NATO atmasko Krievijas apsūdzības
Agresija pret Ukrainu ir novedusi Krieviju pie starptautiskas izolācijas, ieskaitot sadarbības pārtraukšanu ar NATO. Lai novērstu starptautiskās sabiedrības uzmanību no savas pretlikumīgās rīcības, Krievija ir izvērsusi vairākas apsūdzības pret NATO, balstoties uz nepareizu faktu interpretāciju un pilnībā ignorējot visus NATO iepriekšējos centienus izveidot konstruktīvas attiecības. Tajā pat laikā Krievija ir sagrābusi un anektējusi daļu Ukrainas teritorijas un pretdarbojas Ukrainas likumīgajai varai. Šis raksts atklās patiesību un faktus.
Krievija apgalvo, ka Ukrainas valdība ir nelikumīga
Ukrainas prezidents Petro Porošenko tika ievēlēts šā gada 25.maija prezidenta vēlēšanās ar balsu vairākumu. EDSO tās raksturoja kā „tiesiski noorganizētas vēlēšanas, kas atbilst starptautiskajām prasībām un brīvībām.” Vienīgie apgabali, kur tika ziņots par vēlēšanu pārkāpumiem, bija separātistu kontrolētās teritorijas, kas „mēģināja izjaukt vēlēšanu procesu.”
Citiem vārdiem sakot, prezidents ir ievēlēts likumīgi, bet tieši separātistu rīcība bija pretlikumīga.
Kas attiecas uz pašreizējo Ukrainas valdību, to 2014.gada 27.februārī apstiprināja Ukrainas parlaments ar lielu balsu pārsvaru (371 balss no 417), šajā balsojumā piedalījās arī Reģionu partijas pārstāvji.
Parlaments tika ievēlēts 2012.gada 28.oktobrī. Toreiz Krievijas Ārlietu ministrija paziņoja, ka vēlēšanas notikušas „mierīgi, bez pārkāpumiem, saskaņā ar starptautiski atzītajiem standartiem” un „apliecināja, ka Ukrainā valda demokrātija un likuma vara” (paziņojums lasāms šeit). Parlaments, ko Krievija toreiz atzina par likumīgu, nekādi nevar šo gadu laikā būt šo statusu zaudējis.
Visbeidzot, Krievijas valdība nepārtraukti ziņo, ka Ukrainas parlamentā un valdībā valda „nacisti” un „fašisti”. Tai pat laikā 25.maijā notikušajās prezidenta vēlēšanās kandidāti, ko Krievija bija nodēvējusi par „fašistiem”, saņēma ne vairāk kā 1% balsu. Ir skaidri redzams, ka Ukrainas vēlētāji balsoja par vienotību un mērenību, nevis separātismu vai ekstrēmismu.
Krievija apgalvo, ka NATO atbildes reakcija ir pārspīlēta
Krievijas valdība apvaino NATO Ukrainas krīzes eskalācijā, paaugstinot aizsardzības pasākumus Eiropas austrumos. Šis apgalvojums skaidri parāda Krievijas piemērotos dubultos standartus. Tā ir Krievija, kas destabilizē situāciju Eiropā, nevis NATO.
Pirmkārt, NATO rīcība krīzes laikā ir bijusi atbilstoša situācijai un vērsta tikai uz aizsardzību. Alianse ir nosūtījusi papildu lidmašīnas patrulēšanai NATO gaisa telpā virs Baltijas, papildu kuģus uz Baltijas jūru, Vidusjūru un Melno jūru, kā arī karavīrus dalībai mācībās Alianses austrumos.
Visos šajos pasākumos bija iesaistīts neliels karavīru skaits un to mērķis - stiprināt aizsardzību. Uz šādiem soļiem NATO pamudināja reģionālā nestabilitāte un nepārredzamība, ko Krievija radījusi pie NATO robežām, iebrūkot suverēnā Eiropas valstī. NATO rīcību nav iespējams raksturot kā gatavošanos uzbrukumam – šāds paziņojums var liecināt tikai par nespēju izprast situāciju vai negodīgumu. Visi NATO veiktie drošības pasākumi atbilst NATO starptautiskajām saistībām, tai skaitā NATO-Krievijas sadarbības izveidošanas aktam (Akts lasāms šeit).
Šajā dokumentā NATO vairakkārt uzsver, ka „pašreizējā un tuvākajā nākotnē paredzamajā drošības vidē Alianse īstenos kolektīvo aizsardzību un citus uzdevumus, nodrošinot nepieciešamo savietojamību, integrāciju un spēju palielināšanu nevis būtisku kaujas spēku pastāvīgu izvietošanu reģionā. Līdz ar to Aliansei būs nepieciešamība pēc atbilstošas infrastruktūras atbilstoši dotajiem uzdevumiem. Šajā kontekstā spēku palielināšana var notikt, kad vien nepieciešams, aizsargājoties pret agresijas draudiem vai uzdevumā nodrošināt mieru atbilstoši ANO statūtiem un EDSO pamatprincipiem, kā arī piedaloties militārajās mācībās saskaņā ar līgumu par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā, Vīnes 1994.gada dokumentu un savstarpējiem caurskatāmības principiem. Krievija tāpat atturēsies no sava karaspēka izvēršanas Eiropā.”
Krievija pati ir pārkāpusi starptautiskās vienošanās, ieskaitot NATO-Krievijas sadarbības izveidošanas akta pamatprincipus, tai skaitā apņemšanos „atturēties no draudiem vai spēka pielietošanas pret Alianses dalībvalstīm un citām valstīm, to suverenitāti, teritoriālo integritāti un politisko neatkarību jebkādā veidā, kas ir pretrunā ar ANO statūtiem un Helsinku Nobeiguma akta principiem” un „ievērot visu valstu suverenitāti, neatkarību un teritoriālo integritāti un to tiesības izvēlēties, kādā veidā nodrošināt savu drošību, robežu nepārkāpjamību un pilsoņu tiesības uz pašnoteikšanos saskaņā ar Helsinku Nobeiguma akta principiem un EDSO dokumentiem.”
Laikā no 2014.gada marta līdz maijam Krievija bija sapulcējusi pie Ukrainas robežas 40 000 karavīru un draudēja ar iebrukumu. 2014.gada 11.jūlijā netālu no Ukrainas robežas joprojām atrodas ap 12000 karavīru ar tankiem un artilērijas atbalstu. Pēdējo mēnešu laikā Krievija sarīkojusi lielu skaitu militāro mācību, kurās piedalās daudz karavīru ar ievērojamu skaitu tehnikas vienību un kas norisinās bez iepriekšēja brīdinājuma. Krievijai būtu jāpaskaidro, kādi ir tās militārie plāni, pirms apsūdzēt citas valstis, ka tās rada draudus.
Otrkārt, visi NATO valstu karavīri ir pārvietojušies tikai NATO teritorijā ar mērķi novērst draudus Alianses teritorijā. Savukārt Krievija pretlikumīgi anektēja Krimu, atļāva algotņiem un smagajai tehnikai šķērsot robežu ar Ukrainu un atteicās nosodīt bruņoto separātistu agresīvo un pretlikumīgo rīcību Ukrainā, lai gan šā gada aprīlī Ženēvas sarunās bija apņēmusies to darīt. Turklāt pašlaik liela daļa separātistu tiek vervēti Krievijā.
NATO stingri uzstāj uz starptautisko robežu un saistību ievērošanu. Krievijai būtu jārīkojas tāpat.
Krievija apgalvo, ka tā sauktais Krimas referendums ir likumīgs
Krievijas varas iestādes apgalvo, ka tā sauktais Krimas referendums 16.martā bija likumīgs.
Saskaņā ar Ukrainas konstitūciju šis referendums bija pretlikumīgs (Konstitūcija angliski lasāma šeit), jo konstitūcija paredz, ka „mainīt Ukrainas teritoriālās robežas iespējams tikai sarīkojot referendumu visā Ukrainā”. Krimai kā daļai no Ukrainas ir autonomās republikas statuss, bet jebkurš lēmums par tās pilnvarām un tiesībām ir jāpieņem Ukrainas parlamentā (134.pants) un arī tās konstitūciju jāapstiprina Ukrainas parlamentā (135.pants).
Turklāt šis tā sauktais referendums tika organizēts pāris nedēļu laikā, to sarīkoja pašpasludinātā Krimas valdība, kurai palīdzēja nākt pie varas Krievijas militārpersonas, pēc tam kad bija sagrābušas valdības ēkas. Ir pilnīgi skaidrs, ka šāds krāpniecisks referendums, ko organizē pašpasludināta vara, kam nav demokrātiskas leģitimitātes, ir gan nelikumīgs, gan pretlikumīgs.
Jāatzīmē, ka Maskava ne reizi nav iesniegusi sūdzību nevienā starptautiskā institūcijā par tā sauktajiem krievvalodīgo iedzīvotāju tiesību pārkāpumiem Ukrainā.
Krievija apgalvo, ka NATO paplašināšanās apdraud Krieviju
Krievijas varas iestāžu pārstāvji apgalvo, ka NATO pēc aukstā kara beigām bija jāizformē un ka jaunu sabiedroto uzņemšana Aliansē no Centrālās un Austrumeiropas apdraud Krievijas drošību.
NATO pēc aukstā kara beigām neizjuka, jo Alianses dalībvalstis vēlējās saglabāt savu „apdrošināšanas polisi”, kas garantēja drošību un stabilitāti transatlantiskajā telpā. Kā rakstīts 1990.gada Londonas deklarācijā (deklarācija lasāma šeit ) „mums jāturas kopā, lai arī turpmāk mēs varētu baudīt mieru, kas valdījis pēdējos četrdesmit gadus”. Atbalstot vērtības, kas vienmēr bijušas Alianses darbības pamatā, NATO ir kļuvusi par ko vairāk nekā spēcīgu militāro savienību – tā ir izaugusi par politisku forumu, kur dialogs un sadarbības ieņem nozīmīgu vietu.
NATO vienmēr ir pildījusi līguma (līgums lasāms šeit ) 10.pantu, kurā noteikts, ka „puses, vienprātīgi vienojoties, var uzaicināt jebkuru citu Eiropas valsti, kas ir spējīga sekmēt šī Līguma principus un veicināt Ziemeļatlantijas telpas drošību, pievienojoties šim Līgumam.”
Sešas reizes laikā no 1952. līdz 2009.gadam Eiropas valstis ir izdarījušas šo izvēli, balstoties uz demokrātisku izvēli un saskaņā ar likumu. NATO sabiedrotie pieņēma lēmumu uzņemt šīs valstis Aliansē.
NATO un ES paplašināšanās ir palīdzējusi Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm veikt sarežģītas reformas, kas bija jāīsteno pirms uzņemšanas. Paplašināšanās ir palīdzējusi šo valstu pilsoņiem izbaudīt demokrātijas un tiesiskuma sniegtās priekšrocības līdz ar ekonomikas izaugsmi. Tādējādi Eiropa ir kļuvusi vienotāka, brīvāka un mierīgāka nekā jebkad vēsturē.
Arī Krievija NATO-Krievijas sadarbības izveidošanas aktā un citos dokumentos parakstījās par šīm vērtībām. Krievija piekrita „radīt Eiropā uz drošību un stabilitāti balstītu vidi, nenovelkot sarkanās līnijas un nedalot ietekmes sfēras” un „ievērot visu valstu suverenitāti, neatkarību un teritoriālo integritāti un to tiesības izvēlēties, kādā veidā nodrošināt savu drošību”.
Pretēji šīm saistībām Krievija tagad mēģina atjaunot savu ietekmes sfēru, okupējot daļu Ukrainas, izvietojot tūkstošiem karavīru pie Ukrainas robežas un nosakot – kā teicis Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs – ka „Ukraina nedrīkst iekļauties nekādās apvienībās”.
Par paziņojumu, ka NATO vēlas „ievilkt” Ukrainu Aliansē
NATO „neievelk” nevienu valsti Aliansē. NATO respektē ikvienas valsts tiesības izvēlēties savas drošības garantijas. Patiesībā Vašingtonas līgums paredz, ka dalībvalstīm ir tiesības izstāties no Alianses. 65 gadu laikā 28 valstis ir brīvi izvēlējušās pievienoties NATO. Neviena nav izteikusi vēlēšanos izstāties. Tā nav nekāda „ievilkšana”, bet brīva izvēle.
NATO atvērto durvju politika vienmēr ir bijusi un būs balstīta uz Eiropas demokrātisko valstu brīvu izvēli. Kad 2002.gadā Ukraina prezidenta L.Kučmas vadībā izteica vēlmi pievienoties NATO, Alianse sāka atbalstīt valsts Eiroatlantiskos centienus. Kad 2010.gadā Ukraina izlēma par labu neiesaistīties „nevienā apvienībā”, NATO respektēja šo lēmumu. Krievijas apgalvojumi, ka NATO mēģina piespiest Ukrainu pievienoties Aliansei, vienmēr ir melīgi.
Ja Ukraina izteiktu vēlmi pievienoties NATO, šis lēmums būtu jāpieņem Ukrainas valdībai saskaņā ar valsts likumiem. Ukrainas ārlietu ministrs Pavlo Kļimkins 2014.gada jūlijā vizītē Briselē apliecināja, ka iestāšanās NATO šobrīd nav Ukrainas dienaskārtībā. Ukrainas valdībai un iedzīvotājiem šobrīd ir citas prioritātes. Mēs respektējam viņu lēmumu, un Krievijai vajadzētu darīt to pašu.
Apgalvojums, ka Krievijai bija jārīkojas, lai apturētu NATO no raķešu un kuģu izvietošanas Sevastopolē
Tas ir pilnīgs izdomājums.
NATO nekad nav plānojusi izvietot savus spēkus Sevastopolē. Par to nekad nav ticis diskutēts, nav bijis tādu plānu. Vienīgais, kurš ir izteicies par šādu smieklīgu apgalvojumu, ir Krievijas prezidents Vladimirs Putins.
Patiesībā pirms Ukrainas krīzes sākuma vienīgie NATO spēki, kas pastāvīgi atradās Alianses austrumos, bija lidmašīnas, kas veica patrulēšanu NATO gaisa telpā virs Baltijas.
Vienīgā valsts, kam Sevastopolē bija izveidoti kuģi un karavīri, bija tieši Krievija, turklāt saskaņā ar līgumu ar Ukrainu. Pēc pretlikumīgas Krimas anektēšanas Krievija nozaga lielāko daļu Ukrainas Jūras spēku kuģu un izveidoja pretkuģu un pretgaisa aizsardzības baterijas, lai nostiprinātu savu klātbūtni reģionā.
Krievija apgalvo, ka NATO ir apsolījusi nepaplašināties un neveidot infrastruktūru Eiropas austrumos
Krievija apgalvo, ka ASV un Vācijas valdība 1990.gadā apsolīja, ka NATO nepaplašināsies Austrumeiropas un Centrāleiropas virzienā, kā arī necels militāros objektus netālu no Krievijas robežas un neizvietos šeit karavīrus. Šāds solījums nekad nav ticis izteikts, un Krievijas apgalvojumam nav nekādu pierādījumu.
Ja NATO būtu izteikusi šādu apņemšanos, tam būtu bijis jābūt rakstiskam lēmumam, ko parakstījušas visas dalībvalstis. Sarunas par NATO paplašināšanos sākās tikai vairākus gadus pēc Vācijas apvienošanas. Laikā, kad, kā apgalvo Krievija, šāds solījums ticis izteikts, domu par paplašināšanos neviens vēl neapsvēra. Tā vietā, lai izteiktu šādus melīgus apgalvojumus, Krievijai vajadzētu atbildēt uz galveno jautājumu – kāpēc tik daudzas valstis, īpaši no Krievijas perifērijas, vēlas pievienoties Aliansei?
Apgalvojums, ka NATO būtu apsolījusi nebūvēt infrastruktūras objektus netālu no Krievijas, ir tikpat aplams. Kā jau minēts iepriekš, NATO dibināšanas aktā ir norādīts, ka pašreizējā un tuvākajā nākotnē paredzamajā drošības vidē Alianse īstenos kolektīvo aizsardzību un citus uzdevumus, nodrošinot nepieciešamo savietojamību, integrāciju un spēju palielināšanu nevis būtisku kaujas spēku pastāvīgu izvietošanu reģionā. Līdz ar to Aliansei būs nepieciešamība pēc atbilstošas infrastruktūras atbilstoši dotajiem uzdevumiem.”
NATO ir atbalstījusi militāro objektu, piemēram, aviācijas bāžu atjaunošanu valstīs, kas pievienojušās Aliansei, atbilstoši mācību un spēju attīstības vajadzībām. Šis process bija caurskatāms visām valstīm, tai skaitā Krievijai. Taču vienīgās kaujas vienības, kas pašlaik pastāvīgi izvietotas dalībvalstīs, ir pašu valstu bruņotie spēki.
Kopš krīzes sākuma NATO ir spērusi vairākus soļus, lai stiprinātu klātbūtni reģionā un palielinātu NATO austrumu sabiedroto drošību. Arī šī rīcība pilnībā atbilst dibināšanas aktā noteiktajam, un tā ir reakcija uz Krievijas veiktajām, reģionu destabilizējošajām militārajām aktivitātēm.
Dibināšanas akts nosaka, ka „Krievija tāpat atturēsies no sava karaspēka izvēršanas Eiropā”, un Krievijas agresija pret Ukrainu ir skaidrs vienošanās pārkāpums.
Krievija apgalvo, ka NATO pretraķešu aizsardzība ir drauds Krievijai
Krievijas argumenti, ka NATO pretraķešu aizsardzība ir drauds Krievijai, ir nepamatoti. NATO pretraķešu aizsardzība nav vērsta pret Krieviju, nedz ir veidota ar tādu mērķi. Tās uzdevums ir aizsargāt NATO iedzīvotājus un teritorijas pret draudiem, kas pastāv ārpus Eiroatlantiskās telpas.
Vēl jo vairāk, Alianse ir vienmēr aicinājusi Krieviju pievienoties pretraķešu aizsardzības projektam. Lisabonas samitā 2010.gadā NATO valstu un valdību vadītāji „izlēma attīstīt pretraķešu aizsardzības spēju, lai aizsargātu NATO Eiropas valstu iedzīvotājus, teritoriju un bruņotos spēkus, un aicināja Krieviju sadarboties” (Lisabonas samita deklarācija lasāma šeit).
Tas tika atkārtots Čikāgas samitā 2012.gada maijā (Čikāgas samita deklarācija lasāma šeit), kur valstu vadītāji uzsvēra, ka NATO „ir joprojām gatava uzņemties saistības sadarboties pretraķešu aizsardzības projektā, balstoties uz abpusēju uzticību un sapratni”, un skaidri paziņoja, ka NATO pretraķešu aizsardzība „nemazinās Krievijas stratēģiskās aizsardzības spējas.” NATO tāpat piedāvāja caurskatāmību, dibinot divus NATO – Krievijas apvienotos pretraķešu aizsardzības centrus. Krievija šos piedāvājumus ir noraidījusi.
Šīs samita deklarācijas ir kas vairāk nekā tikai politisks solījums – tās definē NATO politiku. Tā vietā lai sadarbotos ar NATO, Krievija ir sākusi mētāties ar apgalvojumiem, kas ne tikai ir pretēji jebkurai loģikai, bet arī ikvienam NATO izteiktajam paziņojumam. Neatkarīgi Krievijas militārie eksperti ir paziņojuši, ka NATO pretraķešu aizsardzības programma nespēj radīt nekādus draudus Krievijai, nedz mazināt tās stratēģiskās spējas. Krievijas valdība ir izmantojusi pretraķešu aizsardzību kā aizbildinājumu apsūdzībām nevis iespēju partnerībai.
Krievija apgalvo, ka ASV ir zaudējusi interesi par Eiropu un sabiedrotie vairs nav vienoti
Krievijas valdība apgalvo, ka ASV ir zaudējusi interesi par Eiropas drošību. Tā nav taisnība. Ikviens sabiedrotais ir ieinteresēts Eiropas drošībā, un ikviens sabiedrotais sniedz tajā savu ieguldījumu.
Kopš Ukrainas krīzes sākuma ASV karavīri līdz ar Eiropas sabiedrotajiem ir ieradušies Baltijā, lai trenētos kopā ar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karavīriem. ASV kuģi ir devušies uz Baltijas jūru, Vidusjūru un Melno jūru kopā ar Eiropas valstu un Kanādas kuģiem. ASV lidmašīnas ir patrulējušas gaisa telpā virs Baltijas kopā ar Eiropas un Kanādas partneriem. Prezidents Baraks Obama ir paziņojis, ka uzsāks Eiropas apliecinājuma iniciatīvu 1 miljarda apmērā, lai finansētu papildu ASV sauszemes, gaisa un jūras spēku izvietošanu Austrumeiropā, apliecinot, ka ASV iesaiste NATO ir nemainīga.
Katra NATO dalībvalsts sniedz savu ieguldījumu Alianses atbildei uz krīzi Ukrainā. Nav spēcīgāka pierādījuma Alianses vienotībai – un tam, ka Krievijas paziņojumi ir melīgi.
NATO – Krievijas attiecības
Krievija apgalvo, ka NATO daudzus gadus mēģinājusi panākt Krievijas starptautisko marginalizāciju.
Kopš 1990.gada Alianse ir nepārtraukti strādājusi pie tā, lai izveidotu labas attiecības ar Krieviju abpusēji interesējošās aizsardzības jomās un centusies izveidot stratēģisku partnerību.
Jau pirms PSRS sabrukuma un Varšavas līguma NATO piedāvāja Krievijai uzsākt dialogu, kā norādīts arī 1990.gada NATO Londonas samitā (deklarācija lasāma šeit). Turpmākajos gados Alianse ir veicinājusi dialogu un sadarbību, izveidojot programmu „Partnerattiecības mieram” un Eiroatlantiskās partnerības padomi, kurā dalība atvērta visām Eiropas valstīm, arī Krievijai.
Apliecinot Krievijas unikālo lomu Eiroatlantiskajā drošībā, 1997.gadā NATO un Krievija parakstīja aktu par savstarpējām attiecībām, sadarbību un drošību un izveidoja NATO – Krievijas pastāvīgo apvienoto padomi. 2002.gadā šīs attiecības tika uzlabotas, izveidojot NATO – Krievijas padomi (dibināšanas akts lasāms šeit).
Kopš NATO – Krievijas padomes izveidošanas NATO un Krievija ir sadarbojušās dažādās jomās, sākot ar narkotiku apkarošanu un pretterorisma mācībām un beidzot ar zemūdeņu treniņiem un civilās aizsardzības mācībām. Nevienai citai partnervalstij nav tikušas piedāvātas tik plašas sadarbības iespējas un institucionālais ietvars. NATO ir nevis marginalizējusi Krieviju, bet izturējusies pret to kā priviliģētu partneri. Savukārt Krievija savos stratēģiskajos dokumentos nosaukusi NATO par draudu.
Krievijas kritika par NATO militārās operācijas Kosovā likumību
NATO operācija Kosovā tika uzsākta pēc tam kad ANO darba grupa, kuras sastāvā bija arī Krievija, bija mēģinājusi panākt šajā valstī mierīgu risinājumu. ANO Drošības padome vairakkārt bija nosodījusi etnisko tīrīšanu Kosovā, un pieaugošais bēgļu skaits bija kļuvis par draudu mieram un starptautiskajai drošībai. NATO operācija „Allied Force” tika uzsākta, lai apturētu plaša mēroga vardarbību un cilvēktiesību pārkāpumus, kā arī civiliedzīvotāju upurus.
Pēc gaisa kampaņas sekoja NATO vadītā miera uzturēšanas operācija KFOR, kurā sākotnēji piedalījās arī Krievija un kas notika saskaņā ar ANO mandātu (rezolūcija nr.1244 lasāma šeit), ar mērķi nodrošināt drošu vidi Kosovā. Bija vajadzīgi gandrīz 10 gadi diplomātisku sarunu ANO vadībā, lai atrastu politisko risinājumu un noteiktu Kosovas statusu.
Kosovas operācija tika uzsākta pēc ilgstošas starptautiskas diskusijas, mēģinot rast risinājumu samilzušajai krīzei. Krimā, kur nebija novērojama nekāda krīze, nedz arī meklēti risinājumi sarunu ceļā, Krievija, nekonsultējoties ar ANO un starptautisko sabiedrību, vienkārši okupēja daļu citas valsts teritorijas.
Krievija apgalvo, ka Krimas aneksiju attaisno Starptautiskās tiesas lēmums par Kosovas neatkarību
Krievija apgalvo, ka Krimas tā sauktās neatkarības deklarācijas pamatā ir Starptautiskās tiesas lēmums par Kosovas neatkarību.
Savukārt tiesas lēmumā ir skaidri noteikts, ka šis nav precedents. Tiesa uzsver, ka tai ir ticis uzdots „šaurs un specifisks” jautājums par Kosovas neatkarību, uz kuru nevar balstīties turpmāki juridiski lēmumi.
Tiesa norādīja arī situācijas, kurās prasība pēc neatkarības būtu nelikumīgas, to skaitā „ja neatkarības pasludināšana būtu saistīta ar nelikumīgu spēka pielietošanu”, iebrukumu vai okupāciju – tieši to Krimā izdarīja Krievija.
Turklāt process, kas noveda pie Kosovas neatkarības deklarācijas, ilga vairākus gadus un iekļāva ANO konsultācijas. Krievija to ignorē.
Krievijas kritika par NATO militārajiem manevriem Lībijā
Meklējot attaisnojumu pretlikumīgajai darbībai Krimā, Krievija ir sākusi apšaubīt NATO operāciju likumību, tai skaitā NATO vadīto operāciju Lībijā 2011.gadā, kas tika uzsākta, lai aizstāvētu civiliedzīvotājus.
Operācija notika saskaņā ar divām ANO Drošības padomes rezolūcijām (Nr.1970 un 1973), kas atsaucās uz ANO hartas 7.pantu, un nevienu no šīm rezolūcijām Krievija neapstrīdēja. Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir apsūdzējis NATO par rezolūcijas pārkāpšanu, bombardējot Lībiju. Tā nav tiesa. ANO rezolūcija deva NATO pilnvaras „veikt visus nepieciešamos pasākumus” lai „aizsargātu civiliedzīvotājus un viņu dzīvesvietas no uzbrukumiem”, ko NATO darīja ar reģionālo valstu politisko un militāro atbalstu un Arābu līgas piekrišanu.
Pēc konflikta atrisinājuma NATO sadarbojās ar ANO starptautisko komisiju, kas atzina, ka Alianse nav pārkāpusi ANO rezolūciju nr.1973, nedz kādu starptautisku likumu, un secināja, ka „NATO ir veikusi ļoti precīzu operāciju un izrādījusi visaugstāko apņēmību izvairīties no civiliedzīvotāju upuriem.”
NATO Publiskās diplomātijas nodaļa
Teksts angliski lasāms šeit.