākam pretiniekam, kas nozīmē karadarbības iespējamību valsts teritorijā, līdz ar to civilā aizsardzība un sabiedrības gatavība izturēt krīzes ir viena no būtiskām šīs koncepcijas sastāvdaļām. Jo īpaši svarīgi tas ir tādēļ, ka 21. gadsimta kara­darbībā zūd tradicionālajai karadarbībai raksturīgā fronte un aizmugure, tāpat aizvien grūtāk ir novilkt skaidru robežu starp civilo un militāro, it īpaši, ja tiek lietotas nekonvencionālas karadarbības metodes. Efektīvas civilās aizsardzības priekšnoteikums ir tas, lai katrs valsts iedzīvotājs skaidri zinātu, kā rīkoties krīzes situācijā, jo tieši gatavība krīzei mazina paniku iedzīvotāju vidū un dod iespēju glābt daudzu cilvēku dzīvības. Tas tiek panākts, veicot savlaicīgus sagatavošanās pasākumus, kā arī sabiedrību laikus informējot, apmācot un organizējot dažādiem civilās aizsardzības uzdevumiem.

Ukrainas krīzes aculiecinieki uzskata, ka svarīgi aspekti, kam jāpievērš uzmanība no civilās aizsardzības viedokļa, ir alternatīvas sakaru sistēmas izveidošana pašvaldībās, jo parastās tālruņa un mobilo sakaru līnijas nestrādās; informācijas ievākšanas, apstrādes un izplatīšanas sistēma, lai ir iespējams informēt vietējo un pasaules sabiedrību par notiekošo; brīvprātīgie kārtības sargi, glābēji un mediķi; pašvaldību darbinieku sagatavotība vadīt un organizēt brīvprātīgo darbu; iedzīvotāju instruktāžas par evakuācijas saturu, evakuācijas ceļiem, mājokļa sagatavošanu karadarbībai, krājumu veidošanu un citām lietām, kas ir izšķirošas izdzīvošanai ekstremālos apstākļos; tāpat arī savlaicīgi izveidotas patvertnes un materiālās rezerves. Piemēram, Singapūrā, atbilstoši 1997. gadā pieņemtam likumam, visām jaunajām privātajām un sabiedriskajām celtnēm ir jābūt nodrošinātām ar patvertnēm, arī sabiedriskā transporta stacijas kalpo kā patvertnes. Šīs telpas ir aprīkotas ar sprādzienizturīgām durvīm, attīrīšanas iekārtām, ventilācijas sistēmu, elektroenerģijas un ūdens apgādes sistēmām, kā arī ķīmiskajām tualetēm.

Psiholoģiskā aizsardzība

Viens no Singapūras totālās aizsardzības koncepcijas pamatlicējiem Lim Sjongs Guans uzskata, ka psiholoģiskā aizsardzība ir pats svarīgākais totālās aizsardzības elements: «Ja singapūrieši nejūt, ka viņi vēlas aizstāvēt šo valsti, jo tā ir vieta, kas viņiem dod vislabākās iespējas savas nākotnes veidošanai, tad viss pārējais sabrūk.» Viņaprāt, totālā aizsardzība sākas tieši ar psiholoģisko, nevis militāro aizsardzību.

Izraēlas Aizsardzības armijas pulkvedis A. Pacs uzskata, ka jaunās karadarbības metodes ir izaicinājums arī tādām militāri spēcīgām valstīm kā Izraēla, jo pretinieki izmanto asimetrisku pieeju un apiet Izraēlas militāro pārākumu, fokusējoties uz sabiedrības šķelšanu, graujot pašapziņu un morālo stāju, mazinot sabiedrības atbalstu Izraēlas valdībai un drošības struktūrām, kā arī starptautiski apšaubot Izraēlas politisko mērķu un līdzekļu leģitimitāti.

Arī Krievijas militārajā doktrīnā kā viena no iekšējām militārām bīstamībām tiek minēta informatīvā iedarbība uz iedzīvotājiem, galvenokārt valsts jaunajiem pilsoņiem, lai grautu vēsturiskās, garīgās un patriotiskās tradīcijas valsts aizsardzības jomā.

No psiholoģiskās aizsardzības viedokļa ir vērts pievērst uzmanību arī Ķīnas «trīs veidu karadarbības» koncepcijai, kas ir nemilitāru paņēmienu kopums politisko mērķu sasniegšanai. To veido trīs elementi: mediju, tieslietu un psiholoģiskā karadarbība. Psiholoģiskā karadarbība ir šīs koncepcijas pamats, jo visi trīs karadarbības veidi ir mērķēti uz savas armijas, civiliedzīvotāju, pretinieku un trešo pušu psiholoģiju. Trīs karadarbības veidi tiek izmantoti integrētā veidā, lai ietekmētu sabiedrības priekšstatus par konfliktu, gūtu atbalstu savām darbībām, mazinātu atbalstu pretiniekam, kā arī ietekmētu trešās puses.

Sabiedrības vienotība

Vācijas ģenerālis Ē. Lūdendorfs 1935. gadā darbā «Totālais karš» attīstīja ideju, ka karadarbībai ir jāmobilizē visi nācijas fiziskie un morālie spēki. Viņš rakstīja, ka tieši tautas garīgā vienotība ir izšķirošais faktors, kas nosaka kara iznākumu, jo tikai garīgi vienota tauta var uzturēt ar dzīvības spēkiem armiju, kā arī saglabāt ticību uzvarai un pretošanās prieku.

Doma par sabiedrības vienotības izšķirošo nozīmi ir aktuāla arī mūsdienās, tāpēc Singapūras totālās aizsardzības koncepcijā ir arī tāds elements kā sociālā aizsardzība, kuras uzdevums ir panākt, lai visu rasu un reliģiju cilvēki harmoniski dzīvotu un strādātu kopā un netiktu pieļauta ekstrēmistisku ideoloģiju attīstība, aizspriedumi un diskriminācija. Singapūrā tas ir aktuāli, jo Singapūras sabiedrība ir etniski un reliģiski heterogēna. Sociālā aizsardzība tiek īstenota ar dažādiem ikdienas pasākumiem, kas ļauj labāk saprast atšķirīgās kultūras un veicina savstarpēju toleranci. Kā vienu no spilgtiem sociālās aizsardzības pasākumiem var minēt Rasu harmonijas dienu, kas kopš 1997. gada tiek svinēta 21. jūlijā. Tas ir datums, kad 1964. gadā Singapūrā izcēlās vardarbīgi masu nemieri starp ķīniešiem un malajiešiem. Rasu harmonijas diena tiek svinēta Singapūras skolās, un šo svētku laikā bērni velk dažādu tautu nacionālos tērpus, bauda dažādu tautu etnisko virtuvi un spēlē spēles.

Dienvidslāvijas totālās aizsardzības kon­- cepcija ir uzskatāms piemērs tam, cik bīstama ir sabiedrības sašķeltība. Sākotnēji tautas vienotību nodrošināja J. B. Tito autoritārā līderība un personības kults. Taču, kā norāda T. Duličs un R. Kostičs, pēc viņa nāves «brālības un vienotības» ideoloģiju aizstāja nacionālisms un Dienvidslāvijas republiku pie­- augošie centieni pēc neatkarības, līdz ar to teritoriālās aizsardzības sistēma kļuva disfunk­cionāla. ASV Centrālās izlūkošanas pārval­- des publiskotajā ziņojumā ir atzīts, ka duālā militārā struktūra federālā un reģionālā līmenī ar tās neskaidro vadības sistēmu, kā arī mas­veida militārā apmācība, mobilizācija un plašā ieroču izplatība bija svarīgi priekšnoteikumi, lai varētu izcelties Dienvidslāvijas kari. Jāuzsver, ka nacionālisms Dienvidslāvijā bija ilgtermiņa problēma, kas tika apzināta jau 20. gs. septiņdes­mitajos gados, kad, kā minēts D. I. Rusinova publikācijā, lielākā daļa virsnieku aptaujās norādīja, ka nozīmīgākie draudi Dienvidslāvijas Sociālistiskajai Federatīvajai Republikai ir nacionālisms un šovinisms, nevis ārēja agresija. Tādējādi Dienvid­slāvijas totālās aizsardzības modelis ir uzskatāms piemērs tam, ka vispārēja sabiedrības militāra mobilizācija un robežu starp civilo un militāro sektoru saplūdināšana var būt bīstama ne tikai ārējam agresoram, bet pašai sabiedrībai, ja tajā pastāv etniskas, reliģiskas vai cita veida fragmentācijas riski.

Stratēģiskā komunikācija un politiskā līderība

Totālā aizsardzība ir visaptveroša pieeja valsts aizsardzībai, kas ietver militārus, ekonomiskus un sociālus aspektus, līdz ar to sekmīga šīs koncepcijas īstenošana prasa centralizēti koordinētu, gudru ilgtermiņa stratēģiju, kā arī organizatoriskas struktūras, kas spēj nodrošināt valsts pastāvēšanu ģeopolitiski sarežģītos apstākļos. Trīs svarīgākie priekšnoteikumi šādas pieejas īstenošanai ir politiskie līderi, kuriem sabiedrība uzticas to morālo un profesionālo kvalitāšu dēļ un kuriem ir pietiekami liela autoritāte, lai viņi spētu mobilizēt sabiedrību; skaidrs rīcības plāns dažādiem attīstības scenārijiem un sabiedrība, kas saprot, atbalsta un iesaistās šī plāna īstenošanā. Īpaša nozīme ir komunikācijai, jo, kā atzīst prominentais ASV politologs Dž. Najs, 21. gadsimts ir informācijas laikmets, un šādos apstākļos izšķiroši svarīgi var būt nevis tas, kurai pusei ir spēcīgāka armija, bet gan tas, kurai pusei ir spēcīgāks stāsts. Līdz ar to stratēģiskā komunikā­- cija ir būtisks totālās aizsardzības elements vismaz trīs dažādos aspektos: 1) skaidrojot, apmācot un motivējot sabiedrību iesaistīties militārajā un civilajā aizsardzībā, kā arī stiprinot sabiedrības vienotību; 2) sūtot vēstījumu potenciālajiem pretiniekiem; 3) formu­lējot un izplatot savu stāstu par konfliktu globālajai auditorijai, kam var būt izšķiroša nozīme tā iznākuma noteikšanā.

Secinājumi

Totālā aizsardzība ir visaptveroša pieeja, ar kuras palīdzību valsts un tās iedzīvotāji tiek sagatavoti cīņai pret spēcīgāku ienaidnieku. Kādiem aspektiem jāpievērš uzmanība, domājot par iespējām ieviest totālās aizsardzības koncepciju? Pirmkārt, jāatbild uz jautājumu, kā panākt iespējami lielākas sabiedrības daļas praktisko un psiholoģisko gatavību cīnīties par savu valsti ar ieročiem rokās. Otrkārt, jāuzsver trīs savstarpēji sais­tīti elementi: aizsardzības stratēģija, kas dod iespēju efektīvi cīnīties pret potenciālajiem pretiniekiem; moderns un kvalitatīvs bruņojums, kas ir piemērots gan izvēlētajai aizsardzības stratēģijai, gan ir līdzvērtīgs vai pārāks pār potenciālo pretinieku bruņojumu; ekonomiskais spēks, kas ir priekšnoteikums militāro spēju attīstīšanai un būtisks motivators iedzīvotājiem saglabāt savu valsti. Treškārt, jāveido infrastruktūra, rīcības plāns, organizatoriskā struktūra un sabiedrības apziņa tādā veidā, lai būtu iespējami mazāki civiliedzīvotāju zaudējumi gan konvencionālas, gan nekonvencionālas karadarbības gadījumā, kas ietver arī potenciālu masu iznīcināšanas ieroču lietošanu. Ceturtkārt, jāapzinās, ka totālā aizsardzība var būt efektīva tikai tādā gadījumā, ja visa sabiedrība ir vienota un augsti motivēta savā gribā nosargāt valsti. Visbeidzot, priekšnoteikums visa minētā īstenošanai, ir gudra un spēcīga politiskā līderība, kā arī efektīva komunikācija, kas vienlaikus gan mobilizē sabiedrību, gan sūta skaidru vēstījumu potenciālajiem pretiniekiem, ka militārai agresijai būs augstas izmaksas un to labāk nevajag uzsākt.

Dalies ar šo ziņu