Pabriks: Valsts aizsardzība nav naudas šķērdēšana
"Nevar ļaudīm palīdzēt, viņu vietā darot to, kas tiem pašiem būtu pa spēkam!"
Ar šo bijušā ASV prezidenta A. Linkolna citātu es aicinu Latvijas sabiedrību atteikties no plaši izplatītā stereotipa, ka ieguldījumi valsts aizsardzībā ir lieka naudas šķērdēšana. Šāda stereotipa pamatā ir divas alošanās. Pirmā, mūsdienu pasaulē karš nav iespējams, otrā – Latvijas mazā armija nav spējīga izrādīt pienācīgu pretestību iespējamam oponentam.
Eiropas civilizācijas 2500 gadu vēsturē nav bijis tāds mirklis, kad varētu apgalvot – valda absolūts miers un nav nekādu draudu. Tas, ka pēdējās trīs paaudzes Eiropā nav piedzīvojušas karu, nenozīmē, ka karš un nopietni konflikti nav iespējami. Tie ir iespējami, un sevišķi tad, kad tos sagaidām vismazāk, jo karš saskaņā ar prūšu ģenerāli un kara teorētiķi K. F. Klausevicu diemžēl ir neatņemama cilvēces sastāvdaļa.
Runājot par Latvijas armijas gatavību un spējām aizstāvēt Latvijas valsts un sabiedrības koplabumu, ir nozīme ne tikai karavīru skaitam un tehnoloģiskajam nodrošinājumam, bet, jo īpaši, sabiedrības motivācijai sevi aizsargāt. Pasaulē ir daudz piemēru šādām spējām, mūsu reģionā viens no nozīmīgākajiem ir Somijas–PSRS karš.
Mūsdienu apstākļos drošības vide strauji mainās. Stratēģiskie centri pārvietojas Āzijas un Klusā okeāna reģionu virzienā, kur izdevumi aizsardzībai un bruņojumam strauji pieaug, pretēji Ziemeļamerikai un Eiropai, kur izdevumi samazinās. To apzinoties, pieaug ASV klātbūtne Klusajā okeānā un mazinās Eiropā.
Lai arī ASV kā Latvijas stratēģiskā partnera garantijas Latvijai saglabājas, ir skaidrs, ka eiropiešiem, t. sk. latviešiem, aizsardzībā būs jāiegulda vairāk resursu, lai neizmainītu spēku balansu mūsu reģionā.
Mūsu galvenais kavēklis ceļā uz aizsardzības stiprināšanu nav valsts ekonomiskais vājums, bet motivācijas trūkums rūpēties par savu drošību. Jāsaprot, ka, ieguldot bruņotajos spēkos, mēs iegūstam papildu ietekmi NATO un tādējādi garantējam sev NATO, t. sk. ASV, politisko un militāro atbalstu. Investīcijas Latvijas bruņotajos spēkos var salīdzināt ar automašīnas vai mājas apdrošināšanu. Šīs lietas apdrošinām, neplānojot nelaimes gadījumus, bet, ja tādi notiek, tos ir daudz vieglāk pārvarēt. Protams, apdrošināšanas prēmija nevar būt pārmērīgi liela.
Latvijai ir jāizvirza reālistiskas ambīcijas, kas ir sabalansētas ar resursu iespējām. Jaunā Valsts aizsardzības koncepcija, ko 10.maijā izskata Saeima, ir nopietns solis šajā virzienā. Tajā paredzēta Latvijas pāreja no drošības patērētājas pozīcijām uz drošības vairotājas lomu. Koncepcija piedāvā efektīvāk izmantot mūsu rīcībā esošos politiskos, ekonomiskos un drošības instrumentus, ieguldot bruņoto spēku aizsardzības spēju attīstībā un tādējādi stiprinot NATO alianses rīcībspēju.
Latvijai ir nepieciešama maza, mobila un profesionāla armija, kas spēj garantēt kvalitatīvu, augsti kvalificētu sniegumu civilās un krīzes situācijās gan Latvijā, gan kolektīvās aizsardzības ietvaros NATO un ES.
Zemessardzei jāturpina būt par armijas galveno rezerves sistēmas balstu. Savukārt Jaunsardzei jābūt vienai no galvenajām patriotiskās audzināšanas bāzēm Latvijā.
Koncepcijā izvirzīto mērķu īstenošanas galvenais priekšnosacījums ir spēja sasniegt NATO prasībām un Latvijas vajadzībām atbilstošu aizsardzības budžetu, kas ir 2% no IKP, un šis līmenis jāsasniedz pakāpeniski līdz 2020. gadam. Uzskatu, ka šāda "apdrošināšanas summa" ir pieņemama un adekvāta. Esmu pārliecināts, ka tajā brīdī, kad aizsardzības izdevumus uzskatīsim par tikpat pašsaprotamiem kā jebkurus citus valsts budžeta izdevumus, būsim kļuvuši par nobriedušu nāciju ar pietiekamu pašcieņu un lepnumu! Savukārt, attīstot patriotismu, mēs iegūsim arvien lielāku motivāciju savu zemi aizstāvēt, ja tas nepieciešams, līdzīgi kā to ir darījušas citas nelielas valstis pat ievērojama pārspēka priekšā.
Publicēts "Latvijas avīzē" 2012.gada 10.maijā