NBS komandieris Graube: Latvijā nevarēs notikt Ukrainai līdzīgs scenārijs

Viedoklis
Jānis Rancāns, ziņu aģentūra BNS 
Graube
Foto: Normunds Mežiņš/Aizsardzības ministrija

ģenerālleitnants Raimonds Graube

Nacionālo bruņoto spēku komandieris

NBS komandieris R.Graube: Latvijā nevarēs notikt Ukrainai līdzīgs scenārijs

Bruņotie spēki ir novērojuši Krievijas militāro darbību aktivitātes pieaugumu, tomēr NATO sabiedroto rīcība, atbildot uz drošības izaicinājumiem, nodrošina to, ka mūsu valstī nevarēs notikt Ukrainai līdzīgs scenārijs, intervijā aģentūrai BNS sacīja Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris Raimonds Graube.

Nesen bijāt vizītē Ungārijā. Vai varat pastāstīt, ko jūs pārrunājāt, tiekoties ar šīs valsts amatpersonām?

Šī pavasara un vasaras būtiskākie jautājumi ir saistīti ar gaidāmajiem NATO lēmumiem samitā Varšavā. Līdz ar to visu vizīšu viens no visbūtiskākajiem jautājumiem ir konsultācijas tajos jautājumos, kuri katrai valstij ir atbilstoši nacionālajām interesēm.

Ungārijā bija ļoti interesanta vizīte – papildu stratēģiskiem valsts drošības jautājumiem – bija iespēja vērot un iepazīties ar teorētisko pusi, kā Ungārijas armija tika iesaistīta drošības jautājumu risināšanā migrācijas gadījumā. Viņi sniedza atbalstu robežsardzei, kontrolējot, slēdzot robežu, kā arī būvējot to. Tas bija ļoti interesanti – redzēt, kā ir mainīta likumdošana, lai bruņotie spēki tiktu iesaistīti [robežas aizsardzībā], kā karavīri veic uzdevumus, kāda apmācība ir nepieciešama, lai tos varētu pildīt, kāds ir nepieciešams ekipējums un materiāli tehniskie līdzekļi.

Es to nedarīju tādēļ, ka uzskatu – bruņotie spēki ir jāiesaista, lai risinātu migrācijas problēmas Latvijā, vai arī, ka prognozējama šāda nepieciešamība. Drīzāk tādēļ, ka hibrīdkara scenārijos valsts drošības nodrošināšanai plašākā kontekstā tiek iesaistīti bruņotie spēki. Šis ir tikai viens piemērs, kādu atbalstu armija var sniegt miera laikā. Mēs arī turpināsim šo sadarbību, lai iegūtu labāku pieredzi.

Tajā pašā laikā arī viņiem ir no mums ko mācīties. Viņiem nav obligātā dienesta, tāpat kā mums, bet nav arī tādas brīvprātīgās struktūras, kā, piemēram, Zemessardzes. Viņus ļoti interesēja – kādā veidā mēs iesaistām pilsoņus valsts drošības un aizsardzības procesos. Man bija ļoti interesanta saruna gan ar Ungārijas aizsardzības ministru, gan ar šīs valsts bruņoto spēku komandieri. Es zinu to, ka viņi brauks uz Latviju pētīt mūsu pieredzi. Mēs ne tikai ņemam, bet arī dodam saviem kolēģiem.

Ungāri varētu pārņemt Latvijas pieredzi un veidot kaut ko līdzīgu Zemessardzei?

Es negribētu teikt – Latvijas pieredzi. Katra valsts šādas brīvprātīgo struktūras veido, balstoties uz savām tradīcijām. Tas, ko viņi grib papētīt – kā mums sokas, pozitīvo pieredzi. Es nezinu, kāds modelis viņiem beigās būs, bet viņus ļoti ieinteresēja reģionālais pārklājums, kad zemessargi atrodas katrā Latvijas nostūrī. Tas ir veids, kā pilsonis, kurš vēlas kaut ko darīt valsts labā, var sniegt ieguldījumu aizsardzībā arī miera laikā. Tādas iespējas ungāriem nav. Ja viņš [ungārs] grib kaut ko darīt – viņam ir jāiestājas profesionālajā dienestā. Mūsu gadījumā Zemessardze dod pilsonim iespēju iesaistīties drošības un aizsardzības pasākumos.

Kāda šobrīd ir cilvēku aktivitāte, stājoties Zemessardzē? Ukrainas krīzes ietekmē tā bija pieaugusi. Vai šobrīd, kad situācija ir nostabilizējusies, tā nav sākusi samazināties?

Pirmajos trijos mēnešos bija ļoti pozitīvs pieaugums. Pagājušajā gadā Zemessardzē iestājās 1200 jaunu zemessargu. Šogad līdz 1.jūnijam Zemessardzē ir iestājušies 456 jauni zemessargi. Šogad [pirmajos mēnešos] aktivitāte ir ļoti tuvu pagājušā gada rādītājam. Iestāšanās aktivitāte palielinās pēc vidusskolas, rudens sezonā. Cilvēku aktivitāte ir pozitīvi vērtējama.

Viens no šīs vasaras galvenajiem Baltijas drošības notikumiem ir jūlijā gaidāmais NATO Varšavas samits. Paredzēts, ka tajā tiks pieņemti gana nopietni lēmumi, kas ietekmēs Latvijas drošību. Vai jums – esot vizītēs – Ungārijā vai ASV – ir jau radusies izpratne, kuras ir tās valstis, kas ir gatavas pie mums sūtīt karaspēku, vai nodrošināt papildu iesaisti? Es saprotu, ka tas ir politisks lēmums, bet noteikti, ka jūs ar kolēģiem jau virziet sarunu tehnisko pusi.

Principā mums ir diezgan liela izpratne par to, kuras valstis varētu piedalīties. Es varu runāt par to, ko ir publiski paziņojušas pašas valstis. Tas ir tas, ko katra valsts šobrīd atstāj paziņojumiem NATO samita laikā. Mēs neesam tiesīgi paust šo valstu viedokļus. To, ko viņas pašas publiski ir paudušas, to mēs varam apstiprināt – mēs redzam, ka Vācija ir apstiprinājusi [savu gaidāmo iesaisti] Lietuvā, ASV ir apstiprinājusi lēmumu par kaujas brigādes pārsviešanu uz Eiropu, līdz ar to noteikti ir sagaidāms amerikāņu karavīru palielinājums. Višegradas valstis ir paziņojušas, ka katra sūtīs pa rotai uz Baltiju. Ungārijas bruņoto spēku komandieris man pārapstiprināja, ka 2017.gada vasaras otrajā pusē Baltijā atradīsies viena rota, kura rotēs trīs mēnešu periodā starp Baltijas valstīm. Katrā valstī rota būs vienādu laika periodu.

[NATO aizsardzības ministru tikšanās laikā Briselē 14.un 15.jūnijā tika apstiprināts, ka katrā valstī būs pa bataljona kaujas grupas vienībai ar atbalstošajām spējām.]

Šeit princips ir tāds – katrā valstī būs viena vadošā valsts. Vācija jau ir izskanējusi, ASV arī, tad trešā varētu būt Lielbritānija. Šī valsts veiks spēku ģenerāciju, ja tā var teikt. Viņi būs kopā ar uzņemošo valsti. Tad tiks veiktas pārrunas ar pārējām valstīm, kas varētu tikt iesaistītas šajā vienībā. Es domāju, ka mēs varam gaidīt paziņojumus NATO samitā Varšavā. Tad arī vairākas valstis apstiprinās, ka viņas grib būt klāt pastāvīgi. Tad parādīsies karogi, parādīsies apjomi.

Kas mūsu gadījumā būs vadošā valsts, ja Lietuvai ir Vācija?

Nav vēl pilnībā izspriests, notiek konsultācijas. Arī atkarībā no paziņojumiem samitā.

Pirms kāda laika amerikāņi plānoja izvietot Baltijas valstīs smago bruņutehniku. Kā sarunas ir virzījušās?

Šis jautājums ir jāskatās kompleksā ar samita lēmumu. Atkarībā no tā, kāda lieluma vienības būs, tās attiecīgi ar šo bruņojumu ieradīsies Baltijā. Nav tāda atsevišķā lēmuma – ar bruņutehniku, vai smago bruņutehniku. Tā brigāde, kuru viņi [amerikāņi] pārdislocē uz Eiropu, ir smagās bruņutehnikas vienība. Tās sastāvā ir gan "Abrams" tanki, gan "Bradley" bruņumašīnas un mazāk jaudīgas iekārtas.

Tāda mērķa – izvietot tikai smago bruņutehniku – nav. To veiks šajā spēku ģenerācijas vai savākšanas procesā. To vadīs gan pati valsts, gan mēs – uzņēmējvalsts, kā arī tiks iesaistīta arī NATO komandstruktūra.

Tātad – sabiedroto karavīru izvietojums būs pēc rotācijas principa? Nav jautājuma par pastāvīgu klātbūtni bāzu izpratnē?

Mēs paši esam NATO bāze. Šis koncepts, ja tiks apstiprināts tā, kā mēs to redzam, paredz, ka vadošā valsts šeit atradīsies pastāvīgi. Tā rotēs savus karavīrus, bet atradīsies pastāvīgi. Tādā pašā veidā rotēs tās valstu vienības, kuras ir piekritušas piedalīties šajā procesā. Pēc šī lēmuma, ja tas būs tāds, kādu mēs sagaidām, būs pastāvīgi dislocētas vienība. Šobrīd rotācija notiek uz brīvprātības principa. Ja tā var teikt – brīžiem ir, brīžiem nav – uz mācībām vairāk, kādā citā posmā mazāk. Tās [vienības] nav organizētas kā vienots veselums.

NATO samita gaidāmie lēmumi garantēs to, ka jebkurā laika nogrieznī, jebkurā brīdī, vai tas būtu 31.decembris, vai 1.oktobris, Baltijas teritorijā atradīsies trīs bataljona stipruma kaujas grupas. Kopā ar Poliju – četras. Šobrīd tas netiek tādā veidā organizēts.

Kas vienības koordinēs – Ziemeļaustrumu daudznacionālā korpusa štābs Šcecinā?

Atkarībā no tā, kāds būs lēmums. Ja lēmums būs pozitīvs, tad sākotnēji būs konsultācijas ar attiecīgajām valstīm, jo var mainīties arī mūsu uzņēmējvalsts atbildība un uzdevumi. Protams, ka šādu lielu vienību izvietošana prasīs arī nopietnas pārmaiņas un papildu slodzi mūsu infrastruktūrai. Gan izvietošanas infrastruktūra, gan ēdināšana, gan medicīna. Arī apmācību infrastruktūra – poligoni. Tur ir jāska – es patiešām gribētu izteikt bažas, vai mūsu mājasdarbi ir izpildīti.

Viena no sarežģītākajām problēmām, kura mums strauji būs jāpaātrina, būs mācību infrastruktūras straujāka attīstība. Publiski jau izskanējis mūsu plāns ierīkot apmācību poligonu Lāčsilā, Alūksnē, un vairākās citās vietās Latvijā. Jāsaka, ka tas nav tikai ienākošo vienību dēļ, bet arī mūsu pašu vienību apmācība ir intensificējusies. Arī ieroču sistēmas paliek sarežģītākas. Līdz ar to mums pašiem arī ir daudz intensīvāk nepieciešama apmācību infrastruktūra, kura pašlaik ir gandrīz nepietiekama. Līdz ar to mēs risinām jautājumu par papildu poligonu veidošanu.

Vai sabiedroto karavīri ieradīsies ar savām ģimenēm? Tas būs arī dzīvojamā fonda jautājums?

Nē. Saskaņā ar manā rīcībā esošo informāciju, tādi jautājumi netiek izskatīti. Tāpēc ir šis rotācijas princips. Vienība ieradīsies, katra valsts noteiks savu rotācijas periodu, bet to es šobrīd nevaru komentēt. Kā likums, viņš ir ne mazāks par pusgadu. Tas arī ir tas periods, kad karavīri var būt bez ģimenēm. Tad vienība dodas atpakaļ, un vietā nāk cita.

Šis jautājums netiek risināts tādas klasiskas, pastāvīgi dislocētas bāzes kontekstā, kur ir ģimenes, kur ir skolas, bērnudārzi un cita atbalstošā infrastruktūra. Mēs ļoti ceram, ka drošības situācija ar Krieviju normalizēsies pārskatāmā nākotnē. [Pretējā gadījumā] šāda nepieciešamība varētu rasties. Pagaidām par to nekas neliecina.

Pēdējo mēnešu laikā ir dzirdētas gana satraucošas ziņas par Krievijas īstenotiem incidentiem. Izskanējusi informācija par iespējamiem gaisa telpas pārkāpumiem Lietuvā, par bezpilotu lidaparātu darbībām gan Igaunijā, gan Norvēģijā. Arī Latvijas mediji ir ziņojuši par nezināmu dronu, kas novēroja NATO ģenerāļu sanāksmi Rīgā. Tuvojoties NATO samitam, novērojat pieaugošu Krievijas izlūkdienestu darbības aktivizēšanos?

Ne tikai bruņotie spēki ir novērojuši Krievijas dienestu aktivitātes pieaugumu. Ar to saskaras ne tikai Baltijas valstis, bet arī visa NATO austrumu robeža – Bulgārija, Rumānija, arī Turcija. Tāpat ASV kuģi Baltijas jūrā ir saskārušies ar Krievijas lidmašīnu pārlidojumiem. Krievijas rīcība paliek arvien agresīvāka un neprognozējamāka. Bieži vien gan mūsu sabiedrībā, gan ārvalstīs ir diskusija par to, vai mūsu darbības neprovocē Krieviju un nerada papildu eskalāciju. Taču, ja mēs novelkam laika līniju – saliekam gan ciparus, gan datumus, [Krievijas] mācību lielumu, bāžu izvietojumu, bruņojuma veidus – redzam, ka Krievija no paša sākuma ir bijusi aktīvā puse. NATO ir tikai un vienīgi reaģējusi uz to.

Piemēram, NATO mācības – 2012.-2013.gadā uz "Saber Strike" ieradās divi trīs tūkstoši karavīru. Sabiedrotie tika uzaicināti, ieradās uz divām nedēļām, un tad visu gadu šeit nebija neviena, izņemot gaisa telpas patrulēšanu, kur uz visu Baltijas teritoriju bija četras kaujas lidmašīnas.

Savukārt apmēram pirms trīs gadiem iesākās helikopteru bāzes būvniecība Ostrovā, Krievijā. Objekts spēj uzņemt līdz simtam modernāko kaujas helikopteru. Viņi atrodas lidojuma attālumā no Rīgas un Igaunijas galvaspilsētas Tallinas. NATO neko tādu ne plānoja, ne arī izveidoja. [Krievija], pārmetot par gaisa telpas patrulēšanas lidmašīnām, kurām ir tikai patrulēšanas, nevis aizsardzības uzdevumi, nepārtraukti noklusē, ka pie savas robežas ar Baltijas valstīm ir izvietojusi vairākus desmitus gaisa kuģu. Par to, vismaz Krievijas pusē, netiek runāts.

Krievijas lielajās mācības – "Zapad 2013" – un arī šogad gaisa desanta mācībās, kurās piedalījas 2,5 tūkstoši desantnieku, tiek izspēlētas ofensīvas operācijas. [Savukārt] visas mūsu mācības ir aizsardzības. Šeit nevieni ofensīvie scenāriji netiek izspēlēti. Krievija jau pirms lēmuma par četru bataljona līmeņa kaujas grupu dislocēšanu Baltijā un Polijā paziņoja par trīs jaunu divīziju veidošanu. Tas ir kādas sešas – desmit reizes lielāks spēks.

NATO ir tikai reaģējoša, un tam ir arī cipariski apliecinājumi. Ir ļoti būtiski sabiedrībai to saprast, nepaļauties un neietekmēties no propagandas un hibrīdkara.

Vienlaikus, varbūt jārunā mazāk par tīri militāru spēku, bet gan vairāk par NATO saliedētību, lēmumu vienotību, kas ir visspēcīgākais alianses ierocis. Pat es, būdams militārpersona, [uzskatu] – ir labi, ka ir vairāk mūsu partneru karavīru uz Latvijas zemes.

Vai Krievijai ir vispār ekonomiskie resursi un pietiekoši moderni militārie spēki, lai spētu veidot vienības, kuras apdraudēt Baltijas valstis? Viņiem augstā līmenī ir speciālo uzdevumu vienības, bet vai Krievija spētu nodrošināt spēkus, kas ierastos pēc tām?

Krievijas varenība nav tās spēkā, bet otrādi – tās vājumā. Rietumu bruņojums arvien vairāk un vairāk ir atkarīgs no augstajām tehnoloģijām, līdz ar to precīzāks, ātrāks un tālāks. Krievija atpaliek šajā jomā. Tajā pašā laikā tai ir kodolieroči. Šī neprognozējamā daba ir tas, kas rada draudus. Baltijas gadījums ir atšķirīgs. Krievijai ir pietiekoši moderni ieroči un pietiekami spēcīgs karaspēks, lai tā varētu mēģināt realizēt savus militāros plānus [Baltijā]. Tas gan ir tāds mazāk iespējams scenārijs.

Krievijas ekonomiskā situācija pasliktinās, līdz ar to tam būs arī sociālas konsekvences. Šī neprognozējamība var parādīties kaut kādā veidā, vai nu, lai novērstu uzmanību no iekšpolitiskām problēmām, vai arī savādāk. To mēs redzējām gan Ukrainā, gan Gruzijā. Tā kā šī agresija ir jau veikta.

Mums nevajadzētu uzskatīt un diskutēt, ka Krievija tā nedarīs. Ja šī intervija būtu pirms trīs gadiem un tiktu runāts par Ukrainu, mēs sacītu, ka "nē – nav iespējams, ka Ukrainai kāds varētu fiziski uzbrukt un Krievijas karavīri atrasties šajā valstī, lai palīdzētu vietējiem teroristiem". Līdz ar to mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Darbības un lēmumi, kas tiks pieņemti NATO samitā, ir atbilde un garantija, ka tādas lietas nedrīkst notikt un nenotiks. Uz šiem lēmumiem nedrīkst skatīties kā uz militāro aktu. Nē, tas ir solidaritātes apliecinājums un atturēšanas darbība, kurā NATO parāda, ka šeit šādas darbības nav iespējamas. Tas ir tas labākais veids, kā veidot mūsu valsts aizsardzību, kā garantēt mūsu pilsoņiem, ka mums nebūs nedrošības un neskaidrības sajūtas.

Vai tas neaudzē nevajadzīgu spriedzi, apmēram kā pirms Pirmā pasaules kara?

Kā jau es teicu – NATO darbības ir vēl par vāju un pat neadekvātas tām, kuras veic Krievija pie alianses robežām. Līdz ar to – nosaukt NATO par atbildīgu [situācijas eskalācijā] nekādā gadījumā nedrīkst. Otra galējība būtu bezdarbība vai NATO vienotības trūkums. Tas varētu iedrošināt jebkuru valsti, vai Krieviju, vai kādu citu, spert nākamo soli. Mēs redzam, ka šādās eskalācijas fāzēs, īpaši iniciējošā puse, testē nepārtraukti – cik tālu var iet. Tā ir normāla taktika militārā vai starptautiskā vidē. Cik tālu tu vari iet, kura ir tā robeža, kurai tu pāri nedrīksti kāpt.

NATO līdz šim ir strauji pieņēmusi lēmumus. Amerikāņu un citu valstu vienības Baltijā bija burtiski pāris mēnešu laikā pēc pirmajiem notikumiem Doņeckā un Luganskā. Šis ir vēl kārtējais apliecinājums tam, ka mēs esam aliansē un šī vieta ir droša.

Vai Krievija ir testējusi, cik tālu var iet Latvijas gadījumā? Vairākkārt esat teicis, ka Latvijas bruņoto spēku viena no vājajām vietām ir spējas konstatēt zemu lidojošus lidaparātus. Arī Drošības policija savā pārskatā ir ļāvusi noprast par Krievijas dienestu aktivitātēm pierobežā. Vai bruņotie spēki ir novērojuši situācijas, kad pāri robežai kaut kas mēģina iekļūt – tie paši droni vai zemu lidojoši cita veida lidaparāti?

Es gribētu uz šo jautājumu skatīties nedaudz plašāk. Pēdējā laikā par to diezgan daudz runā Kārlis Neretnieks – atvaļinātais Zviedrijas armijas ģenerālis. Viena lieta ir konstatēt, bet otra – ko mēs darām ar šo savākto informāciju vai virs Latvijas ieraudzīto objektu. Viena no prioritātēm bija pretgaisa aizsardzība. Mums jau ir noslēgti līgumi ar "Lockheed Martin" par radaru iepirkšanu, kas ļauj konstatēt zemu lidojošus objektus. Mēs sagaidām, ka nākamajā gadā šie radari tiks piegādāti.

Tāpat jau pagājušajā gadā aizsardzības ministrs parakstīja līgumu ar Zviedriju par modernu pretgaisa aizsardzības raķešu iegādi. Tāpat mēs [Latvija] bijām tie, kas vadīja Baltijas valstu darba grupu, kura konceptuāli pētīja vienoto gaisa telpas kontroles un pretgaisa aizsardzību. Mēs jau vismaz divus gadus strādājam pie pretgaisa aizsardzības, un mums ir sperti praktiski soļi.

Tā patiešām ir viena no visbūtiskākajām problēmām – kontrolēt gaisa telpu, kontrolēt zemu lidojošus objektus. Mēs arī turpināsim konsultācijas ar mūsu partneriem arī par vidējas gaisa telpas aizsardzības sistēmām.

Notiek ļoti intensīvas zemessargu apmācības, lai mēs pilnībā varētu izmantot tos ieročus, kas ir Latvijas rīcībā. Es esmu gandarīts par šīs programmas attīstību. Notikušas vairākas kaujas šaušanas pa gaisa mērķiem. Mani priecē šie procesi.

Varam sagaidīt, ka bruņotie spēki iepirks arī "Stinger" raķetes?

"Stinger" ir tikai viena no šādu raķešu sistēmām. Mēs šobrīd palikām pie Zviedrijas ražotājām "RBS–70". Tās pēc saviem tehniskajiem datiem ir ļoti līdzīgas "Stinger" spējām. Mēs tās modernizējam. Mūsu attīstības plānos ir paredzēts turpināt attīstīt MANPAD – mobilās, no pleca palaižamās raķešu iekārtas.

Kā veicas ar smagās bruņutehnikas iepirkumu? Pirmās tehnikas vienības Latvijā no Lielbritānijas ieradās jau pērn.

Katru gadu mums ir paredzēts ievest pa rotai, kas ir nedaudz vairāk nekā 30 bruņtehnikas vienības. Šobrīd desmit jau ir Latvijas rīcībā. Bez pērn atvestajām četrām, desmit jau ir noliktavā. Pieņemšanas process jau ir noticis. Notika arī viss kā pienākas – numuru salīdzināšana – CSDD ņēma uzskaitē. Individuālā apmācība mums noslēdzās jau aprīlī. Mūsu karavīri ir spējīgi saņemt šīs mašīnas un ar tām rīkoties. Arī infrastruktūras attīstībā ir virzība. Piešķirtie līdzekļi tiks atvēlēti tehnikas uzglabāšanas vietu būvniecībai un esošās infrastruktūras rekonstrukcijai.

Bija arī plāns par riteņu bruņutehnikas iepirkumu. Vai ir kaut kāda virzība arī šajā jomā?

Mēs joprojām to plānojam. Sauszemes spēku 1.Kājnieku bataljons tiek apbruņots ar [Lielbritānijā iepirkto CVRT] bruņutehniku. Otrais kājnieku bataljons, atbilstoši uzdevumiem, visdrīzāk [tiks apbruņots ar riteņu bruņutehniku]. Šie projekti notiek. Taču nesāksies ātrāk par 2020.gadu. Mums jāpabeidz viens un jāskatās, kādi būs pieejamie līdzekļi. Jāturpina attīstīt arī pretgaisa aizsardzība. Mums nav tik daudz līdzekļu, lai visu izdarītu vienlaicīgi. Taču joprojām tas ir mūsu attīstības plānos. Jo gan starptautisko uzdevumu izpildei, gan arī mūsu iekšējo uzdevumu veikšanai mums ir vajadzīgas citas mobilās platformas, lai aizsargātu karavīrus.

Vai ir jau noskatīti kādi konkrēti modeļi?

Nē, mēs neesam pētījuši. Tad, kad būs līdzekļi [to darīsim], bet pagaidām nav vērts runāt. Mums, protams, būs skaidrs, ko gribam. Kaut kādas precīzas sarunas var sākt tad, kad sāks piešķirt naudu. Savādāk nav jēgas. Četros gados tehnoloģijas iet uz priekšu.

Ministrs nesen uzdeva bruņotajiem spēkiem nākt klajā ar priekšlikumiem, lai panāktu Zemessardzē dienošo un rezerves karavīru skaita palielinājumu. Vai ir varianti, ar kuriem paredzēts strādāt? Kā plānojat tikt galā ar draudošo "demogrāfisko bedri"?

Mēs veicam diezgan veiksmīgu rekrutēšanas kampaņu. Atšķirībā no citām darbavietām, mēs piedāvājam dienestu cilvēkiem, kuriem nav sagatavotības šajā jomā. Bruņotajos spēkos cilvēks iziet bāzes apmācību, bet tajā pašā laikā mēs maksājam pilnu algu no pirmās darba dienas, kas nav citās profesijās. Līdz ar to mēs pildām arī sociālu programmu. Arī es pats esmu dzirdējis [karavīru sacīto], ja nevarētu dienēt bruņotajos spēkos, būtu jābrauc uz Angliju.

Šogad bruņotajos spēkos plānots uzņemt ap 700 karavīru, ieskaitot Nacionālās aizsardzības akadēmijas karavīrus. Mēs valstij iedodam vairākas darbavietas. Līdz ar to mēs esam nopietns spēlētājs. Mēs prasām tikai labu, normālu fizisko sagatavotību, veselību un, protams, lai nebūtu krimināla pagātne.

Šobrīd [15.jūnijā] kopā ar akadēmijas interesentiem, mums ir jau aptuveni 676 pieteikumi dienestam. No tiem dienestā pieņemti jau 257. Uzņemšanas procesā vēl ir kādi 98 kandidāti. Daudzu gadu pieredze liecina, ka mēs spēsim pieņemt vairāk, mūsu mācību centros aktivitāte sākas pēc skolas beigšanas. Rekrutēšanas lielais apjoms ir jūlijs, augusts, septembris. Piesardzīgi es teiktu, ka mēs šobrīd – ņemot vērā situāciju – diezgan normāli attīstamies.

Pagājušā gada testi parādīja mobilizācijas sistēmas, arī likumdošanas un normatīvu vājās vietas. Mēs balstāmies uz tiem normatīviem, kuri ir pieņemti 2008.gadā un nekad nebija pārbaudīti. Šobrīd notestējām un strādājam ar jaunu pieredzi. Mobilizācijas mācību kontekstā es cerīgāk skatos uz šā gada rudeni, nekā uz pērnā gada nogali. Mēs esam izdarījuši daudzus secinājumus, esam pārorganizējušies, pārstrukturizējušies. Tāpat veidosim jaunu struktūru NBS Apvienotā štāba līmenī, kura atbildēs par rekrutēšanas un mobilizācijas uzdevumiem, tādējādi ceļot atbildību tuvāk komandierim, tuvāk štāba priekšniekam, tuvāk [Aizsardzības] ministrijai, lai mēs būtu efektīvāki un koordinētu visus pasākumus. Pagaidīsim rudeni un cāļus skaitīsim rudenī.

Vai bruņotie spēki varētu izveidot sistēmu, kurā cilvēki, kuri nav dienējuši un nevēlas stāties Zemessardzē, varētu brīvprātīgā kārtā apgūt militārās zināšanas?

Tas nav vienkārši juridiski risināms jautājums. Tomēr arī šajā virzienā tiek domāts. Kopā ar Aizsardzības ministriju mēs domājam par tiem brīvprātīgajiem, kuri vēlas tādu [apmācības] nometņu principu. [Tomēr] no nulles mācoties – trīs četras dienas ir par maz. Mūsu bāzes programma Alūksnē un Ādažos, kas padara civilistu par karavīru, prasa trīs mēnešus intensīvu apmācību. Tad viņš spēj sniegt pirmo palīdzību un darīt pamatlietas. Ja tā var teikt – tikt ar sevi galā kaujas situācijā. Tālāk vēl ir arī vienības saliedēšanas periods, kad tiek vingrinātas kolektīvās darbības.

Tomēr tiek domāts, kā pilsoņiem, kuri varbūt nevēlas iestāties Zemessardzē, varētu piedāvāt brīvprātīgas vasaras nometnes jeb kaut kādas darbības, kurās būtu iespējams iesaistīties. Taču ar vienu nosacījumu – pēc šādām nometnēm, viņš tūlīt tiek iesaistīts NBS rezervē kā rezerves karavīrs. Ja viņš apgūst šo programmu, tad ir jārēķinās ar to, ka nākotnē, iespējams, saņems pavēsti, kurā būs uzaicinājums ierasties uz atkārtotiem treniņiem, vingrinājumiem un mācībām.

Pēdējā laikā ir izskanējis, ka bruņotajiem spēkiem vajadzētu samazināt uzņemšanai nepieciešamās fiziskās prasības. Mūsdienu jaunieši ne vienmēr spēj tās izpildīt, kā arī veselības stāvoklis nav tas labākais.

Mēs kā karavīri nevaram samazināt fiziskās prasības. Vienība pārvietojas tik ātri, cik pārvietojas tās lēnākais karavīrs. Vienlaikus mēs šobrīd pārskatām – pētām, kā varētu [samazināt] ienākšanas prasības, bet pastiprināt individuālo fizisko apmācību, iesaistot arī sporta metodistus, gan no Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas, gan arī mūsu pašu rīcībā esošos. Mēs varētu izstrādāt individuālās programmas, lai vairāk ar karavīru strādātu viņa sākotnējā apmācību posmā un pieliktu  iztrūkstošo minūti, atspiešanās reizi vai vēdera preses vingrinājumu. Protams, ja mēs redzam, ka viņš ļoti atpaliek no vēlamā iestāšanās normatīva, tad varbūt nē. Taču – ja pietrūkst piecas atspiešanās reizes – mēs zinām, ka, patrenējoties ar sporta metodistiem, to iespējams ar speciāli sagatavotām mācību programmām atgūt. Līdz ar to cilvēku sagatavot kā pilnvērtīgu karavīru.

Gala rezultātā viņiem ir jāspēj pildīt prasības, jo vienībā nevar būt ar dažādām fiziskām spējām. Taču mēs varam pagarināt pamatapmācības jeb bāzes apmācības laiku, kurā vairāk pievērst uzmanību fiziskajai gatavībai.

Tas pats attiecas arī uz medicīnu. Mēs būsim spiesti no budžeta izdalīt vairāk līdzekļus karavīru veselības aprūpei. Viens no [kandidātu] diskvalifikācijas faktoriem ir zobi. Ja zobi nav salaboti – un daudzi nespēj to darīt, vai arī nav tam sekojuši – tad mēs ņemtu arī tādus un pēc tam sniegtu viņiem medicīnisko pakalpojumu karavīra statusā.

Tā mēs varētu analizēt vēl vairākus veselības traucējumu veidus, kurus iespējams izārstēt. Panākt tādu līmeni, lai karavīrs būtu kā karavīrs. Mēs pildītu sociālo funkciju. Mēs palīdzētu [karavīriem], kuri nespēj apmaksāt veselības pakalpojumus, ja viņš pārējos aspektos kvalificējas kļūšanai par karavīru. Arī pie tāda veida programmām mēs šobrīd strādājam.

Valdība apņēmusies līdz 2018.gadam finansējumu aizsardzībai sasniegt 2% apmērā no IKP. Vai bruņotos spēkus nebaida tas, ka to varētu atlikt, ņemot vērā situāciju ar finansējuma trūkumu veselības nozarē un izglītībā?

Tas nav jautājums man, bet gan aizsardzības ministram vai premjeram. Šobrīd, redzot budžeta diskusijas par nākamo gadu, man tādu bažu nav. Valdība ir apņēmības pilna realizēt [savas] apņemšanās. Šobrīd viss norisinās pēc plāna. Mēs šobrīd runājam tikai par minimālām valsts aizsardzības spējām. Mēs nerunājam par ļoti sarežģītām spējām.

Es gribētu atgādināt, ka pie diezgan vienādām ekonomiskajām situācijām, mūsu kaimiņi gan ziemeļos, gan dienvidos valsts budžetam spēj atvēlēt lielākus līdzekļus. Tas tikai priecē, jo Baltijas aizardzība ir vienota. Mēs uz to nedrīkstam skatīties tikai caur Latvijas prizmu.

Vai ar 2% no IKP ir pietiekami?

Es arī esmu šīs valsts pilsonis, es un mana ģimene dzīvo šajā sociālekonomiskajā vidē. Protams, ir jābūt kaut kādai sabalansētai izpratnei par to, kas valstij ir vajadzīgs. [Vienlaikus] 2% ir adekvāts skaitlis. Ja mūsu sabiedrotie un NATO alianse ir vienota, tad mums nav jārunā par totālās aizsardzības principiem.

Ja mēs nebūtu NATO, vai notiktu kaut kā citādi, tad, atcerieties, kādu budžetu savas valsts aizsardzībai savulaik piešķirtā neitrālā Somija un Zviedrija, vai Šveice. Tur bija 3-4% no IKP. Tad valsts spēj nodrošināt sevi autonomai pašaizsardzībai. Mēs tādus izdevumus neplānojam. Mēs esam alianses biedri. Līdz ar to šis ir politiski drošākais un ekonomiski lētākais aizsardzības veids.

Dalies ar šo ziņu