100 gadus pēc Pirmā pasaules kara vēsturnieki joprojām meklē "vainīgos"

Viedoklis
Sargs.lv

100 gadus pēc Pirmā pasaules kara vēsturnieki joprojām meklē "vainīgos"

Tuvojoties simtgadei kopš Pirmā pasaules kara, vēsturnieki kārtējo reizi pievērsušies jautājumam "Kurš iesāka" šo vardarbības orģiju un asinspirti?

"Tas bija tik katastrofisks karš, ka mums rodas dabiska cilvēcīga tendence vēlēties domāt, ka kāds tajā vainojams," sarunā ar aģentūru DPA norāda kanādiešu vēsturniece un Oksfordas universitātes profesore Mārgareta Makmilana, kuras spalvai pieder grāmata "The War That Ended Peace: The Road to 1914" ("Karš, kas izbeidza mieru: Ceļš uz 1914.gadu").

1919.gadā ar klauzulu, kuru uzvarētāji iekļāva Versaļas miera līgumā, oficiāli tika pasludināta Vācijas "vaina" par kara izraisīšanu un Berlīnei tika uzlikts par pienākumu maksāt attiecīgas reparācijas.

Taču jau pagājušā gadsimta divdesmitajos gados plaši tika akceptēts viedoklis, ka šajā katastrofā neviens nav vainojams. Kā savulaik izteicās toreizējais britu premjers Deivids Loids Džordžs, kontinents vienkārši "iedreifēja vai drīzāk iestreipuļoja un iegāzās" karā.

Tomēr 1961.gadā vācu vēsturnieks Frics Fišers izsauca savu līdzpilsoņu dusmas un sašutumu, laižot klajā grāmatu "Griff nach der Weltmacht: Die Kriegszielpolitik des kaiserlichen Deutschland 1914/18" ("Tieksme pēc varas pār pasauli: Ķeizariskās Vācijas kara politika"), kurā viņš apgalvoja, ka Vācijas impērija tikusi pamatoti vainota kara izraisīšanā.

Impēriskā Vācija 1914.gadā sliecās uz kara izraisīšanu, lielā mērā ar tiem pašiem motīviem, kādi bija nacistiskajai Vācijai pirms Otrā pasaules kara, tas ir, no vēlmes dominēt pār visu zemeslodi, rakstīja Fišers.

Viņa viedoklis uz ilgu laiku kļuva par dominējošo, taču pēdējo desmitgažu laikā vēsturnieki atkal sākuši apšaubīt Fišera secinājumus, parasti vainu par kara izraisīšanu sadalot starp visām iesaistītajām kontinenta vai reģionālajām lielvarām, veidojot sarakstus, kurās karojošās puses ranžētas atbilstoši to vainas pakāpei, piemēram, Vācija, Austroungārija, Krievija, Serbija, Francija un Lielbritānija.

Pēdējais no darbiem, kas izsaucis visdzīvākās debates ir austrāliešu vēsturnieka Kristofera Klārka grāmata "The Sleepwalkers: How Europe Went to War in 1914" ("Mēnessērdzīgie: Kā Eiropa 1914.gadā nonāca līdz karam".

Kembridžas universitātes profesors sīki analizē Pirmā pasaules kara priekšvēsturi Balkānos un secina, ka atentāts pret Austroungārijas troņmantnieku erchercogu Franci Ferdinandu 1914.gada jūnijā Sarajevā nebija, kā bieži tiek apgalvots, Vīnei vienkārši iegansts, lai pieteiktu karu Serbijai.

Drīzāk tas bija "transformatīvs notikums", kas uz papēžiem sekoja 1912. un 1913.gada Balkānu kariem, uzskata Klārks.

Lai gan Austroungārija nepiedalījās šajos karos, kuros no Eiropas tika izspiesta Osmaņu impērija, tie dubulto monarhiju ievērojami novājināja. Vēl jo vairāk, tie mainīja attiecības un spēku samēru starp Eiropas lielvarām, norāda grāmatas autors.

Tajā pašā laikā kara izcelšanās nav "Agatas Kristi drāma. Šajā stāstā nav kūpošas pistoles vai drīzāk pa vienai ir rokā katram no galvenajiem varoņiem," raksta Klārks, kura grāmata kopš iznākšanas joprojām atrodas Vācijas bestselleru saraksta galvgalī.
"Klārks vācu tautai kļuvis par zināma veida grēku izpircēju," atzīst vācu vēsturnieks Gerds Krūmeihs. "Ir auditorija, kas acīmredzot joprojām ilgojas pēc tīras Vācijas, kurā Hitlera nākšana pie varas nebija neizbēgama."

"Taču [Klārks] piemirsis dažus svarīgus faktus, proti, ka austrieši par katru cenu vēlējās karu ar Serbiju un vācieši gribēja izmantot situāciju, lai pārbaudītu, vai krievi ir gatavi uzsākt karu," norāda Krūmeihs. "Pogu 1914.gadā nospieda vācieši, nevis franči un krievi."

Tikmēr vācu vēsturnieks un Londonas Ekonomikas skolas profesors Zenke Neicels visumā pievienojas Klārka secinājumiem, ka Vācija viena pati nav vainojama kara izraisīšanā.

Tomēr viņš iebilst pret kolēģa grāmatas nosaukumu, jo lēmumu pieņēmēji Eiropas galvaspilsētās tolaik "pilnībā apzinājās, ko viņi dara".

"Viņi nolēma - mēs nevēlamies karu, īpaši ne lielu karu, taču var līdz tam nonākt, un, cerams, uzvarēsim mēs," norāda Neicels. "Manuprāt, Kristofera Klārka grāmatas īstajam nosaukumam vajadzētu būt "Spēlmaņi"."

Lai gan arī Pirmā pasaules kara priekšvakarā Eiropa bija piedzīvojusi krīzes un karus, tie nebija pārauguši plašākā konfrontācijā, jo līderi vienmēr bija atkāpušies no kraujas malas. Tomēr šīs "krīzes atstāja neveiksmīgu mantojumu," norāda Makmilana. "Pirmkārt, tā bija zināma bezrūpība. Ļaudis domāja - mums jau iepriekš bijušas krīzes, mēs esam tās pārvarējuši, taču šī mantojuma otra puse bija tas, ka cilvēki, kuri iepriekš bija atkāpušies, paziņoja: "Šoreiz mēs to nedarīsim.""

"Tas pilnībā attiecas uz Krieviju. Krievija 1908.gadā piekāpās Bosnijas jautājumā, viņi atturējās no Serbijas aizstāvēšanas 1912. un 1913.gada Balkānu karos, un, manuprāt, tie juta, ka gadījumā, ja viņi piekāpsies šoreiz, tos vairs neuzskatīs par lielvaru," atzīst kanādiešu vēsturniece.

Viņasprāt, pēdējās diplomātiskās krīzes laikā 1914.gada jūlijā katastrofāla izrādījās Austroungārijas apņēmība sagraut Serbiju un "carte blanche", kuru tā saņēma no Vācijas.

Tajā pašā laikā "mēs varam noteikt atbildības pakāpes, taču nedomāju, ka mēs jebkad atradīsim vienu personu vai lietu, vai valsti, ko vainot," uzsver Makmilana.

LETA--DPA


Dalies ar šo ziņu