Drošības eksperts: sabiedrību pārliecina, ka pretošanās ir bezjēdzīga

Viens no svarīgākajiem instrumentiem, kurš tiek izmantots, lai pakļautu sabiedrību, ir pārliecināšana, ka pretošanās ir bezjēdzīga, sarunā ar aģentūru BNS sacīja Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš.

Jebkuras armijas vai bruņoto spēku attīstība ir atkarīga no naudas, un aizsardzība maksā dārgi. Jautājums ir par to, cik Latvija ir gatava atvēlēt valsts aizsardzībai. Resursu gan Aizsardzības ministrijai, gan Apvienotajam štābam ir pietiekami, lai finanšu līdzekļus spētu labi iztērēt. Tomēr tajā pašā laikā parādās diskusijas, kurās tiek apšaubīta nepieciešamība pēc valsts aizsardzības spēju stiprināšanas, skaidroja eksperts.

"[Iepriekšējā valsts aizsardzības koncepcija] paredzēja palielināt aizsardzības budžetu līdz 2% no IKP. Neviens tad neiebilda, taču tagad, kad pieņemts lēmums 2% aizsardzībai atvēlēt līdz 2018.gadam, saistībā ar to, ka Krievijas jautājums ir atkal aktuāls, sākas diskusijas," sacīja Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors.

Tādējādi var novērot, ka tiek piemērots viens no vissvarīgākajiem agresorvalsts instrumentiem - mēģinot pārliecināt sabiedrību, ka ir bezjēdzīgi karot.

"Ja mēs gribam uzbrukt kādai valstij, mums vajag leģitimizēt mūsu mērķus ne tikai mūsu sabiedrības ietvaros, bet arī tajā valstī, kurai uzbrūkam. Lai to izdarītu, mums jāizmanto informācijas operācijas un psiholoģiskās operācijas. To šobrīd Latvijā veicina Krievija,"

skaidroja eksperts.

Situācijā, ja visi Latvijas iedzīvotāji pateiktu - mums šķiet, ka Krievijai ir taisnība un mēs gribam būt Krievijas sastāvdaļa, - karš nebūtu vajadzīgs. "Varētu parakstīt līgumu, un visi būtu priecīgi. Dosim rokas, mainīsim pases, un viss. Šis leģitimizācijas process ir šausmīgi svarīgs. Protams, ka šobrīd tas notiek [Latvijā]," atzina Bērziņš.

Komentējot nereti izskanējušo apgalvojumu, ka Latvija ir Baltijas vājākais punkts, Bērziņš uzsvēra, ka nav pareizi runāt par konkrētu valsti. "Faktiski vājākais punkts ir visa ES sabiedrība kā postmoderna sabiedrība.

Krievija izmanto totāla kara jēdzienu, kas nozīmē, ka tas nav vienkārši valsts pret valsti, bet gan viena sabiedrība pret otru sabiedrību. Nācija pret nāciju. Tas nozīmē, ka mobilizācijas līmenim jābūt tādam, ka katrs cilvēks ir gatavs karot kaut kādā veidā," uzsvēra eksperts.

Šādā līmenī ES postmodernajā sabiedrībā mobilizēt cilvēkus nav iespējams, kas tādējādi ir arī problēma.

Krievija meklē Latvijas vājos punktus un izmanto tos, lai sasniegtu savus mērķus, sacīja Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš.

Bērziņš vērsa uzmanību uz to, ka, diskutējot par valsts apdraudējumu, vispirms ir nepieciešams atbildēt uz jautājumu - kas ir karš? "Nav tā, ka karavīriem patiktu karot un nogalināt citus cilvēkus. Tas ir arī šausmīgi dārgs pasākums. Lai stundu izmantot Abrams tanku, izmaksas sasniedz piecus tūkstošus ASV dolāru, nerēķinot kaujas šaušanu," teica Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors.

Tādējādi cilvēkiem vajadzētu saprast karu kā politisku instrumentu, kas norisinās, lai sasniegtu politisko mērķi. Ideāls gadījums ir tad, ja šis mērķis ir sasniedzams bez kara, vai bez tiešas karadarbības.

"Neviena valsts, tostarp arī Krievija, nevēlas lai būtu karš. Daļa no Krievijas stratēģijas ir izmantot asimetriskas metodes, tostarp politisko spiedienu, ekonomisko spiedienu un to, ko viņi sauc par kultūras karu. Tādā līmenī tas Latvijā notiek,"

skaidroja Bērziņš. Ņemot to vērā, Krievijas stratēģija ir ļoti vienkārša - meklēt vājos punktus un izmantot tos pret attiecīgo valsti.

"Patiesība ir tā, ka viņi meklē mūsu vājos punktus un vienkārši izmanto tos pret mums. Galarezultātā sanāk gandrīz tā, ka mēs paši esam vainīgi. Tāpēc ir ļoti svarīgi ļoti nopietni izanalizēt un meklēt, kur ir šie vājie punkti, lai tiešām varētu sargāt valsti no tādiem nekonvencionāliem, nesimetriskiem uzbrukumiem, kas šobrīd notiek," teica eksperts.

Komentējot iespējamus Krievijas mērķus Baltijas valstīs, Bērziņš norādīja, ka viņam nav tiešas informācijas par to, kādi varētu būt Maskavas plāni, tomēr, visticamāk, kaimiņvalsts nav apmierināta ar faktu, ka Latvija ir gan Eiropas Savienībā (ES), gan NATO. "Krievija gribētu, lai šeit būtu prokrieviska politiskā valdība. Par to nav šaubu. Es uzskatu, ka tas ir [viņu] mērķis. Mums ir vairākas pazīmes, ka Latvijā tas notiek. Viņi cenšas to izdarīt," norādīja Bērziņš.

Latvijas rīcībai šādos apstākļos būtu jābūt saistīta ar savu vājo punktu meklēšanu, dzīves līmeņa celšanu un demokrātisko vērtību aizstāvēšanu.

"Labākais ierocis ir pārtaisīt Latviju par valsti no kuras neviens negribētu izbraukt. Visi gribētu dzīvot šeit, jo Latvija ir vislabākā valsts pasaulē. Tas ir ļoti komplekss pasākumu kopums. Līdz ar to man ir ļoti grūti dot konkrētu atbildi. Šīs lietas vajadzētu diskutēt sabiedrības līmenī ar sabiedrības pārstāvjiem no visiem slāņiem,"

uzskata Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors.

Runājot par hibrīdkara draudiem Latvijai, militārais eksperts atzina, ka vēl ir nepieciešams nodefinēt par ko tieši ir runa. "Ir termins hibrīdkarš, kas ir ļoti konkrēts jēdziens. Šo jēdzienu nodefinēja ASV pulkvedis Frenks Hofmans. Prinicipā tajā ir runa par nevalstiskiem aktieriem un to darbību kara apstākļos. Līdz ar to - hibrīdkarš nozīmē to, ka tiek izmantotas terorisma un partizānu stratēģijas," skaidroja Bērziņš. Tādējādi šajā konceptā nav vietas par ekonomiskiem vai politiskiem instrumentiem un tā principā ir neregulārā karadarbība.

"[Jēdziens] hibrīdkarš un Ceturtās paaudzes karš nespēj atspoguļot vai izskaidrot to, ko Krievija dara. [Paši] krievi to sauc par Jaunas paaudzes karu.

Ja viņi īsteno šo stratēģiju un sauc par jaunas paaudzes karu, es neesmu gatavs to saukt par hibrīdkaru vai ceturtās paaudzes karu. Es domāju, ka jāsauc tā, kā viņi to sauc. Viņi ir ļoti daudz rakstījuši par Jaunās paaudzes karu. Viņi ir diezgan daudz izanalizējuši. Ir vairākas publikācijas krievu valodā, kuras viņi tiešām par šo stratēģiju diezgan atklāti diskutē," pauda Bērziņš.

Galvenais tomēr neesot gan fokusēties uz nosaukumu. bet gan uz to, kā šī parādība izpaužas. Tāpat ir bīstami domāt, ka līdzīgas lietas eksistējušas arī agrāk. Liela daļa Jaunās paaudzes kara elementu jau ir zināmi ļoti sen, taču to izpausmes ir jaunas. Bērziņš esošo izaicinājumu raksturošanā izmantoja salīdzinājumu ar olu. "Ola ir ļoti sena lieta. Arī eļļa nav jauna lieta. Savukārt majonēze - kas principā ir olas ar eļļu - ir izgudrota pirms salīdzinoši neliela laika. Majonēze ir kaut kas cits," viņš uzsvēra. Tādējādi, jautājums nav par to, vai atsevišķi Jaunās paaudzes kara instrumenti ir jauni vai tādi nav, bet gan par to - kā šie instrumenti izpaužas. Veids, kādos Krievija minētos instrumentus izmanto, ir jauna parādība, atzina drošības eksperts.

Krievija Ukrainā sasniegusi savus stratēģiskos mērķus - nepieļaut Kijevas tuvināšanos Eiropas Savienībai un NATO, sarunā ar aģentūru BNS sacīja Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš.

"Saskaņā ar Minskas vienošanos Krievija Ukrainā sasniegusi visu, ko vien tā ir vēlējusies. Pamiers netika ievērots, jo Krievija gribēja iegūt Debeļcevi. Tas notika, un [karadarbība] mazinājās. Ja [Krievijas] mērķis ir panākt, lai Ukraina netuvotos Eiropas Savienībai un NATO, tad stratēģiskais mērķis šobrīd ir sasniegts,"

pauda Bērziņš.

Drošības eksperts arī pieļāva, ka rietumvalstis ar to samierināsies. Tomēr tas nenozīmējot, ka konflikts drīzumā beigsies. Konfliktam Donbasā ir visas iespējas palikt iesaldētam, un Krievija to izmantos pret Ukrainu jebkurā laikā, kad tas būs vajadzīgs.

Komentējot iespēju, ka rietumvalstis varētu Ukrainai piegādāt bruņojumu, Bērziņš atzina, ka tas ir atkarīgs no postmodernās sabiedrības gatavības riskēt ar karu un tālāku situācijas eskalāciju. "Ja ieroči tiks piegādāti, tad noteikti būs eskalācija. Jautājums ir, vai Eiropa tam ir gatava," sacīja Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors.

Vienlaikus viņš pauda cerību, ka cilvēki sapratīs, ka kaut kas tomēr ir jādara. "[Šobrīd] notiek pasaules koncepciju sadursmes. Krievija redz pasauli vienā veidā, bet rietumi - citā. Nesaskaņas jāmēģina atrisināt ar diplomātiju, bet jautājums ir, vai otra puse nesaskaņas arī grib atrisināt diplomātiskā veidā. Vai otra puse ir apmierināta ar to. Vajag divus, lai dejotu tango," uzsvēra Bērziņš.

BNS