NATO un Krievija: atdzīvinot partnerību

Ir notikuši būtiski uzlabojumi praktiskās sadarbības jomā starp NATO un Krieviju, spriež Endrjū Monahans (Andrew Monaghan), NATO Aizsardzības koledžas Romā pētniecības nodaļas padomnieks.

Krievijas-Gruzijas karš bija izšķirīgs brīdis NATO-Krievijas attiecībās.

Tā bija kulminācija pieaugošajā stratēģiskajā disonansē starp Krieviju un NATO, kur katra no pusēm izdarīja atšķirīgus, kontrastējošus secinājumus no vieniem un tiem pašiem faktiem: sākot no „krāsu revolūcijām” Gruzijā un Ķīnā līdz strīdiem par gāzi starp „Gazprom” un „Naftogaz Ukraini”.

Jebkāda partnerības un sadarbības gaisotne, ko radīja NATO-Krievijas padomes (NRC) izveide 2002.gadā, sāka izzust. To aizstāja abpusēja vilšanās sakarā ar praktiskās sadarbības gauso gaitu, abpusēji apvainojumi un uzticības trūkums pretējās puses nolūkiem. Uz šī fona karš 2008.gada augustā noveda NATO-Krievijas attiecību saspīlējumu līdz augstākajam punktam. NRC darbs tika apturēts.

2009.gadā notika pāreja uz šī pagrieziena punkta otru pusi, jo ASV un Eiroatlantiskā kopiena, kā arī Krievija mēģināja atjaunot savstarpējās attiecības. Daudzējādā veidā tas saskan ar centieniem glābt un atdzīvināt attiecības ar Krieviju pirms desmit gadiem, kad tās piedzīvoja līdzīgu krīzi pēc Kosovas kara.

Tagad, gluži tāpat kā 2000.gadā, jauns NATO ģenerālsekretārs mēģināja atdzīvināt un prioritizēt alianses attiecības ar Krieviju. Ģenerālsekretārs Rasmusens mēģināja nekavējoties vērst uzmanību uz šīm attiecībām, kurām ir nepieciešams „steidzams remonts” un izveidot „patiesu stratēģisku partnerību” ar Krieviju. Jaunajā attiecību darba programmā bija plānots likt akcentu uz saskaņotāku darba kārtību un praktiskās sadarbības izvēršanu kopīgo interešu jomās.

NATO Lisabonas samits un NRC sanāksme 2010.gadā bija svarīgi atbalsta punkti attiecību atdzīvināšanā, jo NATO un Krievijas augstākā vadība pasvītroja to, ka ir parādījusies „jauna fāze” šajās attiecībās, un izcēla tos centienus, kas tika veikti, lai šīs attiecības modernizētu.

NATO jaunajā stratēģiskajā koncepcijā ir pasvītroti attiecību pamati, ko nosaka NATO-Krievijas padomes dibināšanas akts un Romas Deklarācija. 

Tiek atzīts, ka NATO-Krievijas sadarbībai ir stratēģiska nozīme, tā dod ieguldījumu kopīgas miera, stabilitātes un drošības telpas veidošanā. NRC ir apstiprinājusi kopīgo darbakārtību, ieskaitot sadarbību terorisma, pirātisma, narkotiku apkarošanas jomā, starptautiskās drošības un pretraķešu aizsardzības veicināšanā.

Ejot vēl tālāk attiecību atdzīvināšanas virzienā pēc Gruzijas kara, NRC Lisabonā atzinīgi novērtēja vienošanos par NATO-Krievijas divdesmit pirmā gadsimta kopīgo drošības izaicinājumu kopīgo pārskatu un tālāko sadarbību, it īpaši Krievijas piedāvāto palīdzību ISAF tranzītam uz Afganistānu un pretraķešu aizsardzības mācību atjaunošanu.

Arī citi kopīgās darba programmas aspekti norāda uz progresu attiecību atdzīvināšanā.
Terorisma apkarošanas jomā, šā gada jūnijā NATO un Krievija uzsāka mācības “Vigilant Skies 2011”, modelējot situāciju, kad teroristi nolaupa pasažieru lidmašīnu. Tas bija pirmais šāda veida vingrinājums, un tas veido daļu no gaisa telpas sadarbības kopīgās iniciatīvas (Cooperative Airspace Initiative), NRC prioritārā projekta, lai izveidotu kopīgu NATO-Krievijas gaisa satiksmes radara attēlu sistēmu, kas ļautu saņemt savlaicīgu brīdinājumu par aizdomīgām aktivitātēm gaisa telpā. Šis projekts tiek realizēts līdztekus vairākiem citiem pretterorisma sadarbības projektiem, tādiem kā STANDEX, kura mērķis ir no attāluma noteikt sprāgstvielas, ko pārnēsā teroristi-pašnāvnieki.

Sadarbība notiek arī citās jomās, tādās kā zemūdeņu meklēšanas un glābšanas darbi. 2011.gada pavasarī Krievija piedalījās mācībās „Bold Monarch exercise”, modelējot briesmās nokļuvušas zemūdenes glābšanu. Attiecību apvērsums, it īpaši sadarbības jomā starp militārajām struktūrām kopš attiecību iesaldēšanas 2008.gada augustā, ir tiešām ievērības cienīgs. Šādi vingrinājumi piedāvā būtisku ieguvumu potenciālu, izveidojot uzticēšanos un svarīgas saiknes partneru starpā. Tieši šādi vingrinājumi izveidoja sadarbības platformu, pateicoties kurai, piemēram, izdevās izglābt Krievijas zemūdeni 2005.gada augustā.

Jau vairāk stratēģiskajā līmenī, šķiet, ka abas puses ir vienojušās, ka tām ir atšķirīgi viedokļi par atsevišķām problēmām,

 kas šķīra abas puses arī iepriekš, it īpaši par Krievijas-Gruzijas karu un Krievijas veikto Dienvidosetijas un Abhāzijas atzīšanu.

Tajā pat laikā abām pusēm ir arī daudzas citas prioritātes, kas paņem laiku, uzmanību un resursus no tālākas attiecību virzīšanas. Arī pašās attiecībās joprojām ir daudz neskaidrības un spriedzes. Ja, piemēram, abām pusēm ir „kopīgs, skaidrs mērķis” nodrošināt, lai Lībijas iedzīvotajiem būtu iespēja „veidot pašiem savu nākotni”, tieši šī ir tā reize, kad Maskava ir kritizējusi NATO rīcību šajā valstī. Vēstnieks Rogozins izteicās, ka tas ir NATO ekspansijas sākums dienvidu virzienā. Maskava ir arī kritizējusi NATO par ANO mandāta pārkāpšanu civiltiesību aizsardzībai.

Plašāk runājot, nesenie stratēģiskie dokumenti norāda, ka katrai no pusēm ir savas prioritātes, kas nesaskan – un pat dažreiz ir tieši pretējas – ar otras puses prioritātēm. Maskavas stratēģija, kas tiek īstenota kopš 2008.gada, akcentē rietumu ietekmes mazināšanos starptautiskajā arēnā, NATO nespēju risināt Eiropas drošības problēmas, un norāda uz to, ka NATO rada potenciālus draudus Krievijas interesēm. Vēsturiskā Krievijas opozīcija un neuzticība NATO nav būtiski mazinājušās. Daudzi Krievijā joprojām šaubās par to, vai šai organizācijai vispār ir kāda loma un vai tai vispār ir jāturpina pastāvēt, ja, viņuprāt, tā nespēj rīkoties ne pozitīvi, ne efektīvi.

No savas puses NATO ir pasvītrojusi savu uzdevumu un pienākumu aizsargāt savas dalībvalstis pret konvencionālo uzbrukumu. Tas ir daļēji tādēļ, ka dažas dalībvalstis ir nobažījušās par Krievijas lomu starptautiskajās lietās. Arī NATO ir atkārtoti ziņojusi par savu atvērto durvju politiku un vēlēšanos veidot vairāk politisku saikņu ar partneriem visā pasaulē. Maskava ir atkārtoti uzsvērusi, ka tā nevar pieņemt ideju par NATO kā „globālo policistu”, un apgalvo, ka NATO 5.pants un atvērto durvju politika fragmentē Eiropas drošību. Atšķirīga izpratne par drošības nedalāmību ilustrē to, cik dziļa ir plaisa partneru redzējumos.

NATO izpratnē drošības nedalāmība tiek definēta kā visaptveroša drošība visās savās trijās dimensijās (humānā, ekonomiskā un politiski-militārā), drošība starp valstīm un atzīšana, ka Eiropas un Eirāzijas drošība ir nostiprināta globālajā drošībā. Maskavā tā tiek definēta citādāk – pēc drošības līmeņiem; viens ir EDSO drošības līmenis, par kuru pastāv politiska vienošanās, un otrs ir NATO un ES tiesiski saistošu pienākumu līmenis. Pēc Maskavas domām, Eiropas drošības arhitektūra šobrīd tiek dalīta pa šīm līnijām, veidojot divu pakāpju drošības telpu, kurā Maskavai nav ne balsstiesību, ne arī tiesisko garantiju.

Turēties virs ūdens - Krievija un NATO valstis kopā piedalījās zemūdeņu glābšanas mācībās 2011.gadā
Tas nozīmē, ka galvenajām politikām – Briseles un Maskavas – vēl ir jāgaida sava veiksmes diena. Viens no piemēriem ir NATO entuziasma trūkums par Maskavas pieeju Eiropas drošības līguma priekšlikumam, vadot to cauri EDSO Korfu procesam, nevis kārtojot to tieši.

Otrs ir NATO uzsvars uz to, ka pretraķešu aizsardzība nevar būt patiesi kolektīva, jo Krievija nav alianses sastāvā. Šie piemēri norāda uz konceptuālo šķirtni un atšķirīgiem redzējumiem Briselē un Maskavā.
NATO-Krievijas attiecību rehabilitācija pēc Krievijas-Gruzijas kara ir stratēģiski svarīgs solis Eiropas drošībai. Attiecībām ir fokusētāka, vairāk uz ieguvumiem orientēta darbakārtība. Tas ir nodrošinājis būtiskus panākumus, it īpaši sadarbībā starp militārām struktūrām.

Tomēr bez politisko atšķirību risināšanas (vai vismaz to mazināšanas iesākšanas) būs grūti iet tālāk par esošo praktiskās sadarbības līmeni un pāriet pie stratēģiskas darbakārtības, kas būtu patiešām abpusēja un kopīga - stratēģiskās partnerības bāzes.

NATO Vēstnesis