NBS komandieris: Dzīvojam drošā ciemā, bet par savu drošību jārūpējas vairāk

Lai arī Latvija ir NATO dalībvalsts un var teikt, ka dzīvojam drošā ciemā, arī mums pašiem daudz vairāk jārūpējas par savu drošību, intervijā aģentūrai LETA saka Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, atzīstot, ka 21.gadsimts ir sācies ar nebijušu bruņoto konfliktu skaitu, kas turklāt ir pietuvojušies NATO un Eiropas Savienības robežām. Argumentācija, ka nekāds finansējums NBS nebūs samērojams ar kādas lielvaras militārajām spējām, pēc Graubes domām, neiztur kritiku, jo katra valsts ir atbildīga savu pilsoņu priekšā par spēju nodrošināt suverenitātes aizsardzību.

Cik kaujasspējīgi pašlaik ir bruņotie spēki?

Valsts aizsardzība tiek realizēta divos veidos: individuāli, ko realizē bruņotie spēki, un kolektīvi - caur NATO, kuras sastāvā Latvija ir nu jau desmit gadus. Tieši dalība NATO dod drošības garantijas, kādas mums nekad nav bijušas.

Dalība aliansē dod arī iespēju - laiku - turpināt veidot savus bruņotos spēkus, kuri ir tapuši no nulles. 20 gados vēl nav sasniegts viss spēju spektrs, kas būtu nepieciešams valsts aizsardzībai, bet tāpēc ir izstrādāts attīstības plāns, kas atbilst ne tikai valsts, bet arī alianses kopējam redzējumam par nepieciešamajām aizsardzības spējām. Plānam realizējoties, un mēs ceram, ka tas notiks, bruņotie spēki sasniegs noteiktas valsts aizsardzības minimālās spējas. Arī tad Latvija meklēs vidusceļu starp šīm spējām un to, ko spēj piedāvāt NATO, piemēram, īstenojot viedās aizsardzības politiku, tas ir, savām vajadzībām izmantot sabiedroto spējas, pretim dodot to, kā trūkst viņiem un ir pieejams mums.

Tā notiek jau pašreiz - sabiedrotie nodrošina patrulēšanu gaisa telpā, ko paši pašreiz nevaram veikt. Bet šajā jomā ir veikts arī liels Latvijas ieguldījums - radiolokācijas posteņi nodrošina gaisa telpas novērošanas informāciju kopējai NATO gaisa telpas kontroles un pretraķešu aizsardzības sistēmai.

Ne mazāk svarīgāka ir sabiedrības vēlme un motivācija aizsargāt savu valsti.

Cik dienas Latvijas armija spētu turēties pretim kādas lielvaras uzbrukumam?

Konkrēta atbilde būtu tikai spekulācija.

Esam pasaules spēcīgākās militārās alianses - NATO - dalībvalsts, un tās darbības pamatnosacījums ir viens, proti, uzbrukums vienai valstij ir uzbrukums visai aliansei. Bet šajā kontekstā ir jāsaprot, ka NATO spēki ir katras dalībvalsts bruņotie spēki, un tie būs tik spēcīgi, cik katra alianses dalībvalsts būs spējīga uzturēt un attīstīt savus bruņotos spēkus.

Neskatoties uz to, ka mēs dzīvojam drošā ciematā, nenozīmē, ka nav jārūpējas par savu drošību. Ja salīdzina valsti ar māju, tad katram ir jārūpējas par mājas drošību, un vispirms jāaizslēdz durvis - adekvāta aizsardzības finansējuma piešķiršana parāda, cik izturīgas ir šīs durvis.

Cik liela jums šķiet iespējamība, ka mūsdienu pasaulē izceļas liela mēroga bruņots konflikts kādā no pasaules daļām?

21.gadsimts ir sācies ar vēl nebijuši plašu konfliktu skaitu un aptver gandrīz vai visus pasaules reģionus. Notiekošais Ziemeļāfrikā, Gruzijā un Krimā nopietni satrauc alianses dalībvalstis. Būtiskākais, ka šie konflikti šobrīd tuvojas ES un NATO robežām. Tas, vai izcelsies globāls militārs konflikts, vispirms ir atkarīgs no to risinājuma sekmēm politiskā un diplomātiskā ceļā. Tāpēc atbildi uz šo jautājumu visupirms vajadzētu prasīt šiem speciālistiem.

Vai Ukrainas krīzes kontekstā aug apdraudējums Baltijas valstīs?

Mani uztrauc tas, ka konflikti tuvojas ES un NATO, tostarp Latvijas robežām. Arī Krievijā notikušās militārās mācības "Zapad" un pēkšņās kaujas gatavības pārbaudes pavisam tuvā pierobežā liek skatīties uz valsts drošības jautājumiem citādāk. Tie kalpo par smagu atgādinājumu tam, ka valsts interesēs ir nodrošināt savu drošību, stiprināt savus bruņotos spēkus, kā arī pildīt solījumus un saistības pret citām NATO dalībvalstīm.

Pēdējo nedēļu notikumu kontekstā vēlreiz varam pārliecināties, cik mūsu lēmums par pievienošanos aliansei bija pareizs un tālredzīgs. Mūsu drošības garants ir Ziemeļatlantijas līguma 5.pants. Taču ir jāizprot, ka NATO kā alianse ir tik stipra, cik stipra ir katra dalībvalsts individuāli. Latvijas apņemšanās ieguldīt 2% no iekšzemes kopprodukta valsts aizsardzībā ir svarīga ne tikai alianses, bet vispirms arī savas valsts drošībai.

Lietuvā sakarā ar Ukrainas notikumiem noteikta paaugstināta kaujas gatavība. Kādā režīmā strādā Latvijas bruņotie spēki, un vai tie analizē Ukrainas notikumus?

Bruņotie spēki strādā ikdienas režīmā, veicot pastiprinātu valsts robežu novērošanu un situācijas analīzi.

Līdztekus notiek Baltijas valstu aizsardzības un ārlietu nozaru amatpersonu savstarpēja informācijas apmaiņa un darbības koordinācija. Konsultācijas un informācijas apmaiņa notiek arī triju valstu bruņoto spēku līmenī. Šajās dienās ir notikušas arī vairākkārtējas telefonsarunas ar ASV bruņoto spēku komandieri. Situāciju analīzē gan Latvijas, gan Lietuvas un Igaunijas armija. Ļoti rūpīgi situāciju analīzē arī NATO, un šī informācija ir pieejama arī visām dalībvalstīm, arī Latvijai.

Pēdējo dienu notikumu gaisotnē NATO ir pastiprinājusi gaisa telpas kontroli Baltijas valstu gaisa telpā. Kaujas dežūru pašreiz līdzšinējo lidmašīnu vietā veic jau desmit patruļas lidmašīnas. Tas tikai apliecina alianses nopietno pieeju drošības jautājumiem.

Saistībā ar Krimas krīzi bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks rosina katrā Baltijas valstī izvietot pa NATO karaspēka vienībai. Vai pastāvīgas vienības vai bāzes izveidošana Latvijā ir nepieciešama?

Man būtu jāprecizē, ka neeksistē tāds jēdziens kā NATO bāze, un tas ir viena vienīga iemesla dēļ, proti, NATO nav savu pastāvīgu spēku. Arī NATO Reaģēšanas spēkus veido dalībvalstu deleģētās vienības, kas līdz to aktivizēšanai atrodas savās vienībās. Arī Latvija deleģē šiem spēkiem savas vienības, un šogad NATO spēkos dežurē Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas vienība.

NATO klātbūtne Baltijā jau pastāv. Kopš iestāšanās NATO alianse veic patrulēšanu Baltijas valstu gaisa telpā, un to dara kaujas dežūrā esošās patruļlidmašīnas. Nu jau vairāk nekā piecus gadus Baltijas gaisa telpā notiek arī NATO Gaisa spēku pavēlniecības rīkotie treniņlidojumi. Pavisam drīz - aprīlī un maijā - notiks kārtējie šādi vingrinājumi. Arī mūsu Jūras spēku flotilei un Baltijas valstu mīnu kuģu eskadrai ir notikušas kopīgas mācības ar NATO 1.pastāvīgās jūras pretmīnu grupas kuģiem, kuri vienlaikus veic dežūru NATO Reaģēšanas spēkos. Manuprāt, tas jau ir nopietns apliecinājums un signāls, ko Latvijai sniedz alianse, pierādot tās solidaritāti, partnerību un integritāti.

Protams, starp NATO dalībvalstīm notiek divpusējas sarunas un konsultācijas, nonākot arī pie vienošanās par citas dalībvalsts karavīru izvietošanu savā valstī, kā tas, piemēram, ir ar ASV karavīru atrašanos Vācijā, kas nenoliedzami stiprina tās drošību un dod nopietnu signālu iespējamam agresoram.

Kāds šis gads būs bruņotajiem spēkiem?

Tas būs noteikti intensīvs un tajā pašā laikā ļoti sarežģīts.

Mani dara bažīgu neskaidrība ar kvalificētu karavīru noturēšanu dienestā. Valstī ekonomika it kā attīstās, taču karavīriem atalgojums palicis tādā pašā līmenī, kāds tas bija krīzes sarežģītākajā brīdī, lai arī vasarā nedaudz palielināsies uzturdevas piemaksa. Pašreizējais atalgojums nav tādā līmenī, lai kvalificētus virsniekus un instruktorus noturētu armijā.

Šis ir vēlēšanu gads, un sociālie jautājumi ir galvenā priekšvēlēšanu tēma. Man kā komandierim lielākais uztraukums ir par to, lai karavīru sociālās garantijas nepaliek ārpus kopīgās diskusijas. Ja mēs nebūsim šajā diskusiju sadaļā un valstiskie uzstādījumiem nebūs taustāma labuma, radīsies nopietnas problēmas ar karavīru motivāciju. Pagājušā gadā dienestu pēc paša vēlēšanās pameta teju puse no kopējā atvaļinājušos karavīru skaita, tas ir 318 karavīriem, un daudzi par iemeslu minēja zemās sociālās garantijas, īpaši tiem, kuriem ir kredīti.

Starp karavīru grupām, mani mazāk uztrauc kareivju atvaļināšanās, jo tajā līmenī rotācija ir dabīgs process, proti, ja karavīrs nevēlas paaugstināt savu kvalifikāciju, armija, protams, nevēlas redzēt 35 gadus vecus kareivjus bruņotajos spēkos. Savukārt instruktoru un virsnieku apmācībā valsts ir ieguldījusi milzīgus līdzekļus, līdz ar to viņu paturēšana dienestā ir ļoti svarīga, jo šādiem karavīriem ir lielāka pievienotā vērtība. Virsniekus bruņotie spēki nevar aizvietot ar cilvēkiem no malas, kā tas ir civilajā dienestā. Civilajā dienestā var iecelt 35 gadus vecu cilvēku, kurš izmācījies ārzemēs, atbildīgā amatā, taču mums likums šādi rīkoties neļauj. NATO valstu armijās šāda kārtība ir līdzīga, tāpēc tās rada zināmus aizsardzības mehānismus karavīriem.

Šobrīd mums trūkst vidējā sastāva virsnieku - majoru un kapteiņu, kuri nereti nevēlas pagarināt dienesta līgumu. Dienesta līgumu, piemēram, nevēlējās pagarināt ļoti profesionāls apgādes virsnieks, kurš pēc atvaļināšanās ir kļuvis par loģistikas priekšnieku ANO projektā vienā no Āfrikas valstīm. Tas pierāda, ka valsts ieguldījums ir bijis pietiekams, lai viņš kļūtu par ļoti kompetentu speciālistu.

Vai NBS spēj izdzīvot un attīstīties ar pašreizējo budžetu?

Pēc krīzes papildu līdzekļi budžetā nav piešķirti, tāpēc šogad ir jāmeklē iespējas, kā uzturēt bruņoto spēku efektivitāti ar iekšējiem resursiem. Šogad plānojam uzsākt vairākus pretgaisa aizsardzības un prettanku spēju attīstības projektus. Arī NBS attīstības plānā minēti uzdevumi - Speciālās uzdevumu vienības attīstība, inženiertehnisko spēku un mehanizācijas projektu attīstība turpināsies piešķirto finanšu līdzekļu apjomā. Papildu līdzekļu lieliem pretgaisa aizsardzības un prettanku spēju attīstības projektiem nav, taču daudzas lietas mēs spējam aizsākt, pārkārtojot virkni uzdevumu, proti, to uzdevumu veikšanai, kura apmācībai nepieciešams krietni īsāks laiks, piesaistot zemessargus, kuriem atalgojums atšķirībā no karavīriem nav jāmaksā. Piemēram, pretgaisa aizsardzības vienībā karavīri ir jānovirza tādu uzdevumu veikšanai, kur apmācību process ir ilgstošs un kam ir pievienotā vērtība. Brīvprātīgie zemessargi varētu atbalstīt šīs vienības ar citu uzdevumu pildīšanu, piemēram, nodrošināt automašīnu vadīšanu. Šobrīd karavīram par automašīnas vadīšanu tiek maksāta alga un piemaksas, taču viņa vietā, izdarot attiecīgus grozījumus likumā, mēs varētu likt zemessargu.

Tas varētu satraukt karavīrus?

Gluži otrādi. Karavīriem tiks piedāvātas intensīvākas apmācības un līdz ar to interesantāks dienests. Ja karavīrs vēlas ērti atrasties vienkāršā profesijā turpmākos 15 gadus un par to saņemt algu, šādu karavīru šis process tiešām var uztraukt. Tāpēc ir svarīgi šo procesu detalizēti izplānot un karavīriem izskaidrot.

Kāpēc NBS nepieciešams attīstīt prettanku un pretgaisa aizsardzības projektus, nevis, piemēram, lielāku uzsvaru likt uz kiberaizsardzības vienībām?

Mēs nevaram koncentrēties tikai uz viena veida apdraudējuma novēršanu - mums ir jādarbojas visaptveroši un jāmeklē atbilstoši risinājumi šodienas apdraudējumiem, kas var būt kā bruņots konflikts, tā arī kiberuzbrukums. Šī visaptverošā pieeja ir iestrādāta bruņoto spēku attīstības plānā. Kopumā plānā ir ietvertas vairāk nekā 70 minimālās nepieciešamās spējas, kuras prioritāri plānots attīstīt līdz 2024.gadam.

Plāna realizācija jau ir sākta, un nekas nav mainījies pirmajās trijās plānā noteiktajās prioritārajās spējās - Speciālo uzdevumu vienības attīstībā, kājnieku brigādes mehanizācijā un kaujas inženieru spēju attīstībā. Būtiska ir arī kiberaizsardzības vienības izveide Zemessardzē, kuras veidošanu esam sākuši jau krietni ātrāk. Šie projekti turpina savu gaitu, un tajos nekas nemainīsies, ja nu vienīgi tie ritēs raitāk, ja bruņotie spēki saņems papildu finansējumu.

Nenoliedzami, ka pēdējā laikā notiekošās kaimiņvalsts militārās aktivitātes un arī pašreizējais konflikts Krimā ir iespaidojis prioritāšu kārtību, uz augšu pavirzot gan pretgaisa aizsardzības, gan prettanku spēju attīstību. Taču to nevajadzētu saistīt ar bruņošanos pret kādu konkrētu valsti, bet gan nepieciešamību attīstīt savas aizsardzības spējas atbilstoši kopējiem NATO standartiem. Tehnoloģiju pārsvars nenostrādās pret profesionāli sagatavotu karavīru, kuram būs pieejami moderni pretgaisa aizsardzības un prettanku ieroči. Miljonus vērtu tanku var iznīcināt tikai ar dažiem desmitiem tūkstošu eiro vērtu prettanku raķeti. Tā būtu mana atbilde uz to, kāpēc jāattīsta šīs divas aizsardzības spējas, nevis jāpērk tanki, kas ir uzbrukuma ierocis.

Runājot par kiberaizsardzību, precizēšu, ka gan valsts līmenī, gan arī bruņotajos spēkos jau pastāv sistēma, kas uzrauga, kontrolē un novērš kiberdraudus informācijas tehnoloģijas sistēmās. Valsts līmenī tā ir informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas vienība CERT.LV. Arī bruņotajos spēkos ir sava militārā kiberaizsardzības vienība. Nozīmīgs kiberaizsardzības spēju ieguvums ir arī mūsu speciālistu dalība NATO Kiberaizsardzības izcilības centrā Igaunijā, kura viena no dibinātājvalstīm bija arī Latvija.

Kas notiks, ja Latvija nespēs līdz 2020.gadam aizsardzības nozarei novirzīt 2% no IKP?

Bruņotie spēki nesasniegs noteiktas valsts aizsardzības minimālās spējas. Katra diena, katrs gads, kad finansējums netiek piešķirts atbilstoši attīstības plānam, attālina no šo minimālo spēju sasniegšanas. Bruņoto spēku kaujas spēju attīstība piešķirtā finansējuma kontekstā jau šobrīd aizkavējas, līdz ar to nedrīkst pieļaut, ka tā turpinās.

Argumentācija par to, ka nekāds finansējums nebūs samērojams ar kādas lielvaras militārajām spējām, neiztur kritiku, jo katra valsts ir atbildīga savu pilsoņu priekšā par spēju nodrošināt suverenitātes un teritorijas aizsardzību. Manuprāt, nesen pētījumā konstatētais, ka 53% Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju neatbalsta aizsardzības budžeta palielināšanu, ir ļoti nepareiza sabiedrības izpratne par savu un valsts drošību. Uzsvēršu, ka bez drošības nav iespējama valsts ekonomiskā attīstība, taču drošības īstenošanai nepieciešami arī atbilstoši līdzekļi.

Kā sokas ar vienību gatavošanu kaujas dežūrām?

Pašreiz bruņotie spēki sagatavo divas vienības kaujas dežūrai - Zviedrijas vadītajā ES Kaujas grupā un NATO Reaģēšanas spēkos. ES Kaujas grupā pusgada dežūra sāksies jau 2015.gada 1.janvārī, bet 12 mēnešu dežūra NATO spēkos - aiznākamgad. Sagatavošanās abām kaujas dežūrām notiek ciešā sadarbībā ar tuvākajiem kaimiņiem - Lietuvu un Igauniju. Uz ES Kaujas grupu tiks sūtīta arī Zemessardzes vienība. Savukārt uz NATO Reaģēšanas spēku dežūru tiks sūtīta atjaunojama vienība - Baltijas bataljons, kuru veidos visu triju Baltijas valstu karavīri. Baltijas bataljons kā projekts pastāvēja jau pirms vairākiem gadiem, taču tas pēc savu uzdevumu izpildīšanas beidza pastāvēt. Bataljons kā atsevišķa vienība neatradīsies vienā bāzē, taču karavīri kopīgi sanāks uz mācībām un pastāvēs dežūras laikā.

Savulaik publiskajā telpā izskanēja priekšlikums par Baltijas valstu kopīgas armijas izveidošanu, taču tas, manuprāt, ir pārāk ambiciozs mērķis. Es uzskatu, ka ar Baltijas bataljona atjaunošanu jāsāk domāt par baltiešu sauszemes vienību ciešāku integrāciju, proti, pastāvīgas vienības izveidi. Maksimāli tā varētu būt brigāde. Šādas, iespējams, topošas vienības karavīru skaitu es atturētos minēt, taču parasti brigādēs ir ne mazāk kā 2000 karavīru.

Kāda būs Latvijas iesaiste Afganistānā nākamgad?

Šogad Latvijas karavīru skaits šajā valstī tiks samazināts. Šobrīd Latvija tāpat kā citas valstis gaida, kad tiks noslēgts līgums starp ASV un Afganistānas valdībām. Pašlaik Afganistānā dien 134 Latvijas bruņoto spēku karavīri. Afganistānā 2015.gadā, kad plānots sākt jaunu NATO operāciju, varētu darboties neliela Latvijas militāro padomnieku grupa, taču konkrēts lēmums vēl jāpieņem politiskā līmenī. Padomnieku uzdevums būtu apmācīt instruktorus un virsniekus. Viņi atrastos bāzēs un izlūkošanas un citus militārus uzdevumus neveiktu. Konkrētu grupas lielumu es pagaidām atturētos minēt.

Afganistānas pamešana nozīmē, ka tiks palielināta Latvijas karavīru klātbūtne Centrālāfrikas Republikā un Mali?

Saprātīgos apmēros ir palielināts karavīru skaits Mali, lai apmācītu šīs valsts karavīrus. Līdz šim Mali dienēja divi karavīri, bet februārī viņus nomainīja septiņi karavīri. Arī uz Centrālāfrikas Republiku mēs esam gatavi nosūtīt atbilstošu karavīru skaitu, taču tam nepieciešams politisks lēmums. Šobrīd notiek konsultācijas ar starptautiskajiem partneriem par to, kādas funkcijas Latvijas karavīri šajā Āfrikas valstī varētu pildīt. Tā būs humānā operācija, un tas nozīmē, ka Latvijas karavīri varētu nodrošināt lidlauka drošību un konvojēšanu tām humānajām kravām, kas nepieciešamas šīs valsts iedzīvotajiem. Pagaidām atturēšos minēt konkrētu karavīru skaitu.

Pastāstiet plašāk par šogad maijā gaidāmajām mācībām "Namejs".

Mācības būs unikālas ar to, ka mācību scenārijs tiks izspēlēts bez starptautiskās līdzdalības. Tās būs pašaizsardzības mācības, lai pārbaudītu bruņoto spēku spējas darboties Latvijas teritorijā un pildīt ar valsts aizsardzību saistītus uzdevumus. Mācību scenārijs neparedz konkrēta pretinieka uzbrukumu.

Šajās mācībās būs iesaistīti visi bruņoto spēku elementi - sauszeme, jūra un gaiss, kā arī Speciālu uzdevumu vienība un Zemessardze. Mācības iedalīsies divās daļās - komandvadības štāba mācībās un lauka taktiskajā fāzē. Tās galvenokārt norisināsies Ādažu poligonā. Šādas apvienotās mācības ir lielākās kopš neatkarības atgūšanas.

Sabiedrībā notiek domu apmaiņa par obligātā militārā dienesta atjaunošanas nepieciešamību. Vai atteikšanās no tā nebija kļūda?

Obligātā dienesta atcelšana nebija kļūda. Tā bija nepieciešamība un realitāte, drošības diktēta vajadzība. Pirms iestāšanās NATO mēs rūpīgi pētījām Latvijas armijas profesionalizāciju. Obligātā dienesta pamatuzdevums ir gatavot rezerves valsts aizsardzībai. Rezervju formas ir divas - vai nu mobilizācijas rezerves, vai brīvprātīgie. Tas, ka mēs atteicāmies no obligātā dienesta, nenozīmē, ka atteicāmies no armijas rezervju gatavošanas, īpaši, ja domājam, ka mūsu prioritāte ir savas zemes aizsardzība. NATO sastāvā Latvijai vajadzība pēc rezervēm no militāra apdraudējuma viedokļa ir ļoti minimāla un trūkstošo daļu mēs varam segt ar brīvprātīgajiem, kas jau mums ir - ar zemessargiem. Mums ir ļoti spēcīga militāri patriotiskā organizācija - Jaunsardze, kuras iespaidā daudzi izvēlas saistīt savu dzīvi ar profesionālo armiju un Zemessardzi.

Mums ir gandrīz 5000 karavīru, kuri ir atvaļinājušies rezervē, domājam atrast veidu, kā arī viņus izmantot valsts aizsardzībā, piemēram, šiem rezerves karavīriem varētu piedāvāt komandieru amatus Zemessardzē. Vēl var ieviest daļēju rezervju mobilizāciju -, slēdzot ar cilvēku līgumu par profesionālo dienestu armijā, paredzēt, ka noteikts laiks pēc atvaļināšanās viņam būs jāatrodas aktīvā rezervē. Jau kādu laiku pētām, kādi labojumi normatīvajā bāzē nepieciešami un ko cilvēks, atrodoties aktīvā rezervē, varētu darīt, cik gadus un kādi būtu viņa pienākumi.

Nenoliedzami, obligātais dienests šajā gadsimtā vairāk kalpo kā sabiedrības integrācijas instruments. Jā, valstī ir pilsoniskā krīze. No šāda viedokļa obligātais dienests būtu vērtīgs, jo puišiem varētu pusgadu vai gadu stāstīt par Latvijas vēsturi, arī militāro vēsturi. Pilsoņiem paaugstinātos izpratne par valsts aizsardzību un drošību. Diemžēl jāatzīst, ka pašreiz aizsardzības nozare ir gandrīz vai vienīgā, kas valstī pievērš ļoti lielu uzmanību pilsoniskās apziņas un valstiskās piederības skaidrošanai jauniešiem, bet armijai un Jaunsardzei nebūtu jābūt vienīgajam patriotismu veicinošam instrumentam.

Vai zemessargiem tiks piešķirtas tādas pašas formas, kādas nēsā karavīri?

Bruņotie spēki divu mēnešu laikā sāks pārēju uz jauniem formas tērpiem, proti, zemessargiem sāks izsniegt gaišas krāsas formas, kādas šobrīd nēsā karavīri. Tāpat visiem karavīriem ar laiku tiks izsniegti vienotas zaļas krāsas formastērpi, pie kuru dizaina strādā augsti kvalificēti Latvijas speciālisti.

Ar karavīru disciplīnu esat apmierināts?

Pērn konstatēti 250 disciplīnas pārkāpumi, gadu iepriekš - 223, bet 2011.gadā - 216. Ar disciplīnu nekad komandieris nevar būt apmierināts. Disciplīnai armijai ir jābūt visaugstākajā līmenī, jo karavīriem ir ieroči un tie pilda valsts aizsardzībai svarīgus uzdevumus. Nenoliegšu, ka pagājušā gadā reibumā dienesta vietās pieķerti 42 karavīri. Ne visos gadījumos alkohols lietots dienesta vietā.

Esmu gandarīts par Militārās policijas aktivitātēm, novēršot un pārtraucot karavīru pārkāpumus, piemēram, tā brīvdienās un visos svētkos negaidīti ierodas vienībās un veic norīkojumos iesaistīto karavīru pārbaudes. Pagājušajā gadā Militārā policija arī sākusi vairākus kriminālprocesus par karavīru iespējamiem noziegumiem, taču neviena lieta nav ierosināta par munīcijas zagšanu. Viens no raksturīgākajiem pārkāpumiem savulaik bija saistīts ar komandējumam piešķirto finanšu līdzekļu noformēšanu, bet pašreiz tāda veida pārkāpumu nav. Disciplīnas pārkāpumi nav ietekmējuši iedzīvotāju augsto uzticību bruņotajiem spēkiem, kuri pēdējos gados ir spējuši izvairīties no lieliem skandāliem.

LETA