Eksperti: Krievijas agresija liek pārskatīt NATO misiju

Karš Ukrainā un pieaugošais apdraudējums Baltijas valstīm liek arvien nopietnāk uzdot jautājumus par Rietumu militāro aliansi, atzīst britu sabiedriskā raidorganizācija BBC, vaicājot, kam īsti domāta Ziemeļatlantijas līguma organizācija (NATO) un vai tā spēj pildīt savus uzdevumus?

Vai potenciālie agresori joprojām ir pārliecināti, ka NATO dibināšanas līguma 5.pants, kas nosaka, ka uzbrukums vienai no dalībvalstīm tiks uzskatīts par uzbrukumu arī visām pārējām, joprojām ir ņemams nopietni?

Lai rastu iespējamās atbildes uz šiem jautājumiem, BBC intervējusi četrus ekspertus, tostarp Andersu Fogu Rasmusenu, kurš pavisam nesen pats ieņēma NATO ģenerālsekretāra amatu.

Bīstams aizsardzības izdevumu kritums

Briseles universitātes profesors Aleksandrs Matelārs uzskata, ka jāmaina NATO dalībvalstu bruņošanās izdevumu struktūra. "Domāju, ataust sapratne, ka aizsardzības izdevumu lejupejošajai tendencei kādā brīdī jāsasniedz zemākais punkts. Centrāleiropā tie zināmā mērā zemāko punktu sasnieguši, taču Rietumeiropā tie turpina samazināties."

Šogad tikai piecas no 28 NATO dalībvalstīm aizsardzībai atvēlējušas pieprasītos divus procentus no sava iekšzemes kopprodukta (IKP), norāda Materāls, piebilstot, ka satraukumu raisa ne tikai aizsardzības budžeta lielums, bet arī tas, kam šie līdzekļi tiek tērēti. Kā piemēru viņš piesauc Beļģiju. "Šobrīd gandrīz trīs ceturtdaļas no budžeta atvēlēti ar personālsastāvu saistītiem izdevumiem, kamēr 24 līdz 25% - pašreizējo operāciju un apmācības izmaksām," norāda profesors. "Taču jaunu līgumu parakstīšanai par jaunas tehnikas iegādi un bruņojuma modernizāciju (..) tas šobrīd atstāj nepilnu procentu."

"Protams, šādā veidā jūs uz neilgu laiku varat noturēties uz ūdens, taču ilgākā laikā tas noteikti novedīs pie pilnīga sabrukuma," uzsver eksperts, norādot, ka līdzīga situācija ir arī daudzās citās NATO dalībvalstīs. Viņš piebilst, ka pēdējo desmitgažu laikā ir likvidētas veselas divīzijas un pilnībā norakstītas atsevišķas bruņojuma sistēmas.

Attēls: @NATOSource

Taču kāpēc gan nesamazināt bruņošanās izdevumus? Vai tad NATO netika radīts, lai apturētu komunistiskās Padomju Savienības tālāku ekspansiju Eiropā? Vai tad Padomju Savienības sabrukums nav piepildījis alianses mērķi?

"Aukstajam karam rimstoties pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu nogalē, aicinājumi ievākt tā dēvētos miera augļus un pārorientēt valdību aizsardzības izdevumus uz citām politikas jomām bija attaisnojami,"

atzīst Materāls. Taču "tas iedibināja aizsardzības izdevumu samazināšanas tendenci, kas tagad jau turpinājusies aptuveni trīs desmitgades." 

 Attēls: @SpecGhost

Identitātes krīze

Minesotas Konkordijas koledžas profesore Rebeka Mūra, kas daudz rakstījusi par NATO jautājumiem, norāda, ka pēc PSRS sabrukuma alianse atradusi jaunu, vairāk politisku lomu, taču pēdējo gadu laikā tā savu misijas apziņu, iespējams, zaudējusi.

"Bija doma, ka NATO jābūt izšķirošai lomai Eiropas kontinenta demokratizācijā un ka pastāv iespēja tagad radīt jaunu Eiropas drošības kārtību, drošības kārtību, kas balstītos liberāldemokrātiskos principos, nevis ietekmes svērās, blokos vai spēku līdzsvarā," atzīst Mūra.

Viņa atceras, ka šo vienotības ideju simboliski iemiesojusi kāda grāmata, kas nonākusi viņas rokās pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās, - NATO dalībvalstu tautas pasaku antoloģija. "To patiesībā skolēniem Prāgā, kad tur uzturējos, izdalīja kāda Čehijas Aizsardzības ministrijas amatpersona." Kā tolaik norādījusi šī amatpersona, grāmatas mērķis bija parādīt, ka NATO nav vienīgi armijas, bet gan "plašākas attiecības starp valstīm".

Tagad Mūra atzīst, ka šobrīd ko tādu būtu grūtāk iegalvot nekā toreiz. Viņasprāt, tam galvenais iemesls ir pašreizējais NATO lielums. Aukstā kara beigās aliansē bija 16 dalībvalstis, taču tagad to skaits sasniedzis 28. "Es sacītu, ka, iespējams, trūkst patiesi kopīga redzējuma, kāds ir alianses īstenais politiskais mērķis." Daži vēlas, lai aliansei būtu globālāka loma, veicot tādas apmācības un krīzes vadības misijas kā Irākā, Afganistānā un Lībijā. Savukārt citi uzskata, ka NATO jāatgriežas pie sava sākotnējā mērķa - Eiropas robežu aizsardzības. "Domāju, ka šīs, iespējams, ir domstarpības, kas visskaidrāk izpaustas un kurām bijusi vislielākā ietekme uz NATO lēmumu pieņemšanu pēdējos gados," saka Mūra.

Putins ekspluatē NATO vājumu

Bijušais NATO spēku komandieris Eiropā ASV ģenerālis Veslijs Klārks, kas, vēl pirms alianses gaisa spēki 1999.gadā sāka bombardēt serbu vienības Kosovā, piedraudēja toreizējam Serbijas prezidentam Slobonanam Miloševičam, ka "to bombardēs un bombardēs to pamatīgi", uzskata, ka tieši gatavība rīcībai piešķir organizācijai tās spēku.

"Katra valsts pievienojoties paraksta NATO apņemšanos, ka uzbrukums vienam ir uzbrukums visiem. Tādējādi NATO pēc idejas ir spēcīgākā alianse, kāda jebkad izveidota," uzsver Klārks. Tomēr viņš atzīst, ka šis spēks nerealizējas, ja agresors nenotic šīs apņēmības patiesumam. "Rietumu demokrātijas vienmēr tradicionāli bijušas lēnas atbildē uz šāda veida draudiem. Galu galā tā bija Francija un Lielbritānija, kas 1939.gadā nespēja reaģēt uz Hitlera Reinzemes reokupāciju," norāda ģenerālis. Arī "šodien demokrātijām ir grūtības pieņemt militāra spēka izaicinājumu, (..) un tās nevēlas atzīt, ka [Krievijas prezidents Vladimirs] Putins, viņam cenšoties risināt sarunas par mieru, ir galvenais kara kurinātājs".

Klārks uzsver, ka Putins veiksmīgi izmanto šo neizlēmību. "Viņš nodarbojas ar politikānismu. Viņš spēlē uz medijiem, viņš izspēlē ekonomikas kārti un viņš manevrē," norāda ģenerālis. "Viņš saprot, kā darbojas Rietumu demokrātija. Eiropa 20.gadsimtā piedzīvoja divus postošus karus, [un] neviens nevēlas vēl vienu. Viņš ir sapratis, ka, Rietumu demokrātijām nevēloties izmantot spēku, viņš var palikt nesodīts."

Klārks piebilst, ka politiķiem sabiedrības pārliecināšanā papildu grūtības sagādā arvien sarūkošie aizsardzības izdevumi un vēlētāju nevēlēšanās iesaistīties karā. "Tie ir dalībvalstu politiskie līderi, kuriem jāveido sabiedriskā doma un situācija skaidri jāpārredz, un lietas jāsauc īstajos vārdos, nevis no tām jāizvairās. Tādējādi Rietumu līderi nedrīkst būt tik bikli un ļaut Vladimira Putina bramanībai tos iebiedēt."

Tikmēr citi attaisno Rietumu līderu piesardzību. Kā iespējams konstatēt uzbrukuma faktu, ja mainījusies karadarbības iedaba? Robežu vairs nešķērso armija, bet gan zaļi cilvēciņi, tas ir, Krievijas īpašo uzdevumu vienību kaujinieki, kas tērpušies uniformās bez atšķirības zīmēm un kuri atbalsta un vada pašu organizētās vietējo teroristu bandas.

"Zaļie cilvēciņi neatšķiras no trika, ko izmantoja Hitlers, lai sāktu Otro pasaules karu, ieģērbjot vācu karavīrus poļu uniformās un tad liekot tiem uzbrukt vācu radiostacijai un nogalināt bariņu cilvēku, un paziņojot, ka tā ir provokācija, un izmantojot to uzbrukumam,"

norāda Klārks. "Tādējādi triki un viltības pastāvējušas vienmēr. Šie zaļie cilvēciņi nav nekas vairāk kā Krievijas specvienību ļaudis, un pierādījumi ir tieši jūsu acu priekšā, taču mēs nevaram piespiesties un to atzīt, jo nevēlamies atzīt secinājumus, kas izriet no Krievijas agresijas."

Krievijas agresija ir modinātājzvans

Anderss Fogs Rasmusens savā pirmajā runā NATO ģenerālsekretāra statusā 2009.gada septembrī uzsvēra lielo nozīmi alianses sadarbībai ar Krieviju. Taču amatu atstājot, pagājušā gada oktobrī viņa sapnis par "jaunu partnerību" ar Maskavu bija drupās.

"No personīgā viedokļa esmu patiesi ļoti vīlies. Domāju, ka mums bija (..) paaudzes pienākums iekļaut Krieviju konstruktīvā sadarbībā," atzīst Rasmusens. "Komunisma un Padomju Savienības sabrukums sniedza Eiropai jaunu iespēju īstenot sapni par vienotu, brīvu un miermīlīgu Eiropu, tāpēc domāju, ka rīkojāmies pareizi, mēģinot iekļaut Krieviju šajā vīzijā. Tomēr Krievija šo vīziju nepieņēma."

"Domāju, ka tagad ieejam jaunā laikmetā, kas ļoti līdzināsies Aukstajam karam," atzīst bijušais NATO ģenerālsekretārs, piebilstot, ka Baltijas valstis ir pamatoti satrauktas par Krievijas ambīcijām. "Mūsu baltiešu draugi un sabiedrotie ir satraukti par Krievijas uzvedību, īpaši tāpēc, ka viena no Krievijas doktrīnām paredz saglabāt Krievijas tiesības iejaukties citu valstu iekšējās lietās, lai aizstāvētu to, ko viņi dēvē par krieviski runājošo kopienu interesēm. Kā mēs visi zinām, īpaši Igaunijā un Latvijā, mums ir ievērojamas krievvalodīgo minoritātes."

Tomēr Rasmusens uzsver, ka Krievijas provokācijas nav vērstas vienīgi pret Baltijas valstīm, bet gan pret visu NATO kopumā.

"Krievija pastāvīgi testē NATO apņēmību. Mēs esam pieredzējuši virkni mēģinājumu ielauzties NATO gaisa telpā. Esam pieredzējuši ļoti nepatīkamus incidentus, piemēram, Igaunijas armijas virsnieka nolaupīšanu un Lietuvas kuģa arestu. (..) Tagad mēs saduramies ar šo jauno hibrīdkaru (..), tāpēc mums jāpielāgojas, lai vairotu savas spējas uz to atbildēt."

Vai hibrīdkara izmantošana no Krievijas puses rada NATO grūtības definēt to, kas būtu atzīstams par uzbrukumu kādai no dalībvalstīm, vaicā BBC.

"Jā, tas apgrūtina, un tas, manuprāt, ir arī pats svarīgākais Krievijas hibrīdkara mērķis, cenšoties novērst NATO [līguma] 5.panta iedarbināšanu. Taču mēs esam tam gatavi, un viņi negūs panākumus," atbild Rasmusens.

Lūgts precizēt, kā tad viņš definētu uzbrukumu, kas liek ķerties pie 5.panta, bijušais NATO ģenerālsekretārs paskaidro, ka uz šo jautājumu atbilde nekad netiks sniegta, jo iespējamā pretinieka atturēšanas sastāvdaļa slēpjas tieši apstāklī, ka tas nekad nezina, kurā brīdī viņa rīcība izsauks NATO militāro reakciju.

Tomēr vienlaikus Rasmusens norāda, ka NATO jāvairo arī pārliecība, ka alianses līguma 5.panta iedarbināšanai sekos arī patiesa rīcība. "Mums tas jāpadara par nepārprotamu faktu. Mēs esam mācījušies no Krievijas uzbrukuma Ukrainai. Esam pārliecinājušies, ka krievi var rīkoties ļoti strauji. Vissvarīgākais ir palielināt NATO klātbūtni austrumos un nostiprināt mūsu kolektīvo aizsardzību, lai krievi zinātu, ka gadījumā, ja viņi uzbruks NATO sabiedrotajam, tie būs pārkāpuši sarkano līniju un viņiem būs jāstājas pretī ne tikai konkrētās valsts armijai, bet visu NATO sabiedroto karaspēkam," uzsver bijušais alianses ģenerālsekretārs. "Krievijas agresija pret Ukrainu ir modinātājzvans ikvienam, un NATO ir jāpielāgojas šai jaunajai situācijai."

LETA (Avots: BBC.)