Vējonis: Valsts aizsardzības spējas ir priekšnoteikums valsts attīstībai

2014. gada 4. un 5. septembra NATO samits Lielbritānijā, Velsā, parādīja, ka NATO valstis apzinās reālo situāciju, jo Eiropas drošību apdraud reāls agresors. Valstu brīvības un cilvēku dzīvību aizstāvībai atkal izšķirošais ir militārs potenciāls. Pieņemtās vienošanās, lai arī joprojām diplomātiski atturīgi noformulētas, ietver konkrētu saturu — NATO valstis pārtrauks aizsardzības budžetu samazināšanu un sāks atgriezties pie 2% finansējuma, austrumu robežas drošību garantēs palielināta sabiedroto klātbūtne, mācības būs vērtas uz savietojamības tālāku attīstību un maksimāli ātru spēku izvēršanu.

Krievijas rīcība Ukrainā ir tik tuvu Eiropas Savienības valstīm, tās pamatā ir vēsturiski atpazīstama un agresīva ideoloģija par «krievu pasaules» pārākumu, ka apdraudējums vairs nav ignorējams. Latviju un Eiropu kopumā jau skar Krievijas īstenotais propagandas karš, kura mērķis ir sašķelt katras valsts sabiedrību un sašķelt NATO valstis. Latvijā propagandas karam ir divi galvenie mērķi. Pirmkārt, panākt, lai mēs noticam, ka mūsu sabiedrībā ir nevis atsevišķi radikāļi, bet ka mēs esam divu naidīgu kopienu valsts. Otrkārt, pazemot Latvijas valsti, mēģinot radīt iespaidu, ka mūsu kopējs viedoklis ir, ka kāds Latvijai vēl ir parādā par mūsu drošības garantēšanu.

Atbildes ir vienkāršas — vispirms, mēs esam demokrātiska sabiedrība, kurā ir vārda un viedokļu brīvība tiktāl, cik to pieļauj likums. Tāpat kā citās valstīs, arī mums ir cilvēki, kuri tikai gaida izdevību slepkavot, un, tāpat kā citās valstīs, ar tādiem nodarbojas atbildīgie dienesti.

Latvijai kā valstij ir jāstiprina pašaizsardzības spējas — valsts pirmais pienākums ir garantēt savu cilvēku tiesības uz dzīvību un drošību. Valsts pastāvēšanu vispirms garantē tās robežu neaizskaramība, un to šodien atkal var nodrošināt tikai pietiekami spēcīgi bruņotie spēki. Vienatnē Latvijai šis uzdevums maksātu ļoti dārgi — tādēļ izteikumi, ka 2% no IKP valsts pastāvēšanas nodrošināšanai ir pārāk dārgi, vērtējami vismaz kā analfabētiski.

Mana pārliecība ir, ka Latvijas aizsardzībā mēs jau esam sākuši ieviest Velsas samitā izvirzītos uzdevumus un tuvāko divu gadu laikā:

1. mums jābūt spējīgiem noteikt mūsu gaisa robežas pārkāpšanu zemo lidojumu amplitūdā un notriekt pārkāpējus;

2. karavīri tiks nodrošināti ar bruņutransportu — vispirms ar kāpurķēžu, tad ar riteņu;

3. bruņoto spēku vienības cieši iesaistīsies NATO partneru veidotajās starpvalstu vienībās;

4. paaugstinātas gatavības Zemessardzes rotas būs pirmās, kas profesionālā sagatavotībā, ekipējumā un bruņojumā pietuvināsies regulārajai armijai;

5. visu zemessargu ekipējumam un bruņojumam jāatbilst regulārās armijas nodrošinājumam;

6. mūsu bāzes būs spējīgas uzņemt NATO sabiedrotos un nodrošināt kazarmas, noliktavas un citu infrastruktūru.

Es uzskatu, ka vienlaikus ar šiem konkrētajiem uzdevumiem valsts drošībā mums ir svarīgi paveikt vēl sekojošo:

1. Jaunsardzei ir jākļūst par mūsu jauniešu izvēli un iespēju — tas nozīmē, ka skolās jābūt instruktoriem, jābūt mācību programmām un ekipējumam. Jaunsardzes pastāvēšanai un attīstībai jākļūst par vienu no prioritātēm;

2. karavīru un viņu ģimeņu sociālajām garantijām jābūt tādām, lai profesionāļi izvēlētos maksimāli ilgi palikt dienestā;

3. zemessargiem jābūt iespējai piedalīties intensīvās mācībās — jārod vienošanās ar darba devējiem par mācību atvaļinājumiem;

4. jāizveido efektīva rezervistu apzināšanas sistēma, jāuzsāk rezervistu iesaiste un apmācība.

Latvijai kā valstij šobrīd ir būtiski saglabāt savu valstiskumu, valstisko pašapziņu un mūsu neatkarības garantiju — piederību Rietumu pasaulei. Valsts aizsardzības spējas ir tā visa priekšnoteikums. Un konkrētie darbi būs rādītājs, vai nākamā valdība rīkojas Latvijas valsts un cilvēku nākotnes labā.