Atceroties 1945.gada 9.maiju

Reiz bija viena sestā daļa no sauszemes, kur ikgadus svinīgi atzīmēja maija devīto dienu. Tagad ši pasaules sestdaļa ir krietni samazinājusies, taču savā vērienīgumā dažādu svinību atzīmēšanā tā neatpaliek no savas priekšteces.

9.maijs vai Uzvaras pār fašistiskajiem agresoriem vēl arvien ir viens no cienījamākajiem un godājamākajiem Krievijas Federācijas svētkiem, kuru svin ar plašu vērienu un valstiskā līmenī cenšās padarīt par vistautas prieka un līksmības dienu. Un nemaz ne tik slikti mūsu austrumu kaimiņiem šī svinēšana sokās. Šeit svētku svinēšana vienmēr ir apvīta ar nelielu mistikas piegaršu un savā ziņā atgādina kādu reliģisku mistēriju.

Pietiek pabūt 1994. – 1998.gados  atklātajā Centrālajā Lielā Tēvijas kara muzejā Maskavā, Poklonnajas kalnā (muzeju atklāja vairākos piegājienos), kad liekās, ka tu esi iegājis kādā milzīgā seno romiešu svētnīcā, kur visa kā ir tik daudz, ka īsti neko saprast nevar. Nekādā gadījumā nevēloties mazināt PSRS ieguldījumu hitleriskās Vācijas sakāvē, jāsaka, ka padomju propaganda ir radījusi, un Krievijas Federācijas oficiālās institūcijas šobrīd turpina attīstīt mītus un neprecizitātes par šo karu.

Kas pirmais gribēja uzbrukt?

Vai tiešām hitleriskā Vācija kopš laika gala bija nodomājusi pirmā uzbrukt Padomju Savienībai? Rietumos versijas par to, ka Hitlera uzbrukums Padomju Savienībai 1941.gada 22.jūnijā bija iecerēts tikai kā atbildes reakcija uz Staļina plānoto agresiju Rietumeiropas virzienā, uzvirmoja ik pa brīdim jau kopš 2.pasaules kara beigām. Tomēr atklāti apšaubīt tobrīd vēl militāri varenās Padomju Savienības rīcības pareizību Lielajā Tēvijas karā (vai padomju-vācu karā, kā to sauca aiz “vienotās, nedalāmās robežas”) neviens netaisījās.

Deviņdesmito gadu sākumā, kad sabrukušajā PSRS sākās daudzus tik iedvesmojošais demokratizācijas process un kļuva vieglāka pieeja līdz tam slepenajiem padomju arhīviem šī versija par Staļina “preventīvo karu” pret Vāciju kļuva arī zinātniski pamatota. Šeit neatsauksimies uz bēdīgi slaveno bijušo padomju izlūkdienesta darbinieku pārbēdzēju Rezunu alias Suvorovu, kas sākumā kļuva pazīstams ar saviem populārzinātniskajiem bestselleriem par to, cik slikti bija padomju līderi, bet tagad viņa uzvārds Krievijā ir sinonīms vārdam “nodevējs” vai labākajā gadījumā “pļāpa”. Rezuna “Ledus iešana” lasās viegli un ātri, bet zinātniskās vērtības šim garadarbam nav.

Krievijā ir iznākušas daudz nopietnu zinātnieku monogrāfijas un publikācijas zinātniskajos žurnālos, kur analizēti padomju bruņoto spēku plāni 1941.gada vasarā. Kā piemēru var minēt 2000.gadā Maskavā iznākušo M.Meltjuhova grāmatu “Staļina garām palaistā iespēja” (“Upuščenij šans Staļina”).

Ir pierādīts, ka visas PSRS rietumu robežu tuvumā esošās Sarkanās armijas vienības šeit bija sakoncentrētās tieši uzbrukumam, nevis aizsardzībai. Spēcīgi grupējumi Kijevas, Smoļenskas, Rietumu un Kaļiņinas kara apgabalos bija sakoncentrēti tieši uzbrukumam. Izvietojums, komplektācija, bruņojums, aizsardzības būvju neesamība šajos rajonos liecina par to, ka šo grupējumu uzdevums bija uzbrukums, nevis aizstāvēties.

Visa padomju militārā stratēģija jau kopš trīsdesmito gadu vidus bija vērsta uz vienu – Sarkanajai armijai ir jākaro tikai ienaidnieka teritorijā un jāuzbrūk pirmajai.

Visas karaspēles un manevri 1938.-1941.gados modelēja vienu un to pašu situāciju – tiek izveidotas trīs vai četras armiju grupas, kurām jāsāk uzbrukums Rietumu virzienā. Šis grupas bija izvietotas vairākas PSRS rietumu robežu tuvumā, bija paredzēts, ka nākamajā karā pret Vāciju Sarkanā armija izmantos ap 81,5% no saviem resursiem pēc mobilizācijas izsludināšanas. Skaitliskā izteiksmē tas nozīmē 247 divīzijas ar 6 mlj.cilvēku personālsastāvu. Starp citu, slavenais plakāts “Māte Dzimtene sauc!” bija vairumā iespiests jau 1939.gadā.

Dokumenti liecina, ka sākotnēji padomju vadība bija plānojusi uzbrukumu Vācijai sākt 1941.gada 12.jūnijā, taču datumu atlika gan ekonomisku (Sarkanā armija vēl nebija pilnībā izvērsusies uzbrukuma grupējumos), gan politisku apsvērumu dēļ (Staļins ar bažām raudzījās vai uz Lielbritāniju izlidojušais Hitlera vietnieks R.Hess kaut ko varēs sarunāt ar britiem, kā zināms, šī avantūra izgāzās). Tad uzbrukuma datums tika pārlikts uz 15.jūliju. Līdz 1.jūlijam 114 Sarkanās armijas divīzijām bija jāieņem startēģiskās pozīcijas 20 – 80 kilometru attālumā no robežas. Vācijas uzbrukums pārsteidza daudzas vienības tieši pārvietošanās laikā. Aizsardzības stratēgijas neizstradāšana, lielu grupējumu kontrēšana vienuviet, uzbrukumam apmācīto virsnieku nemākulīgā rīcība un nerēķināšanās ar karavīru dzīvībām noveda pie milzīgajiem Sarkanās armijas dzīvā spēka, tehnikas zaudējumiem un lielajiem aplenkumiem kara pirmajos mēnēšos.

Mājup ar uzvaru un ne tikai...

Padomju Savienībai 2.pasaules karš Eiropā beidzās 1945.gada 8.maijā, kad sakautās Vācijas atlikušie karavadoņi parakstīja kapitulācijas aktu, tanī pašā laikā atsevišķas cīņas tagadējās Čehijas teritorijā turpinājās vēl dažas dienas. Karš bija beidzies, bet cita cīņa tikai sākās. Tiesa, varbūt to nevar nosaukt par cīņu, bet gan drīzāk par savdabīgu sporta veidu.

Karā kā jau karā, vēsta franču paruna, un pie visiem kara “jaukumiem” parasti pieskaita arī marodierismu, jeb dīvaini formulētu attaisnojumu atklātai laupīšanai.

Neviena karojošā puse nav izņēmums. Visus gadus pēc kara beigām padomju puses reakcija uz apvainojumiem, ka arī padomju karaspēka karavīri ir veikuši ar šo ne tik cēlo nodarbi, ir bijuši viennozīmīgi – tie ir meli un nepatiesi apvainojumi. Tomēr arī Padomju Savienības karavīri ir piesavinājušies sev nepiederošas mantas, tas pat ir noticis valstiskā līmenī.

1944.gada vasarā akadēmiķis I.Grabars un mākslas zinātnieks V.Lazarevs ieteica Staļinam sākt izmantot pret Vāciju kompensācijas un restitūcijas principu, jeb vienkāršāk runājot, sākt izvest no Vācijai atkarotajām teritorijām visus vērtīgos mākslas un vēstures priekšmetus. Motivācija: nekas nevar kompensēt tos zaudējumus, ko padomju kultūrai nodarījuši fašistu barbari, tāpēc padomju pusei ir morālas tiesības darīt to pašu Vācijā.

1945.gada februārī Padomju Savienībā sākās speciālu komandu formēšana, kuras nosauca par “apsekošanas brigādēm”. Šo brigāžu uzdevums bija izokšķerēt padomju karaspēka ieņemtās Vācijas teritorijas muzejus un visu vērtīgo pārvest uz PSRS. Līdz 1946.gada 1.janvārim šādas brigādes, kas bija sakomplektētās pārsvarā no muzejniekiem, mākslas zinātniekiem un ekspertiem, uz Padomju Savienību aizsūtīja ap 5000 kastu ar dažādiem muzejiem konfiscētiem priekšmetiem, piemēram, arheologa H.Šlīmana Trojas izrakumu kolekciju, Drēzdenes mākslas galeriju u.c.

Veda arī karavadoņi. Tiesa, tas nebija oficiāli, bet kā kara trofejas. Piemēram, Staļina personīgās apsardzes priekšnieks ģenerālis Nikolajs Vlasiks bez galda servīzēm, kristāla vāzēm, vairākiem dučiem fotokameru, kinokameru un citu sīkumu, braucot mājup no Potsdamas konferences,  valdības vilcienam bija piekabinājis klāt divus vagonus, kurā veda... trīs govis, divus zirgus un bulli. Radiem uz laukiem. Savukārt bēdīgi slavenais čekas ģenerālis Serovs tikko ieņemtajā Berlīnes reihsbankas pagrabā bija piesavinājies vairākus maisus naudas.

Pie rokām sveša manta pieauga arī citiem varenajiem karavadoņiem. 1946.gada 23.augustā padomju ministru padomes priekšēdātāja vietnieks M.Bulgaņins rakstīja ziņojumu Staļinam: “Jagodinas muitā, Koveļas tuvumā aizturēti septiņi vagoni,kros atrodas 85 kastes ar mēbelēm. Pēc pārbaudes izrādījās, ka mēbeles pieder maršalam Žukovam”. Kad maršalu vajadzēja novākt no acīm tālāk, šo ziņojumu atcerējās un oficiāli inkriminēja Žukovam marodierismu, par sodu aizsūtot vienu no galvenajiem uz karavīru dzīvībām izcīnātās uzvaras kaldinātājiem uz Odesas kara apgabalu par komandieri. Fiziski novākt Žukovu Staļins neuzdrošinājās, jo maršals bija pārāk populārs valstī un armijā.

Līdzīgi ar salaupītajām mantām rīkojās arī citi. Bieži vien stacijās bija sastopami apsargājami vagoni ar uzrakstu uz durvīm “Ģenerāļa Deņisova vagons” vai “Ģenerāļa Kruglova vagons”. Tur uz jaunajām mājvietām brauca uzvarētāju paņemtās lepnās mēbeles no vācu aristokrātu savrupmājām, klavieres, milzīgie persiešu paklāji un citi labumi.

Uz šī fona parasto karavīru trofejas izskatās nenozīmīgas un smieklīgas. Karavīrs jau var atvest tikai to, kas satilpst maisā. Tie, kas nāca no laukiem vai attālākajiem Sibīrijas un Vidusāzijas rajoniem veda sev līdzi caurspīdīgos dāmu peņuārus, uzskatot tos par smalku apakšveļu. Tie, kas bija gudrāki, stiepa sev līdzi paklājus, dūnu spilvenus, siltās kamieļvilnas segas, dāmu zeķes, velosipēdus, šujmašīnas. Tie, kas bija zinošāki tirdzniecības un pārdošanas mandelēs, veda radioaparātus, smagās “firmas” instrumentu kastes, patafonu vai šujmašīnu adatas, kas Padomju Savienības bija ļoti ejoša prece.

Karš atstāja rētas abās konfrontējošajās pusēs, Vācijas armija laupīja okupētajā padomju teritorijā, padomju puse to pašu darīja ieņemtajā Vācijā. Pie reizes arī citās Eiropas zemēs, kur tā nonāca 1944 un 1945.gadā.

Kādas tad bija kara beigas un ko tā atnesa Eiropai? Nenoliedzami, viens agresors bija sakauts un iznīcināta viena no divām totalitārajām diktatūrām, kura savus briesmu darbus – koncentrācijas nometnes, holokaustu, intervenci, pamatoja ar murgainu rasu teoriju par pilnvērtīgiem un nepilnvērtīgiem cilvēkiem raugoties no tautiskā viedokļa. Taču otra totalitārā diktatūra palika.

Staļinistiskajai PSRS uzvara nāca ar asiņainiem, bieži nevajadzīgiem upuriem. Vēl līdz šai dienai ir diskutējams jautājums par to, cik lieli bija padomju armijas zaudējumi karā. Pēdējie autoritatīvie pētījumi Krievijā liecina, ka tikai zaudējumi kaujas laukos varētu sastādīt pāri par 27 milj. cilvēku (kritušie un no ievainojumiem mirušie), jāpieskaita arī t.s. netiešie kara zaudējumi – mirušie frontes aizmugurē, blokādē. Vēl jāpieskaita arī valsts iznīcinātie pašas pilsoņi – Padomju Savienība praktizēja veselu tautu izsūtīšanu vienkārši pasludinot tās par vācu iebrucējiem simpatizējosām un padomju iekārtai bīstamām: Pievolgas vācieši, čečeni, Krimas tatāri, somi, kalmiki, inguši, u.c. Kara laikā GULAGa impērija darbojās pilnā sparā...

Tomēr Padomju Savienības vadība uzvaras augļus varēja izbaudīt pilnībā. Padomju armija palika gandrīz visās iekarotajās zemēs, izņemot Austriju.

Visas šīs zemes nokļuva padomju ietekmes sfērā, un līdz arī visa Austrumeiropa un gandrīz visa Centrāleiropa pēc Aukstā kara sākuma atradās dzelzs priekškara padomju pusē.

Vēl traģiskāks liktenis pēc 2.pasaules kara gaidīja Baltijas valstis, kuras atšķirībā no Polijas, Čehoslovākijas, Ungārijas, Rumānijas, Bulgārijas un Dienvidslāvijas, vispār zaudēja neatkarību.

Juris Ciganovs, Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks