Latvijas armija pēc 1919. gada 10. jūlija: veidošanās un attīstība

Latvijas Neatkarības karš
Juris Ciganovs, Dr. hist.
17330CBD12064E9DAACA4FCB1BA1689B.jpg

Tūlīt pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī Latvijas Pagaidu valdības rīcībā nebija savu bruņoto spēku. Pirmās nacionālā karaspēka vienības tapa lielās grūtībās.

Latvijas armija pēc 1919. gada 10. jūlija: veidošanās un attīstība

Galvenā uzmanība šajā laikā bija pievērsta topošo karaspēka vienību kaujas sastāva organizēšanai, bet apgādē, karamateriālu un bruņojuma sagādāšanā bija jāpaļaujas uz citvalstu labvēlību, jo savu līdzekļu jaunizveidotajai valstij vēl nebija. 1919. gada pavasarī izveidojās pirmās lielākās latviešu bruņoto spēku vienības: 1. latviešu atsevišķā brigāde (jeb kā to vēl dokumentos dēvēja — Dienvidlatvijas armijas grupa) un Igaunijas teritorijā no Latvijas pilsoņiem veidotā Ziemeļlatvijas brigāde. Šīm vienībām bija atšķirīgi uzbūves principi, dažāda operatīvā pakļautība un pilnīgi atšķirīga apgāde: «dienvidnieki» bija atkarīgi no Vācijas 8. armijas un Baltijas landesvēra apgādes dienestiem, šī brigāde atradās Baltijas landesvēra operatīvajā pakļautībā, bet «ziemeļniekus» apgādāja un vadīja Igaunijas armijas virspavēlniecība. 1. latviešu atsevišķās brigādes un Ziemeļlatvijas brigādes uzbūves principi bija ļoti atšķirīgi: pirmo veidoja trīs bataljoni, bet otrā bija saformējusi divus kājnieku pulkus un bataljonu ar vairākām palīgvienībām. Lai arī abas brigādes atradās Latvijas Pagaidu valdības pakļautībā, tomēr vienotas vadības tām nebija. Arī vēstures literatūrā šīs abas brigādes netiek sauktas par Latvijas armiju, un, par tām runājot, šādu nosaukumu nelieto. Parasti abas brigādes sauc par Pagaidu valdības bruņotajiem spēkiem. 1919. gada 10. jūlijā, abām brigādēm organizatoriski apvienojoties, sāka veidoties vienota Latvijas armija vadības un apgādes sistēma, visas karaspēka vienības pārgāja uz vienotu štatu sarakstu. Jūlija vidū abas brigādes izvērsa par Kurzemes un Vidzemes divīzijām, uzsākot arī citu vienību veidošanu.

Līdz ar Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma noslēgšanu 1920. gada 11. augustā beidzās Neatkarības karš — Latvijas armija bija atbrīvojusi visu valsts teritoriju no tai naidīgajiem karaspēkiem un uzvarējusi arī visus pašmāju ienaidniekus. 1920. gada 20. augustā Latvijas armijā pēc saraksta skaitījās 2468 virsnieki, 708 kara ierēdņi, 8651 instruktors, 38 566 kareivji un 2547 brīva līguma darbinieki, kopā — 52 940 cilvēki. Tobrīd armija sastāvēja no četrām kājnieku divīzijām (Kurzemes, Vidzemes, Latgales un Zemgales), organizatoriski nevienā no četrām divīzijām neietilpstošā Latgales partizānu pulka, Tanku diviziona, Bruņoto vilcienu diviziona, Bruņoto automobiļu diviziona, Auto-motociklu rotas, Atsevišķās traktoru baterijas, Aviācijas parka, Armijas radiotelegrāfa, Jūras nodaļas un aizmugures karaspēka daļām. Līdz 1920. gada oktobrim — novembrim kājnieku daļas, cita citu periodiski nomainot, pildīja Latvijas robežu sedzējvienību funkcijas. Robežas tiešo apsardzi veica tajā pašā gadā izveidotā Robežsargu divīzija. 1920. gada novembrī sākās kājnieku divīziju pakāpeniska pārvietošana uz plānotajām miera laika dislokācijas vietām. Būtībā no 1920. gada rudens līdz 1921. gada 1. aprīlim notika armijas pāreja uz miera laika štatu pēc Apsardzības ministrijas izstrādātajiem plāniem. Saskaņā ar Ministru kabineta 1921. gada 28. februāra lēmumu tika likvidēts armijas virspavēlnieka amats, jo miera laikā tāds nebija paredzēts, un virspavēlniekam padotais štābs 31. martā izbeidza darbību.

1921. gada 1. aprīlī armija pārgāja miera laika stāvoklī Apsardzības ministrijas pārvaldībā. Pārejot uz miera laika štatu, tika reorganizēta armijas struktūra. Armijas Virspavēlnieka štāba funkcijas pārņēma Galvenais štābs. Sākotnēji armijas komandiera postenis miera laika karaspēkā netika paredzēts, un viņa pienākumus daļēji pildīja armijas inspektors. Šajā amatā iecēla ģenerāli Mārtiņu Peniķi, kurš vienlaikus bija arī Galvenā štāba priekšnieks. Armijas inspektors pārzināja karaspēka organizāciju, komplektēšanu, apgādi, apmācību, dislokāciju un mobilizāciju.

1921. gada jūnijā armijas inspektors izdeva pavēli par Latvijas armijas divīziju izvietojumu, kas pamatā sakrita ar vietām, kur divīziju apakšvienības jau bija dislocētas. Karaspēku izvietoja: Kurzemes divīziju — Liepājas, Ventspils, Jelgavas, Bauskas, Tukuma, Talsu, Aizputes un Kuldīgas apriņķī; Vidzemes divīziju — Rīgas, Cēsu un Valmieras apriņķī; Latgales divīziju — Valkas, Rēzeknes un Ludzas apriņķī; Zemgales divīziju — Daugavpils, Ilūkstes un Jaunjelgavas apriņķī. Šāds armijas vienību izvietojums atbilda mobilizācijas plāniem un ar nelielām izmaiņām pastāvēja līdz 1939. gada rudenim. Karaspēka reorganizācijas gaitā 1922. gada 10. martā izformēja Latgales partizānu pulku un 13. Tukuma kājnieku pulku (bij. Latvijas vācu landesvēru).

1921. gada 5. martā tika izdota pavēle par visu divīziju sastāvā ietilpstošo kavalērijas vienību apvienošanu Jātnieku pulkā. Šo vienību izvietoja Daugavpilī, un pulks atradās Zemgales divīzijas komandiera pārraudzībā. Tas sastāvēja no pieciem kaujas eskadroniem, viena instruktoru eskadrona, remonta eskadrona (tas dislocējās Svētē, pēc tam Jelgavā), sakaru un saimniecības komandām.

Šajā laikā pārveidojās arī Latvijas armijas tehnisko vienību organizācijas struktūra un pakļautība. Visas tehniskās daļas un vienības pēc 1922. gada 16. janvāra apvienoja Tehniskajā divīzijā. Divīzijā iekļāva no jauna izveidotās karaspēka daļas: Sapieru bataljonu, Autotanku divizionu, Aviācijas divizionu (kuru izveidoja Aviācijas parka vietā), Elektrotehnisko divizionu, Bruņoto vilcienu divizionu un Daugavgrīvas artilēriju. Sakarā ar karakuģu trūkumu 1921. gada 1. maijā likvidēja pie armijas Virspavēlnieka štāba dibināto Jūras pārvaldi. Jūras pārvaldes bijušais priekšnieks jūras kapteinis Arčibalds Keizerlings tika pārcelts dienēt par sevišķu uzdevumu virsnieku jūras lietās pie Galvenā štāba priekšnieka, bet nedaudzie kuģi, kas atradās Latvijas armijas rīcībā, nokļuva Apsardzības ministrijas Tehniskās pārvaldes priekšnieka pārraudzībā.

Vienlaikus sākās arī karaspēka cilvēku sastāva samazināšana. Jau pēc Bermonta karaspēka padzīšanas no armijas tika atvaļināti karavīri, kas bija jaunāki par 18 gadiem un vecāki par 35 gadiem. Pēc 1920. gada 11. augusta miera līguma noslēgšanas sākās citu karavīru kategoriju atvaļināšana. Izpildot Ministru kabineta rīkojumu, vasaras beigās ar armijas Virspavēlnieka štāba un apsardzības ministra ziņu no armijas atvaļināja vairāku gadagājumu karavīrus, kas bija vecāki par 30 gadiem un jaunāki par 19 gadiem. 1921. gada 11. janvārī apsardzības ministrs Jānis Goldmanis no armijas atvaļināja visus augstskolu studentus, kuri aktīvajā karadienestā bija nodienējuši vismaz pusotra gada. Tajā pašā laikā līdztekus demobilizācijas procesam noritēja to pilsoņu iesaukšana karadienestā, kuri dažādu iemeslu dēļ nebija dienējuši. Sakarā ar minētajiem pārkārtojumiem un izmaiņām Latvijas armijas skaitliskie rādītāji šajā pārejas posmā ir svārstīgi, tomēr tiem ir tendence uz samazināšanos: 1920. gada 1. decembrī pēc saraksta Latvijas armijā skaitījās 54 755 cilvēki, 1920. gada 15. decembrī — 56 415 cilvēki, 1921. gada 15. maijā — 27 075 cilvēki, 1921. gada 1. augustā — 25 658 cilvēki. Realitātē šis skaitlis bija vēl mazāks.

Runājot par armijas skaitlisko sastāvu, jāatzīmē, kas tas bija ļoti mainīgs sakarā ar notiekošajām karavīru iesaukšanām obligātajā dienestā un atvaļināšanu no dienesta. Būtībā armijas skaitliskais sastāvs mainījās katru mēnesi. Vidējais armijas skaitliskais lielums laikā līdz 1939. gada septembrim svārstījās no 16 000 līdz 20 000 vīru. 1939. gada 1. janvārī armijā pēc saraksta skaitījās 18 389 cilvēki.

1924. gada 23. februārī Valsts prezidents izdeva pavēli par armijas komandiera amata izveidošanu, līdz ar to likvidējot armijas inspektora amatu. Par armijas komandieri iecēla ģenerāli Pēteri Radziņu. Armijas komandiera štāba priekšnieks pārņēma Galvenā štāba pirmā palīga pārziņā esošās karaspēka operatīvās un apmācību lietas. Armijas vadības struktūras reorganizācija faktiski notika līdz pat 1940. gada vasarai. Būtiskākie pavērsieni struktūras reorganizācijā iezīmējās 1929. gadā, kad Galveno štābu apvienoja ar Armijas komandiera štābu, apvienoto struktūru nosaucot par Armijas štābu. Armijas komandieris pārzināja karaspēka sagatavošanas militāros jautājumus, mobilizācijas un operatīvos plānus, bet Kara ministrija (1924. gadā Latvijas Republikas Apsardzības ministriju pārdēvēja par Kara ministriju, attiecīgi apsardzības ministru — par kara ministru) pārraudzīja armijas saimnieciskos aspektus.

Kārtējā nopietnā reorganizācija Latvijas armiju skāra 1926. gadā, kad pamatīgu organizatorisko pārbūvi piedzīvoja Latvijas armijas tehniskās vienības. Tā Tehniskajā divīzijā ietilpstošo Sapieru bataljonu, Autotanku divizionu, Aviācijas divizionu, Smagās artilērijas divizionu un Bruņuvilcienu divizionu pārveidoja par pulkiem. Nākamā nozīmīgā reorganizācija Latvijas armijā notika 1938. gadā, kad sākās Tehniskās divīzijas izformēšana, divīzijas vienības pakļaujot jaunizveidotajām attiecīgajām pārvaldēm (pēc apbruņojuma veidiem un nozarēm), kā arī uzsākot Tehniskās divīzijas vienību pārveidošanu pēc brigāžu uzbūves principiem. Līdz 1940. gada vasarai gan izdevās izveidot tikai vienu — Autotanku brigādi.

Sākoties Otrajam pasaules karam, Latvija pasludināja savu neitralitāti. 1939. gada 2. septembrī Ministru kabinets pieņēma Paziņojumu par Latvijas neitralitāti un Likumu par Latvijas teritoriālajiem ūdeņiem. Latvijas bruņoto spēku vadība tāpat nolēma īstenot veselu virkni organizatorisku pasākumu, lai paaugstinātu karaspēka kaujas spējas. 1. septembrī armijas štāba priekšnieks ģenerālis Mārtiņš Hartmanis izsūtīja armijas komandiera ģenerāļa Krišjāņa Berķa pavēli nekavējoties pārtraukt visus atvaļinājumus un komandējumus, karavīriem steidzīgi atgriezties savās dienesta vietās. Aktīvajā karadienestā iesauca trīs gadu gājuma rezervistus jeb «līdz turpmākajam rīkojumam atvaļinātos». Saskaņā ar karaklausības likumu šāds formulējums nozīmēja, ka aktīvajā dienestā varēja iesaukt bez speciāli izsludinātas mobilizācijas. Iesauca arī 33 dažādu kategoriju speciālistus. Precīzs iesaukto karavīru skaits nav zināms, literatūrā minēts fakts, ka iesauca apmēram trešdaļu no iespējamā rezervistu skaita, kas būtu ap 10 000 cilvēku. Jau pēc dažiem mēnešiem daļa no šiem rezervistiem bija atvaļināti no dienesta bruņotajos spēkos.

1940. gada 1. jūnijā Latvijas armijā bija 2013 virsnieki, sanitārvirsnieki un administratīvie virsnieki, 27 555 virsnieku vietnieki, instruktori un kareivji, kopā 29 568 vīri. Klāt pieskaitot 1275 brīvā līguma darbiniekus, armijas kopskaits bija 30 843 cilvēki.

1940. gada 17. jūnijā Latvijas robežu šķērsoja Padomju Savienības Sarkanās armijas palielināts karaspēka kontingents, uzsākot Latvijas teritorijas okupāciju. Latvijas neatkarība bija likvidēta, sekoja neatkarīgās Latvijas varas institūciju varmācīga demontāža un Latvijas sabiedriski politiskās dzīves pārveidošana pēc padomju valsts parauga. Padomju okupācijas vara sāka likvidēt arī Latvijas armiju. Tika nomainīta armijas vadība, sākās nevēlamo virsnieku atvaļināšana un pirmās represijas. 4. jūlijā visās karaspēka daļās ieviesa politiskā vadītāja jeb «poļitruka» štata amatu, kurā parasti iecēla bijušos komunistiski noskaņotos kareivjus vai instruktorus. 27. augustā, samazinot armiju uz pusi, ar Latvijas PSR Tautas komisāru padomes lēmumu to pārveidoja par Sarkanās armijas 24. teritoriālo strēlnieku korpusu, sastāvošu no divām divīzijām un dažām tehniskajām vienībām. Latvijas karavīriem uz vecajiem formas tērpiem lika uzšūt sarkanarmiešu zīmotnes. Savas valsts krāsas latviešu karavīrs varēja atsākt nēsāt tikai pēc vairāk nekā piecdesmit gadiem.

Dalies ar šo ziņu