Arābu pavasaris – toreiz un tagad

Baraks Barfi uzsver, ka cerības ieviest demokrātiju arābu valstīs pagājušā gada laikā vēl nav materializējušās. Apceļojis dažādas valstis, viņš apgalvo, ka režīmi ir mainījušies, bet sabiedrības struktūra un problēmas palikušas tādas pašas.

Kad tūkstošiem arābu 2010.gadā izgāja ielās, daudzas Rietumu valstis noticēja, ka šī ir patiesi demokrātiska revolūcija, kas beidzot atbrīvos Tuvos Austrumus no autoritārā režīma un nodrošinās, ka no Čīles līdz Dienvidkorejai valdīs vienotas vērtības.

Revolūciju laikā pārāk maz tika domāts par nākotni – svarīgākais bija, lai tā būtu atšķirīga no pagātnes. Un tagad, kad pagājuši jau divi gadi kopš pirmās revolūcijas, ir redzams, ka arābu izpratne par demokrātiju lielā mērā atšķiras no Žana Žaka Ruso uzskatiem.

Ēģiptē islāmistu partija plāno pieņemt  likumu, kas paredz, ka runāt sliktu par pravieti Muhamedu un pirmajiem četriem kalifiem ir kriminālnoziegums. Un pāris dienu pēc Lībijas diktatora Muamara Kadafi nāves pārejas posma valdības prezidents paziņoja, ka edikts par poligāmijas aizliegšanu tiks atcelts, jo tas ir pretrunā ar Islāma likumiem.

Jaunie arābu valstu līderi cenšas mainīt sabiedrību, neievērojot politiskās reformas, kam jābūt demokrātisku pārmaiņu centrā. Tas kārtējo reizi pierāda, ka revolūciju iemesls nebija demokrātiskas iekārtas nodibināšana, bet gan korumpētu, autoritāru režīmu izbeigšana.

Mūsdienās daudzi ēģiptieši ir sašutuši par notikumu pavērsienu.

Jaunieši, kas bija revolūcijas virzītājspēks, joprojām nav sasnieguši savus mērķus – bezdarbs Ēģiptē ir palicis tikpat augsts.

Nav liels brīnums, ka bezdarba problēmas netiek efektīgi risinātas. Gāžot tikai valdības galvu, bet nereformējot neefektīgo birokrātiju, valsts nevar sacensties ar Āzijas veiksmīgajām valstīm. Viens no uzdevumiem būtu samazināt subsīdijas, kas aprij 28% valsts budžeta.

Šķiet, ka pagaidām islāmistu vadītā valdība Ēģiptē pašlaik panākusi tikai drošības situācijas pasliktināšanos, nevis ekonomisko izaugsmi. Pilsētnieki nespēj vakaros mierīgi iziet no mājām, baidoties tikt aplaupīti. Pastāvīgās demonstrācijas Kairas centrā traucē ekonomiskajai izaugsmei, un pilsētas iedzīvotāju niknums par esošo situāciju pieaug.

Jaunā valdība nevis rūpējas par ekonomikas izaugsmi, bet atbalsta tradīciju ievērošanu. Tagad televīzijā strādā sievietes lakatos, kas Mubaraka laikā tika stingri aizliegts, un ierēdņi audzē bārdas, kas agrāk skaidri liecināja par reliģisko pārliecību.

„Beidzot mēs varam būt īsti musulmaņi,” pagājušogad vasarā paziņoja Nabils no Kairas. „Mēs varam droši lūgties piecas reizes dienā.” Viņš un viņam līdzīgi domājošie uzskata, ka jauniegūtā brīvība ir iespēja uzspiest citiem savu viedokli. Daudzi no viņiem vēlas ieviest Ēģiptē islāma vērības, apspiežot citādi domājošos.

Lai gan Musulmaņu brālība pārsvarā pievērš uzmanību pārmaiņu veikšanai sabiedrībā, prezidents Muhameds Morsi ir uzsācis arī ekonomiskās un ierēdniecības reformas. Viņš ir paaugstinājis ierēdņu algas par 15% un apsolījis risināt satiksmes sastrēgumu problēmu Kairas ielās. Diemžēl no 64 mērķiem, kas tika izvirzīti viņa vēlēšanu kampaņas laikā, ir īstenoti tikai deviņi.

Jaunās valdības nespēja garantēt drošību daudzos ēģiptiešos ir radījusi nostaļģiju pēc vecā režīma. Daudzi uzskata, ka ir vīlušies demokrātiskajās vērtībās, lai gan tās bija realizējuši tikai daļēji, un pieprasa, lai valdība pārdala bagāto pilsoņu naudu un rada jaunas darbavietas. Lielākā daļa ēģiptiešu vēlas, lai tiktu risinātas ekonomiskās problēmas, bet iekšpolitiskie izaicinājumi viņiem ir vienaldzīgi.

Ir atsevišķi liberāļi, kas mēģinājuši definēt jaunās valdības lomu un atbildības, bet viņi tiek nosodīti par pārlieku labvēlīgo attieksmi pret Rietumiem un to, ka demokrātiskās vērtības ietver arī vārda un reliģijas brīvību.

Islāmistu vadītā valdība šobrīd uzsver sociālo taisnīgumu un kolektīvo atbildību, ko pretstata indivīda brīvībai.

Lībijā revolūcija gāja citu ceļu, bet vilšanās ir līdzīga. Pēc Kadafi 42 gadu ilgās valdīšanas cilvēki vienkārši vēlas normālu dzīvi. Ilgstošie protesti pret iekšpolitiskajiem lēmumiem ir viņus nogurdinājuši no politikas.
Kopš Kadafi krišanas valstī vērojama recesija. Jaunajai valdībai trūkst autoritātes, to atbalsta tikai piekrastes pašvaldības. Valsts iekšienē etniskās grupas cīnās par tranzīta ceļu pārvaldīšanu, bet valdība nav spējīga šīs cīņas apturēt.

Daudzi Lībijas iedzīvotāji ilgojas pēc drošības, ko bija garantējis iepriekšējais – autoritārais režīms. Tagad pie varas ir militārie vadoņi, kas palīdzēja gāzt Kadafi. Pilsētvalstis Misratā un Zintānā ir pieteikuši karu kaimiņu pilsētvalstīm. Biežāk nekā agrāk sastopamas zādzības un slepkavības atriebības dēļ.

Tāpat kā Ēģiptē, arī Lībijā Rietumu demokrātiskās vērtības nav realizējušās. Nacionālā Pārejas padome, kas pārņēma varu pēc revolūcijas, ir nepieredzējusi, jo kopš 1970-tajiem gadiem pie varas bijusi tikai grupiņa Kadafi lojālu vīru. Padomes lēmumi nav caurskatāmi, un paši padomes locekļi atzīst, ka iespējama situācija, kad notiek vienošanās par vienu lēmumu, bet pirms balsojuma viss krasi mainās.

Pēc vilšanās jaunajā iekārtā daudzi lībieši atzinuši, ka revolūcijas mērķis nekad nav bijis nodibināt demokrātisku valsts iekārtu. Viņiem no tā nav reāla ieguvuma. Vēlēšanas nav nodrošinājušas, ka pie varas nāktu ietekmīgi līderi.

Nedz Ēģiptē, nedz Lībijā demokrātijas vērtības nav īstenojušās, bet katru dienu rodas jaunas ekonomiskas, politiskas un drošības krīzes.

Daļēji par šīm krīzēm atbildība jāuzņemas tieši sabiedrībai, kas uzskata, ka dažas demokrātiskās vērtības viņi var pārņemt, bet citas – ne. Viņi labprāt ir pieņēmuši tiesības protestēt, bet indivīda tiesības joprojām netiek atzītas. Lai pārmaiņu process būtu veiksmīgs, Tuvo Austrumu valstīs jāatsakās no vecajiem principiem un jāpieņem jaunie.

Baraks Barfi, Tuvo Austrumu institūta pētnieks,
www.nato.int