Ja viss būtu jāuzsāk no jauna, es uzņemtos un darītu

Viedoklis
Līga Lakuča
0A1BA3C62D5A40C8B899A4FCE0DCC2B4.jpg

Ģirts Valdis Kristovskis

Pirmais Latvijas Zemessardzes štāba priekšnieks

Ja viss būtu jāuzsāk no jauna, es uzņemtos un darītu

Intervija ar Ģirtu Valdi Kristovski, pirmo Latvijas Zemessardzes štāba priekšnieku (1991.—1993.) un bijušo LR aizsardzības ministru (1998.—2004.)

— Pastāstiet, lūdzu, par savu izvēli iesaistīties Zemessardzes veidošanā.

— Vēl pirms 1990. gada 4. maija balsojuma par neatkarību, būdams viens no Augstākās padomes jaunākajiem deputātiem, izšķīros par iesaistīšanos Iekšlietu un aizsardzības komisijas, tas ir, valsts aizsardzības atjaunošanas darbā. Man toreiz bija 28 gadi. Protams, bija jautājums, vai man ir pietiekamas zināšanas, vai tas būs manos spēkos. Taču, tā kā abi mani vectēvi bija piedalījušies Latvijas Brīvības cīņās, bija kalpojuši Latvijai izšķirīgajos laikos ar ieročiem rokās, sapratu, ka daudz svarīgāka ir piedalīšanās un zināšanas jāpapildina dalības procesā. Kopš bērnības uz mani milzīgu iespaidu bija atstājis arī tas, ka mana vectēva kāzu bildē visi kungi bija tikai Latvijas armijas virsnieku formas tērpos. Īpašs iedvesmas avots bija vectēva brālis pulkvedis-leitnants Aleksandrs Kristovskis, kurš kopš 1919. gada marta kā bijušais cara armijas virsnieks bija piedalījies Latvijas armijas izveidē un cīņās Kurzemē. Viņa pēdējie amati bija gan Latvijas Karaskolas saimniecības priekšnieks, kā arī no 1939. gada Armijas štāba Administratīvās daļas priekšnieks. Diemžēl Baigajā gadā viņa dzīve aprāvās Butirku cietumā Maskavā kā daudziem latviešu augstākajiem virsniekiem. Līdz ar to zināju, ka arī man ir jāpiedalās Latvijas aizsargāšanā, lai ko tas maksātu. Toreiz, kad apkārt bija PSRS bruņotie spēki, VDK un citas komunistiskajam režīmam uzticamas represīvas sistēmas, līdzdalība Latvijas aizsardzības sistēmās, kur nu vēl bruņotu vienību izveidē bija ļoti liela uzdrīkstēšanās. Tomēr 1991. gada Janvāra barikādes apliecināja, ka patriotisko ļaužu pulks, kas šādā gluži bezcerīgā situācijā gatavi ar kailām rokām iziet cīņā par Latvijas neatkarību, ir ievērojams. Tieši barikādēs, sapratu, ka no valsti aizstāvēt gribošas vāji organizētas cilvēku kopas pēc iespējas ātri ir jāizveido vadāma un rīcībspējīga sistēma. Pretējā gadījumā jau nākamajā sadursmē ar totalitāro varu mūsu tautai nāksies piedzīvot apkaunojošu haosu, nevis pašcieņas pilnu zaudējumu.  

Pēc ceturtdaļgadsimta, protams, redzu, ka atsevišķus attīstības procesus Latvijā varēja veiksmīgāk virzīt. Tomēr toreiz bija pieejams tas zināšanu un tehniskā nodrošinājuma apjoms, kas Latvijas sabiedrībai vai katram atsevišķam cilvēkam piemita. Es to apzinājos, tomēr degsmes un pārliecības netrūka kā toreiz, tā arī tagad. Ja būtu viss jāuzsāk no jauna, protams, es uzņemtos un darītu. Tagad gan būtu lielāka mērķtiecība un vairāk pārliecības par saviem spēkiem, taču arī toreiz tās nebija maz.

— Kā tas viss sākās?

— Lai gan kopš 1990. gada maija aizsardzības aspektu aizmetņu apsmadzeņošanā vadošo konsultantu lomu uzņēmās Latviešu strēlnieku apvienība, tas ir, atvaļinātie padomju aktīvā dienesta virsnieki  — Jānis Baškers, Georgs Stiprais, Auseklis Pļaviņš, Voldemārs Jaronis un virkne citu, no viņiem neatkarīgi bija uzsākta brīvprātīgo kārtības sargu vienību veidošana. Uzņēmos tādu kā brīvprātīgā Augstākās padomes (AP) kuratora lomu. Gāju uz šo vienību sanāksmēm, tikos ar to cilvēkiem, mēģināju saprast, ko no šī spēka Latvijas valsts var sagaidīt tai priekšā stāvošajā cīņā par pilnīgu neatkarību. Vēlāk barikāžu laikā pārliecinājos, ka organizētības pamaz. Bez atsevišķa likuma un stingras vadības neko vērā ņemamu nav iespējams sasniegt. Tā kā barikāžu laikā bija paveicies, ka PSRS režīms nespēja izšķirties par to fizisku iznīcināšanu, sapratu, ka starplaiks līdz nākamajai sadursmei ar Maskavas varu ir jāizmanto sistēmiskas tautas aizsardzības organizācijas izveidošanai. Pieteicos brīvprātīgi uzsākt likuma par Zemessardzi rakstīšanu sadarbībā ar Tautas frontes Aizsardzības darba grupas aktīvistiem. Ir jāuzsver, ka likums par Zemessardzi tapa PSRS represīvās sistēmas totālā ielenkumā. Par šiem centieniem nācās uzklausīt draudus un ņirgāšanos no Augstākās padomes «Līdztiesības» frakcijas deputātiem, PSRS aktīvajiem armijas virsniekiem. Paralēli bruņotas valsts aizsardzības sistēmas izveides iespējām okupācijas situācijā es strādāju arī pie Nevardarbīgās pretošanās centra nolikuma. Tas bija sava veida paradokss, mēģinot likt pamatus gan bruņotas, gan nevardarbīgās pretošanās sistēmām vienlaikus. Studēju gan Latvijas pirmskara Aizsargu organizācijas pieredzi, gan arī vienlaikus sazinājos ar profesoru Džīnu Šārpu no Masačūsetas universitātes, kas tolaik bija galvenais nevardarbīgās pretošanās ideologs pasaulē, kas bija ticis pakāpi tālāk par Mahatmu Gandiju. Viņš 1991. gada pavasarī man atsūtīja veselu kasti ar grāmatām par šo tēmu. Sākotnēji bija domāts, ka Zemessardzes veidošanu pēc likuma pieņemšanas uzticēs Odisejam Kostandam. Tomēr Augstākās padomes prezidijs 1991. gada jūnija beigās bez manas klātbūtnes un formālas piekrišanas par Zemessardzes vienību veidotāju apstiprināja tieši mani. Tomēr, tā kā vēl turpināju Nevardarbīgā pretošanās centra koncepcijas gatavošanu, Augstākā padome augustā mani bija nosūtījusi uz pasaules nevardarbīgās pretošanās treniņnometni Nīderlandē, lai saprastu, kā šo cīņas veidu praktizē Rietumos. Tur biju ieradies kopā ar AP deputātu Juri Dobeli, un tur mūs pārsteidza 1991. gada Augusta pučs. Nekavējoties devāmies uz Hāgu prasīt Latvijas neatkarības atzīšanu. Tikāmies ar Nīderlandes parlamenta Ārlietu komisiju, mūs intervēja radio, televīzijā, skaidrojām, kāpēc Latvijai ir jāsniedz atbalsts un nekavējoša neatkarība. Pa to laiku Augstākā padome, pirms vēl atgriezos no Nīderlandes, mani bija apstiprinājusi par Zemessardzes štāba priekšnieka vietas izpildītāju, savukārt tā laika valsts augstāko amatpersonu Augstākās padomes priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu par Zemessardzes priekšnieku. Tas bija taktiski gudrs lēmums, jo viņš tālākajā, ārkārtīgi sarežģītajā Zemessardzes izveides procesā nodrošināja spēcīgu politisko atbalstu.

— Kādi bija pirmie darbi šajā amatā?

— Sākums patiesībā bija diezgan kuriozs. Tevi nozīmē par visas valsts Zemessardzes štāba priekšnieku, bet tev nav neviena līdzgaitnieka. Nav ne darba telpu, ne konkrētu cilvēku, tikai Augusta puča laikā pieņemtais manis virzītais likums «Par Latvijas Republikas Zemessardzi», kas nosaka galvenos darbības principus un tiesības. Pirmie entuziasti, kurus ar Daiņa Īvāna pavadvēstuli man atsūtīja Tautas fronte, pirmās divas trīs nedēļas strādāja Augstākās padomes speciāli mums izbrīvētā telpā. Pie deputātu darbam paredzētajiem galdiem sasēdās raiba publika, un tomēr vajadzēja uzreiz novērtēt, ko kuram vari uzticēt, kas kuram varētu būt pa spēkam. Ar konkrētību izcēlās Ogres zemessargu aktīvistu grupa, kurā bija vēlākais pulkvedis Jānis Hartmanis un ģenerālis Gundars Ābols, militārās vēstures entuziasts Voldemārs Eihenbaums. Viņu atbalsts un pienesums ļāva noticēt, ka ar kopēju pārliecību un neatlaidību varam salikt kopā Zemessardzes struktūru situācijā, kad tautā bija liela vēlēšanās iestāties Zemessardzē. Viņi tūlīt katrs uzņēmās izstrādāt kādu aizsardzības sistēmas virzienu, kādu darbības reglamentu. Piemēram, V. Eihenbaum, kā militārais vēsturnieks strādāja pie Zemessardzes heraldikas, vienību un personāla atšķirības zīmotnēm. Divatā ar Ministru kabineta lietu pārvaldnieku, kuram bija milzīgs atslēgu saišķis no dažādām Rīgas ēkām, braukājām pa Rīgu, meklējot piemērotu un patstāvīgu vietu Zemessardzes štābam. Tā piemēram, Latgales priekšpilsētā, PSRS kara komisariāta telpās pirmo reizi es satiku vēlāko Zemessardzes un NBS komandieri Juri Eihmani, kura vadībā bija pārņemtas šīs telpas. Ieejot komisariātā tagadējā O. Kalpaka bulvārī, nācās elpot nepārtraukti dedzinātu dokumentu smārdu, jo tur vēl atradās brūkošās PSRS armija. Vēl pāris nedēļas pavadījām kādā plašākā dzīvoklī Elizabetes ielā, un tikai pēc tam nokļuvām Kalnciema ielā, kur pirmos gadus bija LR Zemessardzes štābs, bet tagad atrodas NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs StratCom. Tur palīgos no studentu rotas pieteicās tagadējie Latviešu virsnieku apvienības vadītāji Aleksejs Ozoliņš un Sarma Līne. Pulkvedis Juris Vectirāns Zemessardzes štāba apsardzībai iedeva pirmos divus sargus ar automātiem un Saeimas Drošības dienesta mikroautobusu. Pēc dažām dienām Zemessardzes štāba apsardzi jau pārņēmām paši, jo to uzņēmās ducis pirmo zemessargu, bijušie brīvprātīgo kārtības sargu vienību aktīvisti, kuru starpā bija pašreizējais NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, vēlākie pulkveži Normunds Aleksis, Egils Nīlenders un citi, kas veica ļoti nozīmīgu darbu turpmākajā Zemessardzes izveides un NBS attīstības gaitā. No šīs vienības un dažiem studentu rotas aktīvistiem sāka formēties speciālo uzdevumu vienība «Vanags» pulkveža-leitnanta Viļa Skujas vadībā. Uz kopējām sanāksmēm no visas valsts sāka ierasties pašvaldību nozīmētie vienību komandieri, kas drīz vien ieguva bataljona komandieru statusu. Viņi visi nekavējoties pieprasīja skaidru sistēmisku pieeju, atalgojumu un, protams, ieročus, ekipējumu un transportu! Mazāk vai vairāk darbības uzsākšanai vajadzīgās telpas piešķīra pašvaldības.

Man, 29 gadus vecam Zemessardzes štāba priekšnieka vietas izpildītājam, ar to visu vajadzēja tikt galā, arī tāpēc, ka Latvijas sabiedrībai un Augstākai padomei, tās priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam bija jāapliecina, ka Zemessardze ir uz pareizā attīstības ceļa, ka nestāvam uz vietas, ka Zemessardze tiešām tiks izveidota. Tā bija nenormāla slodze un stress. Saspringts konceptuālas attīstības un organizatorisku jautājumu piesātināts intensīvs darbs no agra rīta līdz vēlām vakara stundām, bez brīvdienām, strādājot kā sestdienas, tā arī svētdienas.

Pašvaldību nozīmētajiem vietējo vienību komandieriem katrā sanāksmē, reizi ik pa pāris nedēļām, bija jāliek priekšā jauni strukturālie risinājumi, kāds reglaments. Sākām arī izdot Zemessardzes izdevumu, kur publicēt reglamentus un rakstus. Laiks gāja, bet vēl novembra sākumā valdība nebija piešķīrusi finansējumu. Viss, ko vajadzēja nodrošināt, iepirkt, tika veikts par iesaistīto cilvēku personīgajiem līdzekļiem vai arī solot norēķināties tad, kad tiks piešķirts Zemessardzes finansējums. Algas joprojām netika maksātas. Situācija kļuva draudīga, jo Zemessardzes bataljonu komandieri jau sāka pieprasīt izdalīt viņiem ieročus. Diemžēl šajā situācijā nesaņēmu Aizsardzības un iekšlietu komisijas atbalstu. Tās priekšsēdētājs Tālavs Jundzis, kļūdams par pirmo neatkarību atguvušās Latvijas aizsardzības ministru, nekavējoties sāka deklarēt, ka Zemessardze vairs nav vajadzīga, ka turpmāk Latvijā jāveido tikai profesionāli bruņotie spēki. Šāda attieksme man bija nepatīkams pārsteigums. Sabiedrība bija paudusi savu gribu, tūkstošiem cilvēku pieteikušies Zemessardzē, un te pēkšņi tāda attieksme no Saeimas atbildīgās komisijas. Sapratu, ka atkāpšanās ceļa nav, nedrīkst pievilt cilvēkus, kas ir izšķīrušies par kalpošanu savai valstij. Valsts nedrīkstēja likt viņiem vilties. Šajā brīdī man ticēja un atbalstu sniedza tieši Zemessardzes priekšnieks Anatolijs Gorbunovs. Līdz ar to arī Ministru prezidents Ivars Godmanis galu galā pēc vairāku mēnešu domāšanas piekrita novirzīt no Valsts kases pirmos līdzekļus Zemessardzei. Tas, protams, bija ļoti niecīgs finansējums, tikai pašu nepieciešamāko izdevumu segšanai. Mana alga toreiz bija aptuveni 75 ASV dolāru apmērā. Pārējās bija vēl mazākas.

— Tātad varēja būt tā, ka Zemessardzes nebūtu, būtu tikai bruņotie spēki?

— Tā varēja būt. Taču līdzīgas brīvprātīgo militāras pašaizsardzības organizācijas attīstījās arī Lietuvā un Igaunijā, līdz ar to Zemessardzes noliedzējiem bija arvien grūtāk noliegt tās attīstības nepieciešamību. Turklāt Latvijas Zemessardze bija izteikts līderis uz kaimiņvalstu fona. 1991. gada pašā nogalē kopā ar Lietuvas zemessargu komandieri tiku uzaicināts uz raidījumu Lietuvas televīzijā. Tā gaitā Lietuvas zemessargu komandieris nepārtraukti akcentēja Latvijas Zemessardzi kā paraugu, kurai lietuviešiem jālīdzinās. Tas bija apliecinājums, ka mēs Latvijā īsā laikā mērķtiecīgā darbā esam spējuši jau šo to panākt. Šādu procesu apturēt bija grūti. Turklāt cilvēki tolaik bija pacēlumā, patriotiski noskaņoti, un daudzi paraugu atrada savu ģimeņu iepriekšējās paaudzēs — strēlniekos un leģionāros. Cilvēki bija arī ļoti nepacietīgi, viņi prasīja ekipējumu un bruņojumu, kas nepieciešams elementāru mācību organizēšanai. Ja, pa vismistiskākajiem ceļiem sarūpēts, tas neparādītos līdz 1991. gada beigām, tad nebūtu brīnums, ka Zemessardzi kā neiespējamu projektu sāktu noliegt paši tās veidotāji. Vienību komandieri sāka draudēt ar neuzticības izteikšanu, ja bruņojums neparādīsies. Kārtējās tikšanās reizē ar vienību komandieriem novembrī man tika pieprasīts parādīt savu personisko ieroci. Man tāda nebija. Gluži vai paradoksālā kārtā «izglāba» Krievijas armijas pārstāvji, kas iztirgoja šo to no viņu noliktavām Zemessardzes vajadzībām. Šādā veidā Zemessardze tika pie pirmā bruņojuma, ekipējuma, sakaru līdzekļiem.

— Tad tā ir taisnība, ka lielu daļu ieroču dabūjāt no krievu virsniekiem?

— Tieši tā. Krievu virsnieki nereti ieradās pie manis un citiem Zemessardzes komandieriem, lai izteiktu piedāvājumus. Līdz ar to daļa viņu bruņojuma tika atstāta Latvijā, netika aizvesta. Daudzas vienības šim mērķim pašas sameta savus personiskos līdzekļus. Sākumā šāda, padomju bruņojuma puslegālā iegāde bija vienīgā iespēja, kā tikt pie pirmajām Makarova un Margoļina pistolēm, Kalašņikova automātiem. Taču līdz ar to radās nākamā problēma — kā nodrošināt, ka izsniegtie ieroči tiek atbilstoši uzglabāti. Te spēcīgs palīgs bija Zemessardzes bruņojuma priekšnieks majors Vilnis Beverts, kas izveidoja labu bruņojuma pārvaldes sistēmu. Lai gan kopumā tā funkcionēja labi, tomēr atsevišķi pārkāpumi un neveiksmes, lietojot ieročus vienībās, bija, tādējādi raisot plašu un negatīvu rezonansi sabiedrībā. Tie bija smagi brīži. Taču bija arī veiksmes. Par tādu var uzskatīt Anatolija Gorbunova ieteikumu jau pirmajās Zemessardzes izveides nedēļās uzsākt sadarbību ar šūšanas uzņēmumu «Daba», kas no medniekiem pārkvalificējās uz zemessargu pirmo formas tērpu šūšanu. Tika šūts uz parāda, taču līdz ar pirmajiem zemessargu formas tērpiem pieauga ticība mūsu nodomu nopietnībai. Tomēr liela daļa, pirmo gadu formastērpu, uzkabes, kuru lietoja mācībās, nāca arī no Krievijas armijas noliktavām.

Rezultātā jau novembra beigās zemessargi bataljonos saņēma pirmās pistoles un pirmās triecienšautenes, RPG granātmetējus. Vērts pieminēt, ka trīs mašīnu kravas ar padomju parauga Simonova SKS karabīnēm par zemessargu saziedoto naudu nopirkām no Baltkrievijas decembra sākumā. Tas bija īsts pārdzīvojums divu trīs dienu garumā. Vilni Bevertu ar pāris viņa nodaļas cilvēkiem un jau iegādāto karabīņu kravām atceļā uz Latviju arestēja Baltkrievijas VDK. Kā viņus atbrīvot un ar visu kravu dabūt Latvijā — šo problēmu man nācās risināt starpvaldību līmenī. Tomēr pasākums bija grūtību un riska vērts. Ap Ziemassvētkiem mēs izsludinājām mācību trauksmi sešām septiņām rotām no tuvākajiem Kurzemes un Zemgales Zemessardzes bataljoniem. Uzdevums bija pilnā bruņojumā ierasties konkrētā Ziemassvētku kauju vietā. Kad šīs rotas, bruņotas ar SKS karabīnēm, jau daļēji tērpušās Zemessardzes formastērpos un noformētas saskaņā ar vienību atšķirības zīmēm, ieradās norādītajā vietā un laikā, jutos patiesi gandarīts par sasniegto. A. Gorbunovs pieņēma parādi, un varēju ziņot par izpildīto uzdevumu. Tajā vakarā pacilātā noskaņojumā kopējā maršā nostaigājām Tīreļpurva strēlnieku kaujas ceļu. Tā bija liecība mūsu sasniegtajam nepilnos četros mēnešos. Pirmās triecienšautenes Latvijai 1992. gada janvārī nopirkām jau Prāgā, kur kopā ar Aizsardzības spēku pārstāvi Jevgēņiju Bogdanu un mežsaimniecības ministra vietnieku Arni Skulti veicām bartera darījumu. Mainījām apaļkokus pret čehu kalašņikoviem. Tāds bija tāds laiks. Vai tad Zemessardzes vienībām bija jāapsargā Latvijas robežas? Taču tajā laikā bija jārīkojas atbilstoši valsts iespējām un vajadzībām. Vēlāk, uz pavasari, šo funkciju loģiski pārņēma Latvijas Valsts robežsardze.

— Kas bija pirmie Zemessardzes uzdevumi?

— Bija divi skaidri virzieni — sabiedriskās kārtības sargāšana un valsts aizsardzība, policejiskā un militārā funkcija. Sākotnēji Zemessardze sevi pierādīja tieši sabiedriskās kārtības sargāšanā. Tomēr tieši šis darbības virziens prasa visaugstāko profesionalitāti un pēc brīvprātības principa ir pildāms īstermiņā, pieļaujams tikai atsevišķās vēsturiskās situācijās, kāda toreiz bija Latvijā. Esot gan Augstākās padomes Aizsardzības un iekšlietu komisijas loceklim, gan arī līdztekus mācoties Juridiskajā fakultātē, biju guvis atbilstošas zināšanas, un man nebija šaubu par šādas nostājas pamatotību. Jāpatur prātā, ka par bataljonu komandieriem ieceltie vīri paši nespēja orientēties uz juridiskiem principiem balstītās policejiskā darba finesēs, kur nu vēl zemessargi, kuru profesionālā pieredze stāvēja tālu no tiesību jomas. Tā bija un ir problēma, notika pārkāpumi, rezultātā bija cietušie un bojāgājušie. Tādās reizēs kritikas krusa bira tieši pār Zemessardzes štāba priekšnieka Kristovska galvu. Runa ir un bija par to, vai zemessargs spēj pietiekami kvalitatīvi savākt un nostiprināt tiesiskos pierādījumus, kas tālāk izmantojami tiesu procesos vai pat krimināllietās. Neapšaubāmi šo 17 000 vidū bija arī tādi cilvēki, kas piederību zemessargiem izmantoja savtīgi, paši pastrādāja pārkāpumus. Tas viss norādīja, ka policejiskās darbības virziens nevar būt Zemessardzes attīstības noteicošais pamatvirziens.

Līdz ar to ir loģiski, ka Zemessardzes organizācija un struktūra, bruņojums, ekipējums un darbība tika veidota pēc militāra parauga. Laika gaitā tā jau tika precizēta saskaņā ar NATO struktūru. Tas tika uzsākts 1992. gada rudenī, kad par manu militāro padomnieku vienu gadu darbojās britu speciālo uzdevumu bataljona komandieris majors Edvards Bovens. Viņa līdzdalībai bija ievērojama un paliekoša nozīme. Kopš tā laika Zemessardzes struktūra kļuva saprotama Rietumu sabiedrotajiem, jo viņi tajā atpazina NATO raksturīgos principus un detaļas, sākām izmantot mazu vienību kaujas vešanas doktrīnu. Diemžēl pārējie Latvijas Aizsardzības spēki attīstījās saskaņā ar padomju militāro pieredzi, un tāpēc gadsimtu mijā to struktūru nācās būtiski mainīt atbilstoši NATO organizatoriskajiem standartiem. Tomēr, neskatoties uz šādām konceptuālām atšķirībām, man bija pārliecība, ka Zemessardze ir dzīvotspējīga tikai ciešā sadarbībā ar bruņotajiem spēkiem, Aizsardzības ministriju, ka tai jābūt vienotas aizsardzības sistēmas sastāvdaļai.

— Kāds bija skatījums uz Zemessardzi kā jūsu izveidotu struktūru, kad kļuvāt par aizsardzības ministru?

— Zemessardzē biju līdz 1993. gada augustam, kad mani iecēla par Latvijas iekšlietu ministru. Zemessardzē tobrīd bija ap 17 000 cilvēku. Turpat divu gadu darbības periodā bija izveidojies pietiekami labs priekšstats, lai varētu apgalvot, ka tik lielu militāru spēku par pieejamo finansējumu nav iespējams ne pienācīgi apģērbt, ne apbruņot, ne ekipēt, ne arī apmācīt, ka nāksies to pārstrukturēt, saglabājot motivētāko zemessargu daļu, lai koncentrētu pieejamo finansējumu tieši viņu sagatavošanai. Diemžēl 1998. gada nogalē, kad kļuvu par aizsardzības ministru, nācās konstatēt, ka Zemessardzes struktūra nebija īpaši mainījusies kopš tās izveides sākuma, kaut gan zemessargu skaits bija sarucis par četriem pieciem tūkstošiem, turklāt zemessargu skaits atsevišķos bataljonos vairākas reizes atšķīrās. Tie nebija NATO prasībām atbilstoši un savietojami bataljoni. Šajā laikā Latvijas aizsardzības sistēma un Zemessardze bija nogājusi jau pietiekami ilgu ceļu, lai apzinātos kaujas spēju un NATO savietojamības prasības, prognozētu, ko par valsts atvēlētajiem vai nākotnē sagaidāmiem līdzekļiem ir iespējams sasniegt. Tāpēc uzreiz uzstāju, ka Zemessardzei ir jātiecas sasniegt jaunas virsotnes un tās ir sasniedzamas tikai caur sistēmas pilnveidošanu, vienību standartizēšanu un specializāciju, uzlabotu nodrošinājuma un apmācību sistēmu, dziļāku integrāciju vienotā valsts aizsardzības sistēmā. Patiesībā šis process turpinājās visu manu piecarpus gadu ilgo aizsardzības ministra darbības laiku.

— Daudziem bruņotajos spēkos bija iebildumi pret Zemessardzes apvienošanu ar bruņotajiem spēkiem.

— Tas bija padomju karjeras virsnieku augstprātības rezultāts, kas radās deviņdesmito gadu sākumā, kad viņi atgriezās Latvijā un sāka veidot Aizsardzības spēkus. Kad kā Zemessardzes štāba priekšnieks pirmo reizi iegāju pie atvaļināta padomju pulkveža Daiņa Turlā, lai iepazītos, bez liekas familiaritātes man tika pateikts, ka Zemessardze ir nelietderīga un drīz vien tiks izformēta. Šādu uzskatu paušanu pat varēju saprast, jo Zemessardzē, saprotamu iemeslu dēļ pārsvarā bija ļaudis ar rezerves virsnieku pieredzi vai tādu, kas gūta obligātā militārā dienesta laikā, kas bija atšķirīga. Tomēr stils, kādā veidā par to runāja viens otrs Aizsardzības spēku virsnieks, nebija pieņemams. Domāju, ka no Krievijas atsevišķi virsnieki atgriezās ar norādēm bremzēt Latvijas aizsardzības spēju, tajā skaitā Zemessardzes attīstību, apgrūtināt Latvijas virzību uz dalību NATO. Nevēlos neko konkretizēt, taču bija pazīmes, kas par šādu iesūtītu vīru klātbūtni neapšaubāmi liecināja.

— Tagad, pēc 25 gadiem skatoties uz Zemessardzi, vai ir pārliecība, ka tas bija tā vērts — likt pamatus, un vai tie pamati bija pareizi? Varbūt ir kas tāds, kas Zemessardzei jāņem vērā tagad?

— Ja pamati būtu pareizi, tad neko nebūtu jāreformē, varētu dzīvot ar esošo struktūru simtiem gadu. Taču tas nav izdevies nevienas valsts militārai sistēmai. Tomēr jāuzsver, ka pamati, kas tika likti 1991. gadā, Zemessardzei bija vienīgie iespējamie. Toreiz Anatolijs Gorbunovs izdeva pavēli — visiem organizēties Zemessardzē. Es domāju, ka viņam pašam toreiz nebija nekāda priekštata, kas jādara un kas notiks tālāk. Es par to biju domājis jau vesela gada garumā, līdz ar to man bija konkrētāka vīzija. Vai varēja tajā vēsturiskajā situācijā rīkoties citādi? Acīmredzot nevarēja. Vai pareizāk būtu bijis gadu abstrakti veidot Zemessardzes struktūru, nākamā gada valsts budžetā piešķirt finansējumu un tikai tad aicināt kādu pieteikties? Domāju, ka ikviens saprot, ka šāds risinājums nesasniegtu mērķi. Būtu nokavēts moments, un būtu pazudusi sabiedrības līdzdalības vēlme un motivācija. Līdz ar to sākotnēji nekas nebija dziļi izplānots. Bija tā, kā bija. Daudz ko nācās apgūt un eksperimentēt empīriskas pieredzes gūšanas procesā. Vienīgi laiks varēja apstiprināt, vai Zemessardze varēs izpildīt kādas konkrētas policejiskas vai militāras funkcijas plašākā vai šaurākā apjomā. Bija jāiziet cauri empīriskam attīstības ceļam, lai nonāktu pie secinājumiem, kas liek pārstrukturēt Zemessardzi, jau apzinoties, kāpēc tas ir nepieciešams. Sekojošā gadsimtu mijas reforma, manas darbības aizsardzības ministra amatā laikā dažiem un dažviet nepatika. Bija iebildes, ka tiek apvienoti bataljoni, ka tiek savādāk strukturēta nodrošinājuma sistēma, ka tiek izvirzītas stingrākas prasības ieroču glabāšanai utt. Joprojām man par to tiek pārmests, kaut gan reformu detaļas prasīju izstrādāt Zemessardzes vadībai, Zemessardzes komandieriem —  pulkvežiem Jānim Kononovam un Jurim Kiukucānam. Protams, piedalījās arī NBS štābs. Diemžēl kritikas paudēji parasti paši neko, kas uzlabo Zemessardzi, nespēja piedāvāt. Tā ir vecu vecā patiesība. Taču objektīvi izvērtējot reformas nepieciešamību, nopietni domājoši speciālisti ir pārliecināti, ka bija, ir un būs jāreformē bruņotie spēki, tajā skaitā Zemessardze. Šodien redzam, ka Latvijas valsts aizsardzībai līdzekļu joprojām nepietiek, bet attīstības tempi ir jāpalielina, kaujas spējas ir jāpaaugstina, zemessargiem ir jāpiedāvā labākās iespējas pilnveidot profesionālās iemaņas.

—  Kāds būtu novēlējums Zemessardzei?

— Katram apzināties savas līdzdalības nozīmīgumu Zemessardzes rindās, celt savu profesionalitāti, uzturēt savu degsmi un pārliecību par to, kāpēc esi Zemessardzē. Zemessardzes komandieriem un profesionālā dienesta personālam ir jānodrošina tāds Zemessardzes sadzīves un apmācību process, kas sniedz gandarījumu, attaisno katra brīvprātīgā ziedošanos — sava dzīves laika un līdzekļu atvēlēšanu valsts un sabiedrības interesēm. Protams, turpināt veidot optimālo Zemessardzes struktūru, uzturēt dienestu iespējami augstākajā kvalitātē, jo tieši kvalitāte sniedz gandarījumu miera laikos un mazina zaudējumus krīzes un kara situācijās.

— Ņemot vērā notikumus pasaulē, Zemessardzei tagad ir otrā elpa, ļoti daudzi stājas zemessargos ar to pašu motivāciju, kas bija, veidojot Zemessardzi, — aizstāvēt savu valsti. Varētu teikt, ka zināms aplis ir noslēdzies.

— Es domāju, ka jaunas zemessargu paaudzes ienākšana pašlaik liecina, ka Zemessardze pastāv, tā attīstās tiešām apļveidīgi, taču pa spirāli uz augšu. Tātad tās izveide pirms 25 gadiem bija objektīva un ilglaicīga nepieciešamība. Tas apliecina to, ka arī pašreiz daudziem, līdzīgi kā man Zemessardzes pirmsākumu laikā, ļoti svarīga ir paša līdzdalība Latvijas drošības veidošanā, tādējādi turpinot savas ģimenes, visas tautas iepriekšējo paaudžu centienus. Runa ir par strēlniekiem, leģionāriem, visiem, kas kaujas laukos saglabāja ticību saviem tuviniekiem un Latvijas valstij, kas nākamajās paaudzēs raisa cieņu un apbrīnu. Iespējams, ka pašreiz Zemessardzē ienākošā jaunā paaudze jau mūsos, tās aizsācējos, saskata ko līdzīgu, kas viņus motivē kalpot Latvijai. Ir redzama vēlme turpināt savu priekšgājēju aizsākto, dot Zemessardzei spēku un nodrošināt tās pastāvēšanai turpinājumu. Patiesībā, tas vien jau ir apliecinājums, ka 25 gados esam sasnieguši daudz.

Dalies ar šo ziņu