Neretnieks: Zviedrijas teritorijai būtu izšķiroša nozīme, ja NATO vajadzētu aizsargāt Baltijas valstis
Iespēja izmantot Zviedrijas sauszemes teritoriju un gaisa telpu būtu izšķiroša gadījumā, ja NATO nāktos no uzbrukuma aizsargāt Baltijas valstis. Tikpat svarīga būtu nepieļaut šādu pieeju arī pretiniekam. Trūkstot spējām aizsargāt savu teritoriju un neveicot pasākumus, lai atbalstītu NATO vadītas operācijas vai saņemtu palīdzību, Zviedrija samazina uzticamību NATO spējai aizsargāt Baltijas valstis. Tādejādi Zviedrija apdraud ne tikai savu, bet arī kaimiņvalstu drošību, publikācijā STRATFOR norādījis pētnieks, atvaļinātais ģenerālmajors Kārlis Neretnieks.
Pētnieks uzskata, ka Krievijā un Baltkrievijā izvietoto S-400 pretgaisa ieroču un Iskander tālās darbības raķešu dēļ, NATO būtu ļoti grūti Baltijas valstīs izvietot gaisa vai jūras spēku vienības. Tāpat būtu sarežģīti veikt lidojumus uz Baltijas valstīm no Polijas vai Vācijas, jo saskartos ar labi aizsargātu gaisa telpu, tādēļ Zviedrijas gaisa telpas izmantošana ir vispievilcīgākā iespēja. Turklāt bāzēšanās Zviedrijā dotu arī citas priekšrocības, piemēram, būtu iespējams dubultot lidojumu skaitu, ja lidmašīnas lidotu no Zviedrijas bāzēm, nevis, piemēram, no Lielbritānijas, kā arī reakcijas laiks neparedzamos gadījumos būtu īsāks.
Savukārt, ja Krievijai izdotos tālās darbības pretgaisa aizsardzības sistēmas izvietot Zviedrijas teritorijā, NATO būtu ļoti grūti nodrošināt gaisa atbalstu Baltijas valstīm, īpaši konflikta sākuma fāzēs.
„Baltijas kampaņu” tādejādi varētu uzvarēt, pirms tā vēl būtu sākusies. Sliktākajā gadījumā NATO, saprotot, ka tā neko īpašu nevar darīt, lai palīdzētu Baltijas valstīm, nāktos pieņemt fait accompli (jau iepriekš pabeigts fakts), kam būtu neaprēķināmas sekas organizācijas uzticamībai.
No Zviedrijas pozīcijām raugoties, tas ir īpaši nepatīkami. Tas nozīmē, ka Zviedrijas teritorija, īpaši Baltijas jūrā esošā Gotlandes sala varētu kļūt par mērķi jau konflikta sākotnējās fāzēs. Šis ir arī tas gadījums, kad NATO likmes būtu tik augstas, ka Zviedrijas viedoklim par to, kā būtu jāīsteno militārās operācijas Baltijas reģionā, būtu maza nozīme.
Iespējamība, ka Zviedrija varētu izvairīties no konflikta, kurā būtu iesaistītas Baltijas valstis, ir neliela.
NATO iespējas izmantot Zviedrijas gaisa telpu un teritoriju krīzes gadījumā visticamāk vairotu stabilitāti reģionā, jo ievērojami palielinātu uzticamību, ka NATO aizsargās Baltijas valstis. Šis aspekts ir kļuvis vēl svarīgāks, ņemot vērā NATO samazinātās spējas, ASV klātbūtnes samazināšanos Eiropā un Krievijas uzstājīgo politiku pret tās kaimiņiem kombinācijā ar pieaugošām militārām spējām.
Pētnieks gan atzīst, ka Zviedrijas teritorijas un gaisa telpas nozīme NATO uzticamības veidošanā padara grūti izprotamu pašreizējo Zviedrijas drošības un aizsardzības politiku.
Zviedrija ir apsolījusi atbalstīt Baltijas valstis, vajadzības gadījumā arī militāri, taču tai nav līdzekļu, kā to paveikt. Zviedrija nav veikusi pasākumus, lai palīdzētu NATO pildīt saistības pret dalībvalstīm reģionā, vai arī lai varētu saņemt palīdzību no Alianses, ja tāda būtu nepieciešama.
Bez spējām aizsargāt savu teritoriju, Zviedrija ir kļuvusi par acīmredzamu mērķi nopietnas krīzes vai reģionāla konflikta gadījumā, kas nozīmē, ka šobrīd Zviedrija apdraud gan savu, gan arī Baltijas valstu drošību.
Neretnieks norāda, ka lai gan aizsardzības plānos ir paredzēts, ka „Zviedrija nebūtu pasīva katastrofas vai uzbrukuma gadījumā kādai no ES vai Ziemeļvalstīm”, un ka Zviedrijai būtu jāspēj sniegt, kā arī saņemt militāru palīdzību, tomēr tās spēja piedāvāt atbalstu kādam no tās kaimiņiem ir ļoti ierobežota. Ja Zviedrija apsvērtu jebkādas kaujas vienības nosūtīšanu uz kaimiņvalsti, tam būtu nepieciešami apjomīgi sagatavošanās darbi. Tas ietvertu rezervistu mobilizēšanu, atbilstošas operācijas vienības izveidi un apmācību, kas prasītu laiku. Visticamāk, tā būtu NATO vadīta operācija, ņemot vērā, ka visi Zviedrijas kaimiņi, izņemot Somiju, ir NATO dalībvalstis. Tas nozīmē, ka Zviedrijas vienība būt pakļauta Aliansei, kurā tai ir neliela vai nekāda ietekme attiecībā uz plānošanu un lēmumu pieņemšanu. Turklāt piedaloties šajā operācijā, Zviedrija automātiski kļūtu par uzbrukuma mērķi pretiniekam, kas apdraudētu kaimiņvalsti. Tas nozīmē, ka ievērojami militārie resursi būtu jāsaglabā arī savā valstī, lai atvairītu dažādus riskus.
Ņemot vērā, ka Zviedrijas teritorija ir lielāka, nekā, piemēram, Vācijas, ir skaidrs, ka realitātē Zviedrijai nebūtu ko sūtīt uz ārvalstīm. Kā Zviedrijas Bruņoto spēku komandieris ģenerālis Sverkers Goransons norādījis intervijā pērnā gada decembrī, Zviedrijas bruņotie spēki uzbrukuma gadījumā būtu spējīgi aizsargāt nelielu Zviedrijas teritoriju aptuveni vienu nedēļu, un arī tikai pie nosacījuma, ja tiktu īstenotas 2009.gada aizsardzības attīstības plānā ietvertās reformas. Sākotnēji, reformu īstenošanas termiņš bija 2014.gads, taču šobrīd tas ir pārcelts uz laiku no 2019. līdz 2023.gadam, pieņemot, ka aizsardzības budžets tiktu palielināts par 10%, kas ir ļoti optimistiska prognoze.
Neretnieks uzsver, ka neskatoties uz to, vai NATO spēki tiktu izvietoti Zviedrijas teritorijā vai izmantotu tās gaisa telpu, galvenā problēma ir gatavības trūkums. Nav nevienas organizācijas, kas nodrošinātu uzņemošās valsts atbalsta funkciju, netiek koordinēta operacionālā plānošana, kā arī trūkst integrētas komandķēdes. Zviedrijas militārās gaisa spēku bāzes ir pārāk mazas, lai uzņemtu pat nelielu gaisa kuģu skaitu papildus esošajam. Ja NATO vai ASV vēlētos demonstrēt to spējas aizsargāt Baltijas valstis, piemēram, nobāzējot operācijas gaisa spēkus Zviedrijā, tas būtu iespējams, tikai izmantojot vienu vai divas no dažām Zviedrijas civilajām lidostām. Pētnieks gan šaubās, vai šīs lidostas, sākoties krīzei, tiktu izmantotas militārām vajadzībām.
Zviedrija ir sevi līdz ar to nostādījusi visbīstamākajā stratēģiskajā situācijā – no vienas puses potenciālajam agresoram skaidri likusi saprast, ka būs pretinieku nometnē, no otras puses, nav darījusi neko, lai padarītu sadarbību ar potenciālajiem sabiedrotajiem iespējamu, kā arī lai aizsargātu sevi.
Šajā ziņā Zviedrija ne tikai apdraud sevi, bet arī savas kaimiņvalstis.
Pētnieks norāda, ka Zviedrijas politikas veidotāji šobrīd izstrādā jaunu ilgtermiņa aizsardzības plānu, ar kuru parlamentu paredzēts iepazīstināt 2015.gadā. Lai gan ir pazīmes, ka Zviedrijas politiķi ir kļuvuši „reālistiskāki” savā pieejā, šobrīd ir maz ticams, ka tas novedīs pie kādiem konkrētiem lēmumiem par Zviedrijas militāro spēju stiprināšanu. Labākajā gadījumā varētu papildināts budžets, lai īstenotu to struktūru, par kuru pieņemts lēmums jau 2009.gada aizsardzības plānā. Taču maz ticams, ka dalība NATO nonāks Zviedrijas dienaskārtībā tuvāko gadu laikā. Šķiet, ka arī turpmāk Zviedrijas politiķiem un amatpersonām būs nepieciešams skaidrot, kā Zviedrija iegulda drošībā un stabilitātē Baltijas jūras reģionā.
Ģenerālmajors (atv.) Kārlis Neretnieks ir bijušais Zviedrijas Nacionālās Aizsardzības koledžas prezidents. Šobrīd viņš ir vadošais pētnieks Karaliskajā Zviedrijas Kara Zinātņu akadēmijā.
Pēc stratfor.com materiāliem.