11. Saeima ir uzsākusi darbu, arī Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija. Par komisijas vadītāju apstiprināts Ainars Latkovskis. Kā viņš redz komisijas darbu un tās saistību ar Aizsardzības ministriju, žurnāla Tēvijas Sargs novembra numura intervijā ar Ainaru Latkovski.

- Jūsu komisijas darbības spektrs ir ļoti plašs, kā tiekat ar visu galā?

Eiropas Savienības sastāvā nav vēl kādas valsts parlaments, kur aizsardzība būtu apvienota ar kādu tikpat lielu jomu kā mūsu gadījumā, proti, ar iekšlietām. Es pat   nenosaucu trešo jomu, proti, korupcijas novēršanu, kas mums nosaukumā ir principiāli nepieciešama, lai uzsvērtu to, ka tā ir viena no Latvijas parlamenta  prioritātēm, kā tam arī vajadzētu būt. Kamēr pie mūsu komisijas izveidoto korupcijas novēršanas apakškomisiju vada Aleksejs Loskutova kungs, redzu, ka tā ir prioritāte un daudz tiek  darīts.
 
Gan aizsardzība, gan iekšlietas jebkurai valstij ir divas no svarīgākajām  pamatfunkcijām – aizsargāt savu valsti un nodrošināt  kārtību valsts iekšienē. Gribu  teikt, ka simtprocentīgi veltīt laiku aizsardzības jomai mūsu komisija nevar. Turklāt  Latvijā tieši aizsardzības joma sabiedrības acīs ir tā, kurai uzticības indekss ir augsts, jo nav tā, ka katru dienu šajā sfērā rastos viena problēma pēc otras. Bija negadījums Ādažos, bet tādi notiek ļoti reti, un paldies Dievam. Armija, protams, ir vairāk vai mazāk slēgta joma, no kurienes varbūt sliktās ziņas ārā nenāk, tāpēc arī nepieciešama  parlamentārā kontrole un pārliecība, ka tur neizveidojas valsts valstī. No visām jomām, par ko ir atbildīga mūsu komisija, šī ir mazāk problemātiska. Ja mēs atrisinātu  vēl budžeta un finanšu jautājumus, tad varētu teikt, ka situācija ir laba.

Attēlā - 11.Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputāti. No kreisās - Aleksejs Loskutovs, Ainars Latkovskis, Mihails Zemļinskis, Ivans Klementjevs, Jānis Klaužs, Igors Meļņikovs, Edmunds Demiters, Kārlis Seržants, Gunārs Rusiņš un Kārlis Krēsliņš.

Esam paredzējuši tikties ar aizsardzības ministru. Galvenais, par ko runāsim un par ko  esam lūguši sagatavot informāciju, - kā piecu gadu laikā spēsim sasniegt divus  procentus no IKP mūsu militārajai jomai.

Komisija vienmēr ir uzsvērusi, ka attiecībā  uz armiju mums cilvēki vienmēr ir svarīgāki, nevis „dzelži”. 

Tātad, ja nauda parādās, tā pirmām kārtām ir jānovirza mūsu karavīriem un virsniekiem. Protams, jādomā arī par ekipējumu.

- Kuriem jautājumiem vēl būtu jāpievērš uzmanība?

Grūti ir izcelt kādu vienu konkrētu lietu no konteksta, jo ir vairākas sīkas lietas, ko es negribu vispārināt, lai tas neizklausītos absurdi. Tomēr vienu jautājumu gribētu konkretizēt, proti, par Alūksnes Kājnieku skolu. Tā saucamajos treknajos gados tika  būvētas sporta zāles, kuras ļoti attāli varēja saistīt ar aizsardzības jomu. Tajā pašā laikā Alūksnē, kur visi mūsu karavīri uzsāk savu dienestu un apmācību, sporta zāles praktiski nav, tās ir telpas, kas ir pielāgotas sportam, nevis sporta zāle. Tas ir tik  absurdi, ka man grūti iedomāties, kā ministri, kas tajā laikā bija atbildīgi par šo jomu, varēja pieļaut tādu neizdarību. Būtu uzcēluši vispirms Alūksnē un pēc tam, ja paliek pāri nauda, cēluši vēl kaut kur citur. Tas ir labi, ka laukos bērniem ir kur nodarboties, bet nevar būt tā, ka cēla visapkārt, bet paši savus karavīrus aizmirsa. Vārdu „aizmirsa” es gribētu likt pēdiņās.

Kopumā armijas prestižs ir audzis, par spīti visiem šiem grūtajiem laikiem. Varbūt  tieši šajos grūtajos laikos cilvēki armijā redz kaut kādu ticību, domājot par Latviju. Jo tik daudz cilvēku 11. un 18.novembrī brauc skatīties mūsu militāro spēku parādi Rīgā un šajā laikā izjūt vislielāko lepnumu par savu valsti.

- Jūs esat bijis vairākās Nacionālo bruņoto spēku daļās, tā ka esat lietas kursā par to, kas tur notiek, nevis vadāties no citu stāstītā.

Iepriekšējās Saeimas laikā mēs pieteicām vizīti uz Alūksni, es tiešām vēlējos to apmeklēt. Un izrādījās, ka mēs esam pirmais šīs komisijas sastāvs, kas vispār tur ir ieradies. Alūksnē mēs bijām tieši tad, kad karavīri bija pabeiguši pirmo apmācības  posmu, bija klāt vecāki, citi radinieki. Tas bija ļoti emocionāli. Tiešām esmu  pateicīgs Alūksnes komandierim, ka bija iespēja tur būt un visu izzināt, līdz ar to rodas pavisam cits priekšstats. Esmu bijis arī Ādažos - kā novērotājs mācībās.

- Misiju vērtējums?

Mans personiskais viedoklis – mēs esam daļa no šīs drošības sistēmas, ko sauc par   NATO. Līdz ar to tas ir mūsu pienākumus un pienākums arī pašiem pret sevi. Mums tas ir jādara, tas ir mūs pienākums.

- Sadarbība…

Sadarbība starp Aizsardzības ministriju un komisiju ir veiksmīga, tā, protams, būtu  vēl veiksmīgāka, ja Saeima varētu piešķirt tik daudz naudas, cik būtu nepieciešams. Bet pašlaik mēs labi saprotam, un domāju, ka karavīri un virsnieki nedzīvo atrautā  pasaulē un saprot, ka naudas nav tik daudz, cik būtu nepieciešams.

- Jūsu novēlējums karavīriem?

Karavīriem novēlu palikt tikpat profesionāliem, kādi viņi ir. Jebkurā jomā cilvēku novērtē pēc profesionalitātes. Lai tas būtu jebkāds amats, visaugstāk novērtēs  profesionāli. Un, ja karavīrs ir profesionālis, tad sabiedrības atzinībai viņam jābūt garantētai.

Līga Lakuča, Tēvijas Sargs
Foto: Ernests Dinka, Saeimas kanceleja