ASV pētnieki: NATO jābeidz izlikties un jāsāk risināt finanšu un līderības problēmas

„Jaunākās aizsardzības budžetu tendences apdraud NATO spēju droši stāties pretī bīstamai un neparedzamai nākotnei. Lielākā daļa Eiropas sabiedroto samazina karaspēkus, samazina militārās spējas un neprot gudri izmantot esošo budžetu. Tā rezultātā atšķirība starp Amerikas un Eiropas ieguldījumu aliansē palielinās. Ir laiks kaut ko darīt lietas labā. Šī tendence jāmaina,” sacīja ASV vēstnieks NATO Ivo Dālders 2013.gada 17.jūnijā.

Augstāko ASV amatpersonu aizrādījumi Eiropai kļūst arvien uzstājīgāki. Kādreizējā aizsardzības sekretāra Roberta Geitsa slavenā atvadu runa 2011.gadā bija kā trauksmes zvans Eiropas politiķiem. Vēstnieka Dāldera izteiktie pārmetumi bija daudz maigāki. Tomēr, par spīti visai šai bezgalīgajai mudināšanai, lūgšanai un klaigāšanai, NATO aizsardzības ministri šā gada jūnijā tikšanās laikā nepārrunāja NATO spējas būt par ievērojamu militāro spēku  kolektīvās aizsardzības un reģionālās stabilitātes jomā.

Īsāk sakot, NATO nākotne ir atkarīga no Eiropas valstu aizsardzības budžetiem un Eiropas politiķu izlēmības.

Paskatieties tikai uz divām sabiedrotajām, kas sastāda 41% Eiropas NATO aizsardzības izdevumiem – Franciju un Lielbritāniju. 27. aprīlī Francijas valdība izdeva aizsardzības nozares Balto grāmatu. Pārsteidzot daudzus ASV analītiķus, kas bija paredzējuši lielus budžeta samazinājumus, Francijas aizsardzības budžets 2014.gadā paliks nemainīgs, tas ir 31,4 miljardi jeb 1,76% no IKP. Laikā no 2014. līdz 2025.gadam Francijas daudzgadu aizsardzības budžets ir noteikts 364 miljardu eiro apmērā, kas ir mazliet mazāk nekā 377 miljardi. Arī Francijas bruņotie spēki tiks samazināti par 24 000 karavīru, kas ir mazāk nekā laikā starp 2008. un 2013.gadu. Par spīti savai apņēmībai saglabāt uzņemto kursu, Francijai būs jāveic arī turpmāki samazinājumi.

Lielbritānijas 2010.gada Stratēģiskās aizsardzības un drošības pārskatā tika atjaunoti Lielbritānijas nacionālās un drošības politikas uzstādījumi, kā arī veikti ietaupījumi, lai tiktu galā ar 38 miljardu deficītu Aizsardzības ministrijā. Lielbritānijas aizsardzības izdevumi tika samazināti par apmēram 8%, un tā rezultātā līdz 2015.gadam karavīru skaits tiks samazināts par 17 000. Tagad Lielbritānija strādā pie 2015.gada pārskata, kur varētu būt vēl lielāki samazinājumi,  par spīti aizsardzības ministrs Filipa Hamonda centieniem aizstāvēt savas ministrijas budžetu un apgalvojumiem, ka turpmāki samazinājumi būs drauds militārajām spējām nākotnē.

26 Eiropas valstu kopīgais aizsardzības budžets ir 282 miljardi dolāru 2011.gadā (tas ir apmēram 27,2 % no NATO kopējā budžeta). Tā nav maza summa, tomēr salīdzinoši 731 miljardiem (70,5%), ko tērē ASV. Vašingtonas politiķi tagad apgalvo, ka NATO jāpārkārtojas uz vienlīdzīgu ieguldījumu, kas būtu 50% pret 50%.

Labākais veids, kā to sasniegt - un kā to bija apņēmušās visas NATO dalībvalstis - ir atvēlēt aizsardzības budžetam 2% no IKP. Pēdējo desmit gadu laikā Vašingtona ir mēģinājusi panākt, lai NATO sabiedrotie sasniedz šo maģisko 2% robežu, tomēr 2011.gadā Eiropas dalībvalstīm  līdz norunas pildīšanai pietrūka 80 miljardu dolāru. Aptuveni rēķinot, vidēji vienas Eiropas dalībvalsts budžets ir 1,62% no IKP, 20 NATO valstu aizsardzības budžets ir pat zemāks par šo skaitli, un tikai 6 Eiropas valstis – Igaunija, Francija, Grieķija, Polija, Turcija un Lielbritānija – var lepoties ar aizsardzības budžetu, kas ir augstāks par vidējo rādītāju.

Ir laiks iet tālāk par „2 procentu likumu”. Lai gan pagaidām šis ir veids, kā izdarīt spiedienu uz dalībvalstu valdībām, lai tās neatļautos vēl lielākas svārstības aizsardzības budžetu piešķiršanā. ASV vairs ilgāk nevēlas pieņemt NATO zemo finansējumu, vienlaicīgi saprotot, ka situācija nav tāda, lai visas Eiropas valstis tuvākajā laikā sasniegtu aizsardzības budžetu 2% apmērā. Vienlaikus 2 procentu likums neatspoguļo to, kas ir svarīgākais – reālās militārās spējas. Piemēram, Grieķija aizsardzībai atvēl 2,1% no IKP , bet lielāko daļu finansējuma tērē nevis NATO militāro spēju attīstībai, bet savas teritorijas aizsardzībai pret potenciālo ienaidnieku Turciju, vēl vienu NATO dalībvalsti.

ASV tērē vairāk nekā 45% aizsardzības budžeta personāla izdevumiem un veselības apdrošināšanai, Eiropā vairāk nekā 50% aizsardzības budžeta tiek tērēti personāla izdevumiem un bāžu uzturēšanai. Diemžēl šie ieguldījumi nevar sniegt Eiropai to, ko tā vēlas – stratēģiskos lidojumus, degvielas uzpildi gaisā, izlūkošanas spējas. Eiropā ļoti daudzas militārās spējas ir attīstītas nelielā apjomā katrā valstī, un ļoti maz iesaistās resursu apvienošanas iniciatīvā. Piemēram, nākamo 10 gadu laikā 26 Eiropas valstīs tiks iepirktas 23 veidu bruņumašīnas ar dažādu kalibru un munīciju. Eiropas armijās ir septiņu dažādu veidu kaujas helikopteri un četru tipu kaujas tanki. Īsāk sakot, Eiropas militārās spējas ir fragmentāras, dārgi uzturamas, turklāt dublējas.

Šobrīd valstis abpus Atlantijas okeānam spītīgi izliekas, ka NATO nenotiek fundamentālas pārmaiņas. Tomēr šī izlikšanās nemaina faktu, ka problēmas pastāv, turklāt tās netiek risinātās.

ASV izliekas, ka tās iesaiste Eiropā nemainās, kamēr Eiropa noskatās, kā pēdējie A-10 „Thunderbolt” un pēdējie ASV tanki aizbrauc no viņu teritorijas. Plānots, ka turpmāko divu gadu laikā Eiropā slēgs 40 ASV bāzes. Acīmredzot Eiropai nav vajadzīga arī ceturtā fāze pretraķešu vairoga izstrādē vai ASV taktiskie kodolieroči.

Eiropa redz, ka ASV arvien samazina savu klātbūtni šajā kontinenta daļā, bet izliekas, ka tam nav nozīmes.

Eiropa izliekas, ka ASV mūžīgi turēs tai virs galvas drošības lietussargu, un aizsardzībai nepieciešamo naudu iegulda citās drošības sfērās – tādās kā sociālā nodrošināšana strauji novecojošajai sabiedrībai. Amerikāņi gan dažkārt norāj Eiropu par šo attieksmi, tomēr lielākoties izliekas, ka ASV vajadzīgs tikai Eiropas politiskais atbalsts.

Šāds pašapmāns parāda krīzi institūcijā, kas ir nozīmīgākais spēlētājs drošības garantēšanā ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē. Ir svarīgi atrast vedu, kā mainīt šo situāciju laikā, kad abpus Atlantijas okeānam tiek samazināti aizsardzības budžeti un trūkst spēcīgu politisko līderu.

Pirmais solis – atzīt problēmu. Jā, sākot ar šādiem vārdiem: „Labdien, mani sauc NATO un man ir aizsardzības budžetu un līderības problēmas.” Mēs varam pārdēvēt NATO samazinātās aizsardzības spējas par „viedo aizsardzību”, kas nākamajā samitā kļūs par „vied-āko aizsardzību”, bet tas nemaina faktu, ka šīs spējas turpina samazināties. Mums jāatzīst šī skarbā patiesība.

Viena no lielākajām problēmām ir tāda, ka aliansei nav vienotas izpratnes par drošības draudiem.

Dažas no NATO valstīm ir ļoti noraizējušās par stabilitāti Ziemeļāfrikā, citām par to vienalga. Dažas valstis raizējas par potenciālo Krievijas agresiju, citām tas nešķiet reāli. Ja NATO nevar vienoties par kopīgiem draudiem (kā tas bija Aukstā kara laikā), ir neiespējami vienoties par turpmākajiem aizsardzības izdevumiem un militāro spēju attīstību.

Otrais solis – ar ASV atbalstu racionalizēt Eiropas aizsardzības spējas. Lai to paveiktu, nepieciešama trīspusēja diskusija, kurā piedalītos ASV, Lielbritānija un Francija, vēlāk piesaistot arī Dāniju, Vāciju, Norvēģiju, Nīderlandi, Kanādu un Beļģiju.

Mums ciešāk jāieskatās vārdos, kas rakstīti Francijas aizsardzības nozares Baltajā grāmatā un iepirkuma pielikumā. Francijas spējas iesaistīties starptautiskajās operācijās ir saglabātas augstā līmenī, bet karavīru skaits tiek samazināts. Francija plāno uzturēt operacionālās spējas ar 15 000 karavīru, 45 iznīcinātājiem un aviācijas bāzes kuģa grupu. Pirms pieciem gadiem te bija plānoti 30 000 karavīru.

Svarīgi ir tas, ka komisijā, kas uzraudzīja Francijas Baltās grāmatas izveidi, piedalījās Lielbritānijas pārstāvis (Lielbritānijas vēstnieks Parīzē sers Pīters Rikets) un Vācijas pārstāvis (doktors Volfgangs Išingers). Šī iniciatīva liecina par iespēju veicināt caurspīdīgumu un koordināciju Eiropas sabiedroto vidū, lai samazināta finansējuma ietvaros spētu garantēt gan nacionālās, gan starptautiskās drošības vajadzības. Lai gan Francijas Baltā grāmata ir veidota tieši francūžu vajadzībām, šis dokuments var būt pat pamatu turpmākam dialogam.

Lielbritānija ir pāris soļu priekšā Francijai, jo jau pirms vairākiem gadiem sāka īstenot Stratēģisko aizsardzības un drošības koncepciju. Francijai būtu jāturpina cieši sadarboties ar Lielbritāniju, lai mācītos no viņu pieredzes. Vienai no svarīgākajām mācībām jābūt tādai, ka nevar būt „vienpusēji pieņemtu” aizsardzības lēmumu.

Aizsardzības jomas reformas ir joma, kur nepieciešamas ļoti plašas konsultācijas, jo tajās pieņemtie lēmumi būs jūtami gadiem ilgi visā aliansē.

NATO pašreizējais Nacionālās aizsardzības plānošanas process nesaskan ar esošo situāciju alianses dalībvalstīs. 2011.gadā NATO vadītā Lībijas operācija to perfekti pierādīja – Lielbritānijas lēmums samazināt savas Gaisa spēku spējas bija nacionāls lēmums, kas radīja pamatīgas problēmas visai aliansei.

Tomēr jebkuri centieni koordinēt aizsardzības plānus būs nesekmīgi bez ASV iesaistes. 2010.gada četrgades aizsardzības plānā bija rakstīts, ka „spēcīgi reģionālie sabiedrotie un partneri ir ļoti svarīgi, lai veiksmīgi stātos pretī 21.gadsimta izaicinājumiem. Palīdzot attīstīt sabiedroto militārās spējas, mēs palīdzam izvairīties no iespējamiem konfliktiem.”  Izklausās labi, bet Eiropas „militārās spējas” ne reizi netiek specifiski izdalītas. Vašingtonai jāuzrota piedurknes un jāsadarbojas ciešāk ar tiem Eiropas sabiedrotajiem, kam ir gan politiskā griba, gan iespējas, un jāpasaka, kuras aizsardzības spējas jāattīsta un kuras jāsaglabā. Jāsāk jaunas diskusijas par spēju izvērtēšanu, par pētniecības izdevumiem, apmācību skaitu, iesaisti starptautiskajās operācijās un savietojamību. Jāatrod veids, kā sākt jēgpilnu dialogu.

Trešais solis – izprast un līdzsvarot aizsardzības industriju darbu. Diemžēl neviena valsts nav atradusi risinājumu bruņojuma un militārā ekipējuma cenu pieaugumam. Rietumu armijas ļoti paļaujas uz jaunajām tehnoloģijām, lai uzvarētu kaujas laukā, bet tās ir ļoti dārgas. Ir nepieciešama labāka analīze par to, kā šīs cenas veidojušās un kā būtu iespējams tās samazināt.

Ceturtais solis - par spīti grūtībām, saglabāt pozitīvu attieksmi. Daži politikā sūdzas, ka NATO kļūst par „nespējīgo un negribošo” koalīciju, citi saka, ka NATO operācijas sāk atgādināt spēli „nāc, kāds tu esi, bet nepaliec ilgi”. Mums jākoncentrējas uz pozitīvo. Gan Francija, gan Lielbritānija ir spējīgas uzņemties vidēja mēroga aizjūras operāciju vadību. Vācijas aizsardzības budžets, salīdzinājumā ar 2011.gadu, ir pieaudzis, bet Polija ir paziņojusi, ka palielinās savu iepirkumu budžetu līdz 43 miljardiem eiro nākamo desmit gadu laikā.

Lai gan NATO Eiropas sabiedroto kopējais aizsardzības budžets 282 miljardu dolāru vērtībā tuvākajā laikā diez vai palielināsies, tas tik un tā ir vairāk nekā Ķīnas un Krievijas aizsardzības budžeti, kopā ņemti. Francija un Lielbritānija 2010.gadā parakstīja aizsardzības sadarbības vienošanos, arī Ziemeļvalstis ir parakstījušas līdzīgas vienošanās, kas liecina par patiesu integrāciju.

Tomēr mēs nevarēsim spert nevienu no šiem soļiem, pirms nebūsim izdarījuši galveno – pārtraukuši izlikties. NATO tagad ir pavisam citāda organizācija nekā pirms 15 gadiem, bet, to neatzīstot, alianse ir nostājusies uz neskaidra ceļa. Mums steigšus jādefinē, ko NATO var reāli izdarīt – gan militāri, gan politiski – lai nodrošinātu, ka NATO arī nākotnē būs tikpat nozīmīga loma.

Hītere A. Konlija, Marens Līds, Stratēģisko un starptautisko studiju centrs, Vašingtona