Išingers: Vai ASV pievēršanās Klusā okeāna reģionam nozīmē atvadas Eiropai?
Volfgangs Išingers ir Minhenes drošības konferences priekšsēdētājs; bijis Vācijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs, Vācijas vēstnieks Vašingtonā un Londonā.
Jaunā ASV aizsardzības stratēģija nenozīmē aiziešanu no Eiropas. Tā ataino globālās pārmaiņas, uz kurām arī Eiropai jāmeklē atbildes.
Tas, ka ASV prezidents ierodas Pentagonā, lai iepazīstinātu ar jauno aizsardzības stratēģiju, ir samērā neparasti. Tas norāda, ka šis ir ļoti nozīmīgs dokuments, kas iezīmē ASV drošības politikas kursa maiņu un Amerikas jauno lomu. Un Baraks Obama iemieso jauno Ameriku.
Pirmkārt, jaunā stratēģija iezīmē tās desmitgades noslēgumu, kuru ietekmēja 2001.gada 11.septembris.
Pēc desmit gadu ilgas iesaistes „karā pret terorismu” ASV vairs nespēj un negrib kā līdz šim nodrošināt tikpat intensīvu klātbūtni globālajā arēnā.
Kamēr Obama mēģina nostiprināt Amerikas kā līdervalsts pozīciju, tāpat kā darījuši arī līdzšinējie prezidenti, tomēr viņš necenšas padarīt visu pasauli līdzīgu Amerikai, lai tas maksātu, ko maksādams. Obama ir uzsvēris, ka viņa prioritāte ir Amerikas stiprināšana. Prezidents apņēmies stiprināt ASV ekonomiku – tā ir nepieciešamība, ja viņš vēlas tikt atkārtoti ievēlēts. Tātad nav nekāds brīnums, ka tādas liela mēroga militārās operācijas Afganistānā vai Irākā tuvākajā nākotnē nav gaidāmas. Obama jau ir noslēdzis misiju Irākā, un viss liecina, ka arī ASV karaspēks no Afganistānas tiks laicīgi izvests. 2012.gads ir sācies kā gads, kad tiks izbeigti kari. Tomēr nav pamats domāt, ka miers būs ilgstošs – īpaši, ņemot vērā, kas notiek Sīrijā, Ziemeļkorejā un Pakistānā.
Otrkārt, šī stratēģija nosaka arī ASV ģeogrāfiskās orientācijas kursu – uz Āziju un Kluso okeānu. Ņemot vērā Ķīnas straujo attīstību un Āzijas pieaugošo lomu ekonomikā, ir pilnīgi skaidrs, kāpēc ASV šo reģionu padarījusi par prioritāti. Ņemot vērā ASV aizsardzības budžetā gaidāmos samazinājumus, ir skaidrs, ka šī kursa maiņa notiks uz klātbūtnes rēķina citos reģionos. Amerikā daudzi uzskata, ka Eiropai mūsdienās ir daudz mazāka nozīme, tādēļ tai mierīgi jānoraugās, kā ASV samazina savu vienību skaitu. ASV uzskata, ka Eiropai tādējādi neradīsies nekādas problēmas.
Pagājušā gada vasarā ASV aizsardzības sekretārs Roberts Geitss brīdināja, ka turpmākie Amerikas līderi, kuriem vairs nav Aukstā kara pieredzes, arvien mazāk vēlēsies ieguldīt amerikāņu nodokļu maksātāju naudu Eiropas aizsardzībā.
Obamas jaunā stratēģija atstās ilgstošas sekas Eiropā. No vienas puses - pieaugošā skepse par to, ko var sasniegt tikai ar militāro spēku, kas Eiropā izplatās arvien plašāk. Eiropai nav jābaidās no prezidenta Obamas spiediena piedalīties starptautiskās operācijās; Amerika un Eiropa par sadarbību varēs vienoties kā vienlīdzīgi partneri. No otras puses, Eiropai būs jāsaskaras ar jaunām prasībām, jāpierāda sevi kā pilnvērtīgu partneri. Obama un Amerika gaidīs, ka Eiropa spēs uzņemties atbildību par drošību savā pievārtē. NATO Amerika vairs kategoriski neuzstāj uz militārā līdera lomu. Kā jau Lībijas misija pierādīja, eiropieši vēl nav gatavi vieni paši novadīt operāciju. Tomēr nākotnē mēs nevaram paļauties, ka ASV vienmēr nāks mums palīgā un nodrošinās atbalstu. Eiropas aizsardzības spēju uzlabošana ir tikai pirmais solis veiksmīgas transatlantiskās sadarbības stiprināšanā, lai veiksmīgi tiktu galā ar 21.gadsimta izaicinājumiem. ASV arī gaidīs, ka Eiropa spēlēs nozīmīgu lomu starptautiskajā arēnā.
Transatlantiskā sadarbība tādā formā, kā tā pastāvēja līdz šim, vairs nav iespējama. Nav vērts ilgoties pēc senajām dienām vai apraudāt Amerikas aiziešanu no Eiropas. Mums ir vajadzīgi kopīgi projekti, lai atjaunotu mūsu partnerību, kopā stājoties pretī jauniem izaicinājumiem. Bet šie izaicinājumi vairs nebūs saistīti tikai ar Eiropu. Nākotnē transatlantiskā sadarbība izpaudīsies daudz plašākos mērogos.
Skatoties no šādas perspektīvas, Amerikas jaunā stratēģija nav Eiropas atstāšana, bet gan atbilde uz tālejošām izmaiņām globālajā politikā.
Labākajā gadījumā Obamam varbūt pat izdosies pārliecināt Eiropu, ka šīs pārmaiņas ir uz labu, lai kopīgi radītu jaunu sadarbības platformu. Ir jājautā, vai Eiropas Savienībai ir sava stratēģija attiecībā uz Āziju un Ķīnu kā nopietnu politisko spēku, vai arī mēs joprojām skatāmies uz Ķīnu tikai kā uz mašīnu un tehnoloģiju ražotāju? Vai Pekina uztver Eiropu nopietni? Šīs nav pilnībā nepamatotas šaubas. Cerams, ka ASV lēmums pievērsties Āzijai un Klusā okeāna reģionam Eiropai būs kā modinātāja zvans.
Viens ir skaidrs: pasaulē, kur liberālā demokrātija un tirgus ekonomika saduras ar valsts kapitālismu un autoritārismu, Eiropa un ASV vienmēr būs sabiedrotās. Patiesībā „Klusā okeāna reģiona prezidentam” ir svarīgas eiropeiskas vērtības.