Pavērsiens ANO miera uzturēšanas misijās - tiesības pielietot spēku
ANO Drošības padome 2013.gada 28.martā pieņēma rezolūciju par ANO mandāta Kongo Demokrātiskajā Republikā pārskatīšanu un "intervences brigādes" autorizēšanu, kas paredz izveidot uzbrūkošas kaujas vienības, kas ir tiesīgas neitralizēt un atbruņot kongojiešu nemierniekus.
Šīs rezolūcijas simbolismu un arī praktisko devumu ANO miera uzturēšanas operāciju kvalitātes uzlabošanā nedrīkst novērtēt par zemu. Galvenokārt, tieši tādēļ, ka šis ir pirmais gadījums, kad ANO DP lēmusi par šādu uzbrūkošo spēku izveidošanu. Šāds pavērsiens var kalpot par jaunu pavērsienu ANO miera uzturēšanas operāciju izpildes uzlabošanā.
Līdz šim ANO miera uzturēšanas operācijas ir tikušas vērtētas ļoti pretrunīgi. No vienas puses – tās tiek uzskatītas par vienīgo nevardarbīgo instrumentu konfliktu atrisināšanā un miera nodrošināšanā visā pasaulē. Pieprasījums pēc šādām operācijām strauji palielinājās pēc Aukstā kara beigām, proti, no 67 ANO vadītajām miera uzturēšanas operācijām 54 tika uzsāktas kopš 1988.gada. Tās balstās uz trīs pamatprincipiem, pirmkārt, konfliktējošo pušu samierināšana; otrkārt, abu pušu vērtēšana kā līdzvērtīgi sarunu partneri, nenostājoties neviena pusē; treškārt, militāra spēka nepielietošana, izņemot pašaizsardzības un mandāta aizsardzības gadījumos. Līdz ar to ANO spēki ir kalpojuši apriori kā neitrāla, viegli bruņota ar skaidri iezīmētu kompetenci bufera zona starp konfliktējošajām pusēm ar mērķi panākt konflikta miermīlīgu atrisinājumu.
No otras puses, ANO miera uzturēšanas operāciju kvalitāte un izpildījums ir ticis plaši kritizēts. Īstenotās operācijas 90. – tajos gados (Somālijā (1993), Kambodžā (1993), Angolā (1994-1998), Ruandā (1994), Bosnijā (1995), Austrumu Timorā (1999) u.c.) tiek uzskatītas par pilnīgu izgāšanos, jo ANO nespēja novērst vardarbības uzliesmojumus ar lieliem cilvēku upuriem. Kā galvenās problēmas tika identificētas, pirmkārt, ierobežojošais mandāts miera uzturēšanas operācijas īstenošanai, kas vairumā gadījumu liedza ANO vienībām bez pašaizsardzības spējām īstenot arī agresijas novēršanas pasākumus. Otrkārt, nepietiekamais finansējums gan elementāram vienību ekipējumam un militāri tehniskajiem līdzekļiem, gan arī efektīvai operāciju štāba darbībai. Treškārt, vāji sagatavots un neprofesionāls personāls.
2000.gadā, pateicoties toreizējā ANO ģenerālsekretāra Kofi Ananna iniciatīvai, tika aizsākts ievērojams reformu process, kura rezultātā tika atrisināti jautājumi par institucionālo efektivitāti un finansiālo atbalstu miera uzturēšanas operācijām. Tomēr joprojām aktuāla problēma palika ierobežojošais mandāts, kas ir politiska rakstura jautājums un kura risināšanu kavē ANO Drošības padomes esošais neelastīgais formējums ar piecām pastāvīgās dalībvalstis ar veto tiesībām.
ANO DP rezolūcija Kongo situācijā, protams, neatrisina ierobežojošā mandāta problemātiku, jo katra misija tiek vērtēta individuāli un vienmēr pastāv risks, ka pastāvīgais piecinieks DP nespēs vienoties. Tomēr tā ir vēsturisks precedents un var radīt lavīnveida efektu attiecībā uz citām ANO miera uzturēšanas operācijām, kuras tiek kritizētas par nespēju aizsargāt civiliedzīvotājus no radikālās opozīcijas uzbrukumiem. Tādējādi ANO kļūtu, iespējams, mazāk "neitrāls" spēks, toties daudz efektīvāks konfliktu noregulēšanā.
Nora Vanaga, Nacionālās Aizsardzības akadēmijas Aizsardzības zinātniskās pētniecības centra pētniece