Lai garantētu Latvijas brīvības saglabāšanu
Pulkvedis Endrū Robertss ilgu laiku strādāja ar mums kopā diendienā — aktīvi iesaistoties gan Nacionālo bruņoto spēku pasākumos, gan Aizsardzības ministrijas aktivitātēs. Tagad viņš ir noslēdzis savu darbību Latvijā, bet viņa ieguldījums paliek. Tāpat kā viņa viedoklis par to, kādi esam un kāds ir bijis šis laiks kopā ar mums.
— Latvijā jūs jau esat strādājis diezgan ilgu laiku. Ko cerējāt ieraudzīt un piedzīvot toreiz, kad ieradāties Latvijā? Kā, jūsuprāt, Latvijas Nacionālie bruņotie spēki, Rīga un Latvija kopumā ir mainījusies?
— Patiešām kopš manas ierašanās Latvijā ir pagājis diezgan daudz laika. Tas bija 2001. gadā, kad Rīga svinēja 800 gadu jubileju. Toreiz es biju lidmašīnas C-130 pilots, kas šeit nogādāja Mičiganas armijas orķestri, kurš piedalījās svētku parādē. Tad pāris gadus man nebija iespējas šeit būt, bet, tā kā es esmu no Mičiganas Nacionālās gvardes un mums ar Latviju ir valsts partnerības programma, Mičigana regulāri sūta savus speciālistus uz Latviju. Šogad Latvijas un Mičiganas partnerības programmai aprit 22 gadi. Vēsturiski mūsu sadarbībā nav bijis daudz pasākumu, kas būtu saistīti ar gaisa spēkiem, un tas ir saprotams, jo Latvijai ir ļoti nelieli gaisa spēki. Man bija iespēja atgriezties Latvijā 2008. gada februārī ar mobilo mācību grupu, un es vadīju pirmo gaisa atbalsta kontrolieru programmas (JTAC — Joint Terminal Attack Controllers) apmācību. Pēc tam sekoja kādi 14 braucieni uz Latviju, līdz es dabūju darbu ASV vēstniecības Rīgā Aizsardzības sadarbības birojā, un nu jau trīs gadus dzīvoju Latvijā. Pārdomājot šo laiku kopš 2001. gada, jāatzīst, ka Latvija un it īpaši tās Nacionālie bruņotie spēki ir pieredzējuši diezgan lielas pārmaiņas. 2001. gadā bija laba ekonomikas attīstība, 2004. gadā Latvija kļuva par NATO dalībvalsti, tad sekoja jūsu karaspēka piedalīšanās miera uzturēšanas operācijās Irākā un Afganistānā, 2009. gada ekonomiskā krīze, kam bija milzīga ietekme uz valsts militāro spēju nodrošināšanu. Visi šie notikumi norisinājās laikā, kamēr es biju šeit.
— Gandrīz esat kļuvis par latvieti...
— Pēdējo 13 gadu laikā patiešām esmu bijis saistīts ar Latviju un tās kultūru; šis darbs man ir devis iespēju izveidot ļoti ciešas attiecības ar man pazīstamajiem latviešiem. Šo daudzo gadu laikā esam kļuvuši par lieliskiem draugiem — viņi ir viesojušies manā mājā Mičiganā, kad mēs organizējām latviešu karavīru apmācību, un es esmu bijis viņu mājās. Kopīgi esam darbojušies dažādos diezgan saspringtos projektos, esmu piedalījies viņu bērnu kristībās, un mēs kopā esam apmeklējuši mūsu kritušo karavīru bēres. Par to, kādas bija cerības, šeit pirmo reizi nonākot… Tāpat kā lielākajai daļai cilvēku, jo īpaši 2001. gadā, man nebija ne jausmas, ko sagaidīt. Mana vecuma amerikānim, kad es mācījos skolā, Latvija neeksistēja, kartē bija redzama tikai tā lielā sarkanā valsts — PSRS.
Tagad gan es pazīstu Latviju un savu nokļūšanu šeit uzskatu par pārsteidzošu pieredzi! Manuprāt, valsts nelielā platība dod tai iespēju veikt tādas izmaiņas, kas nebūtu iespējamas lielākā teritorijā. Iespējams, tieši tas mani ir motivējis, it īpaši tos septiņus gadus, kad biju iesaistīts JTAC programmā. Arī šo pēdējo trīs darba gadu laikā, kad bija tādas programma kā, piemēram, apvienotā uguns atbalsta priekšējo novērotāju (JFO — Joint Fire Observers) apmācība, Mičiganas un Latvijas kopīgā iesaiste apmācības misijā Libērijā, kuru mēs sākām manā laikā, bezpilota lidmašīnu (UAV) izvietošana, taktisko bezpilota lidmašīnu skrejceļš, kas nesen tika atklāts Ādažu bāzē, A-10 lidmašīnu izmantošana starptautisko militāro mācību «Saber Strike» atbalstam. Tā patiešām ir reta iespēja...
— Kā saskatāt savu lomu Latvijas un Nacionālo bruņoto spēku pilnveidošanā saistībā ar gaisa atbalsta kontrolieru apmācību un pārējiem projektiem?
— Viss sākās ar gaisa atbalsta kontrolieriem. Tā bija pirmā programma, un šobrīd tas ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki mani pazīst un atceras. Savā ziņā šis projekts radās no prasībām, kādas bija noteiktas operacionālās sadarbības padomnieku grupām (OMLT) Afganistānā. Laikā, kad radās ideja par gaisa atbalsta kontrolieru apmācību, bija daži skeptiķi, kas šaubījās par šīs idejas lietderību. Kāpēc organizēt gaisa atbalsta kontrolieru apmācību, ja jums nav tuvā gaisa atbalsta (CAS) lidmašīnu? Līdz šim nevienai valstij pasaulē, kurai nav šo lidmašīnu, nebija savu gaisa atbalsta kontrolieru — kāpēc gan lai tie būtu Latvijai? Tas, kas bija sava veida atrunāšanās misijas laikā Afganistānā, kļuva par nepieciešamību, kad mums patiešām bija jādomā par Latvijas faktisko aizsardzību. Kad jūs runājat par visu šo projektu, jo īpaši JTAC, panākumiem, es teiktu, ka patiesi jūtos gandarīts par šo Latvijas aizsardzības spēju attīstību, it sevišķi, ja vērtē pašreizējo situāciju Ukrainā un diskusijas par Latvijas aizsardzību. JTAC ir labs faktisko Latvijas aizsardzības spēju piemērs. JTAC var iesaistīt lielākā NATO spēku struktūrā, gan divpusēji ar ASV, gan ar NATO. Jums var nebūt F-16 reaktīvo iznīcinātāju vai A-10 lidmašīnu, bet jums tagad ir apmācīti cilvēki, kas zina, kā tās pareizi izmantot. Tātad jums ir cilvēki, kas ir apmācīti aizstāvēt savu valsti, izmantojot modernākās ieroču sistēmas, kas ir īpaši izstrādātas, lai novērstu pastāvošos draudus. Līdzīga situācija ir ar apvienotā uguns atbalsta priekšējiem novērotājiem — ir labi, ja valstij šādas spējas ir, bet kāpēc šīs spējas būtu nepieciešamas Latvijai? Tās ir faktiskās kaujas spējas valsts aizsardzībai. Īstie cilvēki ar atbilstošu apmācību spēj pretoties īpašam apdraudējumam. Ir daudz spēju, ar kurām mēs varētu strādāt tālāk, — dažādas lietas, kurās iespējama sadarbība militārajā jomā, bet es patiešām esmu centies koncentrēties uz to, kas tieši skar valsts aizsardzību. Un apvienotā uguns atbalsta priekšējie novērotāji tagad pakārtoti apmāca arvien vairāk cilvēku, jo šobrīd jums jāpanāk «apvienotās uguns» domāšana savos bruņotajos spēkos, jo īpaši vadošajā sastāvā — rotas komandieru, bataljona, brigādes un Zemessardzes līmenī, lai izveidotu tādus lēmumu pieņēmējus, kuri spēj atbildēt uz jautājumu «Kā es varu pareizi izmantot šīs spējas?» Un tā ir daļa no jūsu saistībām — jūs apmāciet JTAC vai JFO speciālistu, un tālāk jums ir jāspēj organizēt arī attiecīgus militārus vingrinājumus. Pirms četriem gadiem «Saber Strike» mācībās bija tikai divi ASV Gaisa spēku cilvēki — es un galvenais virsseržants Vanpeits, kurš atlidoja uz šejieni, lai palīdzētu dažiem pirmajiem JTAC speciālistiem, rācijā imitējot pilotus, jo lidmašīnas šajās mācībās nebija. Nākamajā vasarā, mēs spējām nodrošināt, ka A-10 lidmašīnas no Mičiganas piedalās «Saber Strike» mācībās un veic tuvā gaisa atbalsta misijas. Lai gan tas ir armijas vingrinājums, tieši A-10 lidmašīnu klātbūtne tagad dod iespēju latviešu karavīriem rotas līmenī iet un karot tā, kā viņiem varētu būt jācīnās situācijā pie reāla Latvijas apdraudējuma. Papildus tam šogad mēs mācībās izmantojām arī bezpilota lidmašīnas (UAV).
Reālu draudu situācijā nebūs vairs laika idejām, dokumentu sagatavošanai, zīmogiem un parakstiem; jums būs jāspēj nodrošināt reāllaika valsts aizsardzību, tāpēc jums jau tagad ir jāveic visu līmeņu personāla, t. sk. vadības, apmācība. Tātad, lai arī šobrīd Latvijai nav savu F-16 reaktīvo iznīcinātāju, bezpilota lidmašīnu un haubiču; tai ir speciālisti, kuri ir apmācīti darboties ar šīm sistēmām. Būtiski ir panākt, ka Latvijas karavīru apgūtās aizsardzības spējas sniegtu tiem pieeju dažādām augstas klases bruņojuma sistēmām. Un tas, ka Latvija ir daļa no NATO, ļauj to darīt. Jūsu nelielā valsts tagad var saņemt B-1 bumbvedēju atbalstu, var iegūt satelītu attēlus, pieprasīt lielo bezpilota lidmašīnu vai attālināti vadāmo lidaparātu (RPA — Remotely Piloted Aircraft) sistēmu atbalstu; šobrīd Latvija spēj savus bruņotos spēkus atbilstoši savienot ar vismodernākajām ieroču sistēmām pasaulē.
— Vai, jūsuprāt, Latvijas karavīri bija gatavi šādiem izaicinājumiem? Jūs jau iepriekš sacījāt, ka kājnieku sagatavošana sarežģītības līmenī nav salīdzināma ar šīm lietām.
— Uzskatu, ka šeit šādiem projektiem bija auglīga augsne, ņemot vērā NBS pieredzi misijās Irākā un Afganistānā. Starp citu, viens no mūsu sākotnējiem gaisa atbalsta kontrolieriem, vēl būdams atlases procesā, pieminēja gadījumu, kad latviešu karavīri Irākā, kuri bija izvietoti kopā ar Polijas divīziju, reiz nokļuvuši apšaudē, un viņš, gulēdams grāvī, esot redzējis lidojam dažus triecienhelikopterus, un nodomājis — ja vien man būtu iespējas sazināties ar šo helikopteru, es varētu pateikt, kur atrodas ienaidnieks, un šī situācija būtu atrisināta.
Vēlāk, kad bija dzirdējis, ka mēs esam Ādažos, lai organizētu tieši šādu prasmju apmācību, viņš ieradās bāzē, lai tiktos ar mums. Viņš vēlējās mums izstāstīt savu pieredzi un apgūt iemaņas, kā sazināties ar lidaparātu, lai iegūtās zināšanas varētu izmantot kaujaslaukā. No mana stāstījuma ir redzams, ka izdodas atrast puišus, kuri saprot šo principu. Tāpēc es uzskatu, ka kaprāļa, seržanta, leitnanta, kapteiņa, pat majora līmenī jums ir šim uzdevumam nepieciešamie īstie cilvēki, bet izaicinājums ir pulkvežleitnantu un pulkvežu līmenī, jo tad, kad viņi bija leitnanti, bruņotajiem spēkiem šādu spēju nebija. Diemžēl šī problēma pastāv arī daļā no NBS vadības personāla, jo šīs ir pavisam jaunas spējas. Taču, tāpat kā citas lietas, arī tas ir labojams. Tas tikai prasa laiku, tāpēc ir jābūt attiecīgai stratēģijai un plānam, kā šo trūkumu novērst un panākt, lai šie vīri spētu ātri domāt. Saprotiet, domāšanas ātrums F-16 reaktīvajā iznīcinātājā ir atšķirīgs no kājnieku domāšanas ātruma. Ja tu esi gaisa atbalsta kontrolieris, tev ir jāspēj kontrolēt gaisā četrus F-16 reaktīvos iznīcinātājus, jāsaprot, ka īsā laika sprīdī notiek ļoti daudzas lietas.
— Kā jūs redzat Mičiganas un Latvija sadarbību nākotnē?
— Mēs sākām no pašiem pamatiem, bet tagad ir sasniegts līmenis, kad mums vairs nevajag palīdzēt apmācīt jūsu instruktorus — tagad jums šim nolūkam ir lieliska skola. Ar to vēlos sacīt, ka mums vairs nav jāpalīdz latviešiem apmācīt vada vai rotas līmeņa kājnieki; visi pamata darbi ir padarīti. Tāpēc ir jādomā tālāk, kas būtu tās lietas, ko varam jums sniegt, kas dotu jums iespēju būt labāk sagatavotiem savas valsts aizsardzībai; kaut kas tāds, ko jūs paši šobrīd vēl nespējat paveikt. Un viena no šīm lietām ir bezpilota lidmašīnu (UAV) vai attālināti vadāmo lidaparātu (RPA) konstruēšana. Pirms pusgada es būtu teicis, ka par to jums būs jādomā kaut kad nākotnē, bet tagad tas jau notiek... Un atkal — jūs neplānojat iegādāties bezpilota lidmašīnu MQ-1, bet jums ir jāzina, kā ar to darboties. Turklāt arī jums ir ko piedāvāt koalīcijas spēkiem — jūsu valdība ir devusi atļauju tiem Latvijā veikt nepieciešamos treniņus, un pasaulē nav daudz citu valstu, kas rīkotos līdzīgi. Mūsu bezpilota lidmašīnu izvietošana šeit, lai veiktu treniņlidojumus Latvijā, ir lielisks šādas sadarbības piemērs. Tieši Latvijā mēs neilgā laikā izveidojām šo lidmašīnu skrejceļu, ieguvām lidojumiem nepieciešamo gaisa telpu un dabūjām frekvences. Un, manuprāt, tieši jūsu valsts lielums un pašreizējā politiskā motivācija ļauj jums piedāvāt ASV un NATO dažādu jomu specializāciju. Bet ir svarīgi panākt, lai jūsu piedāvātā joma būtu tieši sasaistīta ar Latvijas aizsardzību. Šajā kontekstā visi šie projekti ir svarīgi. Tās visas ir pārsteidzošas lietas, ko Latvija jau šobrīd spēj izdarīt!
— Vai šajā laikā, kopš esat Latvijā, jūs jūtat kādas pārmaiņas arī pats sevī?
— Es nedomāju, ka būtu mainījies kā cilvēks, lai gan perspektīva, iespējams, nedaudz ir mainījusies. Manuprāt, darbs šeit, Latvijā, man ir kļuvis tuvāks sirdij, man šobrīd tā nozīmīgums rūp daudz vairāk nekā toreiz, kad šeit ierados. Turklāt viena lieta ir iemācīties, kā strādāt ar latviešiem, jo viņiem ir atšķirīga domāšana.
— Kāda ir šī atšķirība?
— Amerikāņu un latviešu domāšana tiešām atšķiras. Ņemsim, piemēram, mani — es esmu cilvēks, kas dara savu lietu, un tad ir šīs citas personas, ar kurām man kopā ir jāstrādā. Mēs, amerikāņi, uzskatām, ka spējam glābt pasauli, ka mēs to padarīsim labāku. Amerikāņi turpinās šīs lietas darīt pat tad, ja reizēm darīs kaut ko nepareizi. Mēs rīkosimies, un mēs to darīsim tiešām ātri. Latvieši ir daudz lēnāki un nākotni neredz tik optimistisku. Tāpēc dažreiz tieši šajā ziņā ir jāpanāk līdzsvars. Citādi latvieši skatīsies un domās, ka tā ir atkal kārtējā ideja; savukārt amerikānis nodomās, ka latvietis vienkārši nevēlas to pat izmēģināt. Protams, viss ir atkarīgs no cilvēka spējas sadarboties. Lielisks paraugs ir ģenerālleitnants Raimonds Graube, pulkvedis Ilmārs Lejiņš, majors Edmunds Svenčs — viņi saprot, kā līdzsvarot pozitīvo tēlu un manis nosprausto mērķi, kas, manuprāt, ir īstenojams, salīdzinot ar tiem darbiem, kas būtu jāveic, lai šo ideju «izsistu» cauri jūsu sistēmai. Latvijā daudz lielāka nozīme ir personībai jeb tam, kas ir šis cilvēks, kurš kaut ko mēģina panākt, un šejienes sistēma nav tik atkarīga no politikas vai procedūrām. Šeit nav nepieciešams meklēt attiecīgās instrukcijas, īsto veidlapu un to aizpildīt, bet ir jāzina, kā piezvanīt pareizajam cilvēkam. Amerikā tas notiek citādāk. Lai to apgūtu, šeit ir jāpavada zināms laiks. Tas ir līdzīgi tam, kā iekļūt vadības un kontroles sistēmā, izmantojot mobilo telefonu. Līdzko jūs to saprotat, jūs patiešām spējat kaut ko paveikt.
— Cik ilgs laiks jums pagāja kopš ierašanās Rīgā, lai saprastu, kā šī sistēma darbojas?
— Kā jau teicu, es Latvijā ierados 2008. gadā ar mobilo mācību grupu, un man bija nepieciešams apmēram pusotrs gads. Man šajā ziņā paveicās, jo bija izdevība satikt «pareizos» latviešus, un daži no viņiem patiešām saprata, ko es cenšos izdarīt. Pēc tam es sāku apdomāt, kā man tālāk rīkoties, ja es patiešām vēlos, lai kaut kas no manām iecerēm tiktu īstenots. Varbūt man nevajag rīkoties tik konfrontējoši, kā es biju pieradis lietas darīt iepriekš. Tajā laikā mēs bijām iesaistīti misijā Afganistānā un mums bija, ja tā var izteikties, palicis «pēdējais šāviņš», lai sakārtotu šos jautājumus. Starp citu, dažādu valstu militārpersonām ir sava «ziloņu kapsēta» — vieta, kur tiek apglabātas labās, bet nerealizētās idejas. Nezinu, kāpēc tā notiek, bet diemžēl tā tas notiek, turklāt samērā bieži. Tāpēc arī gaisa atbalsta kontrolieru iniciatīva nebija atliekama, jo mums toreiz bija vajadzīgais laiks, lai noorganizētu šo apmācību. Tas, ko mēs paveicām no 2008. līdz 2011. gadam ar gaisa atbalsta kontrolieru programmu, šodien vairs nebūtu iespējams, jo šobrīd Amerikā ir citi apstākļi. Es šaubos, ka tagad mēs būtu gatavi finansēt vai attīstīt kaut ko līdzīgu. Jautājuma steidzamība man toreiz lika strādāt ļoti agresīvi, iespējams, ne tajā labākajā veidā, kā būtu vajadzējis optimizēt amerikāņu un latviešu sadarbību. Kopš tā reizes, lai panāktu rezultātu, esmu iemācījies sabalansēt savu amerikāņa raksturu ar tiem latviešiem, ar kuriem man ir kopā jāstrādā.
— Kas, jūsuprāt, nosaka atšķirības domāšanā, piemēram, amerikāņiem, latviešiem vai cilvēkiem Baltijas valstīs kopumā?
— Valsts ģeogrāfiskajam izvietojumam ir liela nozīme, un attālums ir ģeogrāfijas sastāvdaļa, tāpēc acīmredzot jūsu ģeogrāfija ir atšķirīga gan telpas, gan vietas ziņā. Tieši šo aspektu mēs, amerikāņi, esam centušies uzsvērt, kad ierodamies šeit. Proti, ārējs apdraudējums Latvijai pavisam ātri var kļūt par apdraudējumu galvaspilsētai, jo, lai nokļūtu no valsts robežas līdz Rīgai, nevajag daudz laika. Pat tad, ja «mazie zaļie vīriņi» brauktu ar velosipēdiem — tas būtu vien divu dienu brauciens, vai ne? Amerikāņi savukārt dzīvo telpā, kur vajadzīga nedēļa, lai šķērsotu okeānu, un tad vēl mēnesis, lai šķērsotu visu valsti. Tāpēc perspektīva draudu novērtējumā, raugoties no amerikāņu viedokļa, ir ļoti atšķirīga. Uzskatu, ka šī apstākļa dēļ mums ir arī sarežģītāk izprast jūsu draudu līmeni, grūtāk iejusties Latvijas sabiedrības bažās, jo drošības situācija te var mainīties pa stundām, nevis dienām. Un amerikānim ir grūti to saprast. Es bieži no amerikāņu puses dzirdu šādus vārdus: «Kāpēc gan latvieši nevar vienkārši tā izdarīt?» Un tad es atbildu — bet viņu armijā ir tikai 4700 karavīru... ASV armijas bāzēs ir vairāk cilvēku, kuru vienīgais uzdevums ir nomainīt ūdeni gāzētā ūdens automātā, nekā Latvijā bruņotajos spēkos kopumā! Es saprotu, ka jūsu iespējas ir stipri ierobežotas. Pat ja Latvija varētu nodrošināt, ka visi jūsu 4700 karavīri būtu apmācīti līdzīgi kā ASV Jūras spēku speciālo uzdevumu vienības kaujinieki un ikvienam no viņiem būtu vislabākais ekipējums, jūs joprojām būsiet ierobežoti valsts izmēra dēļ. Tāpēc Latvijas dalība NATO ir vienīgais veids, kā nodrošināt Latvijas aizsardzību pret pašreizējiem draudiem.
— Kādi svarīgi pasākumi, jūsuprāt, šobrīd un tuvākajos gados būtu jāveic Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem? Vai būtu nepieciešamas kādas izmaiņas, piemēram, NBS struktūrā?
— Viskritiskākais uzdevums, manuprāt, ir palielināt jūsu kopējās aizsardzības spējas. Es uzskatu, ka Latvijai ir labs plāns virzībai uz priekšu, arī jūsu prioritātes ir diezgan labi noteiktas, bet svarīgi ir panākt, lai ikviena aizsardzības sistēmā strādājošā ikdienas darbs kļūtu svarīgs, ne tikai attiecībā uz mehanizācijas vai īpašu ieroču sistēmas iepirkumu, vai arī pamata spēku struktūru. Lai visa jūsu aizsardzības sistēma, no Aizsardzības ministrijas vadības līdz pat jauno rekrūšu apmācībai Zemessardzē izprastu, ka visam, ko jūs darāt un kas jums jādara, ir viens mērķis — tādu spēju attīstība, kas var nodrošināt Latvijas aizsardzību. Jums vairs nav laika atļauties pārmērības, jums nav vajadzīgas lidmašīnas, kravas automašīnas, kuģi, kā arī cilvēki, kuriem faktiski nav tiešas ietekmes uz valsts aizsardzību, lietas, kas nav tieši sasaistāmas ar spēju iekļauties koalīcijā un to, kā jūs karosiet. Jo tieši šīs spējas būs izšķirošās, lai garantētu Latvijas brīvības saglabāšanu. Piemēram, jūsu darbs ir šis raksts žurnālā, un arī jums kā Aizsardzības ministrijas iestādes darbiniecei ir jāatceras par nepieciešamību ar katru publikāciju panākt kādu taustāmu rezultātu, lai jūs varētu teikt, ka, pateicoties tam, ko es šodien paveicu, Latvija ir kļuvusi labāk aizsargāta. Jums ir jāpanāk, ka šī doma kļūst par galveno, kas nodarbina ikvienu Latvijas aizsardzības sistēmā. Jo, lai cik lieliska būtu Latvija un lai kā arī es to mīlētu — turklāt man te ir lieliski draugi un ir izdevies paveikt apbrīnojamas lietas —, jūsu aizsardzības sistēmā joprojām ir ļoti daudz vienaldzīgu cilvēku, kas nāk uz darbu, lai neko nedarītu. Viņi ir gatavi jums desmit minūtes stāstīt, kāpēc viņiem nav iespējams paveikt piecu minūšu darbu. Viņi izmanto visdažādākos attaisnojumus doto uzdevumu neizpildīšanā, piemēram, darbā ar dokumentiem utt. Ir cilvēki, kas skatās pulkstenī, lai pārliecinātos, cik ilgs laiks vēl atlicis līdz pensionēšanai... Jūs vairs nevarat atļauties algot šādus cilvēkus! Tāpēc, manuprāt, jums turpmāk ir ļoti kritiski jāizvērtē, lai ikviena nākotnē plānojamā lieta būtu tieši saistāma ar Latvijas aizsardzību.
— Ko šajā kontekstā jūs novēlētu latviešiem?
— Spēt sakoncentrēties! Mēģiniet rast atbildes uz jautājumu: «Ko mēs darīsim šodien, lai Latvija būtu labāk aizsargāta?» Lai ikviens, sākot ar Aizsardzības ministriju un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, beidzot ar Jaunsardzi, ieskaitot arī Aizsardzības ministrijas pakļautībā un pārraudzībā esošās iestādes, spētu atbildēt: «Ko es daru, lai nodrošinātu Latvijas aizsardzību?» Ja jums būtu miljons karavīru liela armija kā Amerikā un jūsu iespējamie draudi atrastos divus tūkstošus jūdžu attālumā, tad jūs patiešām varētu atļauties maršējošus orķestrus un jātnieku vienības parādēm, bet Latvijas apstākļos ir nepieciešams, lai visi darbotos vienā komandā ar kopēju mērķi. Diemžēl to panākt nebūs viegli. Man šeit ir nācies būt situācijās, kad esmu novērojis izteiktu bezdarbību, vai arī sajust, ka kāda no jūsu bruņoto spēku struktūrvienībām nu nekādi nav saistāma ar valsts faktisko aizsardzības plānu; tās darbinieki ir tik ērti iekārtojušies, ka var atļauties sacīt ko šādu: «Es neesmu saņēmis pavēli, tāpēc, manuprāt, es varu neko nedarīt.» Šāda attieksme ir jāmaina! Ja jūs neesat saņēmis pavēli, jums tā ir jāpieprasa! Netērējiet dienu, mēģinot saprast, kāpēc jūs nevarat kaut ko izdarīt, izdomājiet, kā to izdarīt — tas ir jūsu uzdevums! Ikvienam ir jāsaprot, ka tas ir vajadzīgs Latvijai. Atcerieties, ka viss negrozās tikai ap jūsu karjeru un jūsu pensiju! Es uzskatu, ja reiz esat zvērējis, ka esat gatavs mirt par savu valsti, ejiet uz darbu un centieties kārtīgi pildīt savus pienākumus.
— Jūs esat patriotiskāks par dažiem latviešiem!
— Es kļūstu emocionāls, jo šīs lietas te redzu visu laiku! Es tikai vēlos, lai tās izzustu no jūsu sistēmas. Ja manos spēkos būtu atbrīvoties no šiem simt puišiem, kas neko nedara, un es varētu paņemt ietaupīto naudu, lai vismaz paaugstinātu atalgojumu simt motivētiem puišiem, kas dara apbrīnojamas lietas, vai arī rekrutēt simt citus patriotiskus latviešus, kuri nudien vēlas paveikt savai valstij šobrīd neatliekamos darbus un tiešām spētu cīnīties un aizstāvēt Latviju, tad jūs izdarītu vēl brīnumainākas lietas par tām, ko apspriedām šajā sarunā.
Līga Lakuča, "Tēvijas Sargs"